Tas nebūs nekas jauns priekš tevis, ja es pateikšu, ka normālai organisma funkcionēšanai ir nepieciešama spēcīga imūnā sistēma. Bet, diemžēl, par tās spēcināšanu mēs atceramies un sev atgādinām tikai tad, kad infekcijas vai vīrusi mūs jau ir ielenkuši. Lai samazinātu saaukstēšanās pazīmes, šādos brīžos esam gatavi izmēģināt visdažādākās metodes…

Laikam visizteiktākais signāls tam, ka pienācis laiks imunitāti atjaunot un spēcināt, ir uzņēmība pret sezonālajām slimībām. Tomēr pastāv arī citi, ne tik acīmredzami, bet ļoti zīmīgi imunitātes samazināšanās simptomi. Un, ja mēs tos ievērosim laicīgi, tad arī laicīgi spēsim pareizi reaģēt, lai tos novērstu.

1. Nogurums.

Pastāvīgs nogurums var liecināt par vāju imūnsistēmas darbību. Lieta tāda, ka, lai cīnītos ar vīrusiem un mikrobiem, organismam nepieciešams milzīgs enerģijas daudzums. Gadās, ka slēptas infekcijas maskējas ar nogurumu. Vājam organismam ir slikta aizsardzība un līdz ar to cīnīties ar mikrobiem tas nespēj.

2. Problēmas ar gremošanas sistēmu.

Gremošanas sistēma ir svarīga imūnsistēmas sastāvdaļa. Aptuveni 80% organisma aizsargspēju atrodas zarnu traktā. Gremošanas sistēmas traucējumi, proti bieži kuņģa darbības traucējumi un meteorisms – tas ir viens no signāliem, ka ir laiks nostiprināt organisma aizsardzības spējas.

3. Lēna brūču dzīšana.

Veselīga imūnsistēma ievērojami paaugstina organisma spēju pašatjaunoties, vienlaicīgi samazinot infekcijas risku. Ja visniecīgākais griezums vai jebkāda cita brūce ilgstoši dzīst – tas ir imunitātes samazināšanās simptoms.

4. Ilgstošs stress.

Cilvēki stresa ietekmi uz dažādām dzīves jomām ļoti bieži ignorē. Pastāvīgs stress provocē hronisku slimību vai iekaisumu rašanos, un negatīvi ietekmē imūnsistēmu. Kortizols – stresa hormons nomāc balto asins šūnu darbību. Un tas cilvēku pret saaukstēšanos padara ļoti uzņēmīgu. Protams, šodien no stresa situācijām izvairīties ir gandrīz neiespējami, bet mums ir jāmācās no tām distancēties, un jāmācās atvēlēt laiku atpūtai.

5. Pārmērīga saldumu lietošana.

Ja sāc ievērot, ka tu bieži slimo un tas ilgst ilgāk nekā parasti, tad problēma, iespējams, slēpjas pārmērīgā saldumu lietošanā. Cukurs imūno sistēmu vājina un baltās asins šūnas iznīcina. Bet tās ir atbildīgas par antivielu radīšanu cīņai ar organismam uzbrūkošajiem kaitīgajiem mikroorganismiem.

Kāre pēc saldumiem bieži vien liecina par tādu minerālvielu trūkumu, piemēram, kā magnijs, hroms un fosfors. Centies savā ēdienkartē iekļaut produktus un uztura bagātinātājus, kas satur mūsu organismam nepieciešamos elementus.

Pavēro savu organismu un savas sajūtas.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Labā un ļaunā jēdzieni pastāv jau kopš pasaules radīšanas. Šobrīd, mūsu dzīvē, mēs ļoti bieži saskaramies ar ļaunumu, redzam, cik ļoti cilvēkiem nepietiek visvienkāršākās labestības, pazemības (šis termins šodienas pasaulei ir kļuvis absolūti svešs), žēlastības un pacietības.

