Šis ir kādas publikācijas tulkojums, kuras autors ir  Djūka universitātes profesors Omid Safi.

—————–

Mūsdienu pasaulē cilvēki ir aizmirsuši, kas ir īsta atpūta un reti kurš saprot, cik svarīgi ir dažreiz apstāties un aizmirst par visām darīšanām un problēmām. Bet laiks taču skrien un kaut kad mēs aizdomāsimies par to, ka pārāk daudz mēs esam veltījuši tam, lai dzītos pakaļ nevajadzīgām lietām un pārāk maz nozīmes tika piešķirts tam, kas patiešām ir svarīgs.

Pirms dažām dienām satiku draudzeni. Apstājos un jautāju: "Kā tu, kā ģimene?" Viņa paskatījās uz mani un klusām nomurmināja: "Es esmu tik aizņemta… tik ļoti aizņemta. Tik daudz visa kā, tu nevari pat iedomāties.”

Gandrīz vai tūlīt pat es saskrējos arī ar savu draugu un pajautāju, kā iet viņam. Un atkal tas pats tonis un tā pati atbilde: „Esmu tik aizņemts… ir tik daudz jāizdara.” Trīcoša balss, noguris, sasprindzis.

Un tā ir ne tikai ar pieaugušajiem. Kad mēs pirms desmit gadiem pārcēlāmies uz Ziemeļkarolīnu, mēs bijām sajūsmā: milzīga pilsēta, brīnišķīgas skolas. Mēs apmetāmies jaukā rajonā, kur dzīvoja ģimenes ar bērniem. Es biju pārliecināts: viss ir brīnišķīgi.

Pāris dienas pēc pārcelšanās mēs jaukajiem kaimiņiem ierosinājām, lai mūsu meitas tiekas un kopā spēlējas. Kaimiņiene (jauks cilvēks) pastiepās pēc telefona un atvēra plānotāju. Viņa to šķīra… šķīra, šķīra… Ilgi šķīra. Visbeidzot viņa teica: "Lūk, mums ir 45 minūtes pēc divarpus nedēļām. Pārējo laiku aizņem vingrošana, klavieres un vokālās nodarbības. Viņa ir ļoooti aizņemta.”

Šis briesmīgais, destruktīvais ieradums "būt aizņemtam" mūsos attīstās ļoti, ļoti agri.

Vai mēs galu galā kādreiz pārstāsim tā dzīvot? Kāpēc mēs to visu ar sevi darām? Kāpēc mēs to darām ar saviem bērniem? Kad mēs aizmirsām, ka esam cilvēki un nevis mašīnas?

Bērniem tas ir normāli – skumt, skraidīt pa peļķēm, spēlēties, kļūdīties, un pat garlaikoties. Mēs visi mīlam savus bērnus. Tad kāpēc mēs jau no bērnības viņus pārslogojam, lai viņu dzīve būtu mūžīgais stress un ne minūtes brīva laika – tāpat, kā mums?

Kas ir noticis ar to pasauli, kurā mēs varējām sēdēt ar draugiem un, nesteidzoties, spriest par to, ko domājam un jūtam? Kur palikušas ir sarunas, pilnas daiļrunīga klusuma, kuras nav vajadzības pārtraukt?

Kā mēs radījām pasauli, kurā mums ir milzum daudz darīšanu, lietu un pavisam nav laika atpūsties pārdomāt, satikties un vienkārši būt? Mēs taču lasījām Sokrātu: „Cilvēkam, kurš neizprot dzīvi, nav vērts arī dzīvot.” Kā tad lai mēs izprotam, esam, kļūstam par cilvēkiem, ja esam tik aizņemti?

Šī slimība, kuras nosaukums ir "es esmu aizņemts" (un tā jau ir diagnoze) ir destruktīva mūsu veselībai un labklājībai. Tā traucē būt mums blakus ģimenei, kad mēs visi esam vienā istabā. Tā neļauj mums radīt to "dvēseļu radniecību", pēc kuras mēs tik ļoti alkstam.

