Atteikties no veciem ieradumiem… Sākt kaut ko jaunu… Tas nav viegli, pat, ja mēs esam pārliecinātas, ka drīz vien mums kļūs daudz labāk. Kā tad šo pirmo soli atvieglot?

Pārmaiņas nekad nav vieglas. Jā, mēs pat pārdzīvojam, jo nezinām taču vai šis lēmums būs pareizs… Mums gribētos zināt vairāk, jo kā gan var pieņemt lēmumu, ja mums nav VISAS informācijas. Un, šādi minstinoties, mēs galu galā jūtam, ka esam iestrēgušas…

Protams, mums nekad nebūs visu atbilžu uz visiem jautājumiem. Bet, lūk, 7 padomi, kas mums palīdzēs sākt virzīties uz priekšu, un veikt pirmās pozitīvās pārmaiņas.

1.Ir jāatceras – mums nekad nebūs visas informācijas, lai lēmumu vai pārmaiņas pieņemtu droši un bez riska. Mēs bieži izvairāmies no svarīgu lēmumu pieņemšanas tikai tāpēc vien, ka, pirms svarīga soļa speršanas, mēs vēlamies uzzināt vairāk. Jā, protams, tā ir taisnība, ka situācija ir jāizpēta…

Bet, ja Tu domā, ka saņemsi perfektu, patiesu atbildi, Tev būs jāgaida ļoti ilgi, jo visa mūsu dzīve ir vienu jautājumu, kļūdu un to labojumu virkne. Pieņem šobrīd, konkrētajā mirklī priekš Tevis labāko lēmumu, un turpini virzīties uz priekšu.

2.Lai sev uzticētos, Tev būs nepieciešama drosme.

Mēs atrodam daudz argumentus, kāpēc mēs varētu no pārmaiņām izvairīties…, bet patiesībā mēs baidāmies uzticēties sev. Mēs domājam: ja nonāksim jaunā situācijā, mēs nezināsim, ko darīt vai kā reaģēt. Mēs esam nobažījušās par to, ka būs grūti tikt galā ar nezināmo.

Uzticies sev. Tu taču agrāk esi tikusi galā ar negaidītām pārmaiņām vai situācijām? Piemēram, kad nokavēji autobusu? Vai arī kad nejauši paklupi? Viss taču gala galā beidzās labi un šobrīd taču ar Tevi ir viss kārtībā? Vai ne? Esi drosmīga sev uzticēties. Nav svarīgi kas notiks – Tu noteikti ar visu tiksi galā un sapratīsi ko ar to visu darīt tālāk.

3. Kas ir vissliktākais, kas var notikt?

Tāpat kā greizsirdība, arī lielākā daļa mūsu baiļu dzīvo tikai mūsu galvā. Kad Tu sēdi un nopietni domā par sliktāko notikuma scenāriju, Tu sapratīsi, ka patiesībā ir ļoti maz to risku, pēc kuriem Tu nevarēsi atgūties. Pajautā sev: „Kas ir vissliktākais, kas var notikt?” Tiklīdz Tu sapratīsi, ka pat vissliktākais nav tik briesmīgs, Tu būsi gatava to pārvarēt.

Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc mūsu dzīvē pārmaiņas nenotiek ir tas, ka mēs nemaz necenšamies.

4.Process ir tikpat svarīgs kā rezultāts.

Mēs TIK ļoti esam pārņemtas ar rezultātu! Bieži vien mēs uztraucamies: un, ja nu es virzīšos uz lielo mērķi, bet gala rezultātu tomēr nesasniegšu?… Nu tad uzmini! Tev ir visas tiesības jebkurā brīdī pārdomāt un apstāties. Un vēl – ja Tu mērķi arī nesasniedz, tas nenozīmē, ka Tu esi zaudējusi. Un tagad uzmanību! Iegaumē to, ka Tu pati šo mērķi esi uzstādījusi. Un tā bija Tava izvēle. Un Tev ir visas tiesības to pusceļā mainīt. Neveiksme – tas nav galamērķis, tāpat kā gala mērķis nav arī panākumi. Baudi pašu virzības/ izaugsmes/pārmaiņu procesu! Un tad – tad jau redzēsi!

