Pirms dažām dienām mani draugiem.lv vietnē uzrunāja kāda jauka kundze (sauksim viņu par Rasmu), kura man lūdza palīdzību sakarā ar buduars.lv stila veidošanas e-grāmatas iegādi. Un tā mums izvērsās pāris dienu gara sarakste un, kad sākām runāt par mūsu abu laulībām, Rasma uzrakstīja man ļoti jauku novēlējumu vēstuli, kuru viņa pēc ilgām pārdomām man atļāva publicēt arī mūsu bloga „vēstuļu stūrītī”. Es to dikti lūdzu, jo domāju, ka šī vēstule, un it īpaši padoms, meitenes, noderēs ne tikai man, bet arī vēl kādai no jums…

——————————–

„…Kaut arī esam ar vīru gados – tomēr gribas pareizāk saģērbties…Vīram patīk, ka viņa sieviņa labi izskatās un man gribas, lai vīrs labi izskatās. Mēs jau 42 gadi, kā esam precējušies. Ir divi pieauguši bērni. Dēls un meita. Bet tikai viens mazdēls. Mūsu bērni abi ir šķīrušies…diemžēl..mazdēliņš no dēla puses. Tad un arī tagad jaunieši ātri aiziet katrs uz savu pusi…nemāk piedot.

Vēlu Jums nodzīvot tik ilgus gadus, cik mēs un vēl ilgāk…līdz mūža galam. Ne tikai ir svarīgi labi ģērbties, bet arī vīrietim jājūt, ka viņš Tavā dzīvē ir ļoti svarīgs, ka lepojies ar viņu.

Gadās, kad pēc laulībām vīri dažām sāk dzert, bet manā gadījumā bija otrādi. Es pat nezināju, ka viņš draugos ar stipro un draugiem par izbrīnu pārstāja lietot alkoholu. Dzīvojam gan saticīgi, gan reizēm ir domstarpības, jo nezināju, ka vīrieši nekad nedomās tā, kā mēs sievietes. Viņi ļoti atšķiras ar domāšanas veidu. Noturējāmies ar visiem strīdiem, jo tad, kad sanāca nesaskaņas, tad es darīju visu, lai izlīgtu, lai izrunātos un noskaidrotu iemeslu. Bet, ja neizdodas noskaidrot, tad vienkārši pieglaužos un pabužinu galviņu mīļi un palūdzu piedošanu, kaut arī pati nezinu, kas man jāpiedod…un atkal viss kārtībā :).

Kad meitai kārtējo reizi izjuka attiecības, kuras bija brīnumjaukas, bija kā cimds ar roku, un vēl joprojām nav zināms iemesls kāpēc, mans Vīrs mani pamācīja, lai es uzrakstu meitai, lai viņa mīļi pieglaužas un pabužina vīra galvu un viss būs kārtībā. Vari iedomāties kāda sajūta bija man, kad es uzzināju, kāpēc mūsu attiecībās bija viss kārtībā. Esmu apmulsusi, ka zināju kas jādara.

Piedod, ka to visu rakstu, domāju varbūt noderēs…

Meitai šo padomu neesmu vēl ieteikusi, jo viņa nevienu manu padomu neuzklausa… un nepaspēju arī, un arī līdz tam nezināju pati, ka pareizi esmu rīkojusies.

Manās kāzās skaisti noformētā kladītē kāzu viesi ierakstīja katrs savu novēlējumu mūsu kopdzīvei. Un viens no viesiem bija uzrakstījis šādus vārdus: “Nav māksla apprecēties, bet gan māksla mūžu kopā nodzīvot.” Es toreiz stipri apvainojos par šo ierakstu, bet šie vārdi mani vajāja visus šos kopdzīves gadus un stiprināja.

Nezinu kāpēc Tev to rakstu… Kas mani liek to darīt? Bet varbūt noderēs… Vēlu jums visu to labāko!”

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Šodien es saņēmu šo vēstuli. Es pateicos Leontinai par vēstulēm, ko saņemu ik vakaru. Ne reti tās liekas ir TIK īstā laikā… un sūtītas tieši man! Un atverot šo šodienas vēstuli, es uzreiz sapratu, ka šodiena ir īstā diena, kad to ierakstīt arī te – TEV!

—————————–

“Redzu sen redzētu sapni.
Es braucu vilcienā caur savādu vietu. Vienā pusē pa logiem var redzēt visādas pasaules grēku ainas: karš; bordelis; bada nāvē mirstoši bērni; dažāda veida vardarbības formas; meli; raganas burās; slepkavības un šausmas; slimības un ciešanas; grimasēs izšķobītas sejas (tās ir maskas, ar kādām staigā cilvēki, tikai ļoti pārspīlētā izskatā); piegānīta un izpostīta daba; smirdīgā un indīgā ūdenī bojāgājuši, trūdoši zivju, putnu un dzīvnieku līķi; dzīres pilī, kur no grezniem traukiem ar karotēm ēd zeltu; laukā aukstumā cilvēki ēd zāli, viņiem ļoti salst, salst līdz sāpēm…

Vilcienā neesmu viena, tas ir pilns. Neviens tajā nestāv kājās, bet sēž un vēro ainas  caur logiem. Vilciens iet lēni. Vilcienā ir droši, bet, skatoties ārā pa logu un vērojot, apņem savāds sastingums un apmulsums. Kas tā ir par vietu, kur braucam? 

Vilciens ik pa laikam apstājas, kad kāds no pasažieriem nolemj izkāpt. Nav pieturas, kur vilcienam būtu obligāti jāapstājas, katrs pats var izvēlēties – apstāties vai nē. Palikt vai izkāpt. Ir tikai jāizdara izvēle – jāpiespiež poga pie sava krēsla.

