Labā un ļaunā jēdzieni pastāv jau kopš pasaules radīšanas. Šobrīd, mūsu dzīvē, mēs ļoti bieži saskaramies ar ļaunumu, redzam, cik ļoti cilvēkiem nepietiek visvienkāršākās labestības, pazemības (šis termins šodienas pasaulei ir kļuvis absolūti svešs), žēlastības un pacietības.

Mēs nedrīkstam un nevaram apgalvot, ka visi cilvēki ir vai nu ļauni vai labestīgi. Dzīvojot uz šīs zemes, katram mums ir gan negatīvā, gan pozitīvā dvēseles puse. Un tomēr… Kāds ir labestīgāks, bet kāds, tomēr, ļaunāks.

Mūsdienu sabiedrībā cilvēka morāles pagrimums ir acīmredzams, un iemesls tam ir labestības trūkums. Ikdienas dzīves skrējienā – kur ir darbs, nauda, karjera, ģimene, ikdienas rūpes (šis saraksts ir bezgalīgs), mēs kļūstam dusmīgi, nemaz neapzinoties, ka šāda uzvedība var kaitēt ne tikai apkārtējiem, bet arī pašiem.

Savukārt, zinātni arvien vairāk interesē jautājums: kas ir labestība un kā tā ietekmē mūsu dzīvi?

Zinātne par labestību

Britu zinātnieks Andrew Steptoe kopā ar savu komandu pierādīja, ka optimistiem stresa hormons kortizols ir pazemināts. Kortizols veicina imunitātes pazemināšanos, hipertensijas attīstību, holesterīna nogulsnēšanos. Pētījums tika veikts starp 3000 vīriešiem un sievietēm vecumā no 50 līdz 74 gadiem. Pozitīvi noskaņotiem cilvēkiem kortizola līmenis bija daudz zemāks nekā pesimistiem.

Nomāktie, cietsirdīgie, ar dzīvi neapmierinātie cilvēki slimo kategorijā nokļūst daudz biežāk. Izrādās, ka slimība pauž cilvēka īpašo skatu uz dzīvi. Un reizēm jāārstē ne tikai ar zālēm, bet pirmām kārtām ir jākļūst labestīgākam pret sevi un citiem.

Eksperti apgalvo, ka drūmas domas, dusmu uzliesmojumi veicina par agresiju atbildīgā hormona testosterona nokļūšanu asinīs. Ja tā daudzums organismā pārsniedz normu, tiek traucēts hormonālais līdzsvars organismā un tas veicina iekšējo orgānu bojājumus.

Labestīgie cilvēki daudz vieglāk pārcieš negatīvos dzīves mirkļus un risks saslimt ar sirds slimībām šiem cilvēkiem ir par 9% procentiem zemāks. Optimistiem patīk fiziska slodze un nodarbības ar sportu un tas viņu veselību uztur vēl vairāk. Pesimisti, gluži pretēji, nodarbojas tikai ar sūkstīšanos par dzīvi un ir pārāk slinki, lai būtu labā forma.

Diemžēl slimību skaits katru gadu ir pieaugošs, un pasaule no tā labāka nekļūst. Ne velti ir radies teiciens „smejies vesels”. Tieši smaids cilvēku, it īpaši sievietes, padara pievilcīgāku. Smiekli pagarina mūžu, pazemina kortizola līmeni un paaugstina prieka hormona – endorfīna izstrādi. Dzīvespriecīgi cilvēki redz dzīvi košās krāsās un tā viņiem ir bagāta un interesanta. Kāds cilvēks reiz teica: “Vari būt laimīgs pat, ja visu mūžu atrodies četrās sienās”. Tieši tādā veidā cilvēki tiek dziedināti no paralīzes, muguras traumām un atkal nostājas uz kājām.

