Kāpēc mēs apbižojam vecākus? Tāpēc, ka kādreiz viņi mūs bija sodījuši un daudz ko aizliedza? Tāpēc, ka mums liekas, ka viņi ir kaut kādi… ne tādi – ne pietiekoši gudri, ne tik skaisti, moderni un jauni, neprot pelnīt daudz naudas, ne ar tiem draudzējas, ne to saka, nevietā smejas, nepareizi domā un pārāk bieži lasa tev morāli?

Bet vai viņiem bija izvēle un iespēja šo dzīvi nodzīvot savādāk? Labklājībā, gaiši, siltuma un laimes piepildītu, nevienu nezaudējot un nevienam neskaužot? Varbūt bija, bet vai tev viņu dzīvi analizēt un tev sodīt? Vai viņi jebkad ir dzīvojuši sev?

Mēs izaugām, paši kļuvām lieli un jau pat paši sākam novecot, bet mazie bērnības aizvainojumi, pretenzijas un nesapratne pret vecākiem palika. Visa šī uzkrātā negācija mums seko līdzi visus šos gadus, kā ēna, kā liela sniega bumba.

Vai mums ir tiesības šo nastu nesāt līdzi? Pateicoties kam mēs esam dzīvi un dzīvojam?

…Kaut kas traucē mums piedot un lūgt piedošanu par savu rupjību un nekaunību, par nerealizētām cerībām un izraisītajām sāpēm, par klusumu un vientulību. Kaut kas nelaiž vaļā un neļauj dzīvot brīvi.

Mēs klausām sevi, bet nedzirdam, atstumjam pagātni, bet tā nekur neaiziet prom un nepazūd.

Varbūt ir vērts atskatīties, pajautāt, saprast un pārstāt sodīt, jo patiesībā jau nav par ko?

Iemesls ir mūsos pašos. Mēs neesam iemācījušies mīlēt tā, kā mīlēja un mīl mūs. Pārāk ļoti mēs mīlam sevi. Visu uztveram kā pašsaprotamu un neprotam (laikam negribam?) skatīties taisnībai tieši acīs. Kāpēc ir jāņem viss, pretim dodot tikai mazu daļiņu?

Kāpēc mēs varam tā – nevilcinoties aizvainot, nežēlot un pat atriebties? Tāpēc, ka vecāki visu pacietīs, piedos, ticēs un cerēs, neskatoties ne uz ko un par spīti visam? Tāpēc, ka vecāku mīlestībai nav robežu un tā ir bezgalīga?

Priekš citiem mēs cenšamies un protam būt labi, bet, esot blakus ar saviem vecākiem, „masku” noņemam un ļaujam būt sev vienaldzīgiem un egoistiem.

Sanāk… ka, diemžēl, mēs apbižojam tos, kurus ļoti mīlam, kurus baidāmies zaudēt, bet dvēseles dziļumos šīs jūtas slēpjam un paši sev pat neatzīstamies. Bet, varbūt, nemaz nemīlam?…

Vislielākā kļūda ir domāt, ka vecāki ar mums būs vienmēr un nekad nenomirs. Diemžēl, tas tā nav. Pienāks diena, kad viņu dzīve uz šīs Zemes apstāsies un vainot vairs nevarēs nevienu.

Mēs pārstāsim kādam būt par visas dzīves jēgu. Neviens par mums vairs necīnīsies, nepārdzīvos, nebirdinās asaras, kad mums ir grūti.

Saule būs tā pati, bet tā vairs tā nesildīs, jo nebūs kaut kur tepat, kaut vai blakus pilsētā, tavas mammas vai tēta, kas sasildīt spēj pat ar skatienu un silto roku pieskārienu.

Nesoli vecākiem piezvanīt! Tāpēc, ka tu noteikti aizmirsīsi par to jau šodien pat, rīt, pēc nedēļas, bet viņi gaidīs.

Ar gadiem, tuvojoties vecumam, viss tiek uztverts daudz slimīgāk. Pat pavirši pateikts vārds var dziļi ievainot. Vienkārši paņem un pazvani. Tāpat vien – lai dzirdētu viņu balsis un, lai pateiktu, ka tu mīli viņus – ne par kaut ko, bet tāpat vien, kā bērnībā…

Kāpēc gaidīt, kad viss beigsies? Visu var labot kamēr mēs dzīvojam!

