Gudrie ir sapratuši, ka patiesa laime – tā nav vēlamā iegūšana, tā nav arī uzlikto mērķu sasniegšana, bet gan dzīve bez kritiskām grūtībām un traģiskām situācijām.

Mēs varētu kļūt pilnīgi laimīgas un apmierinātas, ja izmantojot savu gudrību un pieredzi izvairīsimies no šķēršļiem, kas mūsu dzīvē rada problēmas un neveiksmes.

Pirmais šķērslis – nepabeigtie darbi

Ja tu vēlies savu dzīvi uzlabot, tev jāiemācās svarīgos darbus izdarīt līdz galam. Šis noteikums ir Nr.1 tiem cilvēkiem, kuri savu nākotni redz gaišu un spožu.

Otrais šķērslis – tagadnes ignorēšana

Te runa iet par likumu: „Ko sēsi, to pļausi.” Mūsu tagadne – tā ir mūsu lēmumu un rīcības rezultāts, ko veicām pagātnē. Bet nākotne – tā ir mūsu lēmumu un rīcības rezultāts, ko veiksim tieši šodien. Ja ar prātu pievērsties tagadnei – savai rīcībai, domām un vārdiem, tie kļūs par stabilu un drošu mūsu brīnišķīgās nākotnes pamatu.

Trešais šķērslis – prioritāšu trūkums

Lai atrastu laiku patiešām svarīgiem darbiem un lietām, tos vienmēr vajadzētu paturēt fokusā un nezaudēt no sava redzes loka. Ja tavā galvā ir radusies spontāna ideja, kura tevi ir aizrāvusi, ar tās realizāciju nesteidzies. Tu jautāsi: kāpēc gan nenodarboties ar to, kas šobrīd liekas vistīkamākais un patīkamākais? Viss ir vienkārši – ja savu laiku tērēsi it visam, kas pagadās ceļā, pat, ja tas ir kaut kas ļoti patīkams, tev neatliks laika to lietu realizēšanai, kuras ir patiešām svarīgas.

Ceturtais šķērslis – pašapmāns

Ja tu vēlies sev kļūt par ļaunāko un mantkārīgāko ienaidnieku, pamēģini nodarboties ar pašapmānu. Par viskaitīgāko sevis necieņas formu tiek uzskatīti meli pašai sev. Šis ceļš ved uz neuzkurieni, nesniedzot pretī neko. Tomēr liels cilvēku skaits, visbiežāk sievietes, ik pa laikam ļaujas pašapmānam:

– Viņš ir labs…viņam vienkārši sarežģīts raksturs;

– bērni ir paklausīgi, vienkārši tagad viņiem ir kārtējā vecuma krīze;

– es mīlu savu darbu, vienkārši esmu ļoti pārgurusi;

– es neesmu pieņēmusies svarā, vienkārši džinsi pēc mazgāšanas ir sarāvušies…

Un tā bez gala un malas. Ko tad darīt ar šo tik izplatīto šķērsli ceļā uz gaišu un laimīgu dzīvi? Viss, kā vienmēr, ir diezgan vienkārši. Centies atcerēties visus gadījumus, kad tu ļāvies pašapmānam un nebiji godīga pati pret sevi. Padomā, kādi uzstādījumi tavā dzīvē ir melīgi un centies sevi vairāk nemaldināt.

Piektais šķērslis – izdabāšana citiem, aizmirstot par savām interesēm

Drošs ceļš būt nelaimīgai, sarūgtinātai un tādai, kura mūždien neko nevar paspēt – vienmēr un visiem teikt „jā” (pat tad, kad tu vēlies pateikt „nē, neparko”). Sievietes, kuras cenšas kādam izdabāt (nejauc izdabāšanas vēlmi ar vēlmi palīdzēt mīlestības dēļ pret tuvāko) un nav svarīgi vai paziņām, draugiem, tuviem radiniekiem vai ģimenes locekļiem, pamazām zaudē kontroli pār savu dzīvi.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Stundas sākumā profesors pacēla rokā glāzi, kurā bija neliels daudzums ūdens.

Viņš turēja šo glāzi, tik ilgi, kamēr viņam uzmanību pievērsa visi studenti, un tad pajautāja: „Cik, jūsuprāt, sver šī glāze?”

„50 grami!”, „100 grami!”, „125 grami!” – minēja studenti.