Amerikas ārsti un Nīderlandes eksperti novēroja 100 tūkstošus vīriešu un sieviešu un konstatēja, ka optimisti dzīvo daudz ilgāk par pesimistiem. Bostonas Universitāte atklāja vēl vienu nozīmīgu faktu – cilvēka raksturs iedzimst. Ne mazsvarīga loma ir cilvēka izglītībai un audzināšanai – ja bērns jau no agras bērnības aug draudzīgā ģimenē, tad arī nākotnē viņš būs tāds pats.

Apvienotās Karalistes un Somijas psihologi eksperimentu laikā konstatēja, ka draudzīgu cilvēku smadzenes satur daudz vairāk nervu šūnu nekā ļaunu cilvēku smadzenes. Jo vairāk šādu šūnu ir organismā, jo cilvēks ir mierīgāks. Šis atklājums palīdzēs ārstēt tādas slimības, kā šizofrēniju un autismu. Tieši ar šīm slimībām slimiem cilvēkiem ir problēmas normāli kontaktēties ar citiem. Eksperti strādā pie tā, lai uzzinātu, kā novērst galvas smadzeņu darbības traucējumu iemeslus.

Ir arī pierādīts, ka labestīgie cilvēki ir ne tikai veselīgāki par ļaunajiem un dusmīgajiem, bet arī gudrāki! Viņiem ir labi attīstīta atmiņa un vēlme parādīt sevi intelektuāli. Viņi kļūst veiksmīgi gandrīz visās dzīves sfērās. Tic tikai labajam un cenšas aizmirst visu slikto.

Raksturs un slimības

Psihologi apgalvo, ka savu raksturu cilvēki var mainīt līdz 30 gadu vecumam. Pēc noteikta vecuma gan paradumi, gan uzskati iesakņojas uz visiem laikiem. Bet, ja viņš pats grib mainīties arī 40 un 50 gados, tas IR iespējams, galvenais – gribēt. Sliktās īpašības var būt ne tikai slimību iemesls, bet to dēļ var sabrukt ģimenes un var rasties grūtības kontaktēties ar apkārtējiem. Tāpēc IR vērts sevi mainīt jebkurā vecumā, ja tas nepieciešams.

Cilvēka rakstura īpašību klasifikācija saistībā ar slimībām:
Agresija – hipertensija, čūlas;

Alkatība – onkoloģija, bulīmija;

Bezcerība – narkomānija, alkoholisms, klepus, pazemināta imunitāte;

Muļķība – traumas, epilepsija, šizofrēnija;

Trauksme – sirds slimības, bezmiegs,

Tukšuma sajūta, dzīves jēgas trūkums – hroniskās sirds-asinsvadu slimības, nervu slimības;

Dusmas – kuņģa-zarnu trakta slimības, migrēna, bezmiegs;

Rupjība – infekcijas, sāpes sirdī, migrēna, bronhīts, hemoroīdi;

Depresija – tuberkuloze, pneimonija;

Nežēlība – amenoreja, anēmija, astma, bronhīts, gastrīts;

Skaudība – psihiskās slimības, bezmiegs, sirds slimības;

Ļaunatminība – paaugstināts skābuma līmenis, kakla un balsenes slimības;

Konflikta cilvēks – aknu, kuņģa slimības, vairogdziedzera funkcijas paaugstināšanās;

Slinkums – nogurums, apetītes zudums, anēmija, aizcietējumi;

Melīgums – hepatīts, alkoholisms, sēnīšu infekcijas;

Spriedze – hemoroīdi, astma, glomerulonefrīts, hipertensija;

Neticība – iekšējo orgānu slimības;

Negatīvisms – autoimūnās slimības, infekcijas;

Aizvainojums – hroniskas slimības, vēzis, bronhīts, cukura diabēts;

Nospiestība – olnīcu disfunkcija, pazemināta imunitāte;

Aizkaitināmība – pazemināta imunitāte, neiroloģiska rakstura slimības, bronhīts, gastrīts, kolīts;

Bailes – astma, bezmiegs, bulīmija, hepatīts, ādas slimības;

Spītība – epilepsija, sinusīts, vīriešu neauglība;

Jūtīgums – alerģija, astma, ādas slimības, sieviešu dzimumorgānu iekaisumi;

Egoisms – saaukstēšanās slimības;

Emocionalitāte – sirds un asinsvadu slimības.

