Kaut kur interneta ārēs atrastas, kāda nezināma vīrieša pārdomas par sievietēm un viņu skaistumu. Vienkārši un godīgi…

Visas sievietes vēlas būt skaistas, lai viņas mīlētu vīrieši. Tas ir skaidrs. Neskaidrs ir tas, kāpēc daudzas sievietes, sapņojot par patiesu mīlestību, sāk attiecības ar viltu.

Es redzu sievietes – jaunas un gados, katra ir skaista pa savam, ar savu „rozīnīti”. Redzu cik ļoti viņas nepieņem savu dabisko pievilcību un vēlas būt vēl labākas, katra skaistumu izprotot pa savam. Skruļļo matus, aizkrāso sejas, tādejādi apzogot dabas doto skaistumu, un aiz spilgtās, standarta kosmētikas, kļūstot par bezpersoniskām bārbijām, īsai seksa spēlei piesaistot tādus pašus bezpersoniskus kenus, lai beigu beigās atkal būtu piemānītas. Ar ko sākas šis apmāns? Ar lūpu krāsu.

Negaidi no visuma princi, ja nespēj būt par princesi bez viltus.

Ja tu bezmaz vai lien no ādas lai parādītu sevi kā modeli – noķersi tādu pašu narcisu; sacelsi svārkus – aizķersies ar zeķubiksi aiz trekna dāmu-saldumiņu kārotāja; dosies uz naktsklubu – pārdosies pa lēto vienas reizes medniekam; gribēsi izskatīties jaunāka – dabūsi sev infantilu ”puisēnu”, gribēsi manipulēt – trāpīsi uz tādu pašu viltnieku un atkal naktīs gaudosi spilvenā par to, ka visi vīrieši ar lielo burtu ir izmiruši. Neesi viltīga – un pasaule nebūs viltīga pret tevi.

Krāpšanās un mānīšanās ir pārāk skarbi vārdi, aiz tiem slēpjas bailes būt neglītai. Lūk, jums Jaungada dāvana no manis: nav neglītu sieviešu. Es neesmu saticis. Ir tikai tādas, kas mēģina mūs par to pārliecināt. Es esmu neglīta, tāpēc paskaties kā es izkrāsoju lūpas, skropstas, kā padziļināju savu dekoltē izgriezumu un atkailināju augšstilbus. Nekā vairāk manī nav, tāpēc visu uzmanību ekrānam: bet aiz ekrāna tikai vadi un putekļi…

Mans skolotājs reiz teica: „Sievietes skaistums – ir dzemdes kaklā!” Nevaru zinātniski apgalvot, bet apliecināšu, ka mana interese pret sievieti nav viņas sejas skaistuma dēļ. Mans uzbudinājums nerodas dēļ viņas figūras, vēl jo vairāk kailas. Tas nav interesanti, nevietā un nelaikā. Šī pievilcība slēpjas daudz dziļāk, pievelk šī iekšējā gaisma, kuras avots tiešām jūtams kaut kur sievietes vēdera daļā.

Vīrietis iemīlas sievietes dabiskumā, bet seja un figūra rada sajūsmu pēc tam.

Dzejnieki, slavinot tievu vidukli, pilnīgas lūpas un garas skropstas, tā apraksta šīs gaismas atspoguļojumu uz sievietes ķermeņa. Iemīlējušies vīrieši sajūsmināsies vienlīdz par sievietes slaidumu vai pilnīgumu un viņi paši būs izbrīnīti, kā sabrūk viņu agrāk iedomātie priekšstati par sievietes skaistumu: nu gan brīnums… es biju pārliecināts, ka viņa nav manā gaumē…

Skaistākā sieviete man ir grūtniece. Viņai nav svarīga āriene, viņas domas vērstas uz iekšieni, uz bērnu, visa viņas dzīve ir vērsta uz iekšu, viņa ieklausās sevī, glāsta vēderu, pārvietojas lēnām, apdomīgi un tik aizkustinoši-neveikli. Viņa apzinās šo dāvanu un izstaro sievišķību. Redzot grūtnieci, mainās vīriešu sejas izteiksme, viņi kļūst stiprāki un cēlāki. Tas ir ļoti pamanāms un ļoti skaisti.

