Kur slēpjas mūsu dzīves jēga? Nē, nerunāsim šodien par to, ka dzīve jānodzīvo tā, lai nebūtu beigās žēl un skumji utt. Es domāju, ka tu man piekritīsi, ka mēs visi savu vienīgo dzīvi vēlamies baudīt.

Protams, katram gan par to ir sava izpratne un domas… Šoreiz par to baudu, kuru mēs vēlētos gūt, izdzīvojot dzīvi. Un, lai šo baudu saņemtu, ir jāprot to saskatīt, ir jābūt pozitīvam. Jā, jā, es zinu, ka tev šis vārds ir jau noriebies! Bet tu taču piekritīsi, ka ir cilvēki, kas lietū izmirkst, bet ir cilvēki, kas lietū spēj vienkārši pastaigāties. Ka ir cilvēki, kas ūdens glāzi redz pustukšu, bet ir cilvēki, kas šo pašu glāzi redz pa pusei pilnu. Lūk, tajā arī IR paslēpies šis pozitīvās domāšanas noslēpums. Bet kā par šādu cilvēku kļūt?

Pamēģināsim? Pozitīva domāšana nav kaut kādu nospraustu mērķu vai pozitīvu uzdevumu sasniegšana. Un nav pat savu problēmu noliegšana vai visa skatīšana caur rozā brillēm. Pozitīvās domāšanas noslēpums slēpjas ikdienas praksē – sākumā pat ik stundas praksē, un dažreiz pat rotaļas formā.

Piemēram, palūkojies apkārt un 15 sekunžu laikā atrodi cik vien vari vairāk priekšmetus brūnā krāsā. Kumodi, žurnālu uz galda, pildspalvu, puķu podu uz palodzes, gleznas rāmīti utt. Bet apsoli, ka nelasīsi tekstu tālāk. Šīs 15 sekundes velti tikai tam, lai atrastu brūnas krāsas priekšmetus. Tagad aizver acis un centies uzskaitīt visus priekšmetus dzeltenā vai zilā krāsā, kurus tu atceries sev apkārt. Kā ir? Vai grūti? Domāju, ka jā. Bet dzeltenu vai zilu priekšmetu arī tavā apkārtnē ir pietiekoši daudz, vai ne? Bet atmiņā palika tikai brūnie. Tas ir tāpēc, ka tu biji koncentrējusies tieši uz tiem. Tāpat notiek arī ar mūsu iekšējo pasauli vai konfliktiem – tie sastāv no tā, kam mēs pievēršam uzmanību.

Var jau faktu, kad vīrs vai sieva nejauši nomet zemē krūzi uztvert ar saucienu: „Tas noteikti ir uz laimi!”, bet var absolūti pilnīgā, demonstratīvi stīvā pozā klusējot nereaģēt vai vēl vairāk – var sākt pārmest, ka mājās tā jau ir palikušas tik dažas krūzes un automātiski pāriet uz tēmu, ka vīrs(sieva) laikam ir bez rokām un drīz mājās nebūs vairs neviena trauka un vispār….mums tāpat vairs nav par ko dzīvot, jo redzi viens otrs jau nav spējīgs nopelnīt…un aidāāāāā! Un TIK dažādi mēs varam dzīvē reaģēt uz jebko. Protams, nevajag arī pārspīlēt…

Nu ko – un tagad ir laiks padalīties ar dažiem diezgan svarīgiem pozitīvās domāšanas noslēpumus. Jā….atklāt noslēpumus mēs varam, bet būtu labi tos vēl pielietot, vai ne? Tāpēc pamēģināsim! Tu ieraudzīsi, ka tas nemaz nav tik sarežģīti.

Pirmais noslēpums – tas, ko tu redzi ir ļoti atkarīgs no tā, kā tu uz to lūkojies.

Šo piemēru, laikam jau zina pat katrs skolnieks skolā, bet atkārtosim. Reiz, lai noteiktu tirgus iespējas, kādas apavu firmas menedžeri aizsūtīja uz kādu Āfrikas valsti. Pēc kāda laika viņš zvana no turienes un saka: „Te viss ir slikti. Visapkārt nabadzība. Cilvēki ir drūmi, garlaicīgi un apavi viņiem nemaz nav vajadzīgi. Viņi visi staigā basām kājām!” Nu ja nē, tad nē. Nu ja nav vajadzīgi, tad nav vajadzīgi. Bet visādam gadījumam nosūtīja arī otru menedžeri. Tā paša iemesla dēļ. Bet šis menedžeris zvana un saka: „ Te visi staigā basām kājām! Jūs nevarat iedomāties, cik daudz te vajadzēs apavus! Sūtiet šurp un pēc iespējas vairāk!”

Nu ko – ķeramies klāt pie nākamā noslēpuma?

Otrais noslēpums – jo vairāk tu domāsi par problēmām, jo vairāk tava dzīve tās tev dāvinās. Tu taču pati tās lūdz!

Tūlīt pat un nekavējoties pārstāj lietot šīs domas! Vienkārši pārstāj tās domāt par šīm savām konkrētajām problēmām, un viss. Un pat nedzen tās laukā no galvas. Vienkārši nedomā un nepielieto tās. Kad tu tīri plīts virsmu un, kad tīrīšanas līdzeklis netiek ar to galā – ko tu dari? Sāc berzt stiprāk? Bet varbūt jāpaņem cits mazgāšanas līdzeklis, kas ar to tiks galā pavisam vienkārši? Tāpat arī ar domām. Ja domas nesniedz nekādu rezultātu, izņemot problēmas, droši ņem citas domas un izmanto tās!