Es arī pats nezinu,- teica profesors, – lai to uzzinātu, tā būtu jānosver.

Bet jautājums, tomēr, ir cits: kas notiks, ja es šo glāzi paturēšu tā vēl pāris minūtes?”

– Nekas, – atbildēja studenti.

-Labi. Bet kas būs, ja es to turēšu stundu?- atkal jautāja profesors.

– Jums sāks sāpēt roka,- atbildēja viens no studentiem.

– Tā. Bet kas būs, ja es to tā turēšu veselu dienu?

– Jūsu roka pārakmeņosies, Jūs sajutīsiet muskuļos lielu spriedzi un Jūsu roka pat var būt paralizēta un nāksies doties uz slimnīcu,- pārējo studentu smieklu pavadīts, atbildēja vēl viens students.

– Ļoti labi, – mierīgi turpināja profesors, – bet vai šai laikā mainīsies šīs glāzes svars?

– Nē, – tāda bija studentu atbilde.

– Tad no kurienes ir radusies šī sāpe plecos un saspringums muskuļos? – studenti bija pārsteigti par jautājumu un aizdomājās.

– Kas man būtu jādara, lai no šīs sāpes atbrīvotos? – jautāja profesors.

– Jānolaiž glāze, – sekoja ātra atbilde no auditorijas.

– Lūk, – iesaucās profesors, – tieši tā notiek arī ar mūsu dzīves problēmām un neveiksmēm.

Turēsi galvā dažas minūtes – tas ir normāli. Domāsi par tām ilgu laiku, sāksi just sāpes. Bet, ja turpināsi domāt par tām ilgi, tās sāks tevi paralizēt un tas nozīmē, ka ne ar ko citu nodarboties vairs nespēsi.

Ir svarīgi pārdomāt situāciju un izdarīt secinājumus, bet vēl svarīgāk katras dienas beigās, pirms ej gulēt, šīs problēmas atlaist.

Un tā tu katru rītu varēsi mosties bez spriedzes – možs un svaigs, gatavs tikt galā ar jaunām dzīves situācijām.

Tāpēc atceries: „Nolaid glāzi dienas beigās!” Jo svars taču nemainās, bet roka var būt paralizēta…Un vēl labāk – ja situācija ļauj, izlej glāzi. Un visbiežāk tā ļauj.

Cik bieži mūsu dzīvē gadās situācijas, kas ir diezgan sarežģītas un it kā pat neatrisināmas un mēs tās „griežam un griežam” savā galvā un nelaižam vaļā. Bet dažreiz ir vienkārši jāatļauj sev tās atlaist un dot iespēju šai ne vienkāršajai situācijai attīstīties.

Vai tev ir bijušas šādas situācijas? Vai ir bijis tā, ka domās „pieķeries” pie kādas problēmas un, kad kaut kādā nesaprotamā veidā tā tomēr nokļūst otrajā jeb aizmugures plānā, tā atrisinās pati no sevis?

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Ar gadiem dzīves pieredzes, rūgtuma, pārestību un visdažādāko notikumu dēļ mūsos veidojas priekšstati, attieksme, uzskati un pārliecības.

Bet daudzas mūsu problēmas visbiežāk ir mūsu fantāzijas augļi. Tie rodas mūsu slikto mentālo paradumu dēļ. Ja tu pacentīsies vismaz no dažiem atbrīvoties, tu atbrīvosies arī no daudzām problēmām.

1. Neizdari pārsteidzīgus secinājumus.

Šis ieradums iznīcina mūs divos veidos. Pirmkārt, mēs nolēmām, ka mēs zinām, kas notiks, tāpēc esam ļoti neuzmanīgas un rīkojamies, pamatojoties uz šo lēmumu. Otrkārt, mēs iedomājāmies, ka mēs protam lasīt domas, un, it kā zinām, kāpēc citi cilvēki dara to, ko viņi dara, vai ko viņi domā. Atkal nav taisnība, pie tam pilnīgi un galīgi. Tieši šī muļķīgā rīcība iznīcina attiecības vairāk kā jebkas cits.

Domāju, ka šī īpašība raksturīga lielākajai daļai no mums.