Mēs nedrīkstam un nevaram apgalvot, ka visi cilvēki ir vai nu ļauni vai labestīgi. Dzīvojot uz šīs zemes, katram mums ir gan negatīvā, gan pozitīvā dvēseles puse. Un tomēr… Kāds ir labestīgāks, bet kāds, tomēr, ļaunāks.

Mūsdienu sabiedrībā cilvēka morāles pagrimums ir acīmredzams, un iemesls tam ir labestības trūkums. Ikdienas dzīves skrējienā – kur ir darbs, nauda, karjera, ģimene, ikdienas rūpes (šis saraksts ir bezgalīgs), mēs kļūstam dusmīgi, nemaz neapzinoties, ka šāda uzvedība var kaitēt ne tikai apkārtējiem, bet arī pašiem.

Savukārt, zinātni arvien vairāk interesē jautājums: kas ir labestība un kā tā ietekmē mūsu dzīvi?

Zinātne par labestību

Britu zinātnieks Andrew Steptoe kopā ar savu komandu pierādīja, ka optimistiem stresa hormons kortizols ir pazemināts. Kortizols veicina imunitātes pazemināšanos, hipertensijas attīstību, holesterīna nogulsnēšanos. Pētījums tika veikts starp 3000 vīriešiem un sievietēm vecumā no 50 līdz 74 gadiem. Pozitīvi noskaņotiem cilvēkiem kortizola līmenis bija daudz zemāks nekā pesimistiem.

Nomāktie, cietsirdīgie, ar dzīvi neapmierinātie cilvēki slimo kategorijā nokļūst daudz biežāk. Izrādās, ka slimība pauž cilvēka īpašo skatu uz dzīvi. Un reizēm jāārstē ne tikai ar zālēm, bet pirmām kārtām ir jākļūst labestīgākam pret sevi un citiem.

Eksperti apgalvo, ka drūmas domas, dusmu uzliesmojumi veicina par agresiju atbildīgā hormona testosterona nokļūšanu asinīs. Ja tā daudzums organismā pārsniedz normu, tiek traucēts hormonālais līdzsvars organismā un tas veicina iekšējo orgānu bojājumus.

Labestīgie cilvēki daudz vieglāk pārcieš negatīvos dzīves mirkļus un risks saslimt ar sirds slimībām šiem cilvēkiem ir par 9% procentiem zemāks. Optimistiem patīk fiziska slodze un nodarbības ar sportu un tas viņu veselību uztur vēl vairāk. Pesimisti, gluži pretēji, nodarbojas tikai ar sūkstīšanos par dzīvi un ir pārāk slinki, lai būtu labā forma.

Diemžēl slimību skaits katru gadu ir pieaugošs, un pasaule no tā labāka nekļūst. Ne velti ir radies teiciens „smejies vesels”. Tieši smaids cilvēku, it īpaši sievietes, padara pievilcīgāku. Smiekli pagarina mūžu, pazemina kortizola līmeni un paaugstina prieka hormona – endorfīna izstrādi. Dzīvespriecīgi cilvēki redz dzīvi košās krāsās un tā viņiem ir bagāta un interesanta. Kāds cilvēks reiz teica: “Vari būt laimīgs pat, ja visu mūžu atrodies četrās sienās”. Tieši tādā veidā cilvēki tiek dziedināti no paralīzes, muguras traumām un atkal nostājas uz kājām.

Amerikas ārsti un Nīderlandes eksperti novēroja 100 tūkstošus vīriešu un sieviešu un konstatēja, ka optimisti dzīvo daudz ilgāk par pesimistiem. Bostonas Universitāte atklāja vēl vienu nozīmīgu faktu – cilvēka raksturs iedzimst. Ne mazsvarīga loma ir cilvēka izglītībai un audzināšanai – ja bērns jau no agras bērnības aug draudzīgā ģimenē, tad arī nākotnē viņš būs tāds pats.