Mana mīļākā sievietes ķermeņa daļa ir sievietes vēders. Mīksts, apaļīgs. Šeit sākas sieviete, viņas spēks, viņas pievilcīgums. Nav brīnums, ka dažnedažādi treniņi sievietēm ir saistīti ar atbrīvošanos vēdera daļā, ar vēderdejām u.c.

Sievietes, kurām piemīt šī iekšējā gaisma, piemēram, ir Natālija Avsejenko filmā, kurā viņa kopā ar baltajiem vaļiem nirst Arktikas ūdeņos. Viens īss skatiens, viens viņas vārds un jau sajūtu sevī viņas karsto pievilcības spēku. Vai Marīza, kas ironizē par savu izskatu, bet pietiek viņai iedziedāties un uz visiem laikiem nokļūstam viņas sievišķības gūstā. Tīra sievišķība un nekādas lūpu krāsas…

Ar Ajunu mēs iepazināmies apstākļos, kuros es vismazāk biju gribējis iepazīties un tādēļ nepievērsu uzmanību ne viņas skaistumam, ne prāta spējām. Īsa 10 minūšu tikšanās, bet, jau šķiroties, es sajutu, ka mums jātiekas vēlreiz, ka šī sieviete sevī nes kaut ko svarīgu man, mums abiem. Mēs neko tamdēļ nedarījām, neizlikāmies, vienkārši bijām tādi, kādi esam. Uzticējāmies nevis apstākļiem, nevis acīm, bet kaut kam vairāk, un dzīvojam šajā uzticībā vēl joprojām.

Mūs pievelk tas, kas nav mūsos. Nobriedusi sieviete rada polaritāti un pievelk nobrieduša vīrieša enerģiju.

Mēs, vīrieši, neuztveram skaistumu tikai ar acīm. Tas būtu pārāk garlaicīgi. Mēs skenējam katru jūsu kustību: to, kā pagriežat galvu, jūsu gaitu, jūsu ceļgalus, kad sēžat, balsi… Mēs jūtam grāciju. To nevar nokopēt, to nevar nopirkt, nevar iemācīties no modelēm, kuras, starp citu, ir prasmīgas manierēs, bet ne grācijā. Grācija ir unikāla, tā piemīt katrai sievietei, bet tā var būt noslēpta zem cietas vēdera preses un zem rūgtām, ačgārnām pārliecībām.

Es sēžu kafejnīcā un vēroju sev apkārt sievietes. Viņu ir daudz – gan simpātiskas, gan ne visai, gan labi, gan bezgaumīgi ģērbušās, gan ar, gan bez kosmētikas, gan ar smalku, gan dziļu balsi. Tā ir vienkārša kafejnīca, visas sēž ar draudzenēm un kapučīno un ir vēls decembra vakars. Visas ir dabiskas – Berlīnē sieviešu vidū ir maz izlikšanās. Apstādinu skatienu pie jebkuras, izpludinu fokusu, skatos kaut kur tālumā – caur šo publiku, caur tās manierēm, caur raksturiem…Un, lūk, parādās viņa: skaista sieviete. Es sāku just viņas pievilcību, neatkārtojamo vērtību, maigumu un dziļumu. Un es saprotu, ja skatīties uz sievieti tieši tā, tad var iemīlēt gandrīz vai katru no viņām. Jo mazāk slēpjas, jo vieglāk iemīlēt. Bet es jau vienu iemīlēju – to, kuru gaidu mājās, vakariņās.

Sievietei ir vienkāršāk, nekā vīrietim – viņai nav par kaut ko jākļūst, viņai ir gana ar to, ka viņa ir un viņa JAU ir vesela, pietiekama un skaista. Vīrieši ir vienšūnaiņi un tikai no pirmā skatiena tā liekas, ka mēs ķeramies uz to, ko redzam, bet mēs vērtējam pavisam ko citu. Vīrietis vienalga atradīs, atšķirs, izšifrēs jūsu skaistumu, ja vien viņu neputrosiet un viņam netraucēsiet. Katram skaistumam būs savs cienītājs, vai dzejnieks, vai princis – kā gribat. Nav nepieciešamības to izrādīt, izspīlēt, iespīlēt, izkropļot. Gana ir vienkārši būt.

————–

Uz tikšanos tepatās,

Aija