Ir kāds žurnālists Vladimirs Jakovļevs (54 gadi), kurš nodarbojas ar vecāka gadagājuma cilvēku dzīves pētīšanu. Ne to cilvēku, kuri atviegloti un klusām cenšas nodzīvot savus atlikušos dzīves gadus, bet gan spilgtu, optimistisku personību dzīves, kas savā vecumā no katras nodzīvotās dienas gūst baudu un gandarījumu sev un citiem. Kuriem sasniegtais vecums rada prieku!

3 gadu laikā Vladimirs pabija 9 valstīs un satika simtiem cilvēkus vecumā no 60-104 gadiem. Viņš centās saprast vai tiešām tikai iedzimtība ir tā, kas ietekmē dzīves ilgumu?

Protams, ģenētikai IR sava nozīme, bet viņš kā piemēru vienmēr min 104 gadus vecu dāmu, kura katru dienu 3-4 stundas spēlē Bahu – bez notīm, vadoties tikai pēc atmiņas. Pirms 20 gadiem viņai tika konstatēts vēzis un viņa apgalvo, ka izārstējās pateicoties mūzikai. Bet viņas dvīņu māsa nomira pirms 20 gadiem, jo dzīvoja citādāk.

Apbrīnojamākais, kas šo visu tikšanos laikā noskaidrojās, ir tas, ka visus, kuri dzīvoja ilgi un laimīgi apvienoja pārsteidzoši līdzīgs dzīves stils, pie kura katrs no viņiem nonāca pēc ilgu gadu mēģinājumiem un kļūdām.

Pēc “laimīgo ilgdzīvotāju” pieredzes ne naudas daudzums, ne tieksme pēc personīgās izaugsmes, ne slava un ne vara laimi nenes, bet drīzāk dzīvi tikai sarežģī.

Patiesībā, lai būtu laimīgs, ir jāatrisina „tikai” septiņas problēmas:

Nebaidīties no vecuma.

Būt veselam (saka, ka tas nemaz nav tik grūti, kā liekas).

Atrast savu patieso aicinājumu (absolūti reāli jebkurā vecumā).

Nebūt atkarīgam no naudas trūkuma(tās nemaz nav jābūt daudz).

Uzlabot attiecības ar tuviniekiem.

Iemācīties realizēt savas vēlmes un sapņus.

Iemācīties darīt labu.

Šis projekts veltīts to cilvēku dzīves stāstiem, kuri spēja šīs problēmas atrisināt un ir gatavi ar savu pieredzi dalīties.

Nedaudz par pašu Vladimiru Jakovļevu: 2012.gadā Vladimirs startēja jaunu projektu „Laimes vecums”. Politehnologs Gļebs Pavlovskis par Vladimiru teica tā: „No mana skatu punkta viņš ir pieskaitāms pie tā nelielā cilvēku pulka, kuri virzās pretējā laika virzienā. Viņi ar gadiem kļūst jaunāki. Lielākā cilvēku daļa ar gadiem bojājas, bet te ir otrādi…”

Vladimirs Jakovļevs ir pārliecināts, ka mēs uz novecošanu sevi ieprogrammējam, jo mēs visi esam sev stingri noteikuši un pieņēmuši, ka līdz 30 gadu vecumam ir jāiegūst izglītība, bet laikā no 30-60 gadiem mēs aktīvi strādājam, veidojam karjeru, audzinām bērnus, bet, kad sasniedzam pensijas vecumu, tad sevi pārliecinām, ka dzīve ir pagājusi un mūs sagaida tikai klusa izdzišana. Bet veltīgi! Žēl, ka lielākais vairums cilvēku pret sevi izturas tieši tā! Tā vietā, lai šos savus „brīvības” gadus nodzīvotu spilgti, interesanti un aizraujoši!

