Ko darīt, ja tavs vīrietis nevēlas strādāt, vai arī viņam nekas neliekas interesants? Par cik visās situācijās galvenokārt mēs skatāmies uz sevi, meklējam savas izaugsmes iespējas, tad šajā gadījumā ir jājautā – un ko ES daru nepareizi? Kā es varu iedvesmot savu vīru un kļūt par viņa mūzu?

Vīrietim nepieciešama sievietes enerģija.

Dievs vīrieti radīja kā virzītājspēku. Nepieciešamās īpašības Viņš viņam deva tamdēļ, lai vīrietis varētu sasniegt jebkādus nospraustos mērķus. Bet tikai vienu Dievs viņam nav devis –iespēju patstāvīgi ģenerēt jeb radīt savu enerģiju.

Tā rezultātā vīrietis kļuva līdzīgs daudzfunkcionālam datoram. Kurš spēj ļoti, ļoti daudz. Viņš spēj veikt dažādus uzdevumus – gan uz veikalu aiziet, gan naudu nopelnīt, gan māju uzbūvēt, gan izlietni salabot. Bet tikai tad, ja tas tiks pievienots strāvas avotam.

Te ir divas iespējas – vai nu tas ir pievienots elektrības rozetei, kur plūst kopējā elektrība, vai arī tas var baroties no konkrēta mobilā ģeneratora. Tas nozīmē, ka enerģiju vīrietis var saņemt vai nu no Dieva, vai no sievietes.

Par cik dators, bez pieslēguma elektrības avotam ir vienkārši dzelzs kaste, tad ir bezjēdzīgi pieprasīt atrisinātas problēmas un apsolītos solījumus.

Mūsdienu vīriešiem ar Dievu attiecības veidot ir sarežģīti… tam var būt daudzi iemesli: audzināšana, tradīcijas un pārliecības. Tāpēc kopējais elektriskais tīkls lielākajai vīriešu daļai nav pieejams. Tātad… visas cerības tiek liktas uz ģeneratoriem.

Sieviete radīta tamdēļ, lai ģenerētu enerģiju. Viņa to spēj radīt no tukša gaisa – no nekurienes. Un viņai tā ir viena no galvenajām funkcijām. Katra sieviete šo enerģiju rada, uzkrāj un kaut kā iztērē. Galvenais jautājums – kurp viņa to virza?

Visloģiskākais veids – pieslēgties datoram un „barot” viņu ar enerģiju, lai tas, savukārt, risinātu visus nepieciešamos uzdevumus. Un dators to izdarīs ar prieku, jo labāk, taču, risināt kaut kādus uzdevumus un virzīties uz priekšu, nekā gulēt uz dīvāna un sūkt alu.

Bet dažreiz gadās tā, ka ģeneratori saceļas. Un tad viņi iziet ielās ar lozungiem: „Par līdztiesību!”, „Datori – pagātnes paliekas”, „Mēs ražojam, mēs arī tērēsim!”, „Nost ekspluatāciju!” utt.

Un tad sievietes sāk būt patstāvīgas un visu cenšas izdarīt pašas. Pašas uzcelt māju, izremontēt dzīvokli, salabot santehniku, pelnīt naudu, audzināt bērnus, būt līdztiesīgas.

Un ko datoriem atliek darīt bez elektrības? Vienkārši pūt. Novecot. Tikt izmantotiem kā mēbeles.

Vai ģeneratori kļūst laimīgi no tā, ka sasnieguši daudz, bet ar lielu piepūli? Jautājums paliek atklāts.

Ja mans vīrs uz priekšu nevirzās, tad kur ir mana enerģija?

Tas ir pats svarīgākais jautājums, kas būtu jāuzdod sev katrai precētai sievietei. Ja vīrs, lai kaut ko sasniegtu, nevēlas strādāt, ne par ko neinteresējas – kur ir mana enerģija?

Vai es to tērēju pārmērīgi strādājot un pelnot naudu?

Vai esmu aizrāvusies ar bērnu audzināšanu un aizmirsusi, ka esmu arī sieva?

Aizrāvos ar pašattīstību, novārtā atstājot sievas pienākumu?

Vai varbūt joprojām esmu pārliecināta, ka varētu atrast arī labāku vīru?

Vai mani pārņēmusi alkatība, un es neesmu gatava atdot savu enerģiju?

Par spīti visam esmu nolēmusi būt stipra, patstāvīga un neatkarīga?

Vai protu pati ražot, taupīt un dalīties?

Atcerēsimies bērnības pasakas. Kā princeses iedvesmoja savus prinčus? Un uzreiz atmiņā uzpeld pasakas par princesi augstā tornī, kuru sargā uguni spļaujošs pūķis. Skaistais princis uz balta zirga uzvar pūķi un aizved savu princesi sev līdzi.

Ko tādu īpašu šī princese darīja?

1. Princese jau pēc dabas bija vāja un pati sevi izglābt nespēja. Šis solis ir mūsu sieviešu neatkarības un pašpaļāvības noraidījums. Kļūstot vājas, mēs vīriešos modinām spēku un vēlmi par mums rūpēties. Kamēr mēs darīsim visu iespējamo, lai būtu spēcīgas, mums nav izredžu būt aprūpētām.