Apvienotās Karalistes un Somijas psihologi eksperimentu laikā konstatēja, ka draudzīgu cilvēku smadzenes satur daudz vairāk nervu šūnu nekā ļaunu cilvēku smadzenes. Jo vairāk šādu šūnu ir organismā, jo cilvēks ir mierīgāks. Šis atklājums palīdzēs ārstēt tādas slimības, kā šizofrēniju un autismu. Tieši ar šīm slimībām slimiem cilvēkiem ir problēmas normāli kontaktēties ar citiem. Eksperti strādā pie tā, lai uzzinātu, kā novērst galvas smadzeņu darbības traucējumu iemeslus.

Ir arī pierādīts, ka labestīgie cilvēki ir ne tikai veselīgāki par ļaunajiem un dusmīgajiem, bet arī gudrāki! Viņiem ir labi attīstīta atmiņa un vēlme parādīt sevi intelektuāli. Viņi kļūst veiksmīgi gandrīz visās dzīves sfērās. Tic tikai labajam un cenšas aizmirst visu slikto.

Raksturs un slimības

Psihologi apgalvo, ka savu raksturu cilvēki var mainīt līdz 30 gadu vecumam. Pēc noteikta vecuma gan paradumi, gan uzskati iesakņojas uz visiem laikiem. Bet, ja viņš pats grib mainīties arī 40 un 50 gados, tas IR iespējams, galvenais – gribēt. Sliktās īpašības var būt ne tikai slimību iemesls, bet to dēļ var sabrukt ģimenes un var rasties grūtības kontaktēties ar apkārtējiem. Tāpēc IR vērts sevi mainīt jebkurā vecumā, ja tas nepieciešams.

Cilvēka rakstura īpašību klasifikācija saistībā ar slimībām:
Agresija – hipertensija, čūlas;

Alkatība – onkoloģija, bulīmija;

Bezcerība – narkomānija, alkoholisms, klepus, pazemināta imunitāte;

Muļķība – traumas, epilepsija, šizofrēnija;

Trauksme – sirds slimības, bezmiegs,

Tukšuma sajūta, dzīves jēgas trūkums – hroniskās sirds-asinsvadu slimības, nervu slimības;

Dusmas – kuņģa-zarnu trakta slimības, migrēna, bezmiegs;

Rupjība – infekcijas, sāpes sirdī, migrēna, bronhīts, hemoroīdi;

Depresija – tuberkuloze, pneimonija;

Nežēlība – amenoreja, anēmija, astma, bronhīts, gastrīts;

Skaudība – psihiskās slimības, bezmiegs, sirds slimības;

Ļaunatminība – paaugstināts skābuma līmenis, kakla un balsenes slimības;

Konflikta cilvēks – aknu, kuņģa slimības, vairogdziedzera funkcijas paaugstināšanās;

Slinkums – nogurums, apetītes zudums, anēmija, aizcietējumi;

Melīgums – hepatīts, alkoholisms, sēnīšu infekcijas;

Spriedze – hemoroīdi, astma, glomerulonefrīts, hipertensija;

Neticība – iekšējo orgānu slimības;

Negatīvisms – autoimūnās slimības, infekcijas;

Aizvainojums – hroniskas slimības, vēzis, bronhīts, cukura diabēts;

Nospiestība – olnīcu disfunkcija, pazemināta imunitāte;

Aizkaitināmība – pazemināta imunitāte, neiroloģiska rakstura slimības, bronhīts, gastrīts, kolīts;

Bailes – astma, bezmiegs, bulīmija, hepatīts, ādas slimības;

Spītība – epilepsija, sinusīts, vīriešu neauglība;

Jūtīgums – alerģija, astma, ādas slimības, sieviešu dzimumorgānu iekaisumi;

Egoisms – saaukstēšanās slimības;

Emocionalitāte – sirds un asinsvadu slimības.

Šis ir tikai īss cilvēku negatīvo īpašību un netikumu saraksts, kas noved pie dažādām slimībām. Līdz ar to secinājums: varbūt labāk kļūt labestīgākām un būt veselām? Kāda padomās: vai ir iespējams mūsdienās būt labestīgai, ja visi domā tikai par sevi?

