Tiecoties pēc ideālā, mēs bieži vien kļūstam par viscietsirdīgākajiem sevis kritiķiem. Pat tad, kad runa iet par kādu sasniegumu, mēs iemanāmies atrast iemeslu paškritikai. Meitenes, sāksim beidzot priecāties un sevi slavēt par panākumiem.

Kā likums, šādas uzvedības cēlonis slēpjas mūsos pašos. Mēs visi vai nu apzināti vai neapzināti cenšamies gūt izcilus, ideālus vai nevainojamus (sauciet kā gribat) rezultātus. Protams, šādai vēlmei ir tiesības eksistēt. Tas nozīmē, ka cilvēkam ir ambīcijas. Bet lūk, ko par to saka pasaulslavenais treneris Anthony Robbins:

“Perfekcionisms ir viens no zemākajiem standartiem, kādi vien jūsu dzīvē var būt. Jūs zināt, ka būt ideāliem pilnīgi visā vienkārši nav neiespējams. Tātad, jums ir standarts, kuram atbilst nespēsiet nekad.”

Pastāv daudzas metodes un paņēmieni, kuri mums var palīdzēt būt pret sevi labvēlīgākiem. Piemēram, meditācija, pozitīva attieksme un emocionālās brīvības tehnika.

Neskatoties uz visu to, ir vēl viens, daudz efektīvāks “pretlīdzeklis”, kas mūs izārstēs no šīs negatīvās attieksmes pašām pret sevi: neveiksmju vietā uzmanība jāpievērš tieši pretējam – jūsu panākumiem.

Sāksim ievērot savus panākumus un sevi slavēt par tiem.

Lai mums būtu vieglāk to izdarīt, iepazīsimies ar 6 personības izaugsmes pazīmēm. Domāju, ka mums visām vajadzētu pievērst uzmanību šīm lietām tik bieži, cik vien bieži tas iespējams.

Citu viedoklis Tevi vairs neietekmē tik ļoti, kā tas bija agrāk.

Prasmi būt tādām, kādas esam, nevis domāt par to, kas un ko var par mums pateikt vai padomāt, iegūstam ar gadiem. Tomēr ne jau laiks šeit ir noteicošais faktors. Lai nedomātu un neuztrauktos par citu cilvēku viedokļiem, ir nepieciešama pārliecība pār sevi. Mūsdienās tas ir īpaši svarīgi, jo mēs dzīvojam sociālo tīklu laikmetā. Pateicoties tiem, ir ļoti viegli kādu kritizēt vai arī pašam saskarties ar kritiku.

Vai Tavā dzīvē ir aspekti, kurus apkārtējo viedoklis nekādi nespēj ietekmēt? Tiešām? Ir? Tad jau tikai tas vien ir liels sasniegums, kurš noteikti ir jānosvin!

Tu nebaidies pateikt “nē”.

Ir cilvēki, kuri vārdu „nē” prot pateikt ļoti vienkārši. Bet ir cilvēki, kuriem tas ir viens no visgrūtākajiem uzdevumiem. (Bet tas taču ir tikai viens, mazs, vienkāršs vārdiņš).

Īpaši grūti tas ir situācijās, kad jāatsaka tuvam cilvēkam vai personai, kas karjeras kāpnēs atrodas virs jums.

Kad runa ir par situācijām, kurās mēs nekādā gadījumā nevēlamies nokļūt, mums jāprot pateikt “nē”. Ir vērts atteikties gadījumos, kad runa ir par uzdevumiem, kurus izpildīt jūs vienkārši nespēsiet, un jāprot pateikt „nē” idejām, kurām jūs pašas neticat.

Ja mēs protam atteikt, kad tas nepieciešams, mēs varam būt lepnas par īstu super-spēku! Tas tiešām ir sasniegums, kas noteikti jānosvin!

Tu esi pateicīga par visu, kas bijis.

Esam daudz grūtību reiz pārvarējušas? Tas viss ir mūsu pieredze. Pateicoties tieši šai pieredzei, mēs esam tādas, kādas esam. Vai Tu spēj to apzināties? Vai Tu saproti, ka visnegatīvākās, sliktākās situācijas ir Tavai dzīvei un pieredzei kaut ko labu devušas?

Tas ir daudz labāk, nekā dzīvot bailēs, pastāvīgi sevi vainot vai nožēlot. Ja tas ir tā, lepojies par to, ko esi sasniegusi!

Tu zini, ka viss būs labi.

Viens gan ir skaidrs:

Lai vai cik jaunas vai vecas šobrīd mēs būtu, lai vai ko mēs dzīvē uz šo brīdi esam sasniegušas un pieredzējušas, mēs vienalga nepārtraukti virzāmies uz priekšu.

Spēja to apzināties un vienmēr zināt to, ka grūtības mūs ved uz labāku nākotni – tās ir reti sastopamas spējas, ar kurām nudien ir jālepojas. Jo tā taču ir daudz labāk, nekā stresot par katru mūsu ceļā radušos šķērsli.

Tu gribi dzirdēt un klausīties.

Neskatoties uz to, ka jau kopš dzimšanas mums ir dotas spējas gan dzirdēt, gan klausīties, tikai nedaudzi cilvēki tiešām to spēj darīt.