Vilcienam ir logi arī otrā pusē kupejai. Tur aina visu laiku ir viena un tā pati – pelēka, nomācoša, smaga migla. Tur nav ne mazākās vēja pūsmas, gaiss ir smacīgs. Tas ir purvs, kurā salipušiem spārniem, kā pelēki naktstauriņi, atrodas cilvēki. Lipīga, žultaina purva rāva viņus tur iekšā, un viņi nevar pakustēties. Ja kāds mēģina savus salipušos spārnus kaut mazliet pacelt, tad no purva dzīlēm momentā izšaujas milzīga, sudrabaina čūska un nelaimīgo ar triecienu iedzen atpakaļ vietā. Tur nekas nemainās. Visu pārklāj bezcerīga nolemtība un tāda nāves apziņa, ka tu esi miris, bet tomēr eksistē. Vienīgās izmaiņās ir spožās čūskas zibenīgā parādīšanās.

Es jautāju vilciena pavadonim:
– Kā tie nelaimīgie tur nokļūst?

– Viņi pievīlās pie čūskas spožās gaismas un viņas spēka, un varenuma. Viņi izlēma izkāpt kādā no pieturām. Viņi nebija pacietīgi sasniegt galamērķi.

– Es negribu uz to visu skatīties, tas ir pārāk nomācoši. Cik ilgi vēl jābrauc?

– Līdz pasaules galam.

– Jēzu, kur Tu Esi?!!

– Es sēžu pie stūres šim vilcienam, bērns.

– Kāpēc vilciena riteņi ar spēku griežas nevis uz priekšu, bet atpakaļ, taču, neskatoties uz to, mēs lēnām braucam uz priekšu?

– Grēkam ir milzīgs spēks, tas valda pār riteņiem. Uz priekšu mēs braucam tikai Manā Žēlastībā.

– Jēzu, ko es varu darīt priekš Tevis?

– Paliec ar Mani nomodā, paliec ar Mani kopā, paliec ar Mani līdz galapunktam!

– Jēzu, bet man nav biļetes!!!

– Jums nevienam nav biļetes, tomēr jūs visi braucat šajā vilcienā.

Paldies, Jēzu, ka man ir vieta Tavā vilcienā! Paldies, ka Tu mūs – visus bezbiļetniekus – esi uzņēmis! Paldies, ka šeit viss ir droši un mūs neviens neapdraud!”

/Sandra Tauriņa/

Kādu dienu es no Vitas saņēmu šādu vēstuli: “Paldies, Aija, par Jūsu portāla tik saturīgajiem rakstiem un labajiem padomiem dažādās dzīves jomās! Ļoti patika arī pēdējā laika raksti par attiecībām un piedošanu.Tādēļ vēlos ar Jums padalīties – ir kāda lūgšana, kas man ne tikai palīdz piedot citiem un sev, bet arī piepilda ar lielu prieku un mieru. Pilnīgi apbrīnojami! Nosūtu pielikumā – varbūt noder! Cieņā, Vita.”

Mēs vēl apmainījāmies ar dažām vēstulēm un tad es Vitai lūdzu uzrakstīt par to, kā šī lūgšana palīdzēja viņai. Un es saņēmu atbildi: “…tas gan būs pavisam ikdienišķi, bet – gan jau citām arī ir tā, ka  tieši ikdienā nereti sastopamies ar tik daudz dažādiem sīkiem un arī lielākiem ĒRKŠĶIEM, kas saduras sirdī, ka vakarā nevar mierīgi iemigt vai arī pēkšņi ir sajūta, ka VISS IR RIEBĪGI. Pie tam prāts saprot, ka  lielākā daļa no šiem ērkšķiem nemaz nav ļauni un nav speciāli domāti, un, ka pati esmu parasts cilvēks nevis supersieviete, taču sāp tā kā tā.” Un pēc pāris dienām Vita man atsūtīja šo vēstuli:

“Pamostos ar nelāgu sajūtu. Negribas celties. Kāpēc? Apjaušu, ka pa  galvu un sajūtām maļas atskaņas no kāda vakardienas nepatīkama brīža.  Tas, ko ar labu nodomu biju darījusi,  izrādījies kādam par traucēkli! Un vēl darbā tā kolēģe…. Nu cik var! Par ko MAN tas viss? Paši neesat labāki! Gribu dzīvot uz vientuļas salas … Tā nu, iekšēji purpinot, velkos uz autobusa pieturu, jo uz darbu taču jābrauc.

Ar nīgru seju atkrītu sēdeklī un atceros, ka kaut kur blociņā ir lūgšana par piedošanu… Lasu: VAI TU GRIBI BŪT BRĪVA? VAI TU GRIBI PIEDOT?  Brīva būt noteikti gribu, un bez piedošanas tas nesanāks! Bet ko darīt ar savām izjūtām, kas tam pretojas? Nākamie vārdi mani pieved pie Tā, Kurš te vislabāk spēj palīdzēt…  Un tad līdz ar tekstā teikto nosaucu vārdā gan savu pāridarītāju, gan konkrētos vārdus un attieksmi, kas mani sāpinājusi (jo piedot jau nenozīmē palikt bēdu zem akmeņa un izlikties, ka nekas nav bijis)… Tad nāk grūtākais – atsakos visa tā negatīvā, kas manī (un ne bez manas piekrišanas!) izaudzis ievainojuma uzplēstajā sirds pleķītī un ka tāda netīra ķēde sasien mani kopā gan ar cilvēku, kas sāpinājis, gan ar kļūmīgajām epizodēm. Atsakos un atdodu to Jēzum. Tad kopā ar nezināmo lūgšanas autoru iegrimstu svētīšanas, slavēšanas un pateicības stiprajos gaismas vārdos.

