Jebkurā gadījumā (lai vai kāda būs pretreakcija) ir jālūdz palīdzība visiem, kas atrodas „izstieptas rokas attālumā”. Mammai, māsai, brālim, draudzenei, vecmammai, bērniem, vīram utt. Vienkārši liksim saprast, ka ēzelītis būs beigts, ja visu darīs pats-pats-pats.

Samazināsim prasību līmeni pret sevi. Nopietni! Piemēram, pamēģināsim sasniegt to stadiju, kad putekļi uz skapja un negludināta gultas veļa mūs vairāk neuztrauc. Katrai tas būs kaut kas cits. Vienkārši izanalizēsim savas regulārās vai mazāk regulārās darbības un padomāsim – varbūt jau sen (pat gadiem ilgi) darām kaut ko automātiski un, pilnīgi iespējams, ka to var darīt citādāk vai pat vispār nedarīt.

Kad palīdzību lūdzam vīram, jau iepriekš samierināsimies ar to, ka viņš to var izdarīt pavisam ne tā, kā esam iedomājušas mēs vai pavisam ne tā, kā mēs to gribam. Protams, ka ar daudziem mājas darbiem vislabāk galā tiktu mēs pašas, bet vai mēs tiešām to visu esam gatavas „pavilkt” un kamdēļ?

Nekontrolēsim vīru, kamēr viņš dara to, ko palūdzām! Palūgsim un viss. Ja neprotam būt mierā, izdzersim balderjāņa pilienus, un sēdēsim rāmas un mierīgas. Un bez centieniem viņam izskaidrot, kā TAS PAREIZI JĀDARA. Jo šī raustīšana un kontrole nervus var sabendēt gan mums pašām, gan vīram. Un, ja padomā – kas tik traģisks var notikt?

Lai vai kāds būs iznākums, pateiksim paldies jebkurā gadījumā! Pēc tam palūgsim kļūdu izlabot, piemēram, nopirkt jaunu pannu (ja vecā tika sabojāta) vai krējuma vietā, tomēr, bērnam nopirkt jogurtu. Palūgsim vīram un necentīsimies visu labot pašas!

Kāda tam visam jēga? Veselīgs „pofigisms” un prasme laicīgi atvērt un aizvērt muti, var mums ļoti palīdzēt. Bet, ja mēs nevaram NEkontrolēt un NEuzmākties ar saviem padomiem – tas nozīmē tikai vienu, ka tas ātri vien ir jāiemācās, citādi blakus mums būs vīrietis, kurš nekad vairs negribēs mums palīdzēt vai arī „memmes dēliņš”, kurš bez mūsu palīdzības nav spējīgs ne zeķes atrast, ne brokastis sev pagatavot, ne šņores kurpēm aizšņorēt. Tas pats attiecas arī uz pārējiem mājiniekiem – bērniem, mazbērniem utt.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Šis ir kādas publikācijas tulkojums, kuras autors ir  Djūka universitātes profesors Omid Safi.

—————–

Mūsdienu pasaulē cilvēki ir aizmirsuši, kas ir īsta atpūta un reti kurš saprot, cik svarīgi ir dažreiz apstāties un aizmirst par visām darīšanām un problēmām. Bet laiks taču skrien un kaut kad mēs aizdomāsimies par to, ka pārāk daudz mēs esam veltījuši tam, lai dzītos pakaļ nevajadzīgām lietām un pārāk maz nozīmes tika piešķirts tam, kas patiešām ir svarīgs.

Pirms dažām dienām satiku draudzeni. Apstājos un jautāju: "Kā tu, kā ģimene?" Viņa paskatījās uz mani un klusām nomurmināja: "Es esmu tik aizņemta… tik ļoti aizņemta. Tik daudz visa kā, tu nevari pat iedomāties.”

Gandrīz vai tūlīt pat es saskrējos arī ar savu draugu un pajautāju, kā iet viņam. Un atkal tas pats tonis un tā pati atbilde: „Esmu tik aizņemts… ir tik daudz jāizdara.” Trīcoša balss, noguris, sasprindzis.

Un tā ir ne tikai ar pieaugušajiem. Kad mēs pirms desmit gadiem pārcēlāmies uz Ziemeļkarolīnu, mēs bijām sajūsmā: milzīga pilsēta, brīnišķīgas skolas. Mēs apmetāmies jaukā rajonā, kur dzīvoja ģimenes ar bērniem. Es biju pārliecināts: viss ir brīnišķīgi.