Palūkojies uz to dziļo rievu ap mammas muti… Viņas skaisto lūpu pilnīgums un spilgtums tagad pieder tev. Paskaties – cik blāvs ir kļuvis tava tēva skatiens! Viņa jaunības acu spīdums tagad ir tavējais. Sirmums, grumbiņas, sāpes sejā…

Nekad viņi nav bijuši tik veci, kā tagad! Vai tik šīs „rētas” nav arī tavu roku un centienu darbs?

Uz tikšanos tepatās,

Aija

P.s. Šo publikāciju es atradu internetā. Iztulkoju un klāt pievienoju arī vēl savas domas… Ir Ziemassvētku gaidīšanas laiks… varbūt šis ir tas gads, tās dienas, laiks, kad beidzot piedot saviem vecākiem un vienkārši – mīlēt.Kamēr viņi vēl tev ir.

Kā piedot mammai, kas tevi aizvainoja? Kā piedot vīram krāpšanu? Kāpēc neizdodas apprecēties? Kāpēc tevi izseko slimības?

Liekas, ka šie jautājumi attiecas uz absolūti dažādām mūsu dzīves sfērām, vai ne? Tomēr tām, tāpat kā viena, liela koka zariem, kas dzīves laikā savā starpā sapinušies, ir viena un tā pati sakne. Sakne jeb avots: gadiem uzkrātās dusmas, aizvainojumi, neizteiktas pretenzijas, ilgi plānotie un iznēsātie atriebības plāni…

Jau 20. gadsimta sākumā zinātnieki pierādīja, ka, ja cilvēks ir apvainojies vai dusmīgs ilgāk par 4-5 min., viņa organismā notiek neatgriežamas sekas. Kādas?

Vispirms cilvēks saslimst. Katrs mūsu orgāns ir atbildīgs par noteiktām emocijām un šobrīd ir ļoti daudz literatūras, kur var atrast kāpēc sāp ceļgali vai pēkšņi ir aizkritis ciet deguns. Bet tā ir maz, lai atveseļotos. Ir jāzina kāpēc tas notiek un kā to darīt. Otra pazīme, kas norāda uz aizvainojumu ietekmi ir nelaimes gadījumi un neveiksmes. Darbā, attiecībās, ceļā…Vieniem notiek: „pēkšņi apprecējās, pēkšņi ir nauda, pēkšņi dāvanas krīt no gaisa…”, bet tiem, kas ir aizvainoti – „pēkšņi vienas nepatikšanas”. Ir tāds krievu teiciens (gan jau ir kāds arī latviski, tikai uzreiz nenāk prātā): „на обиженных воду возят”.

Nav nekādas nozīmes tam vai tavs aizvainojums ir pamatots vai nē. Svarīgi vai tu pāridarītājam esi piedevusi – iekšēji, patiesi, no visas sirds un līdz pašiem dvēseles dziļumiem. Citādi… citādi nebūs labi. Un vispirms tev pašai. Pāridarītājs savu saņems – Dievs acis nemirkšķina. Taisnīguma un līdzsvara likumi nav atcelti. Tie darbojas. Joprojām.

Lūk, daži piemēri. Meitene, aizvainota uz māti, nevar apprecēties. Sieva, kas nav piedevusi sava vīra neuzticību, veicina viņa nākamo neuzticību un par to pati saņem slimību…

Kas ir patiesa piedošana

Tas ir tad, ja tu piedevi cilvēkam tiktāl, ka vari ar viņu mierīgi kontaktēties, sarunāties, satikties, runāt, atcerēties par viņu. Un necentīsies iekšēji vai skaļi sarunās atcerēties par viņa pāri darījumiem. „Es labi atceros, ka esmu piedevusi” – tas nav tas gadījums. Piedot – tātad saprast un aizmirst par to uz visiem laikiem.

Kāpēc jāpiedod

Piedošanas tēmai daudz uzmanības tiek veltīts daudzās tradīcijās un reliģijās un tam ir pamatojums. Vispirms šī negatīvā enerģija un dusmas izpaudīsies uz cilvēka fizisko ķermeni kā slimības. Tad mainīsies cilvēka raksturs.