Pēc brīža saprotu, ka noticis mazs brīnums – ne tikai rimušas sāpes un dusmas un to vietā ir pavisam necerēti gaiša sajūta, bet ir iestājusies arī sirsnīga labvēlība pret to sāpinātāju! Jūtu, ka pavisam brīvi un no sirds tagad varēšu viņu atkal satikt un vai nu neteikt neko, ja tam nebūtu jēgas, vai arī mierīgi pārrunāt vakardienas notikumu un vienoties, kā šai  jautājumā sadzīvot turpmāk. Atkārtoju piedošanas procesu arī attiecībā uz kolēģi. Uhh, šodien būs laba diena!!!… Ne tikai, notiek vēl kas… Kas? Pamēģini  arī Tu, tad uzzināsi, ja centīsies no sirds. Te tā ir >>>>>.

Lai Dievs svētī visas, kas šo lūgšanu lietos!  (Esmu atkal un atkal pārliecinājusies, ka, lai gan dažkārt “Viņa plāni ir  neizdibināmi”, Viņam nekad nav vienalga, kas ar mums notiek!” –Vita-

——————

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Pirms dažām dienām saņēmu kādu jauku pateicības vēstuli. Bet vispirms nedaudz par pašu rakstītāju. Sandra tikko beidza dalību 5 vebināru ciklā un šī pusotra mēneša laikā mūsu starpā, var teikt, ir izveidojusies tāda kā “online draudzība”. Sandra dzīvo Anglijā, ir savas studijas “Sandra” īpašniece. Viņa pati konstruē, piegriež un šuj apģērbus un šai brīnišķīgajai sievietei ir lieli plāni. Saņemtajā vēstulē Sandra dalās ne tikai ar iespaidiem par 5 vebināru ciklu, bet arī uzrunā pārējās sievietes, īpaši tās, kurām ir ap un pēc 40…

—————————–

Viss sākās tikai ar to, ka gribēju sakārtot savu skapi, jo tur vienmēr dzīvo tas, kuru sauc “man nav ko vilkt mugurā”, neskatoties uz to, ka skapja durvis vienmēr stāv pusvirus no apģērbu pārpilnības. Taču tagad stāvu pie pustukša skapja, toties pilna enerģijas, zināšanām par sevi, savu ķermeni un vajadzībām.

Tikko kā beidzās 5 vebināru kurss par elegantas sievietes garderobes veidošanas principiem. Es gribu vēlreiz pateikties Tev, Aija, savā un visas mūsu meiteņu grupiņas vārdā par milzīgo spēku un enerģiju, ko mums esi devusi, lai turpinātu iesākto darbu.

Tas ir darbs pašai ar sevi, savas iekšējās un ārējās pasaules sakārtošanu, kad bērni jau ir pieauguši un pašas esam daudz ko dzīvē sasniegušas, veidojot karjeru vai cenšoties būt perfektas mājsaimnieces.

Noteikti mums daudzām sievietēm pēc 40… piezogas neviļus jautājums, ko darīt tālāk? Kas es esmu? Laba māte? Brīnišķīga sieva? Darbiniece? Bet varbūt esi aizmirsusi, ka esi vienkārši sieviete? Aija ir tā, kura man atvēra acis un es ieraudzīju sevi no malas. Altruisms ir ļoti laba rakstura iezīme, bet ne pārāk lielās devās.

Cik daudz laika dienā, nedēļā vai mēnesī, mīļās sievietes, jūs atvēlāt tikai un vienīgi sev? Visbiežāk tiek dzirdēta atbilde: “Man neatliek laika priekš sevis.” Man šī frāze bija ļoti pazīstama. Muļķības… Tas nav attaisnojums. Visticamāk, ka jūs pietiekoši nemīlat sevi, lai atrastu vismaz pāris stundas nedēļā, kuras pieder tikai un vienīgi jums.

Piesakieties uz Aijas pārvērtību vebināriem. Jūs to nenožēlosiet. Tikai ir viens noslēpums. Pārvērtību meistares jūs būsiet pašas. Aija tikai ieliks jums rokās pareizo otu vai pildspalvu un parādīs virzienu, kurā skatīties un veidot savu dzīvi saskaņā ar savu iekšējo sirdsbalsi.

Ar cieņu, Sandra

Šodien man mamma atsūtīja ļoti skaistu dzejoli…Viņa neatceras, kur īsti tas tika ņemts, bet, iespējams, ka draugiem.lv lapās. Tas ir tik bezgala skaists, bezgala vienkāršs un patiess, ka noteikti gribēju, lai to izlasi arī tu. Dzejolim nav nosaukuma un arī autore, laikam gribēja, lai viņu sauktu – wnk. Laimdota.

Un tā viņi dzīvoja – saule un vējš.
Reizēm kopā, bet tomēr – nē.
Kaut kas tiem bij’ kopīgs – debesis
Un milzīgā pasaule.

Un tā viņi runāja – mirkli un vēl…
Reizēm klusēja, reizēm – smēja.
Kaut kā tie viens otru mīlēja,
Cik sanāca un – cik spēja.

Kad saule iet gulēt, tad vējš vēl dzied,
Reizēm maigi, bet biežāk – nē,
Jo tā jau ir pieņemts – “kaut kā” un “varbūt”,
Viens otru tie netraucē.

Un tā viņi mīlēja – vakar un rīt,
Reizēm raudāja, reizēm – smēja.
Bet varbūt, ka tas bija tieši tik,
Cik viņi abi to spēja?

Ir jābūt mums saulei un vējam, kas pūš,
Reizēm kopā, bet reizēm – nē,
Jo katrs reiz silda, tad – projām grūž
Šai vējainā pasaulē.
/wnk.Laimdota/

Par cik Buduars.lv pasākumu afišā šobrīd notiekošā stila veidošanas vebināru cikla reklāmas nav (afiša ir tikai nākamās grupiņas datums), tad noteikti daudzām no jums nav nemaz pat nojautas, kas tad katru trešdienas vakaru notiek buduars.lv vebināru istabā .