Pāris dienas pēc pārcelšanās mēs jaukajiem kaimiņiem ierosinājām, lai mūsu meitas tiekas un kopā spēlējas. Kaimiņiene (jauks cilvēks) pastiepās pēc telefona un atvēra plānotāju. Viņa to šķīra… šķīra, šķīra… Ilgi šķīra. Visbeidzot viņa teica: "Lūk, mums ir 45 minūtes pēc divarpus nedēļām. Pārējo laiku aizņem vingrošana, klavieres un vokālās nodarbības. Viņa ir ļoooti aizņemta.”

Šis briesmīgais, destruktīvais ieradums "būt aizņemtam" mūsos attīstās ļoti, ļoti agri.

Vai mēs galu galā kādreiz pārstāsim tā dzīvot? Kāpēc mēs to visu ar sevi darām? Kāpēc mēs to darām ar saviem bērniem? Kad mēs aizmirsām, ka esam cilvēki un nevis mašīnas?

Bērniem tas ir normāli – skumt, skraidīt pa peļķēm, spēlēties, kļūdīties, un pat garlaikoties. Mēs visi mīlam savus bērnus. Tad kāpēc mēs jau no bērnības viņus pārslogojam, lai viņu dzīve būtu mūžīgais stress un ne minūtes brīva laika – tāpat, kā mums?

Kas ir noticis ar to pasauli, kurā mēs varējām sēdēt ar draugiem un, nesteidzoties, spriest par to, ko domājam un jūtam? Kur palikušas ir sarunas, pilnas daiļrunīga klusuma, kuras nav vajadzības pārtraukt?

Kā mēs radījām pasauli, kurā mums ir milzum daudz darīšanu, lietu un pavisam nav laika atpūsties pārdomāt, satikties un vienkārši būt? Mēs taču lasījām Sokrātu: „Cilvēkam, kurš neizprot dzīvi, nav vērts arī dzīvot.” Kā tad lai mēs izprotam, esam, kļūstam par cilvēkiem, ja esam tik aizņemti?

Šī slimība, kuras nosaukums ir "es esmu aizņemts" (un tā jau ir diagnoze) ir destruktīva mūsu veselībai un labklājībai. Tā traucē būt mums blakus ģimenei, kad mēs visi esam vienā istabā. Tā neļauj mums radīt to "dvēseļu radniecību", pēc kuras mēs tik ļoti alkstam.

Kopš 1950.gada ir radies tik daudz tehnoloģiju. Mēs domājām (mums tika solīts!), ka progress mūsu dzīvi padarīs vieglāku, saprotamāku, brīvāku. Bet patiesībā mums nav nekādas brīvības, mēs nevaram vienkārši atpūsties, kā varējām pavisam nesen – tikai pirms dažām desmitgadēm.

Robeža starp darbu un mājām tika izdzēsta pavisam. Mēs visu laiku skatāmies planšetēs. Visu. Mūsu. Laiku.

Viedtālruņi un laptopi nozīmē, ka nav nekādas starpības starp ofisu un mājām. Bērni aizmieg un mēs atkal esam onlainā.

Mana personīgā ikdienas cīņa – tā ir e-pastu lavīna. Es uz visiem laikiem esmu aprakts zem simtiem e-pastu un man nav ne mazākās nojautas, kā to izbeigt. Es izmēģināju visu: atbildēju uz vēstulēm tikai vakarā, nelasīju tās nedēļas nogalē, lūdzu cilvēkiem personīgās tikšanās, nevis garas sarakstes. Bet vēstules tikai krājās un krājās: personiskās, darba, reklāmas, surogātpasta… Bet cilvēki gaida atbildi – tūlīt pat un nevis rīt. Un es arī, izrādās… esmu tik aizņemts.

Citiem ir vēl sliktāk. Lai ģimene varētu iztikt, daudzi par niecīgu samaksu strādā divās darba vietās. Divdesmit procenti no mūsu bērnu dzīvo nabadzībā, un mūsu vecāki, lai saglabātu jumtu virs galvas un būtu paēduši, ir spiesti meklēt sarga darbu. Mēs esam aizņemti.

Tā dzīvot nedrīkst.

Kad es jautāju: "Kā tev iet", ko es patiesībā jautāju? Es neprasu par sarakstu un ne par to uz cik e-pastiem vēl ir jāatbild. Es jautāju, kas šobrīd notiek tavā sirdī. Tad pasaki man. Pastāsti man, par ko tava sirds priecājas, vai sāp, vai skumst, pasaki man vai tava sirds ilgojas pēc cilvēciska siltuma. Ielūkojaties paši savā sirdī, un tad pasakiet man. Ja es jautāju, es gribu zināt – zināt dzīva cilvēka atbildi.