Tālāk sākas problēmas dažādās situācijās: darbā, ar naudu, ģimenē, attiecībās ar tuviniekiem, ar draugiem utt. Vienmēr cilvēkam jādod iespēja laboties. Un tev ir jāpiedod šim cilvēkam viņa dēļ. Tā tu ļausi viņam laboties un, kas zin, varbūt tieši šis cilvēks turpmākajā dzīvē būs tev ļoti svarīgs…

Mums sievietēm piemīt ļoti spēcīga un smalka enerģētiskā struktūra, tāpēc mūsu aizvainojumi vienmēr ir divtik spēcīgāki (šī iemesla dēļ vīrieši dažreiz nesaprot mūsu pārlieko agresivitāti). Un tieši tāpēc mēs divtik ciešam un arī divtik vairāk saņemam atpakaļ. Tāpēc piedodiet sev, saviem tuviniekiem un paziņām. Ja tevi kāds ir sāpinājis – vai tu priecājies šo cilvēku redzot? Jeb tu atkārto vārdus, kurus tu gribētu savam pāri darītājam beidzot izteikt? Vai tu pārdzīvo atkal un atkal šo pāridarījuma sāpi? Vai tu aizmiedz mierīgi?

Visa sabiedrība ir slima – gan fiziski, gan dvēseliski. Tikai tāpēc, ka tā dzīvo grēkā, par ko nelūdzam piedošanu, tajā mutuļo neuzticība, nepiedošana, dusmas, atriebības kāre…un saņemam mēs katrs pēc nopelniem. Tik cik ļauna izdarīji, tik cik nepiedevi, tik un vēl vairāk saņem atpakaļ.

Un no tā mēs kļūstam vēl saērcinātāki un beigās pat dusmīgi uz pašu Dievu. Bet Dievs savus likumus nav atcēlis…citi tos sauc par likumsakarībām, bet es par Dieva likumiem.

Laikam būtu jāsāk atveseļoties, lai, ja ne paši, tad mūsu bērni sāktu dzīvot veselākā sabiedrībā. Tikai ar ko sāksim..ar kuru…Ar slinko vīru, apnikušo kaimiņieni, neuzticamo draudzeni, negodīgo darba devēju vai, tomēr, sevi?…

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Šī publikācija vairāk domāta jaunajām māmiņām, tātad mūsu vedeklām vai meitām un publicēju to droši šeit, jo zinu, ka mūsu buduāra stūrīti apmeklē arī daudz jaunākas sievietes.

Un vēl, domāju, ka no šīs publikācijas kaut ko vērtīgu varēs “pasmelties” arī pašas vecmāmiņas.

-Tu atkal neuzvilki viņam silto cepurīti? Kā tu tā varēji? Tu taču esi māte! Kāpēc viņš tik maz ēd? Laikam tu slikti viņu baro?! – tu jau nojaut, ka šie jautājumi , jeb, drīzāk, aizrādījumi tiek adresēti jaunajai māmiņai. „Jānīt,- tagad jau vecmamma aizrāda mazdēlam,- nedrīkst tik ātri skraidīt: nokritīsi, sasitīsies!”

Liekas, kas gan slikts ir tajā, ka vecmammas burkšķ vai pamāca savus pieaugušos bērnus? „Lien” ar saviem padomiem, uztiepj savas audzināšanas shēmas ar veselu kaudzi „nē”. Vai tad ir tik sarežģīti šīs visas frāzes laist gar ausīm, atmest visam ar roku, bet vecmāmiņai vienkārši uzsmaidīt?

Sarežģīti! Ļoti sarežģīti! Ar „iekšām” vien jūtot, ka šīs vecmammu metodes „nedarbojas”, jaunās mammas cenšas savus bērnus audzināt savādāk, bieži vien un galu galā, vienalga pieļaujot kļūdas. Bet sliktākais ir tas, ka sākas „kluss” vai „skaļš” karš, kurā upuri, protams, kļūst mazie…

Kā izvairīties no šīm „kara darbībām”? Kā konfliktu pārvērst par nenovērtējamās vecāku pieredzes avotu? Kā bērnus iemācīt un jaunajiem vecākiem pašiem iemācīties no vecākās paaudzes ņemt tikai to labāko?

Kam tas viss vajadzīgs?

Karš, kā redzams no pasaules vēstures, nepieciešams abām pusēm. Ja tas tā nebūtu, tad viena no pusēm sen jau būtu atradusi metodi, kā šo situāciju atrisināt. Katrs kaut ko iegūst.

– Vecmāmiņa pierāda savu taisnību, bet jaunie vecāki – savu. Vecmāmiņa burkšķ: „Es neesmu viņiem vajadzīga!”, un siltie žēluma viļņi plūst viņas virzienā, tā skalojot viņas dvēseles rētas.