2. Princese ticēja, ka princis viņu izglābs.

Vai bieži mēs uzticamies saviem vīriešiem? Vai bieži mēs spējam viņiem uzticēties pilnībā un nekontrolēt viņus? Un vai vīrietis tiešām spēj palīdzēs, ja mēs neticam, ka viņš to varēs un izdarīs?

3. Princese nevis vienkārši sēdēja un gaidīja, bet nodarbojās ar sievietei raksturīgām nodarbēm – izšuva, zīmēja.

Pierastais mūsdienu sievietes dzīvesveids praktiski izslēdz nodarbi ar sieviešu lietām. Drēbes var nopirkt gatavas – tāpēc šūt neko nevajag. Traukus mazgā trauku mazgājamā mašīna, veļu mazgā – veļas mašīna. Izšūti krekli vairs nav modē. Bērnu rotaļlietu veikalos ir tik daudz, ka nav vajadzības tās meistarot pašām. Pat ēst gatavošana pilnā vārda nozīmē vairs nav obligāta. Var iegādāties pusfabrikātus un to visu ātri uzsildīt.

Mūsu dzīve kļūst vieglāka un tehnoloģiskāka un pats svarīgākais – kurp plūst tā enerģija, kuru esam sataupījušas? Un vai protam mēs to papildināt, jo daudzas sieviešu nodarbes patiesībā eksistē tamdēļ, lai mēs ar enerģiju uzlādētos.

4. Viņa nekliedza viņam no torņa un nediriģēja, kā un no kuras puses nocirst pūķim galvu.

Cik bieži mums liekas, ka mēs zinām labāk, zinām kā pareizāk. Es pati sevi bieži vien pieķeru pie domas, ka dažreiz pārāk stipri “palīdzu” tur, kur labāk būtu paklusēt un atspringt.

Pie tam mēs ļoti bieži esam gatavas pievērst pastiprinātu uzmanību katrai viņu kļūdai. Mēs nepievēršam tik lielu uzmanību viņu uzvarām, cik kļūdām. Mūsu mīļākās frāzes: „Es taču tev teicu”, „Tā arī domāju”, „Kā jau vienmēr”, „Atkal” … Cik gan daudzu bruņinieku sirdis šīs frāzes ir salauzušas …

Prasme nepievērst uzmanību viņa kļūdām, īstajā brīdī atbalstīt, nepazemojot – tas ir tas, kas sievieti vīrietim spēj padarīt par pašu labāko.

5. Princese atklāti apbrīnoja prinča varonību un drosmi.

Cik bieži mēs apbrīnojam mūsu vīru prasmi salabot krānu? Vai mēs redzam mūsu vīriešu labās īpašības jeb koncentrējamies uz viņu trūkumiem?

Tas, uz ko mēs koncentrējam uzmanību – vairojas un palielinās. Un, ja pastāvīgi „zāģēsim” un būsim neapmierinātas – radīsies jauni neapmierinātības iemesli. Bet, ja apbrīnosim viņu drosmi, atbildību, prasmi rūpēties – vairosies šīs īpašības.

6. Pēc tam, kad princis viņu izglāba – viņa pilnīgi princim atdevās.

Metās viņam ap kakla un pateicās no visas sirds. Un viņš viņu veda uz savām mājām. Kas viņu izglāba, tas arī kļuva par vīru.

Kad vīrietis nomedī mamutu – vai mēs vienmēr priecīgi pateicamies? Jeb mēs to pieņemam par pašsaprotamu lietu? Vai pārnesto mamutu pat salīdzinām ar vakardienas vai kaimiņa nomedīto?

Izvēlēties vajadzēs mums pašām…

Mēs varam izvēlēties, ko darīt ar to enerģiju, kuru mums devis Dievs. Mēs varam iet pret Viņa gribu un tērēt to pašas. Bet varam pamēģināt citādāk. Varbūt pamēģināt kļūt par princesēm un iedvesmot varoņdarbam savu vīrieti, kurš ir blakus?

P.s. Šis ir O.Vaļajevas publikācijas tulkojums.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Šodien ir tā diena, kad gribas iet laukā un sajust, izsmaržot, pieskarties un baudīt…

Baudīt visu, ko šī rudens diena var piedāvāt. Trakulīgs vējš pluinī krāsainos kļavu vainagus un skraida pa dārzu, brīžam sapurinot, brīžam noglāstot spilgti dzeltenos upeņu krūmus, pieglaužoties otrreiz ziedēt sākušajām, tumši zilajām delfīnijām, kas ar savu spilgto krāsu dara rudeni vēl bagātāku ar toņiem, samīļojot košo rudbekiju un dažādu krāsu klinšrozītes, kas tieši tagad, pirmo salnu iekrāsotas, ir kļuvušas vēl spilgtākas un krāšņākas. Man patīk šis mazliet bargais, un tajā pat laikā, glāstošais vēja trakums, kad liekas, tas aizrauj tevi līdzi savās dejās ar lapu puteņiem un sauc līdzi pa krāsainiem ceļiem un taciņām, aiz katra līkuma atklājot jaunu krāsu prieku. Un es esmu ar mieru doties tam līdzi – veldzēties.