5. Turpini sekot iespējām.

Ja Tu atrodies pie svarīga lēmuma pieņemšanas robežas, iespējams, Tu uztraucies par to, ka negribot varētu kļūt par situācijas ķīlnieci, no kuras rezultātā nebūs izejas. Padomā par to citādāk.

Jaunas alternatīvas reti kad iespējas ierobežo. Viens no patīkamākajiem brīžiem ir tas, ka tad, kad Tu savu mērķi centies sasniegt no visa spēka, Tavā priekšā vienmēr atveras daudzas iespējas, par kurām, „ceļojumu” uzsākot, pat nevarēji iedomāties. Ja ceļā uz mērķi, šīs iespējas nepalaidīsi garām, Tu vari būt pārliecināta, ka izvēle Tev būs VIENMĒR.

6. Pieliec visas savas pūles – tas ir svarīgi.

Šķiet, ka tas ir elementāri…, bet viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc pārmaiņas mūsu dzīvē nenotiek, ir tas, ka mēs vienkārši nemēģinām un necenšamies. Un nemēģinam tāpēc, ka ​​ir tik vienkārši rast attaisnojumus, kāpēc mēs nesaņemam to, ko mēs vēlamies.

Kāpēc mēs izdomājam sev šādas atrunas? Tāpēc, ka – ja mēs pamēģināsim un mums neizdosies, mēs būsim neveiksminieces. Bet, ja nemēģināsim, tad varam to novelt uz slinkumu vai politisko vai jebkādu citu stāvokli/situāciju valstī vai šaurākā vidē, piemēram, darba vietā. Pārvari to! Neveiksmes notiek absolūti katra cilvēka dzīvē. Un pats interesantākais ir tas, ka – ja Tu patiešām pamēģināsi (jo ir taču skaidrs, ka lielākā daļa cilvēku pat nemēģina) – iegūsi/saņemsi daudz vairāk, nekā Tu domā.

7. Sāc ar kaut ko reālu/taustāmu.

Tu nevarēsi uzkāpt Everestā, ja pirms tam neveltīsi laiku treniņiem. Varbūt sapņu darba meklējumi Tevi šobrīd biedē. Tad padomā – ar ko Tu vari sākt jau šodien? Tu vari ar kādu parunāt, kurš šādā amatā jau strādā, un uzzināt, kas viņu padara par veiksmīgu. Vai Tu vari savas prasmes uzlabot, lai arī Tu šādām prasībām atbilstu? Tev nav visa apkārtējā pasaule jāizmaina vienā dienā. Veic šīs pārmaiņas (tai skaitā savu izaugsmi) pamazām.

Lai kaut kur nokļūtu, ir jāpieceļas un jāsāk virzīties. Izlasi šos 7 padomus vēlreiz. Kaut kurš noteikti ir par Tevi un Tev.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Pamēģini 24 stundu laikā pieņemt visu, neatkarīgi no tā, kas Tavā dzīvē notiek. Kāds Tevi aizvainoja – pieņem to bez jebkādas pretreakcijas un vēro, kas notiek. Pēkšņi Tu sajutīsi enerģijas pieplūdumu, kādu agrāk nekad neesi sajutis.

Kad kāds mūs aizvaino, mēs vienmēr izjūtam vājumu, mēs zaudējam mieru un sākam domāt par to, kā atriebties. Šis cilvēks Tevi ir noķēris uz āķa, un Tu tagad met apļus. Dienas, naktis, mēnešus, veselus gadus Tu nevari gulēt un sapņo sliktus sapņus. Cilvēki visu savu dzīvi tērē pilnīgām muļķībām tikai tāpēc vien, ka kāds viņus aizvainojis.