– Vecmāmiņa cenšas pierādīt, ka viņas pasaule stāv tikpat spēcīgi , kā agrāk – citādāk, kamdēļ tad viņa ir dzīvojusi visus šos gadus, vai tad dzīve nodzīvota veltīgi? Citiem vārdiem sakot, viņa cīnās par savas dzīves jēgu.

– Bet jaunie? Viņi lepojas ar nākotnes jēgu, par vēl nepaveiktiem varoņdarbiem, neuzceltām, bet tikpat lielām pilīm…no smiltīm.

Kamdēļ?

Pavēro, cik šādā situācijā daudz „melīgi-pozitīvas” emocijas izjūt katra puse? Katra ar putām uz lūpām pierāda savu taisnību. Kamdēļ? Atbilde ir banāla: TIK ļoti gribas, lai taisnība pieder tev… Tik ļoti gribas, lai tevi vērtē, ar tevi lepojas, lai tev pateicas par darbu, tik ļoti gribas uzmanību. Jo viss šādās attiecībās, it kā, tiek darīts labu vēlot…

Nav svarīgi, ko savā starpā nespēja sadalīt mamma un meita, vedekla un vīramāte, znots ar sievastēvu. Svarīgi, kas šai karā cieš un kā to pārtraukt.

Kas cieš?

Protams, vienmēr bērns. Viņam, tik maziņam, nav skaidrs, kāpēc kārtējo reizi mamma tik dusmīgi skatās uz vecmāmiņu. Bet vecmāmiņa, savukārt, piepūtusies, apvainojas vai metas cīņā. Bērns pārņem mātes manieres, kopē vecmāmiņu, lai pieaugušam esot „veiksmīgi” nodublētu uzsūktās uzvedības shēmas. Bet var būt vēl sliktāk: ilgi ar psihologu palīdzību pēc tam mēģināt atbrīvoties no valodas raustīšanās, kurluma, nepārliecinātības un tām rakstura īpašībām, kas bagātīgi tika iepotētas un ieaudzinātas „sīko” ģimenes nebūšanu rezultātā.

Vai tiešām jums nepieciešama šī taisnības sajūta? Varbūt kaut kas cits? Piemēram, miers mājā? Gandarījums par kopā pavadīto laiku, svētkiem? Bezkonflikta attiecības ar vecākiem? Tad pameklēsim izeju.

Ir tikai divi notikumu attīstības varianti

Pirmais: jūs darāt visu, lai no vecmammām aizbrauktu prom. Aizbraucat uz citu pilsētu, nomali, citu valsti, citu planētu. Vienkārši bēgat. Tas nav ne labi un ne slikti. Tā ir vienkārši jūsu izvēle. Plusi: vecmammas tālu, var dzīvot, nepievēršot uzmanību viņu dzīves vērtību sistēmai, ar kurām viņas allaž „piestampāja” jūsu bērnu. Mīnusi: bērnam vairs nav vecmāmiņu vai arī to ir maz, kas, piekritīsiet, nemaz nav tik pareizi…

Otrais: jūs paliekat un cenšaties uzlabot attiecības, lai visiem būtu labi. Respektīvi, turpinat dzīvot vienā dzīvoklī vai mājā. Vai arī nodalieties, aizbraucot dzīvot netālu, bieži redzaties un tas abām pusēm rada gandarījumu. Tiekoties, ap kaklu viens otram nemetaties, toties esat spējīgi vērtēt pozitīvās, mierīgās līdzās pastāvēšanas plusus.

Kam ir vajadzīgs miers un jaukās attiecības?

Vīramātei, vīratēvam, vīram, sievastēvam, sievasmātei? Vai tomēr jums pašiem? Atkarībā no atbildes arī rīkosimies.

Jums šis miers NAV vajadzīgs? No tā arī izriet banāls, bet loģisks secinājums: lai tuvinieki cenšas jums un jūsu bērnam izdabāt , lai lien laukā no „ādas”, lai patiktu. Bet jūs šīs kara attiecības apmierina. Dīvaini, protams…

Miers vajadzīgs JUMS. Šai vietā kļūst vēl interesantāk. Jo gaidīt lojalitāti un sapratni no „ienaidnieka” puses, vismaz, sākumā ir diezgan muļķīgi. Jūs domājat, ka viņi mainīsies? Palūkosies uz situāciju un uz jūsu bērnu ar „jūsu acīm”? Tas nav iespējams! Gandrīz nav iespējams.