Pamēģini atcerēties pēdējo Tavu sarunu ar draudzeni vai kolēģi. Vai tiešām pievērsi uzmanību visam, par ko Tavs sarunu biedrs pastāstīja? Tu tiešām centies saprast jeb Tavas domas „lidinājās” kaut kur citur? Vai Tu zini cik svarīgi to prast? Vai Tu zini cik vērtīga ir šī prasme? Ja zini, vari sevi apsveikt! Tev piemīt ļoti reta prasme!

Tu priecājies par citu panākumiem, nevis salīdzini sevi ar viņiem.

Tava reakcija uz apkārt esošo cilvēku veiksmi ir viens no visspilgtākajiem Tavas izaugsmes rādītājiem. Tavs prieks par citu veiksmi ir patiess? Vai šo cilvēku sasniegumi Tevi iedvesmo? Jeb… Tu jūti drausmīgu skaudību? Jeb Tev vairāk ir tendence uz pirmo variantu? Tad apsveicu! Tu proti būt labs komandas dalībnieks!

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Mēs daudzas esam dikti lielas perfekcionistes un daudzas no mums tieši šī iemesla atliek darāmo uz „rītdienu”.

Sakiet, cik daudz „kalnu” jums katrai ir, kurus būtu jāgāž? Un kuri dūc smadzenēs katru dienu un traucē dzīvot? Negludināto drēbju kalns, nesakārtoto plauktiņu kalns, neizravēto nezāļu kalns, nepabeigto kursu kalns, līdz galam nenoadīto, nenotamborēto, nesašūto apģērbu kalns…Tie ir tie darbi, tie kalni, kurus bija jāpievārē jau vakar. Un cik vēl daudz vēl sakrājies domu par to, ko gribētos padarīt, sākt? Iemācīties jaunu valodu, iekrāt naudu, izremontēt vannas istabu, uzrakstīt grāmatu, sākt vingrot, tievēt…

Bet mēs taču katra JAU dzīvojam ar pārkrautu dzīvi! Mājas rūpes, darbs/bizness, bērni, vīrs, dārzs, sabiedriskā dzīve, pat miegam laika vairs nepietiek!

Un tad mēs domājam: „Man derētu ŠO „kalnu” gāzt, tad to…un arī šo, bet tagad tam nav laika…bet nekas, sāksies skolēnu vasaras brīvdienas, vai – nekas, bērns sāks iet skolā vai bērnu dārzā…nu labi – kad beigsies atskaišu laiks, tad gan! Nu galu galā – drīz taču pensija un TAD….”.

Mīļās, jaukās! Ideālā laika un apstākļu gaidīšana, lai kaut ko beidzot izdarītu vai sāktu, vai pabeigtu – tieši tas arī IR perfekcionisms. Mēs vienmēr visu gribam perfekti un vienā reizē/dienā/stundā. Tieši tas mums traucē realizēt drosmīgas idejas un sapņus. Pienāks pensija un mums vairs neko negribēsies, nebūs spēka, un sapņi ar kaut kur būs pagaisuši…

Džeina Ostina visus savus romānus uzrakstīja uz papīra lapiņām, pie tam starplaikos starp mājas darbiem. Viņai nekad šai nodarbei nebija atvēlēts ne īpašs laiks, ne vieta.

Ko tad darīt? Piedāvāju konkrētu tehniku jeb paņēmienu.

Izvēlies jebkuru savu kalnu, jaunu vai vecu (kuru sen jau bija jāgāž). Iedali tā izpildei nedaudz laika, kuru veltīsi šim kalnam katru dienu. Vēlams, lai tās nebūtu vairāk kā 5-15 min., jo pierunāt sevi uz vairāk lielākajā daļā dienu būs grūti.

Svarīgi – izvēlēties vienā reizē tikai 1 kalnu. Un tālāk? Vienkārši dari to katru dienu, bet ne ilgāk par noteiktajām 5-15 minūtēm. Neklausies iekšējo balsi (kas tevi gribēs atrunāt): „Muļķības! Ko labu var izdarīt 5 minūšu laikā!” Te galvenais ir sākt kustību.

Bonusu šim paņēmienam ir daudz! Pirmkārt, tu pievārēsi sen samilzušos kalnus, kuri tev psiholoģiski padarīja smagu katru dienu, otrkārt, tu kā personība kļūsi spēcīgāka, jo tiklīdz tu sāksi sajust šo „kalnu” mazo kumosu un kaut minimālu, bet regulāru darbību rezultātus, tu sāksi ar sevi ļoti lepoties, un sajutīsi lielu spēku pieplūdumu!

Par šo paņēmienu esmu daudz lasījusi un to pirms kāda pusgada sāku izmantot arī savā ikdienā.

Man šis paņēmiens sāk ļoti patikt. Kā to pielietot? Izdomā pati. Varbūt tu sevi sen jau šausti par vannas istabā netīrajām flīzēm noklāto diezgan lielo sienas platību. Pieņem lēmumu, piemēram, katru dienu notīrīt vienu flīžu rindu. Ja tu to darītu uzreiz, vienā dienā, tas tev aizņemtu vairākas stundas un loģiski tu to nekad nevari atļauties. Varbūt tev jāuzraksta kāds svarīgs darbs, jātulko liels materiāls? Izdomā kā tu to izdarīsi. Respektīvi – kā šo „ziloni” apēdīsi pa mazam gabaliņam.