Saki, ka tu vēl atceries, ka esi dzīvs cilvēks, ka esi cilvēks, nevis mašīna, kas automātiski no saraksta izsvītro izpildītos punktus. Ielūkosimies viens otra acīs, paspiedīsim viens otram roku. Vienkārši parunāsim: saruna mazinās stresu, kaut vai nedaudz, dāvās sajūtu, ka tu neesi viens.

Paņem mani aiz rokas, ielūkojies acīs un šo vienu sekundi ar mani esi kopā pilnībā. Pastāsti par savu sirdi un pamodini manējo. Palīdzi man atcerēties, ka arī es esmu cilvēks, kurš alkst pēc cilvēciska siltuma.

Es pasniedzu universitātē, kur studenti trieciena tempos prot gan mācīties, gan atpūsties, un ar to lepojas. Tas ir visu mūsu dzīves atspulgs: pat tad, kad mēs atpūšamies, mēs iegrimstam tajā pašā pārslodzes pasaulē. Mūsu atpūta ir tās pašas darbības: spilgti blokbāsteri un sports līdz pat septītajiem sviedriem.

Un ko tad darīt, tu jautāsi? Es nezinu. Man nav nekāda burvju risinājuma. Viss, ko es zinu – mēs zaudējam spēju dzīvot īstu, cilvēcisku dzīvi.

Mums citādāk jāizturas pret darbu un tehnoloģijām. Mēs taču zinām, ko gribām: apzinātību, kopības sajūtu, labu dzīvi. Un runa nav tikai par to, lai „labi paēstu” un „nopirktu krutāku aifonu”. Mēs gribam dzīvot kā cilvēki.

Dzejnieks Viljams Batlers Jeits rakstīja: „Cilvēkam, kurš uzdrošināsies izpētīt savas dvēseles tumšos nostūrus, ir vajadzīgs vairāk drosmes, nekā zaldātam kaujas laukā”.

Kā gan mums izpētīt savas dvēseles tumšos nostūrus, ja esam tik ļoti aizņemti? Kā mums izprast dzīvi? Es ceru, ka tu piedāvāsi noderīgu risinājumu: kā sākt dzīvot, kā mainīt mūsu sabiedrību.

Es gribu, lai mani bērni skraidītu pa peļķēm, sapņotu un pat skumtu – mācītos būt par īstiem cilvēkiem. Gribu dzīvot pasaulē, kurā mēs varam apstāties, ielūkoties viens otra acīs, pieskarties un kopā saprast, kas darās mūsu sirdīs.

Es ieturēšu pauzi, lai padomātu par savu dzīvi, lai ieklausītos savā nogurušajā dvēselē, lai uzzinātu kas es esmu.

Vai arī tavā sirdī darās tas pats?

Pamēģināsim radīt pasauli, kurā, kad viens no mums saka: „Esmu tik aizņemts”, otrs atbild: „Zinu, draugs, zinu. Mēs visi esam aizņemti. Bet pastāsti man, kas darās tavā sirdī.”

—————–

P.s. Šajā publikācijā nav atbildes. Un tās vispār nav. Ja mums tas rūp, mums tā jāatrod pašiem. Vispirms priekš sevis. Un vispirms priekš saviem bērniem. Mums jāpārstāj viņus raustīt. Vismaz viņus. Uz pulciņiem, mūzikas skolām, futboliem un hokejiem…Tas viss ir jauki un labi. Bet ļausim vismaz viņiem izdzīvot tos dažus vienīgos un skaistos bērnības gadus. Jo viss viņiem vēl priekšā un visu viņi paspēs. Ja gribēs.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Stress vai stresa stāvoklis ir psihiskā saspringuma stāvoklis, kurš cilvēkam rodas ilgstošas darbības vai atrašanās rezultātā grūtos apstākļos (gan ikdienas dzīvē, gan kritiskās situācijās). Daudzām no mums dzīves laikā noteikti jau ir izveidojušies SAVI stresa “noņemšanas” vai mazināšanas paņēmieni, bet mūsu vidū noteikti ir sievietes, kuras nav atskārtušas, ka šādam paņēmienam noteikti ir jābūt…Pie tam ļoti bieži to var panākt bez tabletēm un citiem medikamentiem.

Ķemme.

Darba dienu pavadot monitora priekšā, mīmikas muskulatūra tik ļoti saspringst, ka galva kļūst smaga un sāk sāpēt. Viens no veidiem kā atbrīvoties no stresa – 10-15 min. ilga matu ķemmēšana. Šī procedūra palīdz „izdzenāt” asinis un atslābināt muskuļus.

Apēst saldējumu.