Ielūkojies pagātnē, un Tu kaut ko atcerēsies. Tu biji mazs bērns, un skolotājs Tevi bija nosaucis par idiotu; Tu joprojām to atceries un šo aizvainojumu turi sevī. Tēvs kaut ko pateica…Tavi vecāki sen to jau aizmirsuši, un pat, ja viņiem to atgādināsi, viņi nesapratīs par ko iet runa. Mamma kaut kā ne tā uz Tevi paskatījās, un šī rēta Tevī ir saglabājusies joprojām – atvērta, dzīva; ja kāds tai pieskarsies, tā atkal sāks asiņot. Neveicini to. Neļauj tai pārņemt visu Tavu dvēseli. Pievērsies saknēm, esi ar veselo. 24 stundas, tikai 24 stundas, – lai vai kas notiktu, centies nereaģēt, nepretoties.

Tu sajutīsi jaunu enerģijas vilni, kādu agrāk nekad nepazini, jaunu spēku pieplūdumu, kas nāk no pašām saknēm. Un tiklīdz Tu to iepazīsi, sajutīsi šo garšu, tai pašā mirklī Tava dzīve mainīsies. Tu smiesies par visām paveiktajām muļķībām, kuras Tevi bija aizrāvušas, par visiem aizvainojumiem, reakcijām, atriebībām, kuras Tevi burtiski sagrāva.

Nekas Tevi nespēs sagraut, kā vien Tu pats; nekas Tevi nespēs glābt, kā vien Tu pats.

Šis ir tulkojums. Autors: Ošo.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Itāļu piejūras pilsētiņas Fermo skolotājs Cesare Cata saviem skolniekiem iedeva vasaras mājasdarbu, kurā bija veseli 15 punkti. Šis vasaras mājasdarbs tika publicēts internetā un tas bija „savācis” desmitiem tūkstošu Like vērtējumu. Zemāk ir šī mājasdarba tulkojums:

——————
1. Pastaigājieties no rītiem gar jūras krastu, lūkojieties uz saules atspulgu ūdenī un domājiet par to, kas jūs dara laimīgus.

2. Centieties izmantot tos jaunos vārdus, kurus mēs šogad iemācījāmies. Jo vairāk jūs varēsiet pateikt, jo interesantākas būs jūsu domas, un, jo vairāk jums būs domu, jo brīvāki jūs būsiet.

3. Lasiet! Daudz un cik vien varat. Bet ne tamdēļ, ka tas ir jūsu uzdevums. Lasiet tāpēc, ka vasara iedvesmo sapņiem un piedzīvojumiem, bet lasīšana – tas ir kā lidojums. Lasiet tāpēc, ka tā ir labākā protesta izpausmes forma (bet pēc padoma, ko lasīt, nāciet pie manis).

4. Izvairieties no it visa, kas jūsos rada negatīvismu un tukšuma sajūtu (no lietām, situācijām un cilvēkiem). Meklējiet iedvesmu un draugus, kuri jūs bagātina, kuri jūs saprot un pieņem jūs tādus, kādi esat.

5. Ja izjūtat skumjas un bailes, neuztraucieties: tāpat, kā jebkura cita skaista lieta dzīvē, arī vasara var ieviest dvēselē neskaidrību. Rakstiet dienasgrāmatu, aprakstot to, kā jūtaties (bet septembrī, ja to gribēsiet, palasīsim kopā).

6. Dejojiet un ne no viena nekautrējieties. Visur un kur vien vēlaties: gan uz dejas grīdas, gan savā istabā, vienatnē. Vasara – tā ir deja, un muļķīgi būtu tajā nepiedalīties.

7. Vismaz vienu rītu sagaidiet saules lēktu. Stāviet klusējot ,un dziļi elpojot. Aizveriet acis un izjūtiet pateicību.

8. Ļoti daudz sportojiet.

9. Ja kādu satiksiet, kurš jums ļoti iepatiksies, pasakiet to viņam vai viņai, un tik pārliecinoši, cik vien spējat. Nebaidieties būt nesaprasti. Ja nekas nesanāks – tātad nav liktenis, bet, ja sapratīs un atbildēs, tad šo vasaru jūs pavadīsiet kopā un tas būs zelta laiks (neizdošanās gadījumā atgriezieties pie punkta Nr.8).