2. Nedramatizē.

Daudzas no mums prot radīt katastrofu mazu, nenozīmīgu neveiksmju dēļ un attiecīgi arī reaģē. Respektīvi mēs radām no mušas ziloni. Šis ieradums veicina trauksmi, kuras patiesībā nemaz nav, vai arī tā ir tik niecīga, ka uztraukumam nav iemesla.

Kāpēc tā rīkojamies? Nu kas to lai zin….varbūt tāpēc, lai mēs liktos daudz svarīgākas un nepieciešamākas?… Jebkurā gadījumā tas ir gan muļķīgi, gan kaitīgi mums pašām. Un bieži vien ar šādu uzvedību sarežģījam ne tikai situāciju, bet arī attiecības ar citiem cilvēkiem.

3. Neizdomā noteikumus.

99% no visiem šiem „vajag” un „jādara”, ar kuriem mēs sevi „apkraujam” ir bezjēdzīgi. Viss, ko tie mums dod ir nervozitāte un vainas sajūta. Kamdēļ? Sekojot šiem iedomātajiem noteikumiem, mēs „aizdambējam” mūsu smadzenes ar nevajadzīgiem ierobežojumiem un bērnišķīgiem noteikumiem. Bet, kad šie noteikumi tiek uzstādīti citiem, tad kļūstam par garlaicīgām īdulēm un pašpārliecinātam fanātiķēm.

4. Izvairies no ierobežojumiem.

Vārdi, kurus tu izmanto, var tevi pārvērst negatīvisma monstrā. Negatīvisms un kritika veicina tādu pašu domāšanu. Cenšoties lietas „iestīvēt” kaut kādās noteiktās kategorijās, tu pārstāj redzēt to reālo nozīmi, tādejādi, savu domāšanu ierobežojot līdz pilnīgai bezvērtībai. Nekarini uz cilvēkiem „birkas” un tu būsi pārsteigta par to, ko redzēsi.

5. Neesi perfekcioniste.

Dzīve nav ierobežota ar duālismiem. Lielākajā daļā gadījumu vārds „pietiekoši” nozīmē tieši to,ko tas nozīmē. Ja tu meklēsi sev ideālu darbu, visdrīzāk, tu to neatradīsi. Pie tam citi darbi tev liksies daudz sliktāki, nekā tie patiesībā ir. Ja meklēsi ideālas attiecības, visdrīzāk, savu dzīvi pavadīsi vientulībā. Perfekcionisms – tā ir „mentāla” slimība, kura tev neļaus baudīt dzīvi, bet katru reizi tev liks meklēt to, kā nemaz nav.

6. Nevispārini.

Viena, divas vai trīs neveiksmes – tās nav mūžīgās neveikšanās pazīme. Bet viena uzvara tevi nepadarīs par ģēniju. Notikums, kas noticis ir vienu reizi – vai tas ir labs vai slikts ne vienmēr ir ilgstošas tendences pazīme. Kā likums, lietas ir tādas kādas tās ir un nekas vairāk.

7. Neņem „tuvu pie sirds”.

Tev ir jāsaprot un tas jāpieņem, ka lielākā daļa tev apkārt esošo cilvēku, pat tavi tuvie draugi, nerunā, nedomā un nerūpējas par tevi 99% no sava laika. Tavā firmā strādājošie cilvēki vai tie,kas dzīvo tev blakus, kaimiņos, droši vien nekad par tevi neko nav dzirdējuši. Un nevēlas dzirdēt. Ja viņi izliksies, tas tev liks tikai justies vēl nelaimīgākai, nekā patiesībā tas ir.

8. Nepadodies apātijai.

Trenējies būt optimiste. Ja tu no dzīves gaidīsi sliktas lietas, tu tās atradīsi un sagaidīsi. Negatīvs noskaņojums – tas ir tāpat, it kā tu skatītos uz pasauli kā greizajā spogulī. Tu saskatīsi tikai trūkumus, bet viss pozitīvais būs nepamanīts. Tas ir apbrīnojami – kā var redzēt to, kā nav? Un, protams, ja tu sāksi meklēt pozitīvas lietas, tu tās atradīsi.