Tāpēc šodien nolēmu nedaudz pavērt priekškaru un pačukstēt, ka mēs tur – 18 sievietes mācāmies kārtot skapi, veidot savu bāzes garderobi, no tā kas ir skapī atlicis pēc pareizas garderobes revīzijas veikšanas, veidot komplektus, iepirkties un daudz ko citu un ļoti daudzām sievietēm, pie tam viņām pašām par pārsteigumu, tas ļoti labi izdodas.

Daudzus mājasdarbus, kurus saņemu pēc katras nodarbības, noteikti varētu likt pat sieviešu modes un stila žurnālos. Protams, nav viegli – ne man, ne meitenēm, jo mājasdarbi ir jāpilda un laika mums pēc darba ir tik, cik ir, bet KĀDS GANDARĪJUMS mūs pārņem, kad katras nākamās nodarbības sākumā es parādu visām mājasdarbu galeriju un daudz ko no tā kopīgi vel izrunājam.

Un, lai vēl vairāk ielūkotos tajā, ko mēs darām, lūk, ar kādas mūsu darba grupas dalībnieces atļauju, šodien vēlos nopublicēt vienu viņas mājasdarbu (tiesa gan ne pilnībā, pie tam komplektu variantu Lienei bija krietni vairāk)).

Labdien, Aija!

Pēc otrā vebināra mani pārņēma neliels izmisums, jo šķita, ka atskaitot apavus un džinsus (kuri īsti neatbilst Jūsu aprakstītajiem, jo ir ar iestrādātām izdiluma-caurumu vietām) manā garderobē nav vairāk nekā no Jūsu uzskaitītajiem bāzes garderobes elementiem (nesanāktu pat viens komplekts). Tomēr, parakājoties vasaras garderobē, atradu vienu baltu blūzi ar īsām piedurknēm un sanāca tieši viens komplekts – džinsi ar baltu blūzi, kurpēm, somiņu.

Biju sagatavojusies lielam darbam un viens komplekts šķita diezgan nenopietni. Tad ņēmu palīgā fantāziju un, iespējams, mazliet pārcentos, jo mājasdarbā bija jāveido komplekts no skapī pēc revīzijas palikušajām bāzes garderobes drēbēm, tomēr no skapja atlasīju visas tās, kas varētu būt vistuvāk bāzes garderobei.

Un jāatzīstas, nenoturējos, sagrēkoju – bija brīvs laiks un iespēja, devos tūrē pa veikaliem. Iesākumā ar domu tikai pielaikot pēc iespējas vairāk drēbju, jo, piemēram, zīmuļsvārkus un futlārkleitu nekad dzīvē neesmu laikojusi. Kleitas pielaikoju diezgan daudz, un jāatzīst – visā visumā izskatījās pat ļoti labi, tikai neatradu tādu, kura patiešām patiktu (audums, augšdaļa), bet zīmuļsvārkus nevienā no veikaliem tā arī neizdevās sameklēt. Laikam būs jāmeklē šuvēja. Piezīmēšu, ka veikalā skatījos tikai uz lietām no bāzes garderobes, kuras pietrūkst manā skapī un tas ļoti atviegloja pasākumu.

Beigās manā īpašumā nonāca gaiša blūzīte ar garām piedurknēm un tumši zila vilnas jaciņa (kardigāns). Kardigānu iesākumā gribēju pirkt zaļu (mīļākā krāsa), bet zaļš džemperis, veste un divi topi jau skapī ir, tāpēc lēmu par labu zilajam (nekā tumši zila, izņemot mežģīņu kleitu, man nav). Ļoti daudz zilo toņu ir manā krāsu paletē (arī zaļo), un pēc Jūsu teiktā tumši zils iederas bāzes garderobē.

Nekad iepriekš veikalos uz blūzēm un jakām pat neskatījos, jo neredzēju tām pielietojumu. Pirku tikai topus un džemperus. Blūzīti jau izmēģināju svētdien, ejot ciemos – kopā ar džinsiem un gaišo jaku izskatījās tiešām jauki (iepriekš vienmēr vilku zem jakām topus, blūzi nekad neiedomātos šādi nēsāt). Sajutos lieliski un saņēmu arī komplimentu no vīra. Starp citu, vērojot šo manu pēdējo nedēļu ņemšanos, viņš sācis pievērsties arī savai garderobei un jautā, kur uzzināt, kas ietilpst vīriešu bāzes garderobē .

Tā nu ķēros pie fotografēšanas un šķiet, ka sanāca diezgan daudz komplektu. Skatoties uz šīm pašām drēbēm skapī, nekad neiedomātos likt tās šādos komplektos. Visus šos komplektus sākumā pielaikoju.

Mans secinājums:

Lai manā skapī atrastos visi rudens-ziemas bāzes garderobes elementi, ir jāpaiet kādam laikam, varbūt gadam, varbūt diviem. Tomēr arī tad, ja mājās nav visas šīs lietas, ņemot palīgā nedaudz fantāzijas un strikti nepieturoties pie stingrajiem bāzes garderobes rāmjiem, var atrast skapī kaut ko līdzīgu un savā starpā ļoti labi kombinējamu. Beigu beigās savā skapī atradu alternatīvu visām bāzes garderobes drēbēm, kuru klasisko versiju tomēr man nav (nebija).

Mans mērķis:

Šajā sezonā obligāti atrast vai uzšūt zīmuļsvārkus (laikoju kleitas ar šādu lejas daļu – ļoti piestāv), varbūt arī mazo melno kleitiņu un melnu (visādā gadījumā tumšu) žaketi. Gada, vēlākais divu gadu laikā iegādāties pilnīgi visas tās lietas no bāzes garderobes, kuru man nav.