10. Pārlasiet mūsu stundu pierakstus: visu to, par ko mēs lasījām salīdziniet ar to, kas notiek jūsu dzīvē.

11. Esiet tikpat laimīgi, kā saules gaisma un tikpat brīvi un nepieradināmi, kā jūra.

12. Lūdzu, nelamājieties. Esiet laipni un labestīgi.

13. Skatieties labas filmas, kurās ir dziļi, emocionāli dialogi (ja varat, angliski), kas vienlaicīgi uzlabos jūsu angļu valodas zināšanas un attīstīs spēju just un sapņot. Lai filma nebeidzas ar fināla titriem, izdzīvojiet to vēl un vēl, ietveriet to šīs vasaras pieredzē.

14. Vasara – tā ir maģija. Dzirkstošajā rīta saules gaismā un tveicīgajos vasaras vakaros sapņojiet par to, kāda var un kādai jābūt dzīvei. Dariet visu, kas no jums atkarīgs, lai nekad nepadotos ceļā uz savu sapni.

15. Esiet labi.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Tas būs kouča-trenera Marka Černova publikācijas tulkojums.

————————————-

„Šorīt, kad kopš mana vīra nāves ir pagājuši apmēram pieci gadi, pie durvīm pieklauvēja skaists pāris un viņu trīs bērni. Vīrietis pasmaidīja un teica: “Jūsu vīrs bija mans sirds donors. Viņš izglāba manu dzīvību. Es katru dienu lūdzos par viņu, un katru dienu es domāju par Jums. Paldies!”

Tas ir citāts no vēstules, kuru es saņēmu no kādas lasītājas. Viņai beidzot izdevās saprast, ka agrāk viņa vienkārši nespēja saskatīt sava vīra nāves pozitīvās (lai cik tas dīvaini skan) puses, bet tagad viņa tās ieraudzīja savās durvīs. “Nav vajadzības situāciju vienkāršot, ir gana palūkoties uz to no citas puses. Es sajutu tādu kā atvieglojumu, un manas ievainotās sirds daļiņas ir atkal atdzīvojušās.”

Notiek arī tā. Neskatoties uz to, ka šīs sievietes dzīves pieredze ir unikāla, varētu pat teikt ekstremāla, noteiktos dzīves brīžos tā mums var kļūt par lielisku atgādinājumu tam, ka savs domāšanas veids ik pa laikam ir jāmaina. Personīgi man pēdējos gados par to nācās sev atgādināt ne vienu reizi vien. Un šodien es vēlos ar dažām savām domām dalīties.

1.Viss, kas notiek, palīdz mums augt, pat, ja šobrīd tas ir grūti pamanāms.

Apstākļi vienmēr tevi mainīs, virzīs un uzlabos. Dažkārt tie spēj notriekt no kājām. Var gadīties arī tā, ka viss, kas, iespējams, varētu sabrukt, patiesībā ir sabrucis. Šādos brīžos rodas sajūta, ka šī piltuve tevi ir ievilkusi uz visiem laikiem. Bet tas tā nav. Sajūtot vēlmi no tā visa izrauties, atceries, ka dažas lietas, kas pirmajā mirklī šķiet nepareizas, patiesībā, ir pareizas.

Dažreiz, lai sasniegtu labāko, ir jāpārvar sliktākais. Tavs slēptais potenciāls var izpausties tieši vislielāko grūtību periodā. Tādējādi, saskaroties ar savām vislielākajām grūtībām, tu vari negaidīti atvērt pilnīgi jaunu ceļu, lai sasniegtu vēlamo.

2. Tas ir normāli, ka no tavas dzīves cilvēki un situācijas aiziet.

Laika gaitā visas lietas var likties citādākas, nekā līdz šim – tāpat, kā tu jūties citādāk, nekā pirms vairākiem gadiem. Ja tev agrāk kaut kas patika, tas nenozīmē, ka tava gaume būs tāda pati arī nākotnē. Ja tu agrāk mīlēji, tas nenozīmē, ka tev šis cilvēks ir jāmīl visu atlikušo dzīvi, pat tad, ja tu pret viņu vairs neko nejūti. Esi pret sevi lojāla. Ļauj sev mainīties, augt, mest izaicinājumu sev – tai, kura biji agrāk, tam, par ko agrāk domāji.