Kopš 1950.gada ir radies tik daudz tehnoloģiju. Mēs domājām (mums tika solīts!), ka progress mūsu dzīvi padarīs vieglāku, saprotamāku, brīvāku. Bet patiesībā mums nav nekādas brīvības, mēs nevaram vienkārši atpūsties, kā varējām pavisam nesen – tikai pirms dažām desmitgadēm.

Robeža starp darbu un mājām tika izdzēsta pavisam. Mēs visu laiku skatāmies planšetēs. Visu. Mūsu. Laiku.

Viedtālruņi un laptopi nozīmē, ka nav nekādas starpības starp ofisu un mājām. Bērni aizmieg un mēs atkal esam onlainā.

Mana personīgā ikdienas cīņa – tā ir e-pastu lavīna. Es uz visiem laikiem esmu aprakts zem simtiem e-pastu un man nav ne mazākās nojautas, kā to izbeigt. Es izmēģināju visu: atbildēju uz vēstulēm tikai vakarā, nelasīju tās nedēļas nogalē, lūdzu cilvēkiem personīgās tikšanās, nevis garas sarakstes. Bet vēstules tikai krājās un krājās: personiskās, darba, reklāmas, surogātpasta… Bet cilvēki gaida atbildi – tūlīt pat un nevis rīt. Un es arī, izrādās… esmu tik aizņemts.

Citiem ir vēl sliktāk. Lai ģimene varētu iztikt, daudzi par niecīgu samaksu strādā divās darba vietās. Divdesmit procenti no mūsu bērnu dzīvo nabadzībā, un mūsu vecāki, lai saglabātu jumtu virs galvas un būtu paēduši, ir spiesti meklēt sarga darbu. Mēs esam aizņemti.

Tā dzīvot nedrīkst.

Kad es jautāju: "Kā tev iet", ko es patiesībā jautāju? Es neprasu par sarakstu un ne par to uz cik e-pastiem vēl ir jāatbild. Es jautāju, kas šobrīd notiek tavā sirdī. Tad pasaki man. Pastāsti man, par ko tava sirds priecājas, vai sāp, vai skumst, pasaki man vai tava sirds ilgojas pēc cilvēciska siltuma. Ielūkojaties paši savā sirdī, un tad pasakiet man. Ja es jautāju, es gribu zināt – zināt dzīva cilvēka atbildi.

Saki, ka tu vēl atceries, ka esi dzīvs cilvēks, ka esi cilvēks, nevis mašīna, kas automātiski no saraksta izsvītro izpildītos punktus. Ielūkosimies viens otra acīs, paspiedīsim viens otram roku. Vienkārši parunāsim: saruna mazinās stresu, kaut vai nedaudz, dāvās sajūtu, ka tu neesi viens.

Paņem mani aiz rokas, ielūkojies acīs un šo vienu sekundi ar mani esi kopā pilnībā. Pastāsti par savu sirdi un pamodini manējo. Palīdzi man atcerēties, ka arī es esmu cilvēks, kurš alkst pēc cilvēciska siltuma.

Es pasniedzu universitātē, kur studenti trieciena tempos prot gan mācīties, gan atpūsties, un ar to lepojas. Tas ir visu mūsu dzīves atspulgs: pat tad, kad mēs atpūšamies, mēs iegrimstam tajā pašā pārslodzes pasaulē. Mūsu atpūta ir tās pašas darbības: spilgti blokbāsteri un sports līdz pat septītajiem sviedriem.

Un ko tad darīt, tu jautāsi? Es nezinu. Man nav nekāda burvju risinājuma. Viss, ko es zinu – mēs zaudējam spēju dzīvot īstu, cilvēcisku dzīvi.

Mums citādāk jāizturas pret darbu un tehnoloģijām. Mēs taču zinām, ko gribām: apzinātību, kopības sajūtu, labu dzīvi. Un runa nav tikai par to, lai „labi paēstu” un „nopirktu krutāku aifonu”. Mēs gribam dzīvot kā cilvēki.