Redzi… tomēr, domājot tikai par sevi, mēs nevaram būt patiesi laimīgas. Vai tad nav jauki, ja kāds pasmaida, pateicoties mums? Pie tam, darot kaut ko labu, mēs pašas tādas kļūstam, bet apkārtējie sāk mūs mīlēt un sāk tiekties uz mūsu pusi vēl vairāk. Tāpēc darīsim vienmēr labu, jo tas ir vienīgais veids, kā pasaule ap mums un mēs pašas šai pasaulē kļūsim skaistākas, veselākas un mīļākas!

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Arī tev droši vien atmiņā palikušas tās sajūtas, kad, maza būdama, nobrāzi celi vai sasiti pirkstiņu un tūdaļ meklēji mammu, lai samīļo, papūš sāpošo vietu un noslauka asaras. Un tajā brīdī, kad mātes rokas tevi žēlojot apskāva – tu sajuties drošībā un arī nesāpēja vairs tā.

Jā, un kur tad asaras? Arī tās bija prom. Un, kad bieži vien tiki samīļota un apčubināta tāpat vien – par to, ka tu esi – vai atceries šo jauko tuvības un drošības sajūtu? Un pirmā tikšanās ar puisi un tava plauksta viņējā…tik mīļa, tik īpaša sajūta, kas liek sirdij gavilēt. Pieskāriens ir tas, kas prot runāt bez vārdiem un pateikt tik daudz.

Pieskārieniem ir tik daudz izpausmes veidu un tie ir neatņemama mūsu dzīves sastāvdaļa. Mazam bērniņam mammas un tēta pieskārieni ne tik vien kā ir patīkami, bet pat ļoti nepieciešami viņa pilnvērtīgai attīstībai. Caur pieskārieniem bērns saprot, ka ir mīlēts un drošībā. Glāsti, masāžas, samīļošana stiprina bērna imunitāti, bērni labāk guļ un ir mierīgāki un mazāk kaprīzi kā tie, kuriem siltu pieskārienu trūkst. Ģimenēs, kur pazīst pieskārienu un mīļuma valodu, bērni izaug fiziski un garīgi veselīgāki, tie ir pašpārliecinātāki, viņi spēj labāk veidot attiecības ar citiem un ir atvērtāki – viņi iemācās spēju mīlēt.

Starp pieaugušajiem bieži vien valda kļūdains uzskats, ka tāda samīļošanās un čubināšanās pieder bērnībai un jaunībai – nu jau mēs esam lieli un nopietni, ko nu vairs tur blēņoties. Tik ļoti esam aizņemti paši ar sevi, ka bieži vien citus nemaz nepamanām.

Pieskārieni ārstē dvēseli, tie akcentē tuvību, uzmanību, atbalstu, ļauj cilvēkam sajust savu nozīmīgumu, nepieciešamību. Nav neviena cilvēka uz pasaules, kas neilgotos pēc šāda veida komunikācijas. Tāpat kā bez skābekļa nav iespējams elpot, tā bez pieskārieniem cilvēks kļūst ciets un sevī vientuļš, jo nenotiek savstarpēja enerģijas apmaiņa, pie kam, iztrūkstot pieskārieniem arī veselība kļūst trauslāka. Visvairāk pieskārienu trūkst gados veciem cilvēkiem, kas ir palikuši vieni. Bieži vien viņi tad izvēlas iegādāties kādu mājdzīvnieku – suni vai kaķi. Arī tas ir risinājums sajusties kādam vajadzīgam, kādu pabužināt, paglaudīt un samīļot, tādējādi nododot šim dzīvnieciņam arī savu pozitīvo enerģiju.

Pieskārieni salauž barjeras un nostiprina attiecības. Apskaujot kādu cilvēku, tu nodod viņam daļu no sava prieka, mīļuma un enerģijas. Katrā sirdī mājo gudrība un iekšējā balss vienmēr nekļūdīgi pasaka priekšā, kā rīkoties dažādās situācijās, kā sajust otra cilvēka noskaņojumu un kāds atbalsts viņam ir vajadzīgs.