Vienīgais, par ko tev jābūt pārliecinātai, – tās ir šaubas. Tikai šauboties, tev būs iespēja palūkoties uz situāciju no dažādiem rakursiem un neiestigt, bet gan gluži pretēji – mainīties.

3. Kardinālas izmaiņas ir neizbēgamas.

Gan izaugsme, gan pārmaiņas nav nesāpīgas. Bet, galu galā, nekas nerada tik daudz sāpju, kā stagnācija situācijā, kura tev nav patīkama. Tu vairs neesi tā, kas biji pirms gada, pirms mēneša vai pat pirms nedēļas. Tu vienmēr audz. Dzīves pieredzi nevar apturēt. Tāda ir dzīve.

Tas prasa drosmi atzīt, ka kaut kas ir jāmaina, bet vēl vairāk drosmes būs nepieciešams, lai uzņemtos atbildību par izmaiņu veikšanu. Lai to izdarītu, būs nepieciešams daudz pūļu, bet rezultāts ir tā vērts.

4. Tas, kurš sūdzas visvairāk, sasniedz vismazāk.

Vienmēr ir labāk kaut mēģināt izdarīt un zaudēt, nekā censties nedarīt neko un gūt panākumus. Patiesībā, ja tu zaudēji – tās vēl nav beigas. Beigas pienāk tad, kad tā vietā, lai rīkotos, tu to vien dari, kā tikai sūksties. Ja tu kaut kam tici, esi par kaut ko pārliecināta, turpini mēģināt. Neļauj pagātnes kļūdām vai neveiksmēm aizēnot tavu nākotni.

Neatkarīgi no tā, kā notikumi attīstīsies, atceries, ka patiesu laimi tu gūsi tikai tad, kad pārstāsi sūkstīties. Centies būt pateicīga par visām dzīves problēmām, tās novērtējot kā lielu pieredzi.

5. Tava laime ir atkarīga tikai no tava domāšanas veida.

Tavs prāts –tieši tas ir tavs kaujas lauks. Tā ir neatrisināto konfliktu mājvieta. Tā ir vieta, kur mīt visi tavi pārdzīvojumi, pārliecības un bailes, kuras tā arī nav piepildījušās. Bet, ja tu joprojām ļausi šīm domām atrasties savā galvā, tās ar laiku atņems tev mieru, prieku, un, visbeidzot, arī dzīvi. Tas var novest pie nervu sabrukuma un depresijas. Atceries – tu esi tas, ko tu domā.

Tev neizdosies kaut ko mainīt, ja tu savus uzskatus nepārskatīsi. Skaista diena sākas ar pozitīvu domāšanu. Pamostoties, velti laiku priekam, jo tu esi dzīva un vesela. Ar laiku tu sapratīsi, ka tava dzīve – tā ir svētība.

6. Tev ir iedzimtas spējas mainīt jebkuru likteni.

Nepazaudē šo dāvanu. Esi labestīga. Esi īsta. Esi svarīga šai pasaulei. Patiesībā… dzīves mērķis nebūt nav personīgā laime. Tev ir jābūt noderīgai, līdzjūtīgai un labestīgai, cēlai, tev jāveido tāda dzīve, kas pienācīgi atšķirtos no vienkāršas eksistēšanas pašai savā burbulī.

Pārvietojies šajā virzienā, kas ļaus tev atstāt šo pasauli kaut mazliet labāku, nekā tu to sastapi savas dzimšanas brīdī.

