Vecvecmāmiņa par atraitni kļuva 27 gadu vecumā. Un palika viņai divas meitenītes uz rokām. Bet mazais puisītis nomira. Naudas bija ļoti maz, dzīvot bija grūti…

Alga niecīga, un bija jābūt ļoti, ļoti taupīgai. Nauda bija jāekonomē un to tērēt vajadzēja prātīgi. Viņa tā arī darīja. Tā arī dzīvoja.

Bet tad viņa ieraudzīja veikalā šīs kurpes. Greznas, modernas, lakādas, ar papēdīti. Un nopirka. Uz kājas tās izskatījās brīnišķīgi, kā uzlietas. Un atnākot mājās, viņa iedarbināja patafonu un nedaudz uzdejoja: viņa taču divus gadus nebija dejojusi. Un divus gadus dzīvoja ļoti taupīgi, skaitot katru kapeiku, kaut arī…pat dzīvot brīžiem negribējās. Viņa skuma pēc vīra un puisēna. Kurpes bija ļoti dārgas, viņai nācās par tām atdot visu naudu. Un viņa ar šausmām domāja, kā dzīvos ar bērniem un kas būs rīt.

Bet nekas slikts nenotika. Aizņēmās naudu, sev ielejot mazāk zupas un gaļu atdodot meitām, pamazām naudu atdeva. Pati ēda maizi un dzēra vārītu, karstu ūdeni – tie ir sīkumi, jo bija kurpes! Ar bantītēm!

Un kādu dienu, uzvilkusi šīs kurpītēs, viņa aizgāja pie paziņām uz ballīti. Tur viņā iemīlējās alus rūpnīcas direktors, viņu bildināja un pēc gada viņi apprecējās. Un dzīvoja diezgan laimīgi. Meitenītes bija apģērbtas un paēdušas, abas ieguva augstāko izglītību.

Kaut arī bija karš un dažādas briesmas, bet kurpes, atmiņas par kurpēm (tās, protams, nonēsājās), viņu ļoti uzturēja! Tās bija vispriecīgākās atmiņas! Un 90-tajos gados, kad vecvecmāmiņa atcerējās šo brīnišķīgo pirkumu, viņa smaidot stāstīja par detaļām un viņas sejā bija manāms tas pats satraucošais moments…Viņa reti kad smaidīja, jo dzīve bija grūta.

Un, lūk, ko es domāju: nopērc sev to, pēc kā alkst tava dvēsele. Pat, ja naudas ir ļoti maz. Aizņemies, gan izgrozīsies! Atliec jaunu tapešu vai tualetes poda pirkumu. Ir pirkumi, kas spēj glābt dzīvību vai maina likteņus, kaut arī bez tiem var pilnīgi iztikt – bez kurpītēm ar bantītēm. Bet vienalga nopērc. Un notiks kaut kas labs. Un dzīvot griba atgriezīsies. Un uzdejot gribēsies. Un, varbūt, iepazīsies ar kādu jauku vīrieti. Bet pēc tam par savām „kurpītēm” pastāstīsi savai mazmeitiņai. 90 gadu vecumā. Smaidot…

Publikācijas tulkojums, avots: mainfun.ru

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Reiz dzīvoja kāda sieviete, kas bija ļoti ļauna. Kādu dienu viņa nomira. Vecā sieviete savā dzīvē nebija izdarījusi nevienu labu darbu. Tad nāca eņģeļi, satvēra to un iemeta uguns jūrā.

Taču viņas sargeņģelis tur stāvēja un domāja: ”Vai es nevaru atminēties nevienu labu darbu, ko viņa būtu darījusi, lai to pastāstītu Dievam?” Tad viņam kaut kas iešāvās prātā un viņš teica Dievam: ”Viņa reiz savā sakņu dārzā izrāva divus sīpoliņus un iedeva tos kādai ubadzei.” Un Dievs uz to atbildēja: ”Paņem šos sīpoliņus un turi tos iekšā šai jūrā, tā lai viņa tos var satvert un izkļūt ārā no jūras. Un ja tu viņu varēsi tādā veidā izvilkt laukā no jūras, tad lai viņa nonāk paradīzē, ja savukārt sīpoliņi notrūks, tad lai viņa paliek, kur ir.”

Eņģelis skrēja pie sievietes un sniedza pretī sīpoliņu. “Nu”, teica viņš, ”ķeries klāt, paskatīsimies, vai es tevi varēšu izvilkt!” Un viņš lēnām sāka vilkt un gandrīz jau bija viņu izvilcis. Bet, kad citi grēcinieki jūrā manīja, ka viņa tiek vilkta laukā, viņi visi ķērās tai klāt, lai kopā ar viņu arī tiktu izvilkti.

Bet sieviete bija ļoti ļauna un grūda viņus ar kājām nost un kliedza: “Tikai mani vienu jāizvelk un ne jūs! Tas ir mans sīpoliņš, ne jūsu! Tikko viņa to bija pateikusi, augs notrūka. Un sieviete iekrita atpakaļ uguns jūrā, un deg tur vēl līdz šai dienai. Bet eņģelis raudāja un devās prom…

@Fjodors Dostojevskis