Dzejnieks Viljams Batlers Jeits rakstīja: „Cilvēkam, kurš uzdrošināsies izpētīt savas dvēseles tumšos nostūrus, ir vajadzīgs vairāk drosmes, nekā zaldātam kaujas laukā”.

Kā gan mums izpētīt savas dvēseles tumšos nostūrus, ja esam tik ļoti aizņemti? Kā mums izprast dzīvi? Es ceru, ka tu piedāvāsi noderīgu risinājumu: kā sākt dzīvot, kā mainīt mūsu sabiedrību.

Es gribu, lai mani bērni skraidītu pa peļķēm, sapņotu un pat skumtu – mācītos būt par īstiem cilvēkiem. Gribu dzīvot pasaulē, kurā mēs varam apstāties, ielūkoties viens otra acīs, pieskarties un kopā saprast, kas darās mūsu sirdīs.

Es ieturēšu pauzi, lai padomātu par savu dzīvi, lai ieklausītos savā nogurušajā dvēselē, lai uzzinātu kas es esmu.

Vai arī tavā sirdī darās tas pats?

Pamēģināsim radīt pasauli, kurā, kad viens no mums saka: „Esmu tik aizņemts”, otrs atbild: „Zinu, draugs, zinu. Mēs visi esam aizņemti. Bet pastāsti man, kas darās tavā sirdī.”

—————–

P.s. Šajā publikācijā nav atbildes. Un tās vispār nav. Ja mums tas rūp, mums tā jāatrod pašiem. Vispirms priekš sevis. Un vispirms priekš saviem bērniem. Mums jāpārstāj viņus raustīt. Vismaz viņus. Uz pulciņiem, mūzikas skolām, futboliem un hokejiem…Tas viss ir jauki un labi. Bet ļausim vismaz viņiem izdzīvot tos dažus vienīgos un skaistos bērnības gadus. Jo viss viņiem vēl priekšā un visu viņi paspēs. Ja gribēs.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Miega trūkums nav vienīgā lieta, kas izsūc mūsu dzīves enerģiju. Arī dažādi sīkumi, kurus mēs darām (vai arī nedarām) spēj mūs novājināt gan garīgi, gan fiziski.

Eksperti ir noteikuši visizplatītākos mūsu pašu sliktos ieradumus, kas liek mums justies nogurušiem, un dalās ar vienkāršiem sadzīviskiem paņēmieniem, lai palīdzētu mums atgūt vingrumu un viegluma sajūtu.

1.Izlaižam treniņu, kad jūtamies nogurušas.

Daudzi cilvēki kļūdaini uzskata, ka izlaižot treniņu vai fiziskas nodarbības, viņi var ietaupīt spēkus. Bet faktiski viss ir pilnīgi pretēji – fiziskas nodarbības mūsu spēkus vairo.

Saskaņā ar pētījumu rezultātiem, kurus veica Džordžijas štata universitāte, cilvēki, kuriem ir mazkustīgs dzīvesveids, sāk justies daudz enerģiskāk jau 6 nedēļas vēlāk, kad sāk nodarboties ar sportu. Pie tam ir gana tikai ar trijām 20 minūšu nodarbībām nedēļā.

Fiziskas nodarbības vairo spēku un izturību, stimulē sirds darbību un veicina labāku organisma apgādi ar skābekli un barības vielām. Tāpēc nākamreiz, kad mums nebūs spēka, lai dotos uz sporta zāli vai rīta skrējienā, piespiedīsim sevi un iziesim kaut vai pastaigā – zinātnieki apgalvo, ka mēs to nenožēlosim.