9. Nedzīvo ar pagātni.

Šis padoms ir vissvarīgākais no visiem: aizmirsti un dzīvo tālāk. Lielākā daļa šīs pasaules dusmu, vilšanos, nelaimju un izmisuma nāk no cilvēkiem, kuri ir „iekrampējušies” pagātnes aizvainojumos un problēmās. Jo vairāk tu par tām domāsi atkal un atkal, jo lielākas tās liksies, jo sliktāk tu jutīsies. Ar nelaimi necīnies, bet gan palūkojies uz to no citas puses. Un mazo mīnusu vietā tu atradīsi lielus plusus. Izdari to un tādejādi tu pagātnei atņemsi spēku tevi ievainot.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Vai tev ir bijuši gadījumi, kuros darba vai cita dzīves situācijas problēma atnāk tev līdzi uz mājām, iet ar tevi kopā dušā, vakariņo un ar tevi iet kopā gulēt? Un pēc tam vēl sapņos rādās un no rīta kopā ar tevi mostas?

Un liekas – ir vienkārši jāaizmirst! Vai arī – var, taču, dot smadzenēm iespēju atpūsties! Bet nav laika ne sev, ne ģimenei, ne atpūtai… Ne uz ko un nekam.

Domas par šo problēmu aizņem visu tavu laiku. Smadzenes visu vakaru „pārmaļ” kaut kādu informāciju, kas jau ir kļuvusi līdzīga mēslu čupai tamdēļ vien, ka simts reizes ir pārmalta.

Neko jaunu smadzenes vairs nespēj uzražot. Tās tikai to vien dara kā transformē zināmus faktus no vienas vietas uz otru, bez rezultāta. Konkrētāk – bez pareiza rezultāta. Problēma nerisinās.

Tu mīdies vienā vietā. Problēma ir spējīga pārņemt visu tavu apziņu pilnībā un traucē tev dzīvot. Jo nekam citam laika neatliek. Bet problēma nerisinās…

Kā rīkoties? Tu domā un domā, bet izrādās – mīdies uz vietas. Viss tikai tāpēc, ka nav jaunu ideju un jauni risinājumi nerodas. Un nerodas tāpēc, ka tavas smadzenes ir nogurušas. Ir nepieciešama informācijas maiņa.

Ir kāds stāsts, kas tev palīdzēs uz šo situāciju palūkoties it kā no malas.

Iet divi mūki. Jauns un vecs. Saskaņā ar viņu ticību, viņiem nav tiesību pieskarties sievietei.

Nonākuši līdz kādas platas upes krastam, viņi ierauga kādu kundzi. Abi saprot, ka pamest šo sievieti te, viņi nedrīkst. Viņa ir viena un tuvojas nakts. Bet palīdzēt arī viņi nevar, jo nedrīkst pat sniegt roku. Bet vecais mūks, tomēr, paņēma sievieti uz rokām un pārnesa otrā krastā.

Un abi turpināja ceļu. Pēc trīs dienām jaunais mūks neiztur un izmisis jautā vecajam: „ saki man, kā tu varēji lauzt mūsu ticību un solījumus?! Es tā tev ticēju! Tu, taču, esi mans skolotājs! Es vienmēr tev uzticējos! Bet tu pieskāries tai sievietei!”
Uz ko vecais mūks atbildēja: „ Es to sievieti atstāju krastā – trīs dienas atpakaļ. Tu, savukārt, viņu nēsā savā sirdī vēl joprojām.”

Tā arī tu. Darbs beidzās 18:00, ir jau 22:00, bet tu, joprojām, domā par darbu.

Lai atrisinātu šo problēmu, tev ir kaut kas jāsaprot. Informācija, kas tavā galvā „vārās” jau ne pirmo stundu, nevar transformēties problēmas atrisinājumā. Tev ir jāatpūšas. Ne par velti ir teiciens: rīts gudrāks par vakaru.

Jā, tā ir taisnība, jo no rīta tu mosties ar „svaigu galvu”. Smadzenes nekūp, un tās ir tajā stadijā un temperatūrā, kad ir gatavas pieņemt lēmumu vai rast risinājumu. Esi droša, problēma neatrisināsies, ja tu naktī negulēsi un neatpūtīsies.

Gadās tā, kad no rīta, pēc atpūtas risinājums nerodas. Bet ceļā uz darbu, kafejnīcu vai pat tualeti, tas pēkšņi ir klāt! Nekas taču nenotiek tāpat vien. Bet cieš tavi mājinieki! Viņi gaida tevi mājās, vēlas ar tevi pavadīt vakaru. Bet tā vietā redz sapīkušu seju ar kūpošām smadzenēm.