Tātad mainīsim ko? Pareizi – sevi!

Ideālas attiecības

Pamēģināsim radīt ideālu attiecību modeli ar saviem vecākiem – mūsu bērnu vecmāmiņām, vectētiņiem, tantēm un onkuļiem.

Iedomājieties jaunu ģimeni, kuras ikdienas dzīvē vīramāte vai tava māte „nelien”. Piedāvājot savu palīdzību savai vedeklai vai bērnam un mazbērniem, viņa nepieprasa pateicību un neliek saprast, ka jābučo viņai ceļgalus, bet ir priecīga par vienkāršu, bet no sirds teiktu, patiesu „paldies”. Viņa sniedz padomus tad, kad to lūdz, bet neuzspiež tos, pārmetot par neuzmanību pret viņas vecumu un sirmajiem matiem.

Viņa nezvana saviem radiem un draugiem, lai pastāstītu cik slikta ir viņas mazbērniem māte. Viņa spēj pateikt savai vedeklai par to, kas viņu neapmierina mierīgā, bet ne žēlīgi-kaucošā formā. Kad viņai atbild nolieguma formā, viņa nelauza rokas un nesāk pārmest, bet mierīgi piekrīt. Savas bailes par kaut ko vai nojautas viņa patur pie sevis, bet neizklāsta ne vedeklai, ne dēlam, ne mazbērniem.

Ideāla gan, vai ne? Tagad parunāsim par ideālu vedeklu vai meitu.

Uz ko būtu jābūt gatavai ideālai mazbērnu mātei:

– būt gatavai uzklausīt bērnu vecmāmiņas padomus un piekrist, ka tajos ir arī kāds gudrības „grauds”;

– būt gatavai nerunāt par viņas neveiksmēm un trūkumiem un par viņas dēla neveiksmēm un trūkumiem;

– būt spējīgai patiesi teikt paldies par palīdzību, kuru viņa sniedz bērniem, ja šī palīdzība patiešām ir nepieciešama, nevis ir vecmammas izdomāta.

– būt gatavai cik vien var biežāk uzlielīt viņas darbus un darbības, ja vien viņa to ir pelnījusi.

Kas traucē to darīt?

Vispār jau nekas. Kaut arī tavs vedeklas vai meitas lepnums un „visgudrība” būs cietuši gan. Jums nāksies nevis vienkārši svaidīties ar vārdiskām teorijām, bet gan uzklausīt un daudzviet piekrist, pierādot savu pareizību ar darbiem un rezultātiem.

Tu vari jautāt: kāds sakars te ar bērniem? Un ko darīt, ja vecmāmiņa iejaucas bērnu audzināšanā? Tieši to arī darīt:

1) Apvilkt riņķi, kura robežu tu neesi gatava pārkāpt, jo tādejādi tu kaitēsi gan sev, gan bērniem.

2) Un likt to saprast vecmāmiņai.

Pie tam, cienīt viņas darbu, vēlmi palīdzēt, rūpes, kuras viņa sniedz un atcerēties par to cik vien var biežāk.

Dažreiz būs svarīgi mazāk runāt. Protams, var un vajag runāt par jebkurām tēmām, tomēr, izvairoties no „asajām tēmām”. Katra vedekla vai meita vai dēls zina „ahileja papēža” atrašanās vietu savu vecāku dvēselēs.

Veca cilvēka pasaules skatījumu mainīt ir grūti, praktiski nav iespējams. Un vai tas ir vajadzīgs? Jūs zaudēsiet daudz laika, spēkus tam, kas jums nemaz nav vajadzīgs. Lai katrs dzīvo ar saviem dzīves skatījumiem. Galvenais, lai netraucētu tie viens otram.

Tamdēļ pastāv „saudzējošās robežas”. Lai tās konkrēti novilktu, iedomājies savā priekšā nevis vecmammu-vīramāti, bet dzīvu cilvēku. Ko viņa no jums vēlas, no mazbērniem, no dzīves? No kā baidās?

Tas arī būs tas īstais tēls, nevis maska, kas speciāli uzvilkta, lai pildītu galveno lomu vīramātes-vedeklas attiecībās.

Izturaties pret saviem vecākiem iecietīgi! Viņi vēl jums tikai labu, lai gan, šad tad to „pasniedz” pārprotamā veidā…

Uz tikšanos tepatās,

Aija