Taču, pirms dodos pasaulē, gribu izstāstīt tev vienu senu, senu un droši vien tev zināmu stāstu. Lai, arī varbūt tas ir desmitreiz lasīts un redzēts skaistās bildēs, tomēr nekad nav par ļaunu to atgādināt sev pašām – to, ka esam Sievietes! To, ka esam tādas, kādas esam – neatkarīgi no noteikumiem, no prasībām, kādas mūs grib redzēt citi, neatkarīgi ne no kā, kas ierobežo. Ieklausoties un sajūtot sevi un savu Dievišķo būtību – uzticoties tai!

Un tātad..

Kad sestajā dienā Dievs radīja Sievieti, viņš aizstrādājās līdz vēlam vakaram. Eņģelis , garāmejot, apstājās un jautāja: „ Kāpēc Tu tik ilgi pie viņas strādā?”

Un Dievs atbildēja: „Vai esi redzējis visus tos parametrus, pēc kuriem man viņa jāizveido? Viņai ir jābūt mazgājamai, bet ne no plastmasas, viņai jābūt 200 kustīgu detaļu un visām tām jābūt nomaināmām, viņai jāfunkcionē ar jebkādu ēdienu un jābūt spējīgai apskaut vairākus bērnus vienlaicīgi, ar savu apskāvienu izdziedēt visu – no sasista ceļgala līdz salauztai sirdij, un visu to viņai jāpaveic ar vienu roku pāri.”

Eņģelis bija pārsteigts: „Tikai viens roku pāris – neticami! Un tas ir standarta modelis!? Pārāk daudz darba vienai dienai – beidz strādāt, pabeigsi rīt!”

„Nē”, atteica Dievs „esmu tik tuvu šī darba beigām un tas man būs pats mīļākais veidojums.”

„Viņa pati atveseļojas, ja saslimst un var strādāt 18 stundas diennaktī.”

Eņģelis piegāja tuvāk un pieskārās sievietei.

„Dievs, Tu viņu esi izveidojis tik maigu!”

„Jā, viņa ir maiga, bet es viņu esmu izveidojis arī stipru. Tu pat iedomāties nevari, ko viņa var pārciest un izturēt!”

„Vai domāt Viņa māk? – jautāja Eņģelis.

„Jā, viņa māk ne tikai domāt, bet arī pārliecināt un vienoties.”

Eņģelis pieskārās Sievietes vaigam…

„Dievs, rādās, ka šis brīnums ir sabojājies – viņai tek ūdens. Tu viņai esi uzlicis pārāk lielu atbildības nastu!”

„Viņai netek ūdens – tās ir asaras” – Dievs izlaboja Eņģeļa teikto.

„Priekš kam Viņai tās?” vaicāja Eņģelis.

Un Dievs atbildēja: ”Ar asarām viņa pauž bēdas, šaubas, mīlestību, vientulību, ciešanas un prieku.”

Tas Eņģeli ļoti aizkustināja. ”Dievs, Tu esi ģēnijs. Tu visu esi pārdomājis un paredzējis. Sieviete tiešām ir brīnišķīgs veidojums!”

Un tas patiešām tā ir! Sievietē ir spēks, kas pārsteidz vīrieti. Viņa var tikt galā ar nelaimi un pārciest dzīves smagumu. Viņa nes sevī laimi, mīlestību un sapratni. Viņa smaida, kad gribas kliegt, dzied, kad gribas raudāt. Raud, kad ir laimīga, smejas, kad ir nobijusies.

Viņa cīnās par to, kam tic. Saceļas pret netaisnību. Nepieņem atteikumu, kad saredz citu risinājumu. Viņa ziedo visu sevi ģimenei. Ved draudzeni pie ārsta, ja tā baidās.

Viņas mīlestība ir beznosacījumu.

Viņa raud no laimes par saviem bērniem. Priecājas par kāzām un bērna piedzimšanu.

Viņas sirds vai plīst no bēdām, kad mirst piederīgie vai draugi…

Viņa zina, ka skūpsts un apskāviens var sadziedēt salauztu sirdi.

Viņai ir tikai viens trūkums – viņa aizmirst par sevi, par savām labajām īpašībām.

Nododiet šo vēstījumu tālāk savām draudzenēm, lai arī viņas atceras, cik ir jaukas.. .

Nu lūk, tāds ir šis nelielais stāstiņš. Stāsts par mani un tevi – par mums visām. Par mums – mājsaimniecēm, grāmatvedēm, ārstēm un skolotājām, par Sievietēm.

Ar šo sūtu tev krāsainu rudens sveicienu un uzmundrinājumu, mīļu apskāvienu un smaidu! Iemīli sevi no jauna, izbaudi šo skaisto laiku, uzticies savai Būtībai un lūdz Radītāja svētību visam, ko vien tu dari un darīsi. Esi un staro!

Uz tikšanos tepatās,

Sarmīte