Es jau savā Facebook lapā pirms kāda laika rakstīju savas pārdomas un lūdzu padomu, kā, kaifojot par savu piemājas dārzu, neienirt dārza darbos uz visu dienu, vakarā izlienot no tā bez spēka. Tagad es mācos šo kalnu gāzt (tas gan ir patīkamais kalns) katru dienu un pa drusciņai.

It visā šo paņēmienu, protams, nevarēs pielietot, bet tomēr daudzās lietās gan!  Meitenes, kurām šī ideja iepatikās? Ja iepatikās, uzrakstiet komentāros – kādi ir jūsu kalni un, kurus izvēlēsieties gāzt ar šo augstāk minēto paņēmienu pirmos? Šodien ir jūsu pirmā diena!

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Ir tūkstošiem grāmatu un publikāciju, kuras sola mums iemācīt būt laimīgām. Bet, lai to visu izlasītu, ir vajadzīga vesela dzīve. Lai izlasītu šo publikāciju, tev vajadzīgas būs 2 minūtes, bet rezultāts, iespējams, būs daudz lielāks…

Laime

Es neesmu laimīga. Nu tad maini savā dzīvē kaut ko. Vai maini pati sevi.

Ko man mainīt? Vienalga ko. Izvēlies kaut ko vienu un sāc rīkoties.

Gribi piemēru? Piemēram, tava dzīve ir vienmuļa un neinteresanta. Atver savas pilsētas mājas lapu vai avīzi un ieplāno jau šonedēļ vienu-divus pasākumus (kaut vai izstādes vai koncertu), kurus apmeklēsi.

Man galva griežas riņķī. Ievelc dziļu elpu. Centies vispirms mainīt vismaz to, ko tu vari kontrolēt.

Varbūt es būšu laimīgāka, ja man būs vairāk naudas? Jā, bet tikai zināmā mērā.

Bet vai tad ir kaut kas svarīgāks par naudu? Laiks, ko mēs pavadām kopā ar tiem, kas mums ir mīļi un svarīgi. Laiks, kuru mēs tērējam tam, kas mums ir svarīgs. Atceries, ka zaudēto laiku neatgriezīsim.

Laiks

Man nekam nepietiek laika. Tātad tev ir nepareizas prioritātes.

Bet ir tik daudz jāpaspēj… Dari mazāk. Biežāk saki “nē”.

Ko nozīmē „dari mazāk”? Piemēram, tu noteikti atradīsi savā nedēļas darbu sarakstā vai pat vienas dienas darbu vai darbību sarakstā to, ko tu tiešām varētu nedarīt vai atlikt un to darīt 1x nedēļā vai mēnesī. Nu kaut vai: varbūt, tu varētu negatavot visai ģimenei brokastis (vakariņas), bet visi vai daži vienoties to darīt pēc kārtas utt.

Bet man tas ir jādara… Ja uz kādu piedāvājumu vai lūgumu tu negribi uzreiz atbildēt ar: “Jā!”, saki “Nē”.

Bet, ja es saku “nē”, X var apvainoties. Nekas. Labāk atteikt, nekā kaut ko darīt pret savu gribu un pavirši.

Kā panākt, lai X neapvainotos? Mierīgi, ar jauku, nesamākslotu intonāciju, pateikt, piemēram: „Zini, man tiešām ir kļuvis tik daudz pienākumu, ka nav pat laika pašai sev vai laika izgulēties, tāpēc atvaino, bet turpmāk sarunāsim, ka…” Nu kaut vai tā…

Bet tagad ir nepiemērots brīdis. Piemērota brīža nebūs nekad. Ja tu vienmēr to gaidīsi, tu tā arī neko neizdarīsi. Un tad tu vainosi sevi par to, ka nesāki agrāk.

Attiecības

Kā radīt labu pirmo iespaidu? Skaties acīs. Smaidi. Runā lēni. Esi pārliecināta par sevi. Ģērbies glīti.

Tiešām smaidi un esi labvēlīga, runājot neizvairies no skatiena, skaties acīs! Tas rada daudz labāku iespaidu par visdārgāko dress-kodu vai vakarkleitu.

Vai man vajadzētu viņu uzaicināt uz tikšanos? Jā, kāpēc gan ne?

Bet, ja man atteiks? Tu neko nezaudēsi, toties nenožēlosi, ka nemēģināji.

Mums ir smagas attiecības. Šķirieties.

Ja ne vienam, ne otram neko vairs negribas mainīt un simtiem reižu šī tēma abu starpā izrunāta…

Bet, ja nu es nekad nesatikšu nevienu labāku? Bet, ja nu tu satiksi kādu daudz, daudz labāku?

Mani pameta un mana sirds ir salauzta. Bet tā taču joprojām pukst, vai ne? Tātad, ne viss vēl ir zaudēts.

Un ko tagad?

Viss ir tik sarežģīti. Zinu! Ja tas būtu vienkārši, visi jau sen būtu laimīgi.

Bet es nevaru… Pārstāj ar jebkādām domām sevi ierobežot. Tu visu vari. Tu „nevari” izdarīt kaut ko tik ilgi, kamēr to neizdarīsi.

Man tas viss nepalīdzēs. Labi! Turpini dzīvot tā, kā tu dzīvo tagad un aizver šo lapu ciet.

Bet es neesmu apmierināta ar dzīvi, kāda tā ir šobrīd. Ja tu vienmēr darīsi vienu un to pašu, protams, arī rezultāts joprojām būs tāds pats. Mēs vai nu augam un maināmies, vai ejam bojā.