7. Visiem tiem, kas nonāk mūsu ceļā, mūsu dzīvē ir nozīme.

Ne parastus cilvēkus mēs satiekam savā dzīves ceļā. Ja tu dosi viņiem iespēju, tu redzēsi, ka katrā no viņiem ir kaut kas pārsteidzošs. Viņi var neatbilst tavām vēlmēm, taču viņu klātbūtne ir svarīga. Daži no viņiem tevi pārbaudīs, daži mācīs, bet daži atklās tavas jaunās īpašības. Tāpēc par visu savā dzīvē esi pateicīga. Par visu bez izņēmuma! Dažreiz tas var būt grūti, bet mēģini darīt visu, lai būtu pateicīga pat par rupjību. Jo tieši negatīvā pieredze kļūs par to atgādinājumu, kas tevi mācīs kā nevajadzētu būt.

8. Ne tikai tu jūties vientuļa un dīvaina.

Agrāk es uzskatīju sevi par visdīvaināko cilvēku pasaulē. Bet tad es sapratu, ka starp miljardiem cilvēku noteikti ir jābūt arī tādiem, kuri jūt to pašu, ko es. Iedomājoties tādu pašu cilvēku, es padomāju, ka tagad viņš droši vien domā to pašu. Nu, un, ja tu lasi šo publikāciju, tad tu tagad zini, ka es eksistēju, un ka es esmu tikpat dīvains, kā tu.

Man bieži vien domās jācīnās ar sevi pašu. Droši vien tāpat, kā tev. Es, tāpat kā tu, rūpējos par daudzām, svarīgām lietām, tikai daru to pa savam. Un, lai gan daži cilvēki nesaprot mūs, mēs saprotam viens otru. Atceries, tu neesi dīvaina un vientuļa!

Epilogs…

Es ceru, ka šodien tev būs skaista diena, ka tu drosmīgi un pārliecinoši sapņosi, ka tu izdarīsi kaut ko, ko iepriekš neuzdrīkstējies, ka būsi mīlēta un mīlēsi pati. Es gribu, lai tu pieņem to faktu, ka spēks vairojas tad, kad tu maini domāšanu par problēmām, kuras tu nevari mainīt. Un pats galvenais – pieņemot lēmumus, vienmēr esi gudra un saprātīga. Tas ļaus tev būt apmierinātai ar sevi un kļūt par piemēru citiem.

Un tagad tava kārta…

Ko tu vēl pievienotu šim sarakstam? Kādas domas tev palīdz atrasties „virs ūdens”? Uzraksti par to komentāros.

—————————–

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Šis ir internetā atrastas publikācijas tulkojums. To tulkoju tāpēc, ka šī tēma likās svarīga man (par to esmu bieži domājusi) un ceru, ka noteikti būs svarīga vēl kādai no mums.

Ir pienācis laiks atteikties no refleksiem, kas liek mums ķerties aiz katras mūsu degungalā piekārtās ēsmas! Minimālisms mani ir mainījis – nopietni un uz ilgiem laikiem. Tas, kas sākās ar vienkāršu vēlmi samazināt man apkārt esošo krāmu daudzumu, noveda pie būtiskām pārmaiņām manā skatījumā uz pasauli un manu vietu tajā.

Iespējams, vienas no nozīmīgākajām bija mana skatījuma pārmaiņas uz to, kas ir panākumi. Pārāk bieži sabiedrība par veiksmīgiem uzskata tos, kuriem sev apkārt izdodas sagrābt pēc iespējas vairāk resursu, naudas un ietekmi.

Bet man tas nešķiet pareizi. Daudzi cilvēki, par kuriem esmu lepns, ka viņus pazīstu, šiem “tradicionālajiem” veiksmes kritērijiem nekādi neatbilst – un neatbilst tikai tāpēc, ka viņi atsakās visus savus spēkus tērēt tamdēļ, lai apaugtu ar materiālajiem labumiem, tā vietā nodarbojoties ar pavisam ko citu.

Diemžēl šādu cilvēku mūsu mūsdienīgajā pasaulē ir pārāk maz – un viņi noteikti nav tie, kas saņem pietiekami daudz uzmanības. Tāds ir cilvēks – šķiet, ka mūsu katra zemapziņā ir ieviesusies vēlme tiekties pēc apkārtējo cilvēku labvēlības un akcepta.