Šis ir tikai īss cilvēku negatīvo īpašību un netikumu saraksts, kas noved pie dažādām slimībām. Līdz ar to secinājums: varbūt labāk kļūt labestīgākām un būt veselām? Kāda padomās: vai ir iespējams mūsdienās būt labestīgai, ja visi domā tikai par sevi?

Redzi… tomēr, domājot tikai par sevi, mēs nevaram būt patiesi laimīgas. Vai tad nav jauki, ja kāds pasmaida, pateicoties mums? Pie tam, darot kaut ko labu, mēs pašas tādas kļūstam, bet apkārtējie sāk mūs mīlēt un sāk tiekties uz mūsu pusi vēl vairāk. Tāpēc darīsim vienmēr labu, jo tas ir vienīgais veids, kā pasaule ap mums un mēs pašas šai pasaulē kļūsim skaistākas, veselākas un mīļākas!

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Arī tev droši vien atmiņā palikušas tās sajūtas, kad, maza būdama, nobrāzi celi vai sasiti pirkstiņu un tūdaļ meklēji mammu, lai samīļo, papūš sāpošo vietu un noslauka asaras. Un tajā brīdī, kad mātes rokas tevi žēlojot apskāva – tu sajuties drošībā un arī nesāpēja vairs tā.

Jā, un kur tad asaras? Arī tās bija prom. Un, kad bieži vien tiki samīļota un apčubināta tāpat vien – par to, ka tu esi – vai atceries šo jauko tuvības un drošības sajūtu? Un pirmā tikšanās ar puisi un tava plauksta viņējā…tik mīļa, tik īpaša sajūta, kas liek sirdij gavilēt. Pieskāriens ir tas, kas prot runāt bez vārdiem un pateikt tik daudz.

Pieskārieniem ir tik daudz izpausmes veidu un tie ir neatņemama mūsu dzīves sastāvdaļa. Mazam bērniņam mammas un tēta pieskārieni ne tik vien kā ir patīkami, bet pat ļoti nepieciešami viņa pilnvērtīgai attīstībai. Caur pieskārieniem bērns saprot, ka ir mīlēts un drošībā. Glāsti, masāžas, samīļošana stiprina bērna imunitāti, bērni labāk guļ un ir mierīgāki un mazāk kaprīzi kā tie, kuriem siltu pieskārienu trūkst. Ģimenēs, kur pazīst pieskārienu un mīļuma valodu, bērni izaug fiziski un garīgi veselīgāki, tie ir pašpārliecinātāki, viņi spēj labāk veidot attiecības ar citiem un ir atvērtāki – viņi iemācās spēju mīlēt.

Starp pieaugušajiem bieži vien valda kļūdains uzskats, ka tāda samīļošanās un čubināšanās pieder bērnībai un jaunībai – nu jau mēs esam lieli un nopietni, ko nu vairs tur blēņoties. Tik ļoti esam aizņemti paši ar sevi, ka bieži vien citus nemaz nepamanām.

Pieskārieni ārstē dvēseli, tie akcentē tuvību, uzmanību, atbalstu, ļauj cilvēkam sajust savu nozīmīgumu, nepieciešamību. Nav neviena cilvēka uz pasaules, kas neilgotos pēc šāda veida komunikācijas. Tāpat kā bez skābekļa nav iespējams elpot, tā bez pieskārieniem cilvēks kļūst ciets un sevī vientuļš, jo nenotiek savstarpēja enerģijas apmaiņa, pie kam, iztrūkstot pieskārieniem arī veselība kļūst trauslāka. Visvairāk pieskārienu trūkst gados veciem cilvēkiem, kas ir palikuši vieni. Bieži vien viņi tad izvēlas iegādāties kādu mājdzīvnieku – suni vai kaķi. Arī tas ir risinājums sajusties kādam vajadzīgam, kādu pabužināt, paglaudīt un samīļot, tādējādi nododot šim dzīvnieciņam arī savu pozitīvo enerģiju.