Un kad tad man sākt? Tūlīt pat.

Tici man – sāc tūlīt pat un tu redzēsi, kā viss notiks, kā viss sāks mainīties un risināties un “ritināties” – kā kamolītis!

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Mēs nogurstam no mūsdienu pasaules. Tā smacē mūs ar savu ātrumu un savām prasībām. Skrien, zvani, lasi simtiem īsziņas, dari, dari, pērc vairāk, citādi nokavēsi, nedabūsi…! Bet TIK ļoti gribētos mierīgu, klusu un vienkāršu dzīvi nelielā mājā, kaut kur ezera krastā vai meža malā…

Varētu teikt, ka šis būs turpinājums publikācijai „ 9 padomi, kā dzīvi padarīt vieglāku un vienkāršāku”. Tikai šajā reizē “ķersimies vērsim pie ragiem”.

Jā, vienkārša dzīve bieži vien asociējas ar mājīgu mājokli meža vai ezera malā, ar piemājas dārziņu, kur var audzēt visu, kas nepieciešams. Diemžēl no šīs skrejošās pasaules noslēgties pavisam nav iespējams vai, drīzāk jāsaka, ir grūti, bet šodien tev došu dažus padomus, kā savu dzīvi kaut vai nedaudz padarīt vieglāku, mierīgāku, vienkāršāku.

Jo…ja tu, izlasot katru zemāk redzamo punktu, iebildīsi ar domu: „Nu jāāāā! Izdomāja gan! Ko cilvēki teiks!” vai arī „Tas jau nemaz nav tik vienkārši”, tad tev šie padomi nav vajadzīgi, jo tu pati vēlies būt šīs pasaules virpulī, skriet kopā ar visiem, bet ik pa laikam tevis izdvestās frāzes: „Ak, kā esmu nogurusi!” vai „Ak, kā man viss noriebies!” nav patiesas.

Izmanto vienkāršu mobilo telefonu

Tas būtu tik brīnišķīgi, ja varētu iztikt bez telefona, bet dažreiz tomēr ir nepieciešams steidzami kādam uzzvanīt, kādu sameklēt, kaut ko svarīgu uzzināt, bet telefona automātu uz ielām vairs nav. Bet viedtālruņa vietā taču var iegādāties visparastāko mobilo telefonu. Tas izmaksās ļoti lēti un atbrīvos tevi no bezgalīgiem un nogurdinošiem dialogiem un sērfojumiem sociālajos tīklos. Atliks laiks grāmatām, saviem ģimenes locekļiem, labām filmām (kuras, kad būsi tam noskaņota, atradīsi nevis TV programmā, bet savā datorā).

P.s. Šis padoms nederēs tiem, kuriem viedtālrunis svarīgs biznesa darījumu kārtošanai. Tomēr ļoooti lielai cilvēku daļai tas noteikti būtu svētīgi.

„Nogriez” televīzijas kabeli

Digitālās un kabeļtelevīzijas pakalpojumu piegādātāji savā starpā sacenšas – kurš piedāvās lielāko kanālu skaitu. TEV to vajag??? Ja spēku, laika un vēlmes ir gana tikai tam, lai noskatītos vienu vai divas labas filmas vai seriālus trijos TV kanālos, kamdēļ tev būtu jāmaksā par 500? Ja nevari izdzīvot bez TV kanāliem, atstāj minimālo kanālu skaitu – tos, kuri tev tiešām nepieciešami.

Vai, galu galā, atbrīvojies no televizora pavisam. Jo…principā – tas ir TIK dīvaini, ka mēs pērkam lieeeelus ekrānus tamdēļ, lai skatītos tajos to, ko kāds liek mums skatīties un pat ir izveidojis veselu programmu mūsu smadzenēm visas nedēļas garumā… Iespējams, pateicoties tam, ka tu no šīs skaistās kastes atbrīvosies, tev izdosies atdzīvināt senu, jauku ģimenes tradīciju – pabūt kopā un parunāties ar ģimeni pie vakariņu galda?

Viss, taču ir mūsu rokās – UN TIKAI! Neviens jau mums neliek pirkt šos plakanos ekrānus un pie tiem dirnēt stundām ilgi, apraujot pat bērnu, jo viņa dēļ nevar saklausīt, ko kāds teicis tur – tajā ekrānā.

Atbrīvojies no kredītkartēm

Varbūt to tev nemaz nav, tāpēc apsveicu tevi! Bet daudzi ar šīm kredītkartēm sevi cenšas apmānīt, lai justos kaut nedaudz, bet tomēr bagātāki. Mēs ļaujam ar tām sev pirkt to, uz ko mums patiesībā naudas nav. Rezultātā šīs plastikāta kartes mums kļūst par apgrūtinājumu. Mēs visu laiku atceramies, ka esam parādā bankai. Atbrīvojies no kredītkartēm un sāc savu budžetu plānot. Jā, sajūta sākumā būs briesmīga, bet pamazām tu pieradīsi paļauties un plānot tikai to naudu, kura tev ir.

Atbrīvo savu māju no nevajadzīgām lietām

Esmu par to runājusi neskaitāmas reizes. Iztīri aizkrautos māju stūrus, bēniņus, drēbju skapjus. Atbrīvojies no visa, ko tu neizmanto. Krāmi mums traucē dzīvot. Tie „apēd” vietu mūsu mājā un aizņem mūsu laiku – jo ik pa laikam mums ir jādomā par to, kur visas šīs lietas likt. Izmet, izdali, atdod vai pārdod. Bet iegūto naudu izlieto kredītu atmaksai. Aizrauj sevi ar šo ideju – tu redzēsi, tas būs brīnišķīgs pasākums un vel brīnišķīgāka sajūta pēc tam!