Un es uzskatu, ka ir pienācis laiks atteikties no refleksiem, kas mūs aicina ķerties klāt mūsu degungalā pakārtajai ēsmai. Ir pienācis laiks pārstāt dziedāt slavas dziesmas tiem, kas pa egoisma ceļu ir aizvirzījušies tālāk par citiem.

Un, lai parādītu jums, cik ļoti ir mainījusies mana pasaules uztvere kopš tā laika, kopš es nolēmu sākt dzīvot tieši tā, es zemāk dalīšos ar tā sarakstu, kas mani vairāk neiespaido:

1. Slaveni brendi. Tie nav svarīgi. Absolūti nav svarīgi. Svarīgi, cik apģērbs maksā, svarīgi vai tas ir kvalitatīvs un cik labi tas izskatās uz tava auguma. Bet es nesaprotu, kāpēc man būtu jābūt ieinteresētam, kāds tieši uzraksts ir uzdrukāts vai izšūts uz apģērba iekšpusē vai tā ārpusē.

Bet taču tik daudzi cilvēki ir priecīgi pat vairākas reizes pārmaksāt par “privilēģiju” kļūt par staigājošo reklāmas stendu. Tāpēc piedodiet, bet mani vairs neiespaido logotips uz jūsu krekla, somas vai rokas pulksteņa ciparnīcas. Tā vietā, es sāku apbrīnot tos cilvēkus, kuri pašpārliecināti uzvedas jebkurā apģērbā, un kuru raksturs un darbi patiešām ir apbrīnas vērti.

2. Dārglietu karātu skaits. Es gribētu atstāstīt kādu man pazīstamu cilvēku dzīves stāstu: Un tātad, “Kāpēc dažkārt ir lietderīgi apetīti ierobežot” vai vienkārši – stāsts par Borisu un Ņinu. Boriss un Ņina ir precējušies piecus gadus, un viņi joprojām ir spiesti ierobežot savus izdevumus līdz minimumam, lai samaksātu procentus par kāzām paņemto aizdevumu, no kuriem lielākā daļa tika tērēti Ņinas laulību gredzena briljantam. Jā, kādam ir svarīgi cik karātu ir dimantam uz jūsu pirksta, bet lielākā cilvēku daļa nemaz nesapratīs, ka tas ir dimants.

3. Automašīnas vērtība. Ja tā iedziļināsimies, tad jebkuras automašīnas nozīme ir banāla cilvēku vai kravas pārvietošana no punkta A uz punktu B. Un svarīgi ir vienīgi tas, cik tā ir uzticama (un, protams, ērta, it īpaši, ja tajā jāpavada daudz laika). Bet lielākā “prezentablo” (un arī sporta) automašīnu daļa ir radīta pavisam citam mērķim. Tas ir ne tikai un ne tik daudz transporta līdzeklis. Tās ir paredzētas, lai visiem visapkārt demonstrētu, cik tu esi bagāts un veiksmīgs – jā, jā, pat svešiniekiem, kuri lūr uz šo auto, kamēr tas stāv pie luksoforiem.

4. Dzīvokļa vai mājas lielums. Kas ir dzīvoklis vai māja? Tā galvenokārt ir “droša vieta”, un stabilas dzīves pamats. Tas ir gan finansiāls ieguldījums, gan materiāls mūsu centienu iemiesojums.

Savas dzīves laikā man piederēja vairākas mājas (protams, ne vienlaicīgi), un ne reizi vien izjutu to pašu lepnumu no tā, ka atkal man bija iespēja bezpersonisko un neapdzīvoto māju padarīt par drošu manas ģimenes patvērumu. Pārvācoties uz jaunu vietu, mēs visbiežāk izvēlējāmies māju, kas bija lielāka par iepriekšējo, bet kādu dienu es sev pateicu “pietiek”, un mēs izvēlējāmies mazāku māju, bet daudz ērtāku un mājīgāku. Un ticiet man, es nekad šo lēmumu nenožēloju. Pat šodien, braucot garām lielajai mājai, kuras īpašnieks biju kādreiz es, es saprotu, cik daudz laimīgāki mēs esam šobrīd mazākajā mājā.