Pieskārieni salauž barjeras un nostiprina attiecības. Apskaujot kādu cilvēku, tu nodod viņam daļu no sava prieka, mīļuma un enerģijas. Katrā sirdī mājo gudrība un iekšējā balss vienmēr nekļūdīgi pasaka priekšā, kā rīkoties dažādās situācijās, kā sajust otra cilvēka noskaņojumu un kāds atbalsts viņam ir vajadzīgs.

Droši vien arī tu kādreiz esi pat nedomājot samīļojusi kādu svešu, paklupušu vai raudošu bērnu, vai draudzīgi pieskārusies kolēģei pie elkoņa, atbalstot viņu kādā sarežģītā situācijā. Un šeit nav svarīgi, vai tu ievērosi kādus pareizības vai nepareizības likumus, bet gan tas, cik lielā mērā tu spēj sajust otru cilvēku, viņa vajadzības, aizmirstot par sevi. Vai esi ievērojusi, ka tajās sabiedrībās, kur ir pieņemts nekautrēties izrādīt savas emocijas arī pieskārienu veidā – draudzīgi paspiežot roku vai apskaujoties, atmosfēra ir draudzīgāka? Turpretī tur, kur viens no otra norobežojas, gaisotne ir agresīvāka un saspringtāka.

Pieskāriens, tas ir kā tilts, kas satuvina cilvēkus, palīdz tiem vieglāk saprast citam citu. Iedomājies situāciju, ja mums katram apkārt būtu tāds kā stikla kupols. Tā mēs savā kupolā staigātu uz darbu, uz pasākumiem, uz mājām, redzētu cits citu, dzirdētu, bet nevarētu ne paspiest roku vai vienkārši paņemt pie rokas otru, ne apskaut, ne pieskarties pie pleca vai apskaut. Sajūtas ir diezgan vientulīgas un aukstas, vai ne? Protams, katram no mums ir sava privātā telpa un robežas ap to ir neaizskaramas un svarīgas. Taču robežas jau tāpēc ir robežas, lai pār tām tu varētu ielaist savā dzīvē citus cilvēkus, nebaidoties pašai pastiept roku – tiltu uz tavu cietoksni. Bez šī tilta mēs tā arī neiepazīsim cits citu un turpināsim staigāt savos „stikla kupolos”, saglabādami savu neaizskaramību un tā paši sev parakstot vientulības recepti.

Ir pierādīts, ka apskāvieni rada ne tikai komforta sajūtu, bet tiem piemīt arī ārstējošas īpašības. Pieskāriena brīdī organisms sāk ražot īpašu vielu – endorfīnu, ko sauc par laimes un prieka hormonu. Un, apskaujoties, smadzenes un nervu sistēma sāk pastiprināti ražot šo dabīgo „narkotiku” un mēs sajūtam ķermenī it kā ieplūstam siltumu un prieku, tas palīdz mazināt sāpes, izraisa pozitīvas emocijas. Samazinās stresa hormons – kortizols. Pieskārieni arī stabilizē asins spiedienu, tādējādi mazinot sirds saslimšanu risku, paaugstina stresa noturību un organisma imunitāti.

Tieši sieviete ir siltuma, komforta un mīlestības radītāja un uzturētāja ģimenē. Tev un man piemīt tā lieliskā spēja sajust savu bērnu un mīļotā vīrieša noskaņojumu un izlemt, ko var darīt, lai visi justos labi. Un pieskārieni bieži vien ir tie, kas spēj atrisināt ne vienu vien konflikta vai saspringuma situāciju, radīt saviem mīļajiem mājas siltuma un komforta sajūtu.