Garšīgs ēdiens ir efektīvs anti-stresa dopings. Saglabāt labu noskaņojumu, mazināt stresu palīdz trekna zivs, kura satur omega-3 taukskābes, kas ir ļoti vērtīgas mūsu nervu sistēmai. Ja negaršo zivs, apēd saldējumu vai banānu. Šie produkti iedarbojas ne sliktāk par antidepresantiem.

Masāža.

Lai saglabātu enerģiju, jāveic sekojošu punktu 30 sek. masāža: zem deguna, starp uzacīm, zem apakšlūpas un plaukstas centrā.

Plaukstu berzēšana.

Tas ir vēl viens vienkāršs veids, kā mazināt nervu spriedzi un izvairīties no stresa. No visa spēka vienu pret otru jāberž plaukstas tik ilgi, kamēr tās paliek karstas. Tikpat noderīgi ir berzēt ausis. Tā rīkojoties, tu ļoti labi sevi uzmundrināsi un atkal spēsi koncentrēties turpmākajam darbam.

Nomazgāt konfliktus un stresu.

Tikt galā ar emocionālo negatīvismu palīdz 15 minūšu duša. Nostājies zem silta ūdens strūklām tā, lai tās masētu galvu un plecus. Drīz vien sajutīsi, kā ūdens aiznes sev līdzi visu nevajadzīgo.

27 priekšmeti.

Austrumu praktiķi māca: “Gribat atbrīvoties no skumjām, pārvietojiet mājās 27 objektus.” Tiek uzskatīts, ka tas atbrīvo vietu enerģijai, kas tādejādi bez šķēršļiem spēj slīdēt pareizajā virzienā. Šī metode palīdz smadzenēm pārslēgties, novērst uzmanību no savām problēmām un atpūsties.

Kāpnes.

Sarīko sev 30 sekunžu skrējienu pa kāpnēm augšup un lejup – šis vingrinājums pastiprinās skābekļa pieplūdi limbiskajā smadzeņu daļā, kas atbild par emocionālā stresa kontroli.

Krāsas.

Psihologi ir atklājuši, ka paaugstināta stresa periodā 2-3 minūšu ilga zīmēšana ar krāsām pieckārtīgi palielina iespējamību pabeigt darbu laikā. Tas nozīmē, ka tu varēsi ne tikai pārciest stresu, bet varbūt radīt arī kādu šedevru.

Tēja ar hibisku ziediem.

Brīvo radikāļu uzkrāšanās rezultātā cilvēkam ir novērojams satraukums un panika, kas stresa stāvoklim ir ļoti tipiski. Hibiska ziedi neļauj radikāļiem koncentrēties (tos it kā atsķaida), kā rezultāta mazinās stress.

Roku vēzieni.

Daudziem cilvēkiem stresa rezultātā muskuļi saspringst, zaudē elastību plecu daļas, kakla un mugurkaula jostas-krustu daļas muskuļi, kā rezultātā rodas galvassāpes un sāpes mugurā. Labs palīgs šajā gadījumā var būt masāža vai peldēšana. Mājās un darbā var veikt vienkāršus relaksācijas vingrinājumus: roku apļošanu, roku locīšanu un grozīšanu uz visām pusēm un kāju vēzienus.

Uzkopšanas darbi.

Mantu salikšana un sakārtošana palīdz sakārtot domas un koncentrēties. Turklāt, sakārtotiem plauktiem, atvilktnēm, skapjiem ir sava veida psiholoģiskā ietekme – ārējā mantu kārtība un organizācija neapzināti ietekmē arī cilvēka personīgo dzīvi.

Pārdomu minūte.

Lai sakārtotu domas, atrodi iespēju palikt mājās vienai. Ieslēdz mīļāko mūziku, izņem no ledusskapja mīļāko gardumu, iekārtojies mīļākajā stūrītī. Padomā…ko tev gribētos visvairāk un pieraksti šo vēlēšanos uz papīra. Iespēja to redzēt uzrakstītu uz papīra palīdzēs saprast, kāda būs tava turpmākā rīcība.

Aromterapija.

Smarža ļoti cieši ir saistīta ar emocionālo atmiņu. Tāpēc ļoti ieteicams vienmēr tuvumā turēt aromātu, kurš asociējas ar spēcīgas laimes, prieka, sajūsmas un svētlaimes sajūtu. Ieelpo to biežāk – tas palīdzēs saglabāt labu garastāvokli.

Dejas.

Noteikti mājās dejo! Ritmiskas kustības mūzikas pavadījumā labi palīdz mazināt stresu. Pie tam, atšķirībā no treniņiem fitnesa klubā, dejas cilvēks uztver kā izklaidi.

Uz tikšanos tepatās,

Aija