5. Ietaupījumu lielums. Kaut kā ir noticis tā, ka par personīgās veiksmes mērauklu ir kļuvusi nauda, nauda un vēlreiz nauda. Ne mēs pirmie un, iespējams, ne pēdējie – šī mēraukla, laikam, pastāv kopš cilvēki sāka izmantot naudu kā maiņas līdzekli. Bet pēdējā laikā es sāku aizdomāties, vai tik šis reiz izvēlētais etalons ir bijis pareizais standarts? Un, varbūt, cilvēka veiksmes pakāpi nosaka nevis uztūkušais naudas maks vai bankas konts, bet kaut kas cits? Kaut vai tas, cik daudz labu darbu mums atvēlētajā laikā esam paspējuši padarīt?

6. Mobilā tālruņa modelis. Nesen visa mūsu ģimene ar bērniem atpūtās netālu no mājas esošajā parkā. Pie mums pienāca mūsu draugi ar bērniem. Un kad līdz manām ausīm nonāca bērnu sarunu fragmenti, visbiežāk es dzirdēju „mērīšanos” ar kabatas (un ne tikai) gadžetiem. “Un kāds ir tev iPhone? Tas ir kāds iPod modelis? Uzmini, kam dzimšanas dienā uzdāvināja jaunu planšeti?” Es, atklāti sakot, nobijos, cik daudz enerģijas bērni, kuriem vēl nav 10 gadu, tērē tam, lai salīdzinātu elektronikas priekšrocības un trūkumus. Bet, kad es gribēju viņu sarunu pārtraukt un palūgt parunāt par kaut ko citu, es atcerējos, ka mēs, pieaugušie, nemaz no viņiem tik ļoti neatšķiramies. Un, ja mēs “nemērāmies” ar telefoniem, tad dziedam slavas dziesmas saviem jaunajiem klēpjdatoriem un televizoriem, kuru lielums draudoši tuvojas veselas dzīvokļa sienas izmēram.

7. Agra aiziešana pensijā. Daudzi cilvēki par to tik vien sapņo. Diemžēl, tas rada to īpašo cilvēku pasugu, kuri, esot darbā, tik vien dara, kā sapņo par to dienu, kad uz turieni vairs nebūs jāiet. Personīgi es šādu pieeju uzskatu par tuvredzīgu. Turklāt, kā man liekas, tā par neiespējamu padara iespēju šo darbu baudīt. Turklāt, vecums, kurā iet pensijā, ir atkarīgs no neskaitāmiem faktoriem, no kuriem daudzi nav atkarīgi no mums, – kādam paveicas kļūt bagātam tikai tāpēc, ka viņš izrādījās pareizajā vietā un pareizajā laikā, bet kādam veiksme vienmēr pagriež muguru. Un mēs vēl nepieminējām tos, kuri ir spiesti strādāt pat pēc pensijas vecuma sasniegšanas, jo viņiem bez sevis ir vēl kāds jāuztur.

8. Fotogrāfijas sociālajos tīklos. Mūsdienās gandrīz ikviens, kam ir dators, izliek sociālajos tīklos savas fotogrāfijas – sākot ar fotogrāfijām jaunajās drēbēs un tusiņos, līdz pat ceļojumu fotogrāfijām. Un, kā likums, šie attēli tiek rūpīgi atlasīti – tā, lai tie atspoguļotu tikai vislaimīgākos mūsu dzīves mirkļus. Un, lūk, paradokss – mēs gandrīz vai katru dienu sūkstāmies, ka to meistaru dēļ, kas prasmīgi prot rīkoties ar Photoshop nav iespējams noteikt, ir attēls uzlabots vai nē, un tajā paša laikā nekautrējamies sociālajos tīklos ievietot savas personīgās, īpaši atlasītās jeb „fotoshopētās” bildes.

Tāpēc… pietiks censties iespaidot citus cilvēkus ar nopirktajām un iegūtajām mantām. Labāk iespaidosim viens otru ar vērtīgi nodzīvotu dzīvi.

Avots: freebysnes.ru

Uz tikšanos tepatās,

Aija