Atbrīvojies no nevajadzīgiem ikmēneša izdevumiem

Sporta kluba abonementa karte, kuru tu izmanto labi, ja reizi nedēļā, 500 digitālās televīzijas kanāli, mobilā interneta pakete – kādus bezjēdzīgos izdevumus vari TU nosaukt? Niecīgas summas? Jā, bet tās ir tās naudas tērcītes, kas aizplūst prom no tava maka, un, kuru dēļ tu brīžiem nevari atrast iemeslu kāpēc trūkst naudas. Pārskati savus tēriņus.

Iespējams, lai saglabātu sportisku formu, būtu gana ar regulārām pastaigām vai rīta skrējieniem tuvākajā skvērā. Par TV mēs jau runājām otrajā punktā, bet mobilais internets – ja tas tiešām tev vajadzīgs, tad, varbūt, ne šādos apjomos?

Daudzus tēriņus mēs, patiesībā, veicam aiz ieraduma. Ir vērts dažreiz padomāt, vai tiešām man tas vajadzīgs?

Seko līdzi saviem tēriņiem

Sāc pierakstīt savus tēriņus. Sākotnēji tas var likties apgrūtinoši, bet rezultātā tas tavu dzīvi padarīs vieglāku. Kad sapratīsi, kur tu savu naudu tērē, tu varēsi novērst nevajadzīgos tēriņus.

Piemēram, automašīna. Tā tiešām tev ir nepieciešama? Vai tev nav apnikušas šīs mūžīgās galvassāpes: auto mazgāšana, remonts, soda naudas, stress dēļ sliktiem ceļiem un laika apstākļiem, dēļ stāvvietām un nekaunīgiem šoferiem… Un klāt vēl ievērojams finanšu ieguldījums un ikgadēja tehniskā apskate. Tātad, tu tērē naudu, laiku, nervus … ko tu saņem pretī? Hmmm…tiešām – KO? Izsver visus plusus un mīnusus.

Protams, ir situācijas, kad bez mašīnas iztikt nav iespējams. Bet es ne par šīm situācijām tagad runāju.

Seko savam laikam

Jā, jā – kaut vai nedēļu vai dažas dienas pēc kārtas pieraksti savu laiku, kuru tu tērē. Pieraksti ne tikai to laiku, kuru tu tērē darbam, atpūtai un mājasdarbiem. Seko, kā tieši tu savu laiku tērē darbā, mājās un, kā tērē atlikušās stundas vai kaut vai atlikušo stundu. Visdrīzāk tu izfiltrēsi dažus tādus darbus (nodarbes?), kuri tev atņem pārāk daudz laika. Bet laiks, taču ir nauda – tie ir divi svarīgi cilvēka resursi.

Kad tava dzīve kļūs vienkāršāka, šie divi resursi pieaugs. Un tieši šī ir tā vienkāršās dzīves priekšrocība mūsdienu pasaulē.

Visbrīnišķīgākais šajā visā ir tas, ka tu vari izpildīt TIKAI vienu tā punktu, pie tam, vienalga kuru, un tava dzīve JAU kļūs vienkāršāka.

Protams, ja spēsi izmantot visus septiņus padomus, dzīve var mainīties ļoti kardināli. Vai arī – šīs izmaiņas tu vari ieviest pamazām, soli pēc soļa. Un vēl viena labā ziņa – šajā procesā TIEŠĀM izvēle ir tikai tavās rokās.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Pieradums dzīvot, kā visi, mums atņem ļoti daudz spēka. Katru dienu sevi jāpierunā, ka tev ir „viss, kā cilvēkiem”, paklausīgi jādara to, kas nepatīk, nospiežot simtiem iekšējo konfliktu un cenšoties būt ne sliktākiem par citiem. Dzīve rit slinki un melanholiski. Tikt laukā no šī stāvokļa, nozīmē palikt vienam, ar sevi… bet patiesam un īstam.

Diemžēl, ne katrs ir gatavs sastapties ar viņa reālajām domām, apzināties savu vienaldzīgo attieksmi pret dzīvi un uzkāpt uz savu nepiepildīto sapņu lauskām. Domāt par to ir nepatīkami un biedējoši. Bet piekrīti, ir daudz nepatīkamāk un biedējošāk dzīves galā apzināties, ka tev tās nemaz nav bijis. Kaut arī … tas vairs nav tavs gadījums.

Tev? Tev viss būs labi! Jo šo rakstu atverot, tu JAU sev izteici vēlmi atrast citu ceļu. Pie tam, mēs vērtējam savu laiku, un tas nozīmē, ka saprotam, ka labāk ir vienu reizi visu labi saplānot, nekā veltīt vēl desmit gadus haotiskajiem sevis meklējumiem.

Tāpēc, ievelc gaisu, izpūt un sāksim turpmāk elpot pilnu krūti un attīstīsim savas turpmākās dzīves stratēģiju. Tā sastāvēs no vairākiem posmiem:

1.Detalizēts pagātnes un tagadnes pētījums.