Vēlreiz paldies Jums, Aija, par laiku ko mums veltāt! Jūsu uzdotie mājasdarbi liek darīt un domāt līdzi. Un kā jau Jūs norādījāt vebināra pieteikumā, ja savu skapi sakārtosim, sapratīsim kam tur ir jābūt un kā to sameklēt, tad šīs zināšanas būs uz mūžu. Esmu ceļā uz to. Uz tikšanos nākamajās nodarbībās!

Ar cieņu, Liene

—————-

Starp citu, var jau sākt domāt un pieteikties mūsu nākamajai stila un garderobes veidošanas darba grupiņai, kas uzsāks darbu jau jaunā gada janvāra vidū. Uzzināt par to, ko darīsim un pieteikties vari šajā afišā >>>>

Svētdiena. Un klāt jau rudens. Telpā gribas ieslēgt gaismu un iedegt sveces, palīst zem segas un klausīties lietus lāses pakšķēšanā. Arī tas ir skaisti. Pelēks. Bez pelēkā mēs neievērojam citas krāsas, un pelēkā ir visu krāsu – krāsa, par to jau I.Ziedonis rakstīja “Krāsainajās pasakās”. Varbūt pārlasīt šodien šīs pasakas. Hmm…, tomēr vairāk es vēlos padomāt, apcerēt vai atrast kādu labu atziņu. Un es rakstu.

Maijā iesāku sadarboties ar buduāru, uzdrīkstējos vadīt vebināru (līdz šim es nezināju, kas tas tāds ir, un arī teksta labotājs pasvītro šo vārdu ). Es uzsāku ciklu par lietām, kas mūsu dzīvi var padarīt krāsaināku, vai kā mēs savu dzīvi krāsaināk varētu nodzīvot. Un, tāda pelēka diena, rosina atkal par to padomāt.

Mēs zinām, ka dzīve mums piedāvā ļoti daudz iespēju, un, ja es uzdotu jautājumu – kas jums dod enerģiju, kur jūs to varat pasmelties, vismaz desmit lietas atradīsiet katra! Taču, ne vienmēr šīs lietas mēs izmantojam pilnībā uz visiem 100%, un tad mēs sev jautājam, kāpēc? Jo iespējams mums kaut kas traucē šo enerģiju paņemt. Jo mūsu enerģija aizplūst tieši tur, kur mēs vēršam savu uzmanību. Toreiz maijā es runāju par septiņām pamatvērtībām, kam pievērst uzmanību:

Pieņemšana; Piedošana; Drosme; Brīvība; Ticība; Pateicība; Mīlestība.

Pamatvērtības ir kā mājas pamati. Mani kā cilvēka, kā personības pamati, no kura veidojas viss pārējais. Pamati, kurus pārskatu un nostiprinu atkal un atkal, ja vajadzīgs. Un laikam jau nav te jāpierāda, kāpēc tie vajadzīgi pamatīgi!

Mēs esam jau runājušas par Pieņemšanu, Piedošanu un Drosmi. Un šis trīs vērtības katru dienu mazāk vai vairāk ir ar mums. Un ir kā briljanti, ko iespējams pieslīpēt un nopulēt. Vēl ir palikuši trīs vebināri, kuros iekļaušu pārējās vērtības – Brīvība; Ticība; Pateicība; Mīlestība.

Un tāpēc šodien es sēžu un apceru par Brīvību! Un par pelēkā izjūtām, kas nav ļāvušas justies brīvi. Varbūt arī Tu tās pazīsti …

Tai sievietei, ko atceros, vēl nebija trīsdesmit gadu. Viņai bija vīrs, trīs bērni, un nepabeigta augstākā izglītība. Viņa vienmēr centās ģērbties savādāk nekā citi, jo pati šuva un adīja. Bieži, izejot sabiedrībā, tika šūtas un saskaņotas meiteņu kleitas ar savējām. Tas izskatījās droši vien skaisti, jo daži to ievēroja. Taču, salīdzinot ar citiem, jaunā sieviete jutās pelēka. Tad, kad viņas bērni pagalmā jautri rotaļājās, smējās, čaloja, priecājās, viņa tos vēroja un gribēja priecāties līdzi, taču atkal jutās pelēki. Lai kā viņa gatavojās ballītei, kur satikās ar savām draudzenēm, arī starp tām viņa jutās nedzirdēta, nepamanīta un pelēka. Viņas vīrs bija ļoti labs cilvēks, viņa vismaz tā domāja. Jo viņš nedzēra, nepīpēja, un kā dažai citai draudzenei arī negāja “pa kreisi”, viņš rūpējās, cik vien spēja par ģimeni, un reizēm arī ar bērniem paspēlējās. Viņa viņā klausījās, ticēja krāsainajiem sapņiem kādus viņš savā iztēlē zīmēja. Viņa cerēja, ka kādreiz un kaut kad būs krāsaini, bet šodien ar vīru kopā viņa jutās pelēki. Arī mājās bija kārtība un sienas tika krāsotas dažādās krāsās, taču viņa jutās pelēki.

Un tikai tad, kad viņa uzdeva sev jautājumu – kāpēc pelēki? Nāca atbildes. Sieviete redzēja sapni, kurā bija apsaitēta no galvas, līdz kājām, ar pelēku marles saiti, un pie viņas ciemos nāca draugi, radi, un citi cilvēki, taču viņa neko nevarēja pateikt, neko saņemt un tiem neko iedot.

Kāda balss teica:

– Tavas acis ir aizmiglotas, jo Tu koncentrējies uz to, ko vēlies un neredzi to, kas ir patiesībā.