Droši vien arī tu kādreiz esi pat nedomājot samīļojusi kādu svešu, paklupušu vai raudošu bērnu, vai draudzīgi pieskārusies kolēģei pie elkoņa, atbalstot viņu kādā sarežģītā situācijā. Un šeit nav svarīgi, vai tu ievērosi kādus pareizības vai nepareizības likumus, bet gan tas, cik lielā mērā tu spēj sajust otru cilvēku, viņa vajadzības, aizmirstot par sevi. Vai esi ievērojusi, ka tajās sabiedrībās, kur ir pieņemts nekautrēties izrādīt savas emocijas arī pieskārienu veidā – draudzīgi paspiežot roku vai apskaujoties, atmosfēra ir draudzīgāka? Turpretī tur, kur viens no otra norobežojas, gaisotne ir agresīvāka un saspringtāka.

Pieskāriens, tas ir kā tilts, kas satuvina cilvēkus, palīdz tiem vieglāk saprast citam citu. Iedomājies situāciju, ja mums katram apkārt būtu tāds kā stikla kupols. Tā mēs savā kupolā staigātu uz darbu, uz pasākumiem, uz mājām, redzētu cits citu, dzirdētu, bet nevarētu ne paspiest roku vai vienkārši paņemt pie rokas otru, ne apskaut, ne pieskarties pie pleca vai apskaut. Sajūtas ir diezgan vientulīgas un aukstas, vai ne? Protams, katram no mums ir sava privātā telpa un robežas ap to ir neaizskaramas un svarīgas. Taču robežas jau tāpēc ir robežas, lai pār tām tu varētu ielaist savā dzīvē citus cilvēkus, nebaidoties pašai pastiept roku – tiltu uz tavu cietoksni. Bez šī tilta mēs tā arī neiepazīsim cits citu un turpināsim staigāt savos „stikla kupolos”, saglabādami savu neaizskaramību un tā paši sev parakstot vientulības recepti.

Ir pierādīts, ka apskāvieni rada ne tikai komforta sajūtu, bet tiem piemīt arī ārstējošas īpašības. Pieskāriena brīdī organisms sāk ražot īpašu vielu – endorfīnu, ko sauc par laimes un prieka hormonu. Un, apskaujoties, smadzenes un nervu sistēma sāk pastiprināti ražot šo dabīgo „narkotiku” un mēs sajūtam ķermenī it kā ieplūstam siltumu un prieku, tas palīdz mazināt sāpes, izraisa pozitīvas emocijas. Samazinās stresa hormons – kortizols. Pieskārieni arī stabilizē asins spiedienu, tādējādi mazinot sirds saslimšanu risku, paaugstina stresa noturību un organisma imunitāti.

Tieši sieviete ir siltuma, komforta un mīlestības radītāja un uzturētāja ģimenē. Tev un man piemīt tā lieliskā spēja sajust savu bērnu un mīļotā vīrieša noskaņojumu un izlemt, ko var darīt, lai visi justos labi. Un pieskārieni bieži vien ir tie, kas spēj atrisināt ne vienu vien konflikta vai saspringuma situāciju, radīt saviem mīļajiem mājas siltuma un komforta sajūtu.

Vai tu bieži mīļo savējos? Vai varbūt kautrējies un tev šķiet, ka tas būs bērnišķīgi? Tieši bērni ir tie, kas vispatiesāk prot izrādīt savu pieķeršanos un mīlestību. Un katrā no mums, gan tevī, gan manī, ir iekšējais bērns, kurš vēlas saņemt siltumu un mīlestību, neatkarīgi no mūsu bioloģiskā vecuma .