Paņem atpūtas brīdi no visiem darbiem. Vislabāk būtu, ja no visām ikdienas rūpēm tu uz 1-1,5 nedēļu varētu aizbraukt prom. Ja atvaļinājums jau ir izmantots, tad vienkārši izej no mājām uz 1,5- 2 stundām uz tuvāko parku vai kafejnīcu. Tā tu varēsi ne tikai nodarboties ar plānošanu, bet „uzpildīt” sevi ar nepieciešamo enerģiju.

Apsver visdažādākās savas dzīves sfēras: darbu, karjeru, naudu, ģimeni un draugus, veselību, personisko un garīgo attīstību, tavas sociālās aktivitātes, dzīves apstākļus utt.

Izanalizē, kādas problēmas tev nācās risināt un jārisina tagad, kas tev neļauj dzīvot tā, kā tu gribētu. Šāda analīze bez psihologa klātbūtnes palīdzēs tev identificēt problemātiskās jomas, radīt skaidru priekšstatu par savu dzīvi šodien, izgaismot savas īpašības, saprast, kas tev nepieciešams.

Kad tev izveidosies pilna aina, tu nemanot pāriesi uz savas nākotnes plānošanu. Un tā jau būs pamatota uz reālajiem tavas dzīves rezultātiem, ņemot vērā patiesās vajadzības un personiskās īpatnības.

2.Savu vērtību noteikšana.

Tas ir pamats, uz kura tu veidosi savas laimīgās nākotnes realitāti. Dažādiem cilvēkiem ir dažādas vērtības. Tāpēc, nemēģini tās pielāgot kādam citam. Ņem vērā arī to, ka vērtības laika gaitā var mainīties. Bet, ja tu būsi pietiekami elastīga un vērīga, tu vienmēr laicīgi varēsi to pamanīt un savus plānus koriģēt.

Tāpat pievērs uzmanību arī tam, ka vērtības dažkārt veidojas ne apzinātas izvēles rezultātā, bet pamatojoties uz psihiskām traumām. Piemēram, tieksme pēc mīlestības var rasties tās trūkuma dēļ, bet tieksme pēc bagātības, lai aizbēgtu no nabadzības.

Padomā, kas tev ir svarīgāk, kā dēļ tu esi ar mieru vienmēr atrast laiku, enerģiju un līdzekļus. Šajās pārdomās tev palīdzēs iepriekšējā pieredze. Atceries, kā tu rīkojies situācijās, kad tev nebija laika domāt. Ko tu izvēlējies: naudu vai mieru, darbu vai ģimeni, mīlestību vai jaunas iespējas?

Starp citu, pamēģini vienu speciālu tehniku, kas bāzēta uz neapzinātu atbilžu saņemšanu. Lai to izmēģinātu, paņem lapu, sagriez to tik gabalos, cik tavā dzīvē ir vērtību (piemēram: bizness, karjera/darbs, vīrs, bērni, vecāki, tava veselība….- katrai tās būs citas). Tad, pieslēdzot savu intuīciju, izmantojot savas plaukstas, neskatoties uz uzrakstīto, nosver pa vienai šīs vērtības – kā uz svariem. Uz vienas plaukstas vienu, uz otras otru. Kura plauksta liksies smagāka, tā ir svarīgāka. Un tā visas pēc kārtas, neskatoties, sanumurē šādā svara secībā. Un tad apskaties – tu būsi pārsteigta, bet pilnīgi iespējams, ka tu ieraudzīsi reālo ainu, kuru tu jau tāpat biji nojautusi, bet slēpi pat pati no sevis.

Un atceries, pār vērtībām nav iespējams valdīt, bet tu atrodi virzienu, kurā tev nepieciešams virzīties, izvairoties no kļūdām, ekonomējot laiku un spēkus.

3. Principu formulēšana.

Mēs runājam par taviem dzīves noteikumiem un principiem, kurus tu mēģini nepārkāpt. Daudzējādā ziņā tie raksturo tevi, kā personību.Tomēr arī te ar secinājumiem nevajadzētu steigties…

Tu vari būt absolūti pārliecināta, ka rīkojies pēc saviem principiem, bet patiesībā īsteno kāda cita noteikumus. Piemēram, tava “sirdsapziņas balss” var izrādīties tikai tavu stingro vecāku vai skolotāju balss.

Nekā briesmīga, ja tas nerada tev nekādu kaitējumu, bet, ja tu jūties „ne savā ādā”, runā vienu, bet domās redzi pavisam citu ainu, tad ir ļoti svarīgi visus pār tevi valdošos principus pārskatīt.

Neuztraucies, ja tev apkārt esošo cilvēku rindas kļūs retākas. No tevis aizies tikai tie, kas “barojās” uz tava rēķina. Paies pavisam neilgs laiks, un apkārt tev būs cilvēki, kas tevi patiešām mīlēs un vērtēs to, ko dari.

4. Mērķu plānošana.

Tu jau zini, kas tavā dzīvē bija noticis ne tā, kas tev ir svarīgs, un saproti, kādās robežās esi gatava rīkoties. Un tagad tu vari ķerties klāt mērķu plānošanai tuvākajiem 3-5-10 gadiem. Šāda pieeja tev palīdzēs orientēties ikdienas notikumu burzmā. Tagad tu viegli atpazīsi radušos iespēju virzīties vajadzīgajā virzienā, un ātri spēsi izdarīt izvēli, un izmantosi piemēroto piedāvājumu.