– Tava mute ir aizlīmēta, jo Tu nesaki, kā jūties un ko domā.

– Tavas rokas un kājas ir sasietas, jo Tu nedari to, ko patiesi vēlies.

Tikai tad, kad sieviete pateica sev, ka vēlas būt BRĪVA no šīm saitēm, un sāka kaut ko darīt, lai atbrīvotos, viņa arvien retāk jutās pelēki.

Mums katrai ir vismaz piecas BRĪVĪBAS, ir teikusi Virdžinija Satīra:

“Brīvība redzēt to, kas šobrīd ir, nevis censties redzētu to, kam būtu bijis jābūt vai to, kas būs.

Brīvība teikt to, ko tu domā un jūti, lai neteiktu, to, ko tev vajadzētu teikt.

Brīvība just to, ko tu jūti, lai nejustos, tā kā tev vajadzētu justies.

Brīvība jautāt, to ko gribi, lai nevajadzētu gaidīt atļauju.

Brīvība riskēt sevis dēļ, lai nebūtu jāslēpjas “drošībā”.”

Aicinu jūs uz sarunu, un padalīties – kā esat sevi “atšņorējušas” no šīm saitēm, tiekoties ar jums visām 6.novembra vebinārā!

Ar mīlestību,

Antra

Klāt pēdējās vasaras dienas. 2014.gada vasaras pēdējās divas dienas…Es nezinu kāpēc, nudien nezinu, bet šodien manī mājo tāds nemiers….negribas teikt, ka priekšnojauta, bet nemiers gan.

Es nezinu kas tas ir, bet lasot internetā ziņas par to, kas notiek Ukrainā, par to, ka lietuvieši tiek aicināti sākt krāt konservus, es ar katru dienu vairāk saprotu un sajūtu, ka situācija kļūst ļoti nopietna…

Un tagad es sēžu, lūkojos pa logu vakarīgajās debesīs un domāju: CIK MĒS NEPROTAM NOVĒRTĒT TO, KAS MUMS PIEDER – šīs debesis, šo Zemi, šo mieru. Šos mežus, šīs pļavas, to, ka mūsu mīļie ir dzīvi, ka vienkārši zinām, ka tie atgriezīsies un pat doma mums prātā neienāk, ka kāds varētu neatgriezties… To, ka mums ir ko ēst, dzert, ka ir silti un vienkārši, ka mūsu Zemi nav skāris karš.

Bet vai varam iedomāties, ka vienā mirklī tā visa var nebūt? Jā…mēs esam pieraduši pie tā un liekas, ka tā tas būs mūžīgi un citādi nemaz nevar būt. Un kad sāc tā domāt, CIK gan smieklīgs un niecīgs tad liekas viss, par ko mēs esam pieraduši lauzt šķēpus, sūkstīties, būt neapmierināti. Neapmierināti pat par kaimiņu suņa riešanu aiz sienas… Mums viss krīt uz nerviem. Mēs strīdamies, žēlojamies, klačojamies, nosodām…. ak, šausmas – cik tas viss ir niecība! Un, laikam, tikai tad, kad tu sāc zaudēt to, pie kā esi tik ļoti pieradis – TAD SVARĪGĀKĀ PALIEK TIKAI MĪLESTĪBA! Kaila mīlestība – bez viltības, bez liekulības, bez izdevīguma – kaila, tīra mīlestība. Pret visu Dieva radību – savu Zemi, sauli, debesīm, putniem, saviem mīļajiem…

Mīļie, mīlēsim to, kas mums pieder un glābsim savējos, savu Zemi ar lūgšanām. Lūgsimies par nevainīgajām bojā gājušajām dvēselēm citās Zemēs, par tiem, kas ir ļaunuma pārņemti, par mūsu valsti, valdību, mūsu baznīcām un katru cilvēku uz šīs zemes. Lūgšanām ir milzīgs spēks! Vērtīgākais, kas mums šajā tūkstošgadē pieder, ir nevis kosmosa kuģi, bet gan lūgšanas un mīlestība. LŪGSIMIES UN MĪLĒSIM. Citas izejas mums nemaz nav…

—————————–

Ir divas pēdējās vasaras dienas. Bet kāda būs nākamā vasara… šis rudens, ziema un pavasaris?….Nē, tā nav mana depresija, tās nav pat skumjas – tās ir pārdomas un, jā, atzīšos – arī satraukums.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Šī ir Irīnas vēstule, ko saņēmu šodien pēc Buduars.lv un Jevas Karabeško šīs sestdienas semināra. Nevarēju to neielikt mūsu vēstuļu stūrītī, jo tas man likās tik jauks, pārmaiņas alkstošas sievietes stāsts…

It kā par ikdienu, bet tajā pašā laikā, to lasot, gribas visu laiku smaidīt un darīt tāpat! Paldies, Irīna!

—————————–

Sveika, Aija!

Sveika, Sarmīte!

Sveika, Jeva!

Paldies par jauko kopīgi pavadīto dienu! Paldies Jevai par mācību – liekas, ka viņai ir pareizas atbildes uz jebkuru jautājumu un viņas klātbūtnē un arī pēc sarunām liekas, ka tev viss izdosies.

Gribu pastāstīt par savām sajūtām un padalīties ar savām domām!

Braucot mājup ar autobusu, visu ceļu domāju par to, ko uzzināju un, kā es tālāk dzīvošu. Saprotu, ka atpakaļceļa nav un ar visu cieņu pret pagātni es rādīšu tai pagātnei muguru un ar seju iešu uz nākotni.

Ar tādām domām mājās izdzēru vīna glāzi un aizgāju gulēt, nepārlasot savus pierakstus. Bet kad svētdien pamodos, man ienāca prātā bērnu dzejolītis:

Es sapnī redzēju laimi.