2. Nelietojam pietiekami daudz šķidruma.

Saskaņā ar Teksasas štata dietologa Amy Goodson pētījumiem, pat neliela 2% dehidratācija izraisa ievērojamu enerģijas pazemināšanos. Šķidruma trūkums organismā samazina asins apjomu un padara to biezāku. Tā rezultātā,lai sūknētu asinis, sirdij jāpieliek vairāk pūļu un tāpēc tā sāk strādāt ar mazāku intensitāti, kā rezultātā palēninās skābekļa cirkulācija organismā. Kas, savukārt, rada nākamās un nākamās sekas…

3. Neuzņemam pietiekami daudz dzelzs.

Dzelzs deficīts mūs var padarīt gausākus, aizkaitināmākus, vājākus un nespējīgākus koncentrēties. “Kad muskuļi un šūnas saņem mazāk skābekļa, jūs ātri nogurstat,”- apgalvo dietologs Amy Goodson. Lai no tā izvairītos, kā arī samazinātu anēmijas risku, uzturā jāiekļauj pārtikas produkti, kas satur dzelzi – pupas, zaļo lapu dārzeņus, riekstus un zemesriekstu sviestu. Svarīgi ievērot: ja parādās dzelzs deficīta simptomi, noteikti jāgriežas pie ārsta, jo tās var būt citu slimību sekas.

4. Esam perfekcionistes.

“Nepārtraukta tiekšanās uz pilnību (kura, patiesībā, nav iespējama) liek tev strādāt ilgāk un cītīgāk, nekā tas ir nepieciešams,” – situāciju izklāsta Ņujorkas Universitātes Medicīnas Skolas psihiatrijas profesore Irene Levine. “Tu uzstādi sev nereālus mērķus, kurus ir ļoti sarežģīti vai pat neiespējami sasniegt, tāpēc nesaņem gandarījumu no sava padarītā darba.” Profesore Levine rekomendē darba laiku pie projektiem ierobežot un stingri sekot uzstādītajam grafikam. Pēc kāda laika tu pārliecināsies, ka liekais laiks, ko tu pavadīji darbā, tā kvalitāti nekādi nav ietekmējis.

5. No mušas uzpūšam ziloni.

Ja katru reizi, kad tavs priekšnieks tevi uzaicina uz neplānotu sanāksmi, tu gaidi atlaišanu, tad tev ir tendence visu dramatizēt un pastāvīgi gaidīt sliktāko. Saskaņā ar Irene Levine teikto, nemiera sajūta tevi burtiski paralizē un psiholoģiski novājina. Tāpēc, kad tu sevi pieķersi pie negatīvām domām nākamreiz, ievelc dziļu elpu, un pajautā sev, kāda ir varbūtība, ka tavas aizdomas par sliktāko var piepildīties. Pastaiga svaigā gaisā, meditācijas, vingrojumi un draudzīgs padoms, palīdzēs tev tikt galā ar pārdzīvojumiem un iemācīties skatīties uz lietām reālistiskāk.

6. Mēs nebrokastojam.

Ēdiens – tā ir mūsu organisma degviela. Kad mēs guļam, mūsu organisms turpina dedzināt dienas laikā iegūto enerģiju un tas ir nepieciešams asinsrites cirkulācijas uzturēšanai un skābekļa padevei.

Tāpēc no rīta mums ir „jāuzpildās”. Ja izlaidīsim brokastis, jutīsimies novājināti. Kā teica Amy Goodson: „Brokastošana ir dzirkstele, kas iekurina metabolismu”. Brokastīs profesors iesaka lietot graudaugu produktus, olbaltumvielas un veselīgos taukus. Tie var būt augļu smūziji ar vājpienu, auzu pārslu putra ar zemesriekstu sviestu, vai pilngraudu maize un jogurts.

7. Mēs ēdam fast-food un citu kaitīgu pārtiku.

Pārtikas produktiem, kas satur daudz cukura un vienkāršos ogļhidrātus, ir augsts glikēmiskais indekss, respektīvi – tie veicina strauju cukura līmeņa paaugstināšanos asinīs. “Biežā cukura līmeņa lēkāšana var kļūt par noguruma cēloni,” – apgalvo profesors Goodson. Mēģini cukura līmeni asinīs kontrolēt, regulāri patērējot graudaugu un augu produktus.

Turpinājums sekos…

Uz tikšanos tepatās,

Aija