Ceļā uz lieliem, ilgtermiņa mērķiem būs daudz pieturvietu. Bet galvenais virziens ir jau izvēlēts, un tas nozīmē, ka tās visas būs saskaņā ar kopējo ideju un rezultātā tu gūsi vēl vairāk gandarījuma un vēl vairāk prieka.

Pieradini sevi regulāri pierakstīt savus plānus, vēlmes, idejas un vērtīgas domas. Tas atbrīvos prātu un palīdzēs savākt tavu pašreizējo panākumu statistiku. Tev būs arvien vairāk un vairāk informācijas, spēsi identificēt likumsakarības un tu pārliecināsies, ka spilgta, bagāta, laimīga dzīve – tā nav nejaušība priekš izredzētajiem, bet gan sistemātiskas pieejas rezultāts, kuru savā dzīvē vari īstenot arī tu.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Šis ir kādas publikācijas tulkojums, kuras autors ir  Djūka universitātes profesors Omid Safi.

—————–

Mūsdienu pasaulē cilvēki ir aizmirsuši, kas ir īsta atpūta un reti kurš saprot, cik svarīgi ir dažreiz apstāties un aizmirst par visām darīšanām un problēmām. Bet laiks taču skrien un kaut kad mēs aizdomāsimies par to, ka pārāk daudz mēs esam veltījuši tam, lai dzītos pakaļ nevajadzīgām lietām un pārāk maz nozīmes tika piešķirts tam, kas patiešām ir svarīgs.

Pirms dažām dienām satiku draudzeni. Apstājos un jautāju: "Kā tu, kā ģimene?" Viņa paskatījās uz mani un klusām nomurmināja: "Es esmu tik aizņemta… tik ļoti aizņemta. Tik daudz visa kā, tu nevari pat iedomāties.”

Gandrīz vai tūlīt pat es saskrējos arī ar savu draugu un pajautāju, kā iet viņam. Un atkal tas pats tonis un tā pati atbilde: „Esmu tik aizņemts… ir tik daudz jāizdara.” Trīcoša balss, noguris, sasprindzis.

Un tā ir ne tikai ar pieaugušajiem. Kad mēs pirms desmit gadiem pārcēlāmies uz Ziemeļkarolīnu, mēs bijām sajūsmā: milzīga pilsēta, brīnišķīgas skolas. Mēs apmetāmies jaukā rajonā, kur dzīvoja ģimenes ar bērniem. Es biju pārliecināts: viss ir brīnišķīgi.

Pāris dienas pēc pārcelšanās mēs jaukajiem kaimiņiem ierosinājām, lai mūsu meitas tiekas un kopā spēlējas. Kaimiņiene (jauks cilvēks) pastiepās pēc telefona un atvēra plānotāju. Viņa to šķīra… šķīra, šķīra… Ilgi šķīra. Visbeidzot viņa teica: "Lūk, mums ir 45 minūtes pēc divarpus nedēļām. Pārējo laiku aizņem vingrošana, klavieres un vokālās nodarbības. Viņa ir ļoooti aizņemta.”

Šis briesmīgais, destruktīvais ieradums "būt aizņemtam" mūsos attīstās ļoti, ļoti agri.

Vai mēs galu galā kādreiz pārstāsim tā dzīvot? Kāpēc mēs to visu ar sevi darām? Kāpēc mēs to darām ar saviem bērniem? Kad mēs aizmirsām, ka esam cilvēki un nevis mašīnas?

Bērniem tas ir normāli – skumt, skraidīt pa peļķēm, spēlēties, kļūdīties, un pat garlaikoties. Mēs visi mīlam savus bērnus. Tad kāpēc mēs jau no bērnības viņus pārslogojam, lai viņu dzīve būtu mūžīgais stress un ne minūtes brīva laika – tāpat, kā mums?

Kas ir noticis ar to pasauli, kurā mēs varējām sēdēt ar draugiem un, nesteidzoties, spriest par to, ko domājam un jūtam? Kur palikušas ir sarunas, pilnas daiļrunīga klusuma, kuras nav vajadzības pārtraukt?

Kā mēs radījām pasauli, kurā mums ir milzum daudz darīšanu, lietu un pavisam nav laika atpūsties pārdomāt, satikties un vienkārši būt? Mēs taču lasījām Sokrātu: „Cilvēkam, kurš neizprot dzīvi, nav vērts arī dzīvot.” Kā tad lai mēs izprotam, esam, kļūstam par cilvēkiem, ja esam tik aizņemti?

Šī slimība, kuras nosaukums ir "es esmu aizņemts" (un tā jau ir diagnoze) ir destruktīva mūsu veselībai un labklājībai. Tā traucē būt mums blakus ģimenei, kad mēs visi esam vienā istabā. Tā neļauj mums radīt to "dvēseļu radniecību", pēc kuras mēs tik ļoti alkstam.

Kopš 1950.gada ir radies tik daudz tehnoloģiju. Mēs domājām (mums tika solīts!), ka progress mūsu dzīvi padarīs vieglāku, saprotamāku, brīvāku. Bet patiesībā mums nav nekādas brīvības, mēs nevaram vienkārši atpūsties, kā varējām pavisam nesen – tikai pirms dažām desmitgadēm.

Robeža starp darbu un mājām tika izdzēsta pavisam. Mēs visu laiku skatāmies planšetēs. Visu. Mūsu. Laiku.