Apskāviens pirms došanās uz darbu, pirms palaid bērnus prom no mājas, buča pirms miega – tas viss nemitīgi veido un uztur starp mums to smalko un trauslo stīgu – mīlestību. Apskaujot citu cilvēku, mēs savā ziņā apskaujam paši sevi – iegūstot iekšējo harmoniju un prieku. Pēc spriedzes pilnas darbdienas, pamasējot savam vīrietim plecus, noglāstot muguru vai vienkārši ieritinoties azotē, tu radi gan sev, gan viņam tuvības, drošības un piederības sajūtu.

Manā ģimenē bez ikdienas rīta un vakara bučas, ir tāds mazs, nu jau daudzus gadus pierasts rituāls – tad, kad braucam abi kopā ar vīru prom no mājām, tiklīdz tiek aizvērti pagalma vārti un iesēžamies mašīnā – iedodam viens otram buču. Vairs neatceros, kurš to iedibināja un kā tas radās, taču bez tā mēs neiztiekam pat tad, kad sazin kādu iemeslu pēc esam sapūtušies viens uz otru – un šis pieskāriens tajās reizēs mums abiem it kā parāda, ka esam gatavi nolikt malā savas ambīcijas, kas radušās nesaskaņu laikā un atzīt to, ka esam viens otram svarīgi un viss ir kārtībā.

Katrs patiess un sirsnīgs apskāviens paildzinot cilvēka dzīvi par vienu dienu. Tātad viss tavās rokās – gribi garu, veselīgu un harmonisku dzīvi – izmanto pieskārienu valodu un tā sildīs gan tevi pašu, gan tavus mīļos.

Imants Ziedonis savās Epifānijās raksta tā: “Pasaule ir siltuma izslāpusi. Bet mīlestību līdz vecumam saglabā retais. Jums ir siltas rokas, bet kādam ir nosalušas. Kurš kuram pieies pirmais?”

Labprāt uzzinātu arī tavu pieredzi – kā tev veicas ar pieskārienu valodas apgūšanu?

Uz tikšanos tepatās,

Sarmīte

Vai tu esi ievērojusi, cik bezgala daudz ir diētu grāmatu, ēšanas režīmu un uztura speciālistu padomu, kas mums ik katru dienu saka ko darīt, un kā ēst – un, ka tas viss teiktais kaut kā krasi atšķiras.

Kas ir vēl apbrīnojamāk – visi šie eksperti piedāvā zinātniskus pierādījumus tam, kāpēc šī vai cita pieeja ir vispiemērotākā. Kam ir taisnība? Kā gan no zinātnes viedokļa raugoties var būt tik daudz pretrunīgu ar uzturu saistītu viedokļu? Un kā mēs no visa šī ēšanai veltītā haosa varam izlobīt sev noderīgāko un atrast labāko veidu sevis paēdināšanai?

Šaubu nav – mēs visas ciešam no uzturam un ēšanai veltītās informācijas pārbagātības. Ir ļoti daudz informācijas, bet ļoti maz vieduma. Uzturzinātnes nozare ir kā mežonīgie rietumi. Mums ir daudz blēžu – “sliktā pārtika”, mums ir varoņi – “labā pārtika”, un notiek regulāra apšaude par to, kura sistēma darīs tevi uz visiem laikiem laimīgu, veselīgu, slaidu, un seksīgu.

Ir pienācis laiks pilnīgi jaunai pieejai uzturam un veselībai. Un tā sākas ar svarīgāko trūkstošo sastāvdaļu mūsu uztura izpratnē – tevi.

Uzturzinātne ir atstājusi ārpusē ēdājas sirdi, prātu un dvēseli. Protams, mēs esam ķermenis, un mums ir jāsaprot tā bioloģija, bet mēs esam daudz vairāk, nekā ķīmisku vielu apkopojums.

Kad mēs aicinām pie galda visu sevi, notiek kaut kas dziļš un skaists. Mēs no jauna atpazīstam savu iekšējo instinktīvās ēšanas gudrību, mēs jūtamies savas sen aizmirstās personīgās atbildības spēcinātas, un mūsu vielmaiņa pati no sevis sāk veikt dažus jaunus un interesantus pagriezienus. Vienkāršāk un praktiskāk sakot – ko mēs ēdam, ir tikai puse stāsta par labu uzturu.Otra puse no stāsta ir, kas ir ēdāji.