Pieņem sev par likumu: vienmēr pirms mājām „ pamet to sievieti krastā”.

Tiklīdz redzi mājas durvis, pārslēdzies uz „mājas režīmu”.

Visvieglāk atpūsties un gūt atslodzi aktīvi darbojoties. Jo tiklīdz ieslīgstam pasīvā stāvoklī, domas, kas mūs nomoka, atkal sāk līst tuvāk un tuvāk. Bet kad esam aizņemti ar kaut ko aktīvi, tām tāda iespēja nerodas.

Ja ir iespēja, nodarbojies ar sportu. Varbūt, vienkārši pavingro. Fiziska slodze labi atpūtina smadzenes. Pēc tam labi pavakariņo.

Nu un, protams, ir svarīgs veselīgs, spēcīgs miegs. Lai tas tāds kļūtu, izdzer siltu zāļu tēju, ieej siltā jūras sāls vannā. Vari pašķirstīt foto albūmu, ja vien tam nav nekāda sakara ar problēmu. Ieslēdz mūziku, kas tev ir patīkama. Uzsmaidi sev spogulī. Tev nepieciešams kaut vai mākslīgi uzlabot sev garastāvokli!

Vēl ieteicams apēst gabaliņu šokolādes. Tas uzlabos tavas prāta spējas un palielinās laimes hormonus tavās asinīs. Atrodi nodarbi, kas tev nesīs gandarījumu.

No rīta, atverot acis, nesteidzies uzreiz sākt muļļāt vakardienas problēmu. Vispirms atkal sev uzsmaidi. Pēc tam patīkama duša un vieglas brokastis. Pirms uzsāc dienu, tev jāgūst spēki. Jo spēks ir tavs ierocis.

Ieciklēšanās problēma „uz kaut ko”, ir tava rakstura īpatnība. Bet no tās var atbrīvoties, izpildot it kā nenozīmīgus ieteikumus. Galvenais ir neļaut sev ieslīgt pārdomās. Ja tu vēlies, lai tavs lēmums vai risinājums būtu pareizs un vērtīgs, tas par tādu ir jāpadara.

Kāpēc, kad ir nepieciešama intensīva ārstēšana, ārsti pieprasa lai tiktu ievērots miers? Tas tāpēc, ka mūsu organismam, konkrētā gadījumā smadzenēm, lai atrisinātu problēmu, nepieciešama enerģija.

Bet, ja mēs to neievērojam, un tērējam savu enerģiju uz vienkāršām, pierastām ikdienas lietām, organismam tikt galā ar uzdevumu kļūst arvien grūtāk. Organismam šobrīd nepieciešams tavs atbalsts, saproti to un sniedz viņam to.

Izsmeļot savus spēkus, tu vienalga nepanāksi neko, izņemot to, ka iegūsi pāris jaunas slimības, kā piemēram iesnas vai hemoroīdus.
Respektīvi, sastādi sev nelielu špiķeri un noliec sev kaut kur redzamā vietā.

Kad kārtējo reizi mājās atnāksi ar savu problēmu, paņem šo špiķeri un izpildi to, kas tur teikts:

1. Atpūties (sports, mūzika, cilvēki).
2. Iestiprinies (labas, veselīgas vakariņas).
3. Atpūties. Paguli, ja sanāk, parunājies ar sev patīkamu cilvēku.
4. Pamostoties no rīta (vai kad izdosies), vispirms pasmaidi, tad padomā par kaut ko labu, un tikai tad sāc domāt par risinājumu.
5. Labi palīdz smiekli. Ja tev nekas neliekas smieklīgs, sāc smieties mākslīgi. Spied no sevis smieklus laukā ar varu! Pēc pāris minūtēm, tu smiesies jau pati, bez piespiešanās.
6. Brokastīs apēd šokolādes gabaliņu un kafiju nedzer. Kafija uzbudina nervu sistēmu un tas tikai traucēs.

Un atceries – nav problēmu! Problēmas mēs radām paši. Sākotnēji – tas ir uzdevums. Un, ja to nerisina, tas kļūst par problēmu.

Nedod iespēju tam tā notikt! Likvidē visas nekārtības un nesakārtotības uzreiz un dzīvo mierīgi!

Dzīve pati tavā „dzīves ugunskurā” iemetīs pārsteigumus!

Uz tikšanos tepatās,

Aija