Viedtālruņi un laptopi nozīmē, ka nav nekādas starpības starp ofisu un mājām. Bērni aizmieg un mēs atkal esam onlainā.

Mana personīgā ikdienas cīņa – tā ir e-pastu lavīna. Es uz visiem laikiem esmu aprakts zem simtiem e-pastu un man nav ne mazākās nojautas, kā to izbeigt. Es izmēģināju visu: atbildēju uz vēstulēm tikai vakarā, nelasīju tās nedēļas nogalē, lūdzu cilvēkiem personīgās tikšanās, nevis garas sarakstes. Bet vēstules tikai krājās un krājās: personiskās, darba, reklāmas, surogātpasta… Bet cilvēki gaida atbildi – tūlīt pat un nevis rīt. Un es arī, izrādās… esmu tik aizņemts.

Citiem ir vēl sliktāk. Lai ģimene varētu iztikt, daudzi par niecīgu samaksu strādā divās darba vietās. Divdesmit procenti no mūsu bērnu dzīvo nabadzībā, un mūsu vecāki, lai saglabātu jumtu virs galvas un būtu paēduši, ir spiesti meklēt sarga darbu. Mēs esam aizņemti.

Tā dzīvot nedrīkst.

Kad es jautāju: "Kā tev iet", ko es patiesībā jautāju? Es neprasu par sarakstu un ne par to uz cik e-pastiem vēl ir jāatbild. Es jautāju, kas šobrīd notiek tavā sirdī. Tad pasaki man. Pastāsti man, par ko tava sirds priecājas, vai sāp, vai skumst, pasaki man vai tava sirds ilgojas pēc cilvēciska siltuma. Ielūkojaties paši savā sirdī, un tad pasakiet man. Ja es jautāju, es gribu zināt – zināt dzīva cilvēka atbildi.

Saki, ka tu vēl atceries, ka esi dzīvs cilvēks, ka esi cilvēks, nevis mašīna, kas automātiski no saraksta izsvītro izpildītos punktus. Ielūkosimies viens otra acīs, paspiedīsim viens otram roku. Vienkārši parunāsim: saruna mazinās stresu, kaut vai nedaudz, dāvās sajūtu, ka tu neesi viens.

Paņem mani aiz rokas, ielūkojies acīs un šo vienu sekundi ar mani esi kopā pilnībā. Pastāsti par savu sirdi un pamodini manējo. Palīdzi man atcerēties, ka arī es esmu cilvēks, kurš alkst pēc cilvēciska siltuma.

Es pasniedzu universitātē, kur studenti trieciena tempos prot gan mācīties, gan atpūsties, un ar to lepojas. Tas ir visu mūsu dzīves atspulgs: pat tad, kad mēs atpūšamies, mēs iegrimstam tajā pašā pārslodzes pasaulē. Mūsu atpūta ir tās pašas darbības: spilgti blokbāsteri un sports līdz pat septītajiem sviedriem.

Un ko tad darīt, tu jautāsi? Es nezinu. Man nav nekāda burvju risinājuma. Viss, ko es zinu – mēs zaudējam spēju dzīvot īstu, cilvēcisku dzīvi.

Mums citādāk jāizturas pret darbu un tehnoloģijām. Mēs taču zinām, ko gribām: apzinātību, kopības sajūtu, labu dzīvi. Un runa nav tikai par to, lai „labi paēstu” un „nopirktu krutāku aifonu”. Mēs gribam dzīvot kā cilvēki.

Dzejnieks Viljams Batlers Jeits rakstīja: „Cilvēkam, kurš uzdrošināsies izpētīt savas dvēseles tumšos nostūrus, ir vajadzīgs vairāk drosmes, nekā zaldātam kaujas laukā”.

Kā gan mums izpētīt savas dvēseles tumšos nostūrus, ja esam tik ļoti aizņemti? Kā mums izprast dzīvi? Es ceru, ka tu piedāvāsi noderīgu risinājumu: kā sākt dzīvot, kā mainīt mūsu sabiedrību.

Es gribu, lai mani bērni skraidītu pa peļķēm, sapņotu un pat skumtu – mācītos būt par īstiem cilvēkiem. Gribu dzīvot pasaulē, kurā mēs varam apstāties, ielūkoties viens otra acīs, pieskarties un kopā saprast, kas darās mūsu sirdīs.

Es ieturēšu pauzi, lai padomātu par savu dzīvi, lai ieklausītos savā nogurušajā dvēselē, lai uzzinātu kas es esmu.

Vai arī tavā sirdī darās tas pats?

Pamēģināsim radīt pasauli, kurā, kad viens no mums saka: „Esmu tik aizņemts”, otrs atbild: „Zinu, draugs, zinu. Mēs visi esam aizņemti. Bet pastāsti man, kas darās tavā sirdī.”

—————–

P.s. Šajā publikācijā nav atbildes. Un tās vispār nav. Ja mums tas rūp, mums tā jāatrod pašiem. Vispirms priekš sevis. Un vispirms priekš saviem bērniem. Mums jāpārstāj viņus raustīt. Vismaz viņus. Uz pulciņiem, mūzikas skolām, futboliem un hokejiem…Tas viss ir jauki un labi. Bet ļausim vismaz viņiem izdzīvot tos dažus vienīgos un skaistos bērnības gadus. Jo viss viņiem vēl priekšā un visu viņi paspēs. Ja gribēs.

Uz tikšanos tepatās,

Aija