Man tev ir jautājums – kā tev ar pašdisciplīnu? Tu man taču piekritīsi, ka tā ir ļoti svarīga, lai sasniegtu kādu mērķi, vai ne? Un es nerunāšu šodien par dižiem mērķiem.

Es domāju kaut vai mērķi sakopt māju, pabeigt iesākto projektu, atskaiti, kāda teksta tulkošanu, uzsākt treniņus, sākt no rītiem vingrot vai skriet, savu ikdienas ēdienkarti padarīt veselīgāku utt.

Ar šo vērtīgo īpašību mēs nepiedzimstam. Bērnam nav raksturīga pašdisciplīna, bet viņam ir motivācija. Un, ja bērns kaut ko grib, viņš savu dabūs. Disciplīnu mēs iegūstam pieredzes rezultātā. Vispirms mums palīdz vecāki, pēc tam skola, un, visbeidzot, sevi organizēt mēs mācāmies paši. Ja mēs to neapgūstam, dzīve pārvēršas haosā.

Kā pašdisciplīnu apgūt? Visam nepieciešams laiks. Jebkuras pārmaiņas dzīvē, kuras pārkāpj mūsu komforta zonas robežas, nāk ar grūtībām. Pārmaiņas nav vieglas, bet iespējamas. Un šodien parunāsim par sešiem veidiem, kā mums šo pašdisciplīnu sevī attīstīt.

1. Atzīsties sev savās vājībās.

Savi zemūdens akmeņi mums ir jāpieņem – vai tā ir pārāk bieža saldumu lietošana vai pārmērīga kavēšanās sociālajos tīklos. Bieži vien cilvēki mēģina izlikties, ka viņiem trūkumu nav, vai arī cenšas samazināt slikto ieradumu negatīvo ietekmi uz dzīvi. Piemēram, daudzi smēķētāji domā “Ja es gribētu, es varētu atmest”, bet patiesībā negrib atzīt, ka no cigaretēm ir atkarīgi.

2. Izveido precīzu un skaidru plānu.

Mēs nepamodīsimies pašdisciplinētas bez jebkādas piepūles un prakses. Ir vajadzīga stratēģija. Lai sasniegtu uzdevumu, ir jāizveido mini-posmu saraksts. Šāda pieeja mums ļaus saglabāt kontroli un motivāciju. Pārvarēt rāvienu un ieraudzīt rezultātu būs vieglāk, nekā vienā rāvienā nokļūt līdz mērķim. Toties precīza plāna mazie soļi noteikti mūs aizvedīs līdz mērķim.

Tici man tas tiešām ir svarīgi un tas tiešām tā darbojas. Dažreiz nepieciešams izplānot burtiski pa minūtēm pat veselu dienu. Bet tici man, ik pa laikam tu būsi patīkami pārsteigta, kad kādu mazo soli izpildīsi ātrāk, nekā vispār biji ieplānojusi.

3. Likvidē kārdinājumus.

Tas ir nākamais, kas jāizdara – pat, ja tu esi noskaņota ļoti kaujinieciski un tevī ir pietiekami daudz gribasspēka, lai šiem kārdinājumiem pretotos. Būs gana tikai ar vienu vien vājības mirkli, un tu kārdinājumam būsi jau padevusies.

Esi bezspēcīga pret sociālajiem tīkliem? Kamēr dari ieplānoto, internetu izslēdz. Grūti pretoties neplānotiem pirkumiem? Ņem uz veikalu ierobežotu naudas summu. Vienmēr kaut ko var izdomāt, kā kārdinājumā nekrist. Ja vien ir gribēšana.

4. Pieņem emocionālo diskomfortu.

Vēlme no diskomforta un nepatīkamām sajūtām izvairīties un tās novērst – tas ir normāli. Bet, ja vēlies pašdisciplīnu attīstīt, to darīt nedrīkst. Ierasto režīmu mainīt ir neērti. Lauzt vecos ieradumus – neērti. Šādos brīžos mūsos viss iekšā pretojas un par labu vecajiem ieradumiem. Kāda ir izeja? Savākt visu gribu vienkopus, ieskatīties rīcības plānā, atcerēties par uzlikto mērķi un starp-uzdevumiem, un izgrūst sevi no komforta zonas.