Uz jautājumu, kas tad šos visus cilvēkus, kas nevēlas domāt par savu vecumu un dzīvo ilgi un laimīgi, apvieno, žurnālists atbildēja: „Viņi maz ēd, daudz kustās un dzīvo sev un citiem par prieku! Viņi ir gatavi saņemt visu, ko dzīve viņiem piedāvā – gan panākumus, gan neveiksmes. Katrs no viņiem noteiktā dzīves momentā izdarīja izvēli par labu tam, lai nenovecotu „kā tas ir pieņemts”.

Ir kāda brīnišķīga sieviete, viņa dzīvo Losandželosā. Viņas vārds ir Hedda Bolgar. Šī kundze ir slavena psihoanalītiķe. Viņa katru nedēļu 20 stundas velta klientu pieņemšanai. Maz? Bet šai sievietei ir 103 gadi! Savu diplomu viņa saņēma Vīnē 1936.gadā! Un viņas darba stāžs ir 75 gadi! 75 gadu garumā nodarboties cilvēku psiholoģiskās veselības lauciņā! Vēl joprojām šai sievietei ir ļoti daudz klientu. Pie viņas nāk gados vecākie klienti, jo uzskata, ka neviens jaunais speciālists nespēs saprast viņu problēmas labāk par Heddu! Un viņiem droši vien ir taisnība!

Viņas noslēpums neslēpjas sportā, jo Heddu nevar nosaukt par sportisku cilvēku. Pēc viņas teiktā spriežot, savas dzīves pēdējos 80 gados viņa ļoti maz pievērsās sportam, kaut arī… pirms gada Hedda sāka aizrauties ar jogu. Un tagad pie viņas uz mājām nāk pasniedzējs.

Pēc Heddas Bolgar domām, lai dzīvotu ilgi un laimīgi, ir pareizi jāēd, labi jāizguļas un pats svarīgākais – viss notiekošais ir jāpieņem un par grūtībām pārāk daudz nav jāpārdzīvo. It īpaši par to, kas nemaz vēl nav noticis.

„Jūs vienalga nezināt, kas ar jums notiks nākotnē. Kuru no draugiem vai sev tuviem cilvēkiem zaudēsiet, kad un ar ko saslimsiet, ar kādām grūtībām sastapsieties. Ne obligāti jūsu bailes kļūs par realitāti – drīzāk otrādi. Tāpēc nav nekādas jēgas pārdzīvot jau iepriekš. Dzīve ir jābauda un par slikto nav jādomā.”

Hedda apgalvo, ka, lai gados vecs cilvēks uzturētu garīgo veselību, ir jāsaprot, ka gadi jeb vecums nes sev līdzi ne tikai zaudējumus, bet arī priekšrocības. „Cilvēki daudz runā par to, ko mēs ar gadiem zaudējam, bet aizmirst par to, ko iegūstam. Tas ir negodīgi. Ar gadiem mēs iegūstam neatkarību, iemācāmies labāk saprast paši sevi, kļūstam mazāk tramīgi. Vecums sniedz brīnišķīgu iespēju padomāt par savu dzīvi, pārstāt dusmoties uz sevi par nepareiziem lēmumiem un atbrīvoties no vainas sajūtas”.

Pret nāvi Hedda izturas ļoti mierīgi. Protams, tāpat kā mums visiem, arī viņai gribētos, lai tur – aiz tās līnijas, būtu kaut kāds turpinājums. Bet Hedda nekādā gadījumā negribētu dzimt vēlreiz. Viņai nesimpatizē reinkarnācijas ideja. Kāpēc? Nu padomājiet – bērni ir ļoti nepatstāvīgas, ļoti atkarīgas būtnes. 103-gadīgā Hedda nevēlas būt atkarīga no citu palīdzības – pat nākamajā dzīve.

Jā…mums daudz vēl pie sevis ir „jāpadarbojas”, vai ne?

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Materiāls sagatavots, izmantojot avotu: ageofhappiness.ru