Tas, ko mēs domājam un jūtam; mūsu stresa vai relaksācijas līmenis, patika,  apzinātība, un mūsu nebeidzamie iekšējie dialogi — tam visam ir  spēcīga un zinātniski pamatota ietekme uz mūsu vielmaiņu.

pēdējo 30 gadu laikā ķermeņa-prāta zinātnes sasniegumi pierāda to, ko senču gudrība vienmēr ir uzsvērusi — prāts, ķermenis, sirds un dvēsele pastāv izsmalcinātā kopībā, un patiesi dziļi ietekmē viens otru. Nekur tas neparādās skaidrāks kā fenomenā, ko mēs visas labi pazīstam – “stress”.

Vai tu vari atcerēties, kādas ir tava ķermeņa sajūtas, kad tu ēd brīdī, kad izjūti nemieru vai stresu? Lielākā daļa sieviešu runā par tādiem simptomiem, kā nesagremošana, krampji, gāzes, pārēšanās, vai dedzināšanas sajūta.

Stresa laikā organisms automātiski pārslēdzas uz klasisko cīnies vai bēdz stresa reakciju. Šī nervu sistēmas funkcija ir attīstījusies tūkstošiem gadu laikā, nodrošinot mums izcilu aizsardzības mehānismu dzīvībai bīstamām situācijām.

Brīdī, kad tiek aktivizēta stresa reakcija, paātrinās sirdsdarbība, paaugstinās asinsspiediens, elpa kļūst ātra, asinsrites sistēmā no virsnierēm izdalās stresa hormoni – adrenalīns un kortizols, palīdzot nodrošināt nepieciešamo enerģiju, bet kas svarīgākais – gremošanas sistēma ‘aizveras’. Tam ir labs izskaidrojums – kad tev draud briesmas kļūt par pusdienām izsalkušam lācim, tev nav nepieciešams tērēt enerģiju, sagremojot tavas pašas pusdienas. Visas organisma vielmaiņas funkcijas ir tieši vērstas uz izdzīvošanu.

Tātad, tu vari ēst visveselīgāko, ekoloģiskāko un visdārgāko iespējamo pārtiku, bet, ja, to ēdot, tava gremošana un uzsūkšana nav optimālā stāvoklī, tu burtiski un metaboliski no maltītes nesaņem pilnu uzturvērtību. Ja gremošana nenotiek brīžos, kad esi stresā, tad optimāla gremošana notiek brīžos, kad esi mierīga un relaksēta.

Vēl vairāk – atrodoties ilgstošā hroniskā stresā, samazinās mūsu kaloriju dedzināšanas spējas. Sekas ir nopietnas.

Šodien mums ir tendence pa dzīvi skriet pārāk ātri – mēs esam pastāvīgā stresā, noraizējušās, baidāmies par naudu, terorismu, veselību, svaru, mīlestību, dzīvi … Un viss šis stress maina ne tikai mūsu attiecības ar ēdienu, bet arī mūsu uztura fizioloģiju reāli un nopietni – pazemina mūsu spēju uzsūkt barības vielas, dedzināt kalorijas un sevi dziedināt.

Relaksēta pieeja dzīvei, ātruma palēnināšana, apzinātība, uzticēšanās, ticība un prieks kļūst par optimālas veselības un svara galveno sastāvdaļu. Ir pēdējais laiks, mums ēdot, būt klāt ar visu sevi – prātu, ķermeni un sirdi. Vai tu esi tam gatava?

Ja tu sev tagad saki „jā”, tad nāc un pievienojies februāra vebināru cikla apmeklētāju grupai un sāksim visu no jauna un pareizi.

Uz tikšanos tepatās un vebinārā,

Inese