Zini kas ir interesantākais? Tiklīdz tu, sevi „izgrūdusi”, sāksi veikt pirmās darbības, viss turpinās ritēt bez piespiešanās. Galvenais ir iesākt.

5. Apbalvo sevi par saviem centieniem.

Smagais, disciplinētais sākums bez stimula bieži noved pie kļūdām un vilšanās, kā rezultātā varam nonākt sākumpunktā. Vēlies mainīt savus ēšanas paradumus, turēties pie stingrākas ēdienkartes, diētas? Vienu dienu nedēļā palutini sevi ar gardumiem, no kuriem ļoti grūdi atteikties (pavisam nedaudz).

Cītīgi trenējies? Pēc 1 mēneša treniņiem sporta zālē palutini sevi ar brīnišķīgu masāžu. Esi sākusi stingri kontrolēt naudas izdevumus? Vienu dienu nedēļā atļauj sev iztērēt nedaudz vairāk. Strādāt ar pašdisciplīnu ir ļoti grūti. Tāpēc tavi pūliņi ir balvas vērti.

6. Piedod sev kļūdas un virzies uz priekšu.

Ne vienmēr ceļš uz veiksmi rit gludi. Ir lidojumi augšup un kritumi arī ir, ir neticami panākumi un lielas neveiksmes. Galvenais – turpini virzīties uz priekšu. Ja esi „paklupusi”, tev jāsaprot – kāpēc? Kas ir šīs kļūdas iemesls un turpini iet uz priekšu. Ir viegli padoties vainas un vilšanās sajūtām, dusmām. Bet šīs emocijas nav tās, kas mums palīdz attīstīt pašdisciplīnu. Noskaņo sevi pozitīvi, uzlādē sevi ar apņemšanos un turpini iesākto ceļu! Tev noteikti viss izdosies!

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Mēs visi baidāmies realizēt savus lolotākos sapņus, jo mums nez kāpēc liekas, ka mēs neesam to cienīgi, vai arī vienalga tos nespēsim realizēt… Bērnībā mums visiem kāds ik pa brīdim teica, ka par cilvēku ir jāspriež pēc viņa darbiem. Tas likās tik ļoti pareizi un godīgi, ka grūti bija ko iebilst. Un arī tagad grūti!

Un, tomēr, pacentīsimies.

Mīloša māte vienmēr savā bērnā redz kaut ko vairāk nekā visi pārējie …Un, kad viņš “negaidot” kļūst par čempionu, visi saka: “Kas to būtu domājis? Tas taču ir tās pašas skolotājas dēls, kura jau no autiņu vecuma bērnu katru dienu vadāja uz baseinu, pie tam jebkuros laika apstākļos un 5 km attālumā no mājām!”

Mīloša sieviete vienmēr jūt, ka viņas mīļotais vīrietis ir „īpašs un vienīgais.” Un ko gan šī skaistule viņā atrada?… Hmm, bet šajā vīrietī tiešām ir kaut kas īpašs: šarms, izsmalcinātība … Interesanti…”

Uzticams cilvēks vienmēr savu draugu uzskata par daudz inteliģentāku, labestīgāku un atsaucīgāku, nekā apkārtējie… “Kas atsaucīgs? Šī migēra no finanšu nodaļas? – Jūs, taču, viņu nemaz nepazīstat, viņa bērnu nama bērniem palīdz! – Jā?!?!?! “

Kamēr vien mūsu acīs ir ticība, kamēr vien mēs atbalstām mums tuvos un svarīgos cilvēkus – viņi tiešām ir labākie!

Vai esi satikusi sievietes, kuras burtiski ir uzplaukušas un pat kļuvušas slaidākas no laimīgas un abpusējas mīlestības? Un otrādi… Vai esi kādreiz nejauši satikusi savu bijušo klasesbiedru labi pieguļošā uzvalkā, pie dārgas automašīnas stūres, ar skaistu sievu blakus, neskatoties uz to, ka skolā viņš bija “nekas īpašs”, “ne šis, ne tas…”? Un otrādi…kur gan palika tas jaukais un talantīgais puisis ar ģitāru?

Kāpēc šie piemēri? Tāpēc, ka KATRĀ cilvēkā ir bezgalīgs potenciāls un, ja vien apstākļi ir labvēlīgi, tas atklājas un pārsteidz, priecē, sajūsmina, pie tam ne tikai tuvos cilvēkus, bet pat apkārt esošos, svešos. Bet nelabvēlīgos apstākļos – diemžēl, otrādi…

Kādam tāds drošs un pārliecinošs atbalsts ir, bet kādam – nav.

Bet tāpēc jau mēs esam cilvēki – saprātīgas būtnes, kurām Dievs devis lielāko smadzeņu masu starp visām dzīvajām būtnēm uz Zemes un personīgo signālsistēmu – valodu un pašanalīzes un paškontroles spējas.

Mēs paši, patstāvīgi, pēc savas gribas un vēlmes, savu potenciālu spējam attīstīt pilnībā. Realizēt visas savas spējas, talantus, tieksmes, fiziskās iespējas, pozitīvās personības iezīmes un tādējādi savu dzīvi padarīt labāku:

-laimīgāku

-veiksmīgāku

-bagātāku

-veselīgāku

-interesantāku.

Galu galā, nevienam nav noslēpums – jo lielākas ir cilvēka prasmes un zināšanas, jo vairāk viņš sevī atklājis talantus, jo labākā fiziskā formā un veselīgāks viņš ir, jo labāk attīstītas ir viņa personiskās īpašības:

– komunikabilitāte un spēja atrast kopīgu valodu ar vairumu cilvēku; – spēja koncentrēties un pabeigt iesākto līdz galam,

– spēja uzturēt sevi harmoniskā un līdzsvarotā stāvoklī (pretstatā – stresam un uzbudināmībai),

– spēja uzņemties atbildību un saprātīgi organizēt procesu (līdera spējas) utt.,

jo labāka būs viņa dzīve!

Ja tev līdz šim ir licies, ka uz to ir spējīgi tikai nedaudzi un „noteikti jau ne Es”, tad atbildi uz šiem jautājumiem:

Par ko tu sapņo?

Par ko tu sapņoji kļūt bērnībā, jaunībā?

Kurp tu gribētu aizbraukt?

Kā tu gribētu dzīvot?

Par ko iedomājoties, tavā vēderā sāk „lidot taureņi”?

Ir kāds gudrs teiciens: „Nav svarīgi, kur atrodies šobrīd, svarīgi kurp tiecies nokļūt. Nav svarīgi kas esi šobrīd, svarīgi par ko tiecies kļūt. Nav svarīgi, kā nodzīvota tava pagātne, svarīgi, kā tu gatavojies nodzīvot savu nākotni”.

Un, atgriežoties pie šīs publikācijas sākuma, es gribu teikt, ka CILVĒKA PATIESUMS – ne jau darbos, jo mēs visi pieļaujam kļūdas, līdz pat sirmam vecumam. Un vēl jo vairāk – ne jau vārdos, jo vārdi atspoguļo tikai īslaicīgas emocijas un jūtas. Mēs visi to zinām.

„Īsto” cilvēku var ieraudzīt viņa personīgajos sapņos. Tikai tajos slēpjas tas POTENCIĀLS, kurš piemīt KATRAM konkrētam cilvēkam. Un, ja viņam nav blakus īsto cilvēku, kas to palīdzēs atvērt, tad viņam jāsakopo dotie spēki: sava smadzeņu masa un personīgā signālsistēma, un tas jāizdara ir pašam.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Cilvēcisko vēlmju pasaule ir TIK daudzveidīga! Cilvēku vēlmes atkarīgas pat no ienākumiem, rakstura, pašvērtējuma, pasaules uzskatiem un pat sapņotāja izglītības līmeņa. Diemžēl, daudzas no tām tā arī paliek kā bērnības fantāzijas. Bet, ja tu neesi aizmirsusi, kā tas ir – sapņot, tad tagad, būdama pieaugusi, tu noteikti reizēm atceries, ka esi kaut kad sapņojusi doties kruīzā, vai kādu pusgadu padzīvot kādā eksotiskā valstī…

Bet tālāk par sapņiem nekas nav virzījies. Kāpēc tā? Tāpēc, ka šī vēlme līdzinās miglainam mākonim, un izredzes tās īstenošanai ir tikpat miglainas. Gribi savu sapni tomēr realizēt? Sāc plānot, rēķināt savus ienākumus un izdevumus. Precīzi skaitļi pārliecinās zemapziņu, ka šai lietai esi ķērusies klāt ļoti nopietni un pamatos, kāpēc tev ir nepieciešami tādi ienākumi. Bet kādi tie ir? Cik daudz naudas tev nepieciešams nopelnīt, lai īstenotu savu sapni? Saskaitīsim?

Ja tev jau tagad ir ieradums pierakstīt savas vēlmes vai sapņus, tad tev būs vienkāršāk. Izmanto šo savu sarakstu. Ja tu līdz šim neesi domājusi par to, ko tu vēlies, ir pienācis laiks padomāt. Pārliecinies vai šīs vēlmes ir tavējās, vai tās rada pozitīvas emocijas, smaidu, vai, par tām domājot, tev gribētos rīkoties. Būs noderīgi tām veikt tādu kā test-draivu. Apmeklē vajadzīgās vietas, salonus, pamēģini piemērīt uz sevis lietas, lai uz dažām minūtēm vai dienu sajustos vēlamajā vidē. Tas palīdzēs tev izvairīties no viltus mērķiem. Ja priecē, tātad tavējais! Rada vienaldzības sajūtu, nav nekādu emociju – nav tavējais! Kad tu sapratīsi, ko tu gribi un vai gribi, var pāriet uz nākamo soli.

1. Izveido tabulu tev ērtā programmā vai vienkārši uzzīmē to uz lapas. Tev būs vajadzīgas 3 vertikālas ailes.

1. aile: Tava vēlēšanās. Ieraksti šajā slejā to, ko tu patiešām vēlies. Šajā gadījumā nav obligāti jāapraksta detaļas, gana būs tik daudz, lai tu saprastu, par ko iet runa. Lai vieglāk būtu orientēties termiņu ziņā, raksti savas reālās vēlmes, kuru realizēšanai nav nepieciešamas milzīgas pārmaiņas, un, ievērojot zināmus nosacījumus, tu varēsi tās īstenot tuvākajos 1-3 gados.

2.aile: Ieraksti cik daudz naudas tev būs nepieciešams, lai tas notiktu vai, lai to realizētu. Šī summa būs kā viens vesels cipars.

3.aile: Pieraksti, cik daudz naudas nepieciešams, lai uzturētu (apkalpotu) to, ko tu gribi iegūt. Tie būs tā saucamie tekošie izdevumi. Tavs sapnis ir auto? Automašīnai nepieciešama diagnostika, remonts, benzīns. Dzīvoklis? Savs vai īrēts? Par to ir jāmaksā. Bet, piemēram, kleitas iegādei nav nepieciešami tekošie izdevumi un tu vari ielikt 0.

2. Sasummē ciparus (ja sapņi ir vairāki), kas redzami 2.ailē un izdali šo summu ar 36, izejot no tā, ka sava sapņa (sapņu) piepildīšanai būs vajadzīgi, piemēram, 3 gadi.

3. Sasummē naudu, kas redzama 3 stabiņā, kur tu rakstīji ikmēneša tēriņus, lai vēlamo uzturētu.

4. Saliec kopā ciparu no otra stabiņa (ko ieguvi, izdalot ar 36) un 3.stabiņa summu. Tu iegūsi naudas daudzumu, kas tev jānopelna katru mēnesi, lai savu sapni realizētu. Salīdzini šo ciparu ar taviem reālajiem ienākumiem.

Ja tu visu izdarīji pareizi, tad otrais un trešais cipars tev būs līdzīgi. Ja otrais cipars ir mazāks, nekā trešais, tad visdrīzāk tu kaut kur sevi ienākumu ziņā bremzē vai arī esi izsapņojusi kaut ko pārāk lielu un nereālu. Ja cipars no trešās ailes ir mazāks par otro, tad tas viss ir pilnīgi realizējams.

Līdzīga „matemātika” rada skaidru sapratni, kamdēļ tev vajadzīga nauda. Tieši atbilde uz jautājumu „kāpēc” ļauj zemapziņai izsniegt nepieciešamos resursus, pieslēgt tos tavai vēlmei un dot tev nepieciešamos padomus un idejas. Tādā veidā tavs sapnis kļūst vēl reālāks, vēl sataustāmāks. Tu redzēsi konkrētas summas un sāksi kaut ko mainīt, pētīt jaunus ienākumu veidus un ievērot izdevīgus variantus un apstākļus. Ja tu ar šo savu sapni „degsi”, ar prieku gaidīsi tā realizācijas dienu, tad tev radīsies arvien vairāk spēka un enerģijas tā realizēšanai. Tu burtiski pievilksi vajadzīgos notikumus, cilvēkus, naudu un veiksmi. Galvenais, lai šī tava vēlme būtu patiesa un sniegtu tev gaišu noskaņojumu, prieku un nekaitētu nevienam no apkārt esošajiem.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Kāds patiess notikums.

———————

Reiz kādā no lekcijām profesors mums stādīja priekšā jauniņo. Šajā momentā pie sava pleca sajutu vieglu pieskārienu. Atskatoties, es ieraudzīju mazu, kalsnēju večiņu, kas, uz mani skatoties, smaidīja tik plašu smaidu, ka neviļus tas pārņēma arī manu seju.

-Sveika, skaistulīt, mani sauc Rouza un man ir 87 gadi,- viņa teica.

-Vai varu apsēsties blakus?

Es pasmaidīju un, lai mums abām būtu ērtāk, pavirzījos tālāk.

-Protams, sēdieties. Vai varu uzzināt, kas Jūs atvedis uz universitāti tik nevainīgā vecumā? – pēkšņi man sagribējās pajokot.

-Esmu šeit, lai satiktu bagātu vīru un dzemdētu viņam veselu bariņu bērnu, – piemiedzot ar aci, Rouza atjokoja man pretī.

-Bet, ja nopietni? – Rouza man iepatikās arvien vairāk un vairāk. Mani ļoti ieinteresēja šīs gados vecās kundzes parādīšanās mūsu vidū.

-Bet, ja nopietni… Es vienmēr esmu gribējusi iegūt augstāko izglītību. Un, lūk, esmu šeit,- atbildēja Rouza.

Pēc lekcijām mēs devāmies uz studentu ēdnīcu un kopā pusdienojām. Kopš šīs dienas trīs mēnešu garumā mēs vienmēr pusdienojām kopā. Rouza kļuva gandrīz vai par visu studentu tusiņu kompānijas dvēseli. Visi labprāt kontaktējās ar Rouzu, ne reizi neizrādot jebkādu nepatiku.

Semestra beigās mēs uzaicinājām viņu uzstāties izlaiduma vakarā. Kad viņa tuvojās tribīnei, no viņas rokām izkrita vesela špikeru kaudzīte. Samulstot, Rouza centās tās uzlasīt, bet visas uzlasīt tā arī neizdevās.

-Piedodiet lūdzu, esmu palikusi tik izklaidīga. Vīra dēļ pārstāju dzert alu, tāpēc no viskija reibstu daudz ātrāk, – viņa atjokoja. – Visus špikerus es vairāk nesalasīšu, tāpēc ļaujiet man pateikt vienkārši to, ko domāju.

Kamēr apklusa smiekli, viņa noklepojās un sāka savu runu:

-Mēs nepārstājam spēlēties, tāpēc, ka kļūstam pieauguši. Mēs kļūstam pieauguši, tāpēc ka pārstājam spēlēties. Ir tikai dažas jūsu veiksmes, jaunības un laimes sastāvdaļas. Jums ir jāsmaida un katrā dienā jāatrod kaut kas, par ko pasmaidīt. Jums nepieciešams sapnis. Kad jūs pārstājat sapņot – Jūs mirstat.

-Mums apkārt ir tik daudz cilvēku, kuri ir miruši un viņi par to nemaz nezina! Ir milzīga starpība starp novecošanu un kļūšanu par pieaugušu. Ja jums ir 19 gadi un jūs veselu gadu novalstīsieties uz dīvāna un neko nedarīsiet, jums paliks 20. Ja uz šī dīvāna veselu gadu pavadīšu es, man paliks 88. Nav grūti kļūt par pieaugušu. Mums nav nepieciešams nekāds talants vai prasmes, lai novecotu. Prasme ir šajās pārmaiņās sev atklāt jaunas iespējas.

Savu runu pabeidzot ar frāzi „Ar cieņu, Rouza”, večiņa atgriezās savā vietā. Dzirdēto pārdomājot, mēs visi klusējām.

Pēc gada Rouza ieguva tik sen izsapņoto augstāko izglītību. Bet vēl pēc nedēļas viņa klusām miegā nomira.

Uz viņas bērēm atnāca vairāk kā 2000 studentu pateicībā par to, ka šī mazā, gaišā, trauslā večiņa šiem jauniešiem iemācīja būt par tiem, par ko viņi var un par ko grib būt.

———————

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Padomu par to, kā dzīvot , kā to izdarīt skaistāk, pareizāk ir daudz. Visi mēs gudri mācīt …Bet zini, ir tajā visā arī daļa taisnības. Tāpēc atkārtošana nemaz nav slikta lieta, jo varbūt tieši kāds no šiem padomiem tev nepieciešams ir šorīt vai šovakar un tieši tas būs īstais brīdis, kad tu to beidzot izpratīsi un sajutīsi. Tāpēc nedaudz vēl – par to, kā dzīvot. Vai pareizāk? – nezinu, bet lēnāk un savādāk gan.

Mīļās meitenes, dzīvosim ar pateicību – koncentrēsimies uz to, par ko mēs pateicamies. Iegādājies sev skaistu bloknotiņu un katru vakaru, ejot gulēt, ieraksti tajā piecas lietas, par ko tu esi pateicīga šodien. Praktizē pateicību un tava uztvere mainīsies, tu attīstīsi garīgās sajūtas, mazāk uzmanības veltot materiālām lietām.

Rīta rituāli – tas ir tik jauki! Izdomā, radi savu rīta rituālu un tu vienmēr dienu uzsāksi ar labu noskaņojumu. Tā ir tā dienas daļa, kurā vari priecāties par vienkāršām, pat pierastām lietām – par saules lēktu, rīta lietu, miglu, mākoņiem debesīs, putnu balsīm, kuras dzirdi, atverot logu, un,galu galā, pat par pirmajām mašīnām ielā. Tā var būt arī meditācija, neilga rīta pastaiga vai vienkārši garšīgas, īpašas tējas krūze vai veselīgas brokastis.

Meklē iespējas – tās nenokritīs tev uz galvas. Tev ir jāiziet no mājas, tev jāstrādā un jānopelna tās. Protams, tu pieļausi kļūdas, tomēr, tā vietā, lai padotos, meklē veidus, kas darbojas. Pasaki Visumam, ko tu vēlies. Jā, tu vari saņemt 100 „nē”, bet rezultātā saņemsi vienu „jā”.

Precizē savus nodomus – lai iegūtu pareizu virzienu, precizē savus nodomus. Konkrēti iedomājies, ko tu vēlies un sūti par to pozitīvas domas (jūtas), emocijas – un tu atradīsi sava sapņa piepildījuma atslēdziņu.

Peldi pa SAVU dzīves straumi – dzīvo ar atvērtu prātu un mīlošu sirdi. Neļauj savam ego ņemt virsroku. Atturies no klačošanās un nenosodi un neanalizē citu cilvēku dzīvi un rīcību.

Riskē – tev ir tiesības dzīvot tā, kā izvēlies tu. Bet tikai nedaudzi to uzdrošinās. Tam ir nepieciešama drosme, jo ir daudz cilvēku, kas teiks „tu esi sapņotāja” vai „tas nav reāli”. Tie, kas realizē savus sapņus (mērķus), nekad nepadodas.

Izbaudi mirkli – mēs dzīvojam sabiedrībā, kur visi dzenas pakaļ nenotveramajam. Mēs esam aizmirsuši, kā tas ir – baudīt šo mirkli. Atrodi laiku, lai apbrīnotu maigi zilās rīta vai siltās saulrieta debesis. Izej no mājām un izbaudi pašas dzīves brīnumu – to, kas ir ap tevi, tieši šobrīd.

Pamēģini – tas ir TIK fantastiski: sajust šo brīdi, pabūt, kaut nedaudz tagadnē, nedomājot ne par vakardien notikušo, ne to, kas būs pēc stundas vai rīt…

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Izrādās, ka cilvēki savu pašapziņu pazemina nejauši, caur saviem mērķiem. Parasti tiek pierakstītas miglaini neskaidras vēlmes un ar vislabākajiem nodomiem pat sāk strādāt ar tām, cenšoties tās piepildīt. Un var pat nezināt ko īsti grib un tāpēc, pie tā nākas strādāt ļoti daudz. Bet pēc laika visbiežāk met visu pie miera un dažreiz to izdara pat ātrāk, nekā vēlmes ir uzrakstītas uz papīra.

Viņi jūt, ka mērķis nav sasniedzams un no savām pūlēm un centieniem atsakās, jo jūt, ka ambīcijas ir pārāk augstas. Vai arī pamet savu mērķi uzkrātā stresa vai šajā ceļā iegūto vilšanos dēļ. Bet sliktākais ir tas, ka viņi šo savu lēmumu, kā likums, attaisno, atsaucoties uz šķietamo mērķa nerealitāti vai vēl sliktāk uz savu nespēju.

Un saka apmēram tā: „Es zināju, ka es to nespēšu”, „Tas nav man”, „Es vienkārši neizturēšu”, „Nav vērts to darīt” utt. Tikai retais no viņiem zina, ka problēmai nav nekā kopīga ar mērķi vai pat ar pašu. Koncentrācija jau sākumā ir uz „Ne” un nevis uz „Kā”.

Ar mērķa uzstādīšanu nav gana. Pajautā sev: „Ko es nākamajā nedēļā darīšu tamdēļ, lai sasniegtu savu mērķi? Un ko rīt? Un ko tagad, šajā brīdī?” Tev jākļūst par apzināti mērķtiecīgu.

Lieta tāda, ka tev nav vienkārši jāuzstāda mērķis un jāatstāj kaut kur…tur. Ja tā izdarīsi, tad tici man – tas joprojām paliks „tur”.

Esi uzmanīga, tas ir svarīgi katrā tavas dzīves momentā. Un nevis kaut kurā momentā nākotnē. Citiem vārdiem sakot, izveido sava mērķa prioritātes un tad tās padari par savu ikdienu. Pārvērt šīs prioritātes darbībā. Padari savus mērķus par saviem „apzinātajiem mērķiem”.

Cilvēki, kas dzīvo nejauši neapzinātā savu mērķu stāvoklī, nekad nesasniedz daudz. Viņi ļauj apstākļiem diktēt savu dzīvi. Parasti strādā daudzas stundas, tā domājot, ka viņu darbība kaut kā veicina to, kas ir svarīgs, bet ļoti bieži viņiem par to nav nekādas sapratnes.

Tie ir cilvēki, kuriem ir vēlēšanās, centieni, bet viņi nekad, šķiet, negūs panākumus.

Ja tu vēlies būt patiesi veiksmīga, tev vajadzētu zināt, vai tiešām tas, ko tu vēlies darīt, tiešām tev ir svarīgi. Pārcel to, kas ir svarīgs tavā dzīvē uz to, ko tu dari.

To sauc par sistēmu, MĒRĶI vai vienkārši prioritāšu noteikšanu, kas sistemātiski tev palīdzēs savas vērtības konvertēt konkrētās darbībās.

Rezultātā iemācīsies mīlēt to, ko dari, vai darīt to, kas tev patīk. Palielināsies tava pašapziņa. Izvērtēsi savas stiprās. Radīsies atzinība par dzīvi, par dzīves kvalitātes uzlabošanu. Sāksi strauji piesaistīt lietas, kas agrāk tev paslīdēja garām. Un pats galvenais, naktī gulēsi daudz labāk.

Vienkārši….jutīsi tādu kā atvieglojuma sajūtu, bet ne centienu smagumu. Jo bieži vien mēs uzstādām mērķus, bet jau ar tādu kā smaguma sajūtu, nojautu, ka būs grūti…

Un tomēr, noskaidro, kas tev dzīvē ir svarīgi un padari to par savas dzīves daļu jau tūlīt pat, šodien. Tas nozīmē – būt apzināti mērķtiecīgai. Ja tu nezinu ko tu PATIEŠĀM vēlies, tad kā, lai mērķi padara par apzinātu?

Ir jāsaprot, ka veiksme, laime, mērķis un jēga ir nevis lietas, ko tu vari atrast, vai panākt – tās savā dzīvē ir jāīsteno, jāievieš. Ja tu atceries par savām prioritātēm, tev būs lielāka miera un pārliecības sajūta par to, ko tu vēlies darīt.

Tātad, ir jāpārtrauc darboties ap saviem mērķiem un jāsāk strādāt ap savām prioritātēm. Tā ir tavu mērķu vai lietu, kuras tu dzīvē vērtē visvairāk, būtība.

Taviem mērķiem jābūt par tavas iekšējās pasaules atspoguļojumu, tā atspoguļojumu, kā tu vēlies justies šajā momentā, bet nevis pēc kaut kāda laika. Nekavēties pagātnē vai neatbalstīties pret nākotni – ir jāiemācās apzināties savas dzīves tagadējos momentus un sajūtas.

Ja tu mīli to, ko dari un dari to, ko mīli – tas ne tikai darbosies un liksies viegli, kā spēle, bet arī veiksme sāks plūst tavā virzienā visnegaidītākajos veidos. Viss, kas nepieciešams, lai savus mērķus sasniegtu – visas prasmes, zināšanas, attiecības ar cilvēkiem un pieredze, kas tev nepieciešama, pati nāks pie tevis automātiski. Tas nenozīmē, ka tas nokritīs no gaisa un tev nav jāmācās, tas nozīmē to, ka atnāks TAD un TAS, kas tev tiešām nepieciešams.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Pēc izciestām smagām muguras smadzeņu traumām, Natalie Barnhard caur savu fondu „Riteņi ar spārniem” velta savu dzīvi, lai palīdzētu citiem, kuriem arī ir muguras smadzeņu traumas.

Viņa sapņo reiz palīdzēt uzcelt vietējo rehabilitācijas centru. Natalie Barnhard izveidoja fondu, lai palīdzētu visiem, kuri cieš tās pašas problēmas dēļ.

Natalie zina, cik vientuļi un skumji tas var būt un zina, kā mainās dzīve pēc muguras smadzeņu traumas: "Cīņa nebija viegla. Pagāja diezgan daudzi gadi, līdz nokļuvu tur, kur esmu tagad – emocionāli , garīgi un fiziski. Vairākus gadus es biju ļoti vāja. Šīs traumas ir ļoti smagas”. "Lai caur to visu tiktu cauri, nepieciešams atrast jaunu ceļu, jaunu dzīves jēgu, mērķi, jaunu aizraušanos," – viņa piebilst.

Pēc tik nopietnas traumas un zinot, cik grūti bija ciest, viņa kļuva burtiski apsēsta ar domu palīdzēt citiem: "Tā ir ļoti brīnišķīga sajūta – palīdzēt mainīt kāda cilvēka dzīvi," – teica Natalie. Viņas pašas dzīve krasi mainījās 2004.gada 22.oktobrī, kad viņa strādāja par fiziskās terapijas un licencēta masāža terapeita palīdzi kādā ortopēdijas centrā, kad stiepšanās ierīce uzkrita viņai virsū, izraisot smagas muguras smadzeņu traumas, kā rezultātā viņa tika paralizēta.

Natalie uzskata, ka viņai palaimējās… Viņa guva ievērojamus panākumus, pie tam, ļoti daudz paveicot pati saviem spēkiem. Tagad viņa spēj pakustināt abas rokas un viņa var pati ēst, uzklāt make-up, tīrīt zobus un pat pārvietoties ar savu ratiņkrēslu. Viņas ratiņkrēsls – tā ir daļa no viņas dzīves, kas aizstāj kājas. Natalie nevēlas, lai kāds kontrolētu viņas dzīvi un neuzliek sev nekādus ierobežojumus cik tālu ies: "Mans mērķis ir neapstāties, bet gan visu laiku mēģināt panākt progresu. Es vēlos vienmēr būt vesela un formā. Esmu pacēlusies augstāk par savu traumu”.

Uz tikšanos tepatās,

Aija