Kad pamodos, bija tās žēl

Un gribēju vēlreiz aizmigt,

Lai ieraudzītu to vēl.

Ārā spīdēja saule un es izdomāju, ka aizbraukšu uz laukiem pie saviem vecākiem. Viņi dzīvo 40 km attālumā no pilsētas. Mana divpadsmitgadīga meita palika pilsētā, jo viņai bija temperatūra.

Izņēmu no somas semināra materiālus un ieraudzīju mazo sudraboto aploksni. Uzreiz ieliku iekšā eur 5.00 ar domu „Priekam!”. Un jau zināju, kas pa prieku tas būs.

Atcerējos par to, ka savas saknes un senčus jāciena un iebraucu veikalā, lai nopirktu kaut ko garšīgo, lai vecākus palutinātu. Veikalā ieraudzīju, ka dvieļiem ir atlaide. Sen jau gribēju nomainīt lauku mājā dvieļus. Ieekonomēju eur 7.92. Atcerējos vakardien teikto – jāuzmanās no ekonomijas ar „0” un atlaidēm. Tad būs jāpērk vēl vienu aploksni ieekonomētām naudiņām.

Tirgū vēl nopirku puķu stādus un devos uz laukiem. Pa ceļam pamanīju cik skaistas, spilgtas krāsas apkārt –spilgti zaļi lauki ar košiem dzelteniem pienenes pleķiem, zilas debesis, uz kokiem svaigas, pagaidām, bez putekļiem lapiņas – tādas sulīgas krāsas var būt tikai vasara sākumā!

Braucot, redzēju divas dzērves un zaķi, sajutu mieru un padomāju: „Daba ir lielisks enerģijas avots”. Vēl nodomāju: „Es būšu pirmā, kas dzīvos savādāk!”

Lauku mājā, kamēr mamma neredz (viņai ļoti patīk vecie, mīkstie dvieļi), izmetu divus vecos virtuves dvieļus un ieliku jaunos. Sastādīju puķes, izravēju puķu dobes, nopļāvu zāli, izbaudīju svaigi nopļautas zāles smaržu un devos atpakaļ uz pilsētu pie sava „enerģijas avota”, ‘’kustinātāja” un „vampīra” vienā personā – manas mīļās jaunākās meitiņas.

Mājās ķēros klāt pie 27 nevajadzīgām lietām, ko ir jāizmet 9 dienu garumā. Izrādās tas nemaz nav grūti – atrast. Es sāku ar atvilktni, kur stāv medikamenti. Ko es tikai tur neatradu! Tabletes un mikstūras, kurām derīguma termiņš beidzās pirms pieciem gadiem, vecas pipetītes utt. Un tādu vietu mājā ir ļoti daudz.

Un pirms gulēšanas izkrāsoju naudas Mandalu ar skaistām, labām domām par labklājību, naudu un pieķēru sevi, ka es, krāsojot, smaidu un tas smaids man ir iekšā.

Pārlasīju pierakstus, gribēju izgriezt Miss Pigiju un ielikt makā, bet sapratu, ka jāpērk jaunu maku – vecais saplēsts un diez vai Miss Pigija tur jutīsies labi.

Tā pagāja mana pirmā dienā pēc semināra un es ceru, ka tādas dienas man būs vēl daudz. Protams es palikšu tāda, kāda es esmu, bet pārmaiņas uz labāko pusi notiks! Un atkal atcerējos dzejolīti krievu valodā :

Что может быть бесплодней сожалений?

Ты прожитые годы вороша,

Поймешь однажды, сколько потрясений

Могла бы избежать твоя душа!

И жизнь твоя, могла бы стать примером…

Гармонии- где стройны все черты

Но то б была уже ,наверно,

ДРУГАЯ ЖЕНЩИНА, НЕ ТЫ!!!!!!

Lai mums visām izdodas , tagad mēs zinām, kā to izdarīt!

Uz tikšanos!

Irīna

Varbūt tu vēl nezini, bet buduars.lv kopš šī gada janvāra mēneša rīko gan stila meistarklases un akadēmijas, gan izaugsmes seminārus visas dienas garumā un, re, pirms dažām dienām saņēmu vēl vienu bezgala jauku atsauksmi par šobrīd divas reizes mēnesī notiekošajām Stila Akadēmijas dienām.

Tiklīdz sāku to lasīt, es uzreiz sapratu, ka tai jānokļūst mūsu “vēstuļu stūrītī” – ne tik daudz tamdēļ, lai palielītos ar to, kas pie mums un ap mums notiek, cik tamdēļ, lai pavasarīgi uzmundrinoši vārdi blogā būtu atrodami ne tikai no manis vai Sarmītes, bet arī no mūsu jaukajām lasītājām.

Tad, lūk, Aijas vēstule par 26.aprīlī notikušo Stila Akadēmiju veselas dienas garumā – sirsnīgā, draudzīgā sieviešu bariņā un stila lietpratēju Ligitas Prodnieces un friziermeistares Marikas Ļiļajevas vadībā (klāt vēl pievienoju dažas fotogrāfijas tieši no šīs Stila Akadēmijas dienas gaitas):

——————————-

Sirsnīgs paldies Aijai, Marikai un Ligitai, kuras deva mums iespēju piedzīvot pasakainas pārvērtības un sajūtas, protams, arī daudz ko interesantu iemācoties.

Cik maz sievietei nepieciešams, lai viņa justos savādāk: labā garastāvoklī, apmierināta, iedvesmota, radoša, priecīga…, pašpārliecināta! Ar to figūru un izskatu nav tik traki, kā pašas iedomājamies – ir lietas, kuras var arī palabot, pēc pasākuma pat veselība uzlabojās! Tas nav aprakstāms, tas ir jāizbauda katrai!

Mani visvairāk pārsteidza fakts, ka, nodzīvojot pus gadsimtu, neprotu pareizi izmazgāt matus. Tāpēc par manām pārvērtībām der uzzināt.

Pirms divām nedēļām nolēmu izdarīt eksperimentu un aiziet pie citas frizieres nogriezt un nokrāsot matus. Nerakstīšu par savām sajūtām, bet pateikšu, ka katru rītu skatījos spogulī un man pretī raudzījās seja ar dīvainu poniju, griezums divos līmeņos, it kā cepure būtu galvā, bet krāsojums vēl vairāk izmainīja manu sejas ovālu… Kolēģi mierināja, ka nemaz tik traki neesot, pat interesanti…, bet ko labam padarīsi .

Ko darīt? Iet pie savas frizieres kauns…, tad atcerējos, ka Stila Akadēmijā paredzēta arī friziera konsultācija, un nolēmu gaidīt, katru rītu veidojot to, kas bija uz manas galvas. Kad pienāca mana kārta matu novērtējumam un ieteikumiem, Marika pajautāja vai esmu ar mieru, ka pāris minūšu laikā viņa pielabo manu „frizūru”, es piekritu. Uzradās „peņuārs” un šķēres… tas nav aprakstāms kā tika griezti mati, bet pēc minūtēm 5 – 7 no spoguļa manī raudzījās simetrisks sejas ovāls!  Protams, lai izveidotu jaunu griezumu, tas jādara citos apstākļos, bet šorīt pēc matu mazgāšanas, bez grūtībām ieveidoju matus savā parastajā stilā un ir zināms prieks raugoties spogulī.

Ligitas ieteikumus izmantoju jau vairāk nekā desmit gadus, kad viņa pirmo reizi mani konsultēja, bet sestdien notika atkal tikšanās. Domāju, ka ikvienu saista harizmātiskas personības, bet mani pārsteidza tas, cik veikli, pievēršot uzmanību katrai dalībniecei, viņa mums mācīja dekoratīvās kosmētikas uzklāšanu.

Jā, jaunumu daudz, lai gan dienas grimu lietoju katru dienu, pirmo reizi izmēģināju vaigu sārtumu, kas uz sejas vairāk izskatās pēc tāda maigi rozīga spīduma – to es pat nesauktu par vaigu sārtumu uz sejas, bet ieraugot vienkārši veikalā to noteikti nepirktu. Arī uzacis tādā veidā krāsoju pirmo reizi un vēl citas interesantas lietas – laikam esmu krietni atpalikusi no „dzīves” .

Noslēgumā bija pārģērbšanās un iepirkšanās „šovs” ar Ligitu. Tas nav aprakstāms, tas ir jāizbauda katrai! Epizode: uzģērbju svārkus, kuri pēdējo divu gadu laikā karājās skapī, tāpēc, ka žēl no tiem šķirties – patīk, bet… Ligita nopēta manu izskatu un jautā: „Kur dosies – uz Kapusvētkiem vai Aglonu?” Jā, tiešām pēdējo reizi gribēju ģērbt uz Kapusvētkiem, bet laika apstākļi…, laikam tomēr jāatbrīvo vieta jauniem apģērbiem, ja veco var uzģērbt, labi ja, vienu reizi gadā uz Kapusvētkiem. Protams, bija ļoti daudz labu padomu, kā varētu kombinēt esošos apģērbus, ar ko papildināt, atzinīgs vērtējums par krāsu izvēli…

Un, vai jūs spējat iedomāties, kas notiek sieviešu apģērbu veikaliņā sestdienā pēc pulksten četriem, kad tur ieradušās septiņas sievietes, lai uzlaikotu un izvēlētos piemērotu apģērbu pēc Ligitas ieteikumiem? Ja kāds man stāstītu, varētu arī nenoticēt! Katrai sievietei bija atrasti vairāki apģērbi, kas tiešām izskatījās labi. Biju pārsteigta par man piedāvātajām kleitām, svārkiem. Ja būtu ieradusies viena, iespējams, tiem pat nepievērstu uzmanību.

Un pēdējais punkts uz „i” bija šallīšu un lakatu siešana, kas man bija pilnīgs jaunums, cik dažādos veidos tos var sasiet un sastiprināt, izveidot kā jaunus aksesuārus.

Paldies pasākuma organizētājiem Buduāram un Aijai, kura bija šī pasākuma pelēkais kardināls. Grūti pat aprakstīt to kā viss tika sasaistīts, izmantota katra minūte – tik spraigā, intensīvā, piepildītā pasākumā gadās būt reti. Brīnišķīgs bija jau dienas sākums – lai gan nedaudz neaprēķināju laiku un ierados pusstundu ātrāk, no rīta spīdēja saule, tomēr bija pavēss un gribējās ātrāk nokļūt telpā. Meklējot pareizās durvis, zvanīju Aijai – pēc mirkļa durvis atvērās un kāpņu telpā, gaidot visas pārējās, sākās diskusija par apģērbu. Un tā visu dienu Aija bija īstajā laikā un īstajā vietā. Veiksmi un jaunas interesantas idejas vēlot, Aija.

——————————–

Tā bija viena no atsauksmēm, kuras saņemam pēc mūsu Stila Akadēmijām, bet nobeigumā pievienošu nelielu video fragmentu no 26.aprīļa Stila Akadēmijas lakatiņu siešanas nodarbības:

Starp citu – šo sestdien, 10.maijā notiks šopavasar pēdējā Stila Akadēmija.  Vairāk par Stila Akadēmijas dienas programmu un secību un iespēju pieteikties vari atrast šeit >>>>.

Uz tikšanos kādā pasākumā un tepatās,

Aija