Un tagad – praktiska metode kā tikt galā ar negatīvismu. Viss ir ļoti vienkārši, burtiski refleksu līmenī. Uzvelkam uz plaukstas locītavas matu gumijiņu. Vienkāršu gumiju. Sanāks kā rokassprādzīte. Un tiklīdz tu sāc domāt par kaut ko sliktu vai tevi pārņem negatīvisms, tu atvelc gumijiņu stiprāk un….palaid vaļā. Un jo drūmāka vai sliktāka doma, jo spēcīgāk atvelc gumiju. Lai gan…nemaz nav obligāti sev darīt sāpīgi. Vienkārši izdari tā, lai tu sajūti diskomfortu. Šī metode darbojas refleksu līmenī. Ja pašai sevis žēl, palūdz, lai to izdara kāds tuvs cilvēks. Protams, tad var būt sāpīgāk, bet toties ātrāk pārstāsi domāt par slikto.

Un nobeigumā – vēl viens pozitīvās domāšanas noslēpums. Arī pavisam vienkāršs. Viss, kas ar tevi notiek, labs vai slikts ir jāsagaida ar vārdiem „Vai cik labi!” Un nekas, ka ne tuvu viss nav labi, un, ka tevi nesapratīs apkārtējie. Toties smadzenes apjukumā sāks meklēt, kāpēc tad ir tik labi?! Bet vēl spēcīgāk smadzeņu darbību var pastiprināt vārdi: „Vai cik labi, jo…” un te tavs prāts tev pateiks priekšā. Galvenais, to pateikt tūlīt pat, neļaujot sev ieciklēties uz slikto. Jau pirmajā sekundē, nedomājot, pateikt šo frāzi. Bet iemeslus – tos tev priekšā pateiks smadzenes.

Vai esi dzirdējusi par šādu interneta vietni – TED? Jau vairākas reizes esmu noskatījusies šo zemāk pievienoto video uzstāšanos. Shawn Achor – amerikāņu pedagogs, grāmatu autors un pozitīvās psiholoģijas aizstāvis reiz kādā TED konferencē runāja par to, kā laimes stāvoklis palīdz mums it visā.

Noskaties šo video (angliski ar krievu val. titriem) un tas tev šodien būs kā vēl viens svarīgs pozitīvās domāšanas noslēpums.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Mēs kļūstam par to, ko mēs domājam. Cik liela šajos vārdos ir patiesība un vai tiešām mūsu domas tik ļoti var ietekmēt mūsu dzīvi, tas ir pētīts jau ļoti sen un atklājumi ir arvien pārsteidzošāki. Cilvēka domu spēks nepazīst robežas un tas darbojas visapkārt.

Tātad sanāk tā, ka mums nav jāmeklē nekur ārpus sevis, bet gan jāieskatās pašiem savā dārgumu krātuvītē un jāliek lietā jau esošās bagātības, kuras droši vien nav pienācīgi novērtētas un izmantotas. Protams, kā jau pārsvarā visās lietās, arī šeit katrai no mums ir divas izvēles – vai nu ļaujam savām domām darboties pozitīvā gultnē vai negatīvā.

Varbūt kādai no mums visas šīs runas par pozitīvo domāšanu liekas kā viens liels farss un var atrast desmitiem atrunu par to, kas traucē un rada sajūtu, ka ir it kā neiespējami vērst savu domāšanu uz pozitīvo pusi. Arī tā ir taisnība, tām, kas tā domā. Varbūt arī vienkārši nevēlēšanās piepūlēties dara savu. Protams, vieglāk vienmēr ir nedarīt neko lietas labā, bet paļauties plūdumam. Taču, otra iespēja ir – radīt savu veiksmīgo, harmonisko un uz attīstību vērsto pasauli, cītīgi piestrādājot pie savas domāšanas. Vai tavā dzīvē nav notikuši brīnumi? Un, vai nav tā, ka par šīm lietām, kas it kā atgadās nejauši, jau esi kaut kad sapņojusi? Vai neesi lūgusies Visumam par to piepildījumu? Droši vien esi gan!

Mūsu zinātne attīstās ļoti strauji un ir jau radītas tādas tehnikas, ar kuru palīdzību fotolaboratorijās ir iespēja fotografēt cilvēka domas. Un interesanti ir tas, ka domām piemīt gan forma, gan krāsa. Un kā jūs domājat, kādā krāsā ir mūsu „labās domas”? Tās ir gaišas, spilgtas un ar harmonisku formu. Tajā pat laikā „sliktās” domas ir tumšas un kroplīgas formas. Arī sajūtas taču šādu domu klātbūtnē ir ne visai jaukas, vai ne?

Katrs cilvēks ir savas pasaules radītājs un, ievirzot savas domas pareizā gultnē, varam piedzīvot brīnumainas lietas savā dzīvē. Vairāk vai mazāk pārsvarā ir tā, ka bieži lūkojamies atpakaļ – pagātnē – pārmetam sev, izdzīvojam vēl un vēl dažādus notikumus, kas nav atnesuši veiksmīