Anžels, ebrejs, Vācijā slavenas maizes ceptuves īpašnieks, cilvēkiem bieži jautāja: “Vai tu zini, kāpēc es šodien esmu dzīvs?”

Un tad viņš pastāsta savu dzīves pieredzi: ”Kad Vācijas nacisti nežēlīgi nogalināja ebrejus, es vēl bija pusaudzis. Nacisti mūs ar vilcienu veda uz Aušvicas nometni. Naktīs vienmēr valdīja nāvējošs bads. Mūs turēja bez pārtikas, bez gultām, un tātad bez jebkādas iespējas kaut kā sasildīties.

Visur sniga sniegs. Aukstais vējš stindzināja seju. Tajās aukstajās, briesmīgajās naktīs mēs bijām simtiem cilvēku. Bez ēdiena, ūdens, bez jumta virs galvas. Asinis dzīslās burtiski stinga.

Man blakus bija kāds sirms ebrejs. Viņš viss drebēja un izskatījās ļoti briesmīgi. Lai sasildītu, es viņu apskāvu ar rokām. Lai spētu iedot kaut nedaudz sava siltuma, apskāvu viņu ļoti stipri. Rīvēju viņa rokas, kājas, seju un kaklu. Es lūdzos viņu, lai viņš paliktu dzīvs. Es centos viņu uzmundrināt. Tā es viņu sildīju visu nakti. Pats biju noguris un nosalis. Pirksti sastinguši, bet, lai viņu sasildītu, es nepārtraukti rīvēju un masēju viņa ķermeni.

Tā pagāja vairākas stundas. Beidzot pienāca rīts, uzausa saule. Lai ieraudzītu pārējos cilvēkus, es palūkojos sev apkārt. Un viss, ko es varēju ieraudzīt, bija šausminoši, sasalušu mirušu cilvēku ķermeņi. Viss, ko varēju dzirdēt – tas bija nāves klusums. Stindzinošā nakts visus nonāvēja. Viņi nomira no aukstuma. Izdzīvoja tikai divi – es un sirmgalvis. Sirmgalvis izdzīvoja, jo es neļāvu viņam nosalt, bet es izdzīvoju, jo centos viņu sasildīt.

Vai ļausi man tev atklāt izdzīvošanas noslēpumu šai pasaulē?

Kad tu centīsies sasildīt citu sirdis, tu sasildīsies arī pats. Kad tu atbalsti, stiprini un iedvesmo citus, arī tu saņem atbalstu, spēku un iedvesmu savai dzīvei. Mani mīļie draugi, tāds un tikai tāds ir laimīgas dzīves noslēpums!”

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Lieli cilvēka ienaidnieki ir baiļu un vainas sajūtas. No kā tik mēs nebaidāmies: baidāmies saslimt, novecot, nomirt. Vēl mēs baidāmies zaudēt tuvus cilvēkus, draugus, palikt vientuļi, zaudēt naudu. Un daudz, daudz ko citu…

Tiem, kuriem ir tīrāka dvēsele un ir arī sirdsapziņa, ir vainas sajūta pret vecākiem, bērniem, pazīstamiem cilvēkiem un pat pašiem pret sevi. Šodien par to, kā šo sajūtu pārvarēt un ko ar to darīt.

Kas mums traucē dzīvot savu dzīvi

Cilvēka dabā ir tiekties pēc brīvības. Bet, par cik viņš baidās zaudēt daudzas lietas, kaut vai, piemēram, drošību, nereti no šīs tik ļoti gribētās brīvības atsakās.

Brīvība vilina, bet cilvēks baiļu dēļ no tās atsakās. Un tad sāk ilgoties dvēsele, sākas sirdssāpes, bet bailes cilvēka iekšienē atbrīvoti "nopūšas." Tādējādi, cilvēks izvēlas ticēt bailēm, bet ne sirds balsij un dvēseles alkām. Un tad brīvība nomirst.

Cilvēka zemapziņā ļoti cieši un ļoti dziļi ir iesakņojies mīts par mūžīgajām ciešanām un nospiestību, bet ir pienācis laiks to visu izkliedēt. Šodien daudzi ne tikai sapņo dzīvot, ieklausoties sirds balsī, bet tā arī dzīvo.

Dievs, kā cilvēka Radītājs, vienmēr dod viņam izvēles brīvību. Ir jāieklausās savā sirdī. Kad ārējā pieredze nesaskan ar iekšējo patiesību, cilvēks neviļus sāk aizdomāties par to, vai pareizi viņš dzīvo un vai dzīvo SAVU dzīvi.

Nekad nav par vēlu, lai sāktu dzīvot citādāku dzīvi. Galvenais – noteikt, pat pierakstīt, vēlamās pārmaiņas un pakāpeniski katru dienu tās ieviest. Daži sūdzas, ka dzīve jau ir pagājusi, iespējas ir zaudētas, izvēlēts nepareizais ceļš, un jau ir par vēlu kaut ko mainīt.

Patiesībā nekad nekas nav par vēlu, kamēr vien cilvēks elpo, dzīvo un jūt. Traucēt var vienīgi slinkums un neticība saviem spēkiem, dažnedažādas bailes un pienākuma sajūta, kas nereti ir pārmērīga.

Bailes ir tās, kas cilvēkam traucē dzīvot. Rezultātā viņš zaudē spēkus, kas viņam tik ļoti būtu nepieciešami savas dzīves uzlabošanai un mērķu sasniegšanai. Bailes vājina spēkus un aizsardzību pret svešām enerģijām – nelabvēlību, skaudību, naidu, dusmām utt.

Cilvēka dzīve piepildās ar vilšanās indi, citu cilvēku vainošanu savās neveiksmēs. Bet viss, kas būtu jāizdara – ir jādarbojas pašam ar sevi, jāmainās un jākļūst pašam par savas dzīves saimnieku.

Ja cilvēks virzās uz realitāti ar bailēm un šaubām, viņš ir izvēlējies nepareizu ceļu, un viss, ko viņš redzēs un jutīs, būs nepareizs.

Patiesību nav iespējams atpazīt, ja klāt visam ir bailes. Ir jāuzticas sev un saviem spēkiem.

Ja dvēseles un cilvēciskās dabas vājuma dēļ spēka atbrīvoties no bailēm nav, nepieciešams vērsties pie Dieva – lūdz palīdzību atbrīvoties no bailēm un lūdz spēku jaunai, brīvai dzīvei.

Ko cilvēks izstaro apkārtējā pasaulē un ko rada ap sevi – to viņš arī saņem atpakaļ, kā atbildi. Tāpēc tikai tad, kad kļūsim apzinīgi un gudri, varēsim veidot arī savu dzīvi. Apzinīga attieksme pret Dieva doto dzīvi dod iespēju veidot savu laimi.

Dzīves jēga nav tajā, lai pakļautos kāda cita gribai, sekojot citu cilvēku norādījumiem, bet tajā, lai ietu savu ceļu. Katram cilvēkam ir dota brīvība un sava dzīve.

Ir jāsajūt šī vienotība ar dzīvi un viss apkārt sāks mainīties – vispirms sīkumos, tad attiecībās ar tuviem cilvēkiem un tad visā pārējā.

Kā sākt dzīvot savu dzīvi

Dzīvot savu dzīvi – saprast sevi, just sevi, justies brīvam, eksperimentēt, mainīties, attīstīties, uzņemties atbildību par panākumiem un neveiksmēm, just cilvēkus, būt tuvam ar citiem.

Ko nozīmē sevi saprast? Padomā, ko tu proti darīt labāk par citiem, ko tu vēlies patiesībā, kas tev patīk un ko tu gribētu darīt, kādi ir tavi talanti, ar ko tu labprāt nodarbotos, ja tu būti finansiāli nodrošināts cilvēks?

Izanalizē, tiec galā ar saviem iekšējiem resursiem, talantiem, spējām, nosaki savu spēku, īpašības, kas spētu tevi vest veiksmes un pārmaiņu virzienā.

Izproti savas iespējas, stiprās puses. Tā ir pašanalīze. Pieraksti šos jautājumus un turpat pieraksti atbildes. Izveido plānu, pēc kura tu sāksi dzīvot, lai ietu savu ceļu, sāktu dzīvot tā, kā tu gribi.

Just sevi – tas nozīmē apzināties, ko tu dari, kamdēļ un kāpēc tieši tā. Tas nozīmē būt klātesošam tajā, ko dari un vērot sevi, savu attieksmi pret darbību, jūtām un emocijām.

Jūtas un emocijas būs tās, kas apstiprinās, vai ej pareizā virzienā. Smagums uz sirds tev pateiks priekšā, ja kaut kas nav tā, bet prieks un iekšējā sajūsma – ka tu esi uz pareizā ceļa.

Uzņemties atbildību par panākumiem un neveiksmēm – nevainot citus, ja kaut kas nav izdevies, necerēt uz citiem, bet pieņemt lēmumus un veikt darbības pašam. Neizdodas? Nesašļukt, nemest prom uzsākto, bet turpināt iet uzņemtā kursa virzienā.

Uztvert un attiekties pret visu viegli. Uzticēties Dievam, dzīvei, jo tad palīdzība atnāks vienmēr un īstajā brīdī un tu saņemsi, sasniegsi vai iegūsi to, kas tev nepieciešams.

Just cilvēkus – prast palūkoties uz problēmu, darbību, notikumiem viņu acīm, ieklausīties citu teiktajā, viņu intonācijā, balsī, redzēt un sajust garastāvokli, noskaņojumu.

Esiet tuvāk cilvēkiem, cieniet viņu vajadzības, palīdziet, ja ir problēmas.

Nodarbojies ar pašizaugsmi. Tas ir tik interesanti – mainīties, attīstīties, mēģināt, eksperimentēt! Sajūti sevi kā brīvu cilvēku, kuru sargā Dievs.

Šīs darbības nav grūtas, daudzas, ja ne visas, tu jau proti. Ir tikai jāpārvar inertums un jāizdara pirmais solis brīvības virzienā.

Katru dienu, kaut nelielu laiku velti tamdēļ, lai dzīvotu tā, kā tu gribi.

Dzīvot savu dzīvi – tas nozīmē dzīvot, ieklausoties savā sirds balsī, brīvi, veltot sevi savai sūtībai, cienot citus, uzticoties dzīvei un Dievam.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Pēc izciestām smagām muguras smadzeņu traumām, Natalie Barnhard caur savu fondu „Riteņi ar spārniem” velta savu dzīvi, lai palīdzētu citiem, kuriem arī ir muguras smadzeņu traumas.

Viņa sapņo reiz palīdzēt uzcelt vietējo rehabilitācijas centru. Natalie Barnhard izveidoja fondu, lai palīdzētu visiem, kuri cieš tās pašas problēmas dēļ.

Natalie zina, cik vientuļi un skumji tas var būt un zina, kā mainās dzīve pēc muguras smadzeņu traumas: "Cīņa nebija viegla. Pagāja diezgan daudzi gadi, līdz nokļuvu tur, kur esmu tagad – emocionāli , garīgi un fiziski. Vairākus gadus es biju ļoti vāja. Šīs traumas ir ļoti smagas”. "Lai caur to visu tiktu cauri, nepieciešams atrast jaunu ceļu, jaunu dzīves jēgu, mērķi, jaunu aizraušanos," – viņa piebilst.

Pēc tik nopietnas traumas un zinot, cik grūti bija ciest, viņa kļuva burtiski apsēsta ar domu palīdzēt citiem: "Tā ir ļoti brīnišķīga sajūta – palīdzēt mainīt kāda cilvēka dzīvi," – teica Natalie. Viņas pašas dzīve krasi mainījās 2004.gada 22.oktobrī, kad viņa strādāja par fiziskās terapijas un licencēta masāža terapeita palīdzi kādā ortopēdijas centrā, kad stiepšanās ierīce uzkrita viņai virsū, izraisot smagas muguras smadzeņu traumas, kā rezultātā viņa tika paralizēta.

Natalie uzskata, ka viņai palaimējās… Viņa guva ievērojamus panākumus, pie tam, ļoti daudz paveicot pati saviem spēkiem. Tagad viņa spēj pakustināt abas rokas un viņa var pati ēst, uzklāt make-up, tīrīt zobus un pat pārvietoties ar savu ratiņkrēslu. Viņas ratiņkrēsls – tā ir daļa no viņas dzīves, kas aizstāj kājas. Natalie nevēlas, lai kāds kontrolētu viņas dzīvi un neuzliek sev nekādus ierobežojumus cik tālu ies: "Mans mērķis ir neapstāties, bet gan visu laiku mēģināt panākt progresu. Es vēlos vienmēr būt vesela un formā. Esmu pacēlusies augstāk par savu traumu”.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Tie ir 48 jautājumi, kurus sev jāuzdod būtu katram cilvēkam. Tas nav tests. Un uz šiem jautājumiem nav pareizu un nepareizu atbilžu.

Jo dažreiz ir tā, ka uzdotais jautājums JAU ir atbilde…

1.Cik gadus tu sev dotu, ja tu nezinātu savu vecumu?

2.Kas ir sliktāk: piedzīvot neveiksmi jeb tā arī nepamēģināt?

3.Ja dzīve ir tik īsa, kāpēc mēs darām tik daudz tā, ko mums nepatīk darīt, un darām tik maz tā, ko mums gribētos?

4.Ja darbs ir pabeigts, viss pateikts un viss padarīts, kā bija vairāk – runu vai darbu?

5.Ja tev ļautu mainīt tikai vienu lietu pasaulē, kas tas būtu?

6.Ja laime kļūtu par nacionālo valūtu, kāds darbs tevi darītu bagātu?

7.Tu dari to, kam tici, jeb centies ticēt tam, ko dari?

8.Ja cilvēka mūža garums vidēji ilgtu 40 gadus, ko tu savā dzīvē mainītu, lai to izdzīvotu maksimāli?

9.Cik ļoti tu kontrolē to, kas tavā dzīvē notiek?

10.Par ko tu vairāk uztraucies: izdarīt visas lietas pareizi, vai darīt pareizas lietas?

11.Tu pusdieno ar 3 cilvēkiem, kurus cieni un vērtē. Viņi sāk kritizēt tev tuvu cilvēku, nezinot, ka tu ar viņu draudzējies. Šī kritika ir pazemojoša un nepatiesa. Kā tu rīkotos?

12.Ja tu mazam bērnam varētu dot tikai vienu padomu visas dzīves garumā, ko tu viņam teiktu?

13.Vai tu spētu pārkāpt likumu, lai glābtu mīļoto cilvēku?

14.Ko šajā dzīvē tu dari citādāk, nekā pārējie cilvēki?

15.Vai esi redzējis neprātību tur, kur vēlāk redzēji ģenialitāti?

16.Kā var būt tā, ka tas, kas tevi dara laimīgu, nedara laimīgus arī visus pārējos?

17.Ko tu esi ļoti gribējis izdarīt, bet tā arī neizdarīji? Kas tevi attur to izdarīt?

18.Tu turies pie kaut kā, ko jau sen bija laiks atlaist?

19.Ja tev piedāvātu doties dzīvot uz citu valsti, uz kurieni tu dotos un kāpēc?

20.Vai esi spiedis lifta izsaukuma pogu vairākas reizes pēc kārtas? Vai tiešām tu tici, ka tas lifta kustību paātrina?

21.Par ko tu gribētu būt: par nervozu ģēniju vai laimīgu muļķīti?

22.Kāpēc tu esi tu?

23.Ja tu pats sev varētu kļūt par draugu, vai tu gribētu ar tādu draudzēties?

24.Kas ir sliktāk: ja tavs labākais draugs dodas dzīvot uz citu valsti, vai arī viņš dzīvo blakus, bet jūs pārstājat kontaktēties?

25.Par ko šai dzīvē tu visvairāk esi pateicīgs?

26.Ko tu izvēlētos: zaudēt visas savas pagātnes atmiņas, vai arī nekad negūt jaunas?

27.Vai var panākt taisnību, necīnoties?

28.Vai vislielākās tavas bailes ir realizējušās?

29.Vai atceries cik ļoti tu biji satraucies pirms 5 (3, 1 utt.) gadiem? Cik liela nozīmē tam ir tagad?

30.Kādas ir tavas vislaimīgākās bērnības atmiņas? Kāpēc tās ir tādas?

31.Kādas tavas pagātnes atmiņas liek tev justies patiesi īstam, dzīvam?

32.Ja ne tagad, kad tad vēl?

33.Ja tu to vēl neesi sasniedzis, tad ko tev zaudēt?

34.Vai tev ir bijis tā, ka esot ar kādu kopā, tu neko īsti nebiji teicis, bet pēc tam tev likās, ka tā bija labākā saruna visas dzīves laikā?

35.Vai iespējams nešaubīgi zināt, kas ir labi un, kas ir slikti?

36.Ja tev tagad iedotu vienu miljonu dolāru, vai tu aizietu prom no darba?

37.Ko tu gribētu vairāk: lai tev būtu daudz darba, kas ir jāpadara, vai maz darba, bet tāda, ko tev patīk darīt?

38.Vai tev ir sajūta, ka šodiena jau ir bijusi neskaitāmas reizes?

39.Kad pēdējo reizi tu esi sācis aktīvi darboties tikai ar idejas skici, bet tai ļoti ticot?

40.Ja visi, ko tu pazīsti nomirtu rīt, kuri būtu tie, kurus tu šodien apciemotu?

41.Vai tu būtu ar mieru 10 savas dzīves gadus mainīt pret pasaules slavu un pievilcību?

42.Ar ko atšķiras dzīve no eksistences?

43.Kad pienāks brīdis, kad tu beigsi domāt par riska pakāpi un sāksi darīt to, ko tu uzskati par pareizu?

44.Ja jau mēs mācāmies no savām kļūdām, kāpēc mēs baidāmies tās pieļaut?

45.Ko tu varētu darīt citādāk, ja zinātu, ka neviens tevi par to nenosodīs?

46.Kad pēdējo reizi tu ieklausījies savas elpas skaņās? Un sirdspukstos?

47.Ko tu mīli? Vai tavas pēdējās darbības pauda šo mīlestību?

48.Lēmumus pieņem te un tagad. Jautājums ir sekojošs: tu pats to dari, jeb to dara tavā vietā kāds cits?

Es domāju, ka tā ir laba viela pārdomām….Apstājies pie katra punkta un padomā, nesteidzies… – iespējams, kāds no šiem punktiem var kļūt pat par tavas dzīves pagriezienu un, varbūt, kāda no mums, beidzot, sāks ieklausīties savos sirdspukstos?

Uz tikšanos tepatās,

Aija