Vai tu bieži mīļo savējos? Vai varbūt kautrējies un tev šķiet, ka tas būs bērnišķīgi? Tieši bērni ir tie, kas vispatiesāk prot izrādīt savu pieķeršanos un mīlestību. Un katrā no mums, gan tevī, gan manī, ir iekšējais bērns, kurš vēlas saņemt siltumu un mīlestību, neatkarīgi no mūsu bioloģiskā vecuma .

Apskāviens pirms došanās uz darbu, pirms palaid bērnus prom no mājas, buča pirms miega – tas viss nemitīgi veido un uztur starp mums to smalko un trauslo stīgu – mīlestību. Apskaujot citu cilvēku, mēs savā ziņā apskaujam paši sevi – iegūstot iekšējo harmoniju un prieku. Pēc spriedzes pilnas darbdienas, pamasējot savam vīrietim plecus, noglāstot muguru vai vienkārši ieritinoties azotē, tu radi gan sev, gan viņam tuvības, drošības un piederības sajūtu.

Manā ģimenē bez ikdienas rīta un vakara bučas, ir tāds mazs, nu jau daudzus gadus pierasts rituāls – tad, kad braucam abi kopā ar vīru prom no mājām, tiklīdz tiek aizvērti pagalma vārti un iesēžamies mašīnā – iedodam viens otram buču. Vairs neatceros, kurš to iedibināja un kā tas radās, taču bez tā mēs neiztiekam pat tad, kad sazin kādu iemeslu pēc esam sapūtušies viens uz otru – un šis pieskāriens tajās reizēs mums abiem it kā parāda, ka esam gatavi nolikt malā savas ambīcijas, kas radušās nesaskaņu laikā un atzīt to, ka esam viens otram svarīgi un viss ir kārtībā.

Katrs patiess un sirsnīgs apskāviens paildzinot cilvēka dzīvi par vienu dienu. Tātad viss tavās rokās – gribi garu, veselīgu un harmonisku dzīvi – izmanto pieskārienu valodu un tā sildīs gan tevi pašu, gan tavus mīļos.

Imants Ziedonis savās Epifānijās raksta tā: “Pasaule ir siltuma izslāpusi. Bet mīlestību līdz vecumam saglabā retais. Jums ir siltas rokas, bet kādam ir nosalušas. Kurš kuram pieies pirmais?”

Labprāt uzzinātu arī tavu pieredzi – kā tev veicas ar pieskārienu valodas apgūšanu?

Uz tikšanos tepatās,

Sarmīte

Kad garastāvoklis sāk bojāties un lietaino dienu dēļ noskaņojums kļūst drūms un pelēks, sev priekšā esot jānoliek liels oranžs apelsīns un jāskatās uz pasauli caur oranžās krāsas prizmu.

Oranžā krāsa ir uzlecošās saules un apgaismības zīme, dvēseles un ķermeņa uguns avots.

Krāsu terapija

Domāju, ka nenāktu arī mums par sliktu laicīgi padomāt par to, kā šoruden un šoziem uzlādēsim mūsu „iekšējās baterijas” ar šīs oranžās krāsas palīdzību, kas, izrādās, ne tikai paceļ tonusu, bet arī piesaistot pretējā dzimuma pārstāvjus, veicinot pilnvērtīgu dzimumdzīvi un savā ziņā esot arī tāds kā noslēpumains jaunības eliksīrs.

Psiholoģijā oranžā krāsa tiek uzskatīta par visuzbudinošāko, šī vārda vislabākajā nozīmē. Krāsu spektrā tā atrodas starp sarkano un dzelteno. Šī divu enerģiju un divu krāsu sintēze paņēma no tām vislabāko: sarkanās krāsas spēku un dzeltenās mērķtiecību.

Katrai krāsai, tāpat kā skaņai, ir savi elektromagnētiskie viļņi, kuri ietekmē cilvēka psihi un veselību. Oranžā izmantošana palīdz tikt galā ar apātiju, attīra mūs no nepatīkamiem pārdzīvojumiem, piemēram, attiecību zaudēšanas periodā, un iedveš mūsos optimismu. Gluži kā apelsīnu sulas malks katru rītu, tā oranža krāsa uzmundrina, uzlabo apmaiņas procesus organismā un veicina eiforijas sajūtas.

Oda apelsīnam

Es nepiedāvāju ietērpties no galvas līdz papēžiem oranžā un vienā mierā gaidīt pārmaiņas. Pietiks ar to vien, ka mēs krāsainākas padarīsim savas domas, interjeram pievienosim „oranžu debess maliņu”, vakaros šad tad sev uz pleciem vai uz dīvāna stūra uzmetīsim oranžu, mīkstu pledu vai rīta skrējienam izvēlēsimies oranžas kedas, bet pašu apelsīnu izmantosim kā galda noformējuma elementu. Labs garastāvoklis būs nodrošināts!

Apelsīns ir ideāls elements, kas veicina prieku. Pirmkārt, tas ir apaļš – šī forma nozīmē harmoniju, pilnību un aizsardzību. Otrkārt, saules piesūcinātam, tam piemīt priecīga, pozitīva, silta krāsa un savs īpašais spēks.

Vai neesi domājusi kāpēc blakus zaļajai eglei, par Jaunā gada simbolu ir kļuvis šis aizjūras dārzu auglis? Jau no seniem laikiem apelsīns asociējas ar bagātību, pārpilnību un laimīgu dzīvi. Kādreiz bija tradīcija apelsīnu dāvināt Jaunā gada gaidās.

„Zelta ābola” (tā kādreiz tika saukts apelsīns) ēteriskās eļļas iedarbojas uz smadzenēm, liekot organismam izstrādāt laimes hormonus – endorfīnus. Lūk, kāpēc ir tik patīkami tīrīt rudo, sulīgo miziņu un tvert tik pazīstamo, uzmundrinošo aromātu! Gan smaržas, gan garšas, gan krāsas dēļ rudens un ziemas sezonas periodā apelsīnu var droši nosaukt par antidepresantu Nr.1.

Oranžā noskaņojuma radīšana

Pievieno sava ofisa interjeram kaut vai dažas oranžas detaļas. Tās „sasildīs” atmosfēru un paaugstinās radošo potenciālu. Tavs ofisa krēsls šoruden var būt oranžs… Ja tas nav iespējams, tad oranži jauka var būt kaut vai tava tējas krūze, kafijas termoss vai datorpeles paliktnītis vai pat jaunais mobilais telefons.

Tik nepieciešamo intīmo sajūtu guļamistabā palīdzēs radīt oranža saules rieta krāsas aizkari vai oranža naktslampiņa, bet dienas laikā oranžīgi, pufīgi spilveni, paklājiņš vai citas nelielas interjera detaļas.

Oranžus interjera elementus vai fragmentus bez liekiem, lieliem izdevumiem var radīt arī tava dzīvokļa citās telpās. Virtuvē tu vari izdomāt, ka būtu interesanti un savādāk, ja nokrāsosi oranžu tikai vienu, nelielu sienas virsmas daļu.

Tās var būt arī atsevišķas detaļas, galda piederumi vai tējkanna, kuru tu sen jau gribēji iegādāties jaunu.

Un tie var būt arī jauni aizkari, galda drāna, kaut vai salvetes, virtuves dvielīši vai taviem garšaugiem jauns puķu podiņš uz palodzes.

Nu ko – vai nekļuva jautrāk un priecīgāk?

Uz tikšanos tepatās,

Aija