Skaistās, neaizmirstamās mīlestības jūtas! Kā gribas, lai tās ilgtu mūžīgi un dāvātu mums lidojuma un laimes sajūtu.

Kā gribas būt mīlētai un pašai kādu mīlēt, un, lai tas nebeigtos nekad. Taču, cik ļoti sāpīgi ir tad, kad mīlestība tomēr aiziet…

Un, cik bieži ir tā, ka atskatoties atceramies, cik skaisti bija kopā būšanas mirkļi, ka pavisam nesen vēl likās, ka nevaram viens bez otra iztikt un bijām pārliecināti, ka par mūsu mīlestību nav stiprākas uz pasaules. Un nu – tas viss ir kaut kur pagaisis. Beidzies. Nav.

Kāpēc tā ir noticis? Vai neesam satikušas savu īsto pusīti, vai jāmeklē atkal kaut kur citur? Kur esam kļūdījušās? Bet varbūt nemaz nav tādas mīlestības mūža garumā un tas ir mīts? Un kā tad ar tiem pāriem, kas nodzīvo kopā saskanīgi visu mūžu? Kāpēc gan vieni var saglabāt savas jūtas ilgi un palikt kopā līdz sirmam vecumam, tajā pat laikā citi izšķiras vai arī dzīvo blakus vairs nejūtot savstarpējas tuvības jūtas, vai pat vēl sliktāk – dzīvo kopā esot pavisam sveši viens otram?

Gribētos tomēr ticēt, ka mīlestība ir mūžīga un arī katrs romantiķis to apstiprinās. Un arī man, un droši vien arī tev gribas tā domāt. Vai atceries kā jūs abi iepazināties? Pirmais acu skats, smaids, pieskāriens…Pirmais randiņš un pirmais skūpsts, vēlēšanās būt katru brīdi kopā ar mīļoto. Kopīgas, nebeidzamas sarunas un, izrādās arī kopīgas intereses. Jā, viņš ir vislabākais pasaulē! Gribas viņam patikt un cenšamies parādīt savas labākās īpašības. Tad jūtas kļūst vēl stiprākas – tās vieno, tās liek gavilēt, jums abiem ir labi kopā, valda uzticība un vienotība savā starpā. Jūs, vārda tiešākajā nozīmē, izbaudāt viens otra klātbūtni itin visā.

Bet mākoņos taču neviens nelidinās mūžīgi, vai ne? Agri vai vēlu atgriežamies tepat uz mūsu mīļās zemes. Atnāk darbdienas ar savām rūpēm, steigu, ar dažādām problēmām, jūtas kļūst vēsākas, pierodam viens pie otra un mīļotais cilvēks vairs nešķiet tik interesants un vienreizējs. Mēs jau daudz zinām par viņu, un ne vienmēr tas ir tikai tas labais.

Rodas pirmie šķēršļi, kas prasa garīgu spēku, lai tos pārvarētu. Un daudz reiz mīļotā cilvēka rīcība vairs nesaskan ar to idealizēto un iedomāto vīrieti, kas bija mīlestības sākumā mums blakus. Sākas pārmetumi, ka „Tu nebiji pietiekoši uzmanīgs, ne tā izskatījies, ne tā pateici vai varbūt pat nepateici, nokavēji, nesaprati, nepaskatījies uz mani vai varbūt skatījies ne tur…” un tā bez gala. Kur ir, tur rodas, vai ne? Kad sākam diktēt savas prasības un noteikumus, no mūsu kopējās dzīves aiziet kaut kas labs, ļoti svarīgs un trausls.

Tā sāk mirt mīlestība. Tā mūs pamet un aiziet, jo nespēj dzīvot pārmetumos, ambīcijās un neticībā. Kurp viņa dodas?

Mīlestība aiziet tur, kur ir īstas, patiesas jūtas. Tur, kur cilvēki iet garu un ne vieglu ceļu, lai saprastu viens otru un piedotu. Kur tev nav vajadzīgs būt ideālai, tu vienkārši vari būt tu pati. Un viņš to sapratīs un mīlēs tevi tieši tādu, kur nenodos un nepametīs zinot arī to, ka tu neesi pati pilnība – kur aizsargās, sadzirdēs un atbalstīs tevi.

Protams, arī viņš ne vienmēr ir uzdevumu augstumos, taču arī tu viņu atbalstīsi un centīsieties saprast. Piedosi un spēsi nepārmest katru nieku. Tā arī ir īstā mīlestība, kad notiek savstarpēja mijiedarbība pozitīvā ievirzē, un abi kopā viens otru pieņemam pilnībā, mīlam un esam gatavi ziedoties otra labā. Izklausās jau skaisti, vai ne? Bet arī patiesi. Jā, vīrietis ir no „citas planētas” un viņa daba ir pilnīgi citāda kā tavējā. Taču informācijas – ko ,kā un kāpēc ir ļoti daudz it visur, un galu beigās tava sievietes sirds arī ir gudra – meklē, atrodi un pielieto visus savus spēkus viņa labā, tādējādi apdāvinot arī pati sevi. Un, protams, visā šajā pasākumā nepazaudējot pati sevi un savu sievišķību.

Varbūt tev liksies, ka tas ir pārāk skarbi teikts, taču, manuprāt, tas ir elementārs slinkums, nevēlēšanās nolikt malā savas ambīcijas un vēlmes un pašiem sākt kaut ko darīt, lai attiecības saglabātu un piepildītu ar cieņu un savstarpēju drošību un sapratni. Daudz vienkāršāk ir atstāt tās pašplūsmā un žēloties, ka tas izrādās nav tas cilvēks, ar kuru esi apprecējusies. Daudz sarežģītāk šajā „jaunajā” cilvēkā ir atrast to, kas tev, tāpat kā iepriekš, patiks un atrast vēl kādas jaunas vērtīgas īpašības. Ja tu šo cilvēku reiz iemīlēji, tad taču viņā ir arī daudz kas labs, vai ne?

Mūsu attiecību nākotne ir atkarīga tikai no mums pašiem – abiem diviem. Mīlestības attiecības stiprinās tikai tad, kad atbalstam, cienām, uzmundrinām, apbrīnojam, saprotam un rūpējamies par savu otro pusīti. Un mākam paklusēt, kur tas ir vajadzīgs. Un esmu pavisam droša, ka runājoties ar jebkuru kundzīti gados, kas vecumdienas sagaida kopā ar savu reiz iemīlēto vīrieti, mēs dzirdētu tieši to pašu – pacietība, iejūtība, maigums, sievišķība un garīgais spēks ir tas, kas palīdz veikt šo kopīgo mīlestības ceļu. Un ne jau bez pārbaudījumiem un asarām tas ir bijis. Taču kopsaucējs ir atrasts – mēs esam viens otram.

Arī rozes dārzā taču neaug un krāšņi nezied, ja mēs par tām nerūpējamies – nelejam, neapčubinām, nepabarojam, nesargājam no aukstuma. Taču, kad to visu esam paveikušas – tās mums dāvina bezgala daudz prieka. Dienu no dienas un gadu no gada, taču ar noteikumu, ka mūsu pienākums ir rūpēties par tām ik dienu.

Lai mums visām izdodas atrast prieku savā mīlestības dārzā!

Uz tikšanos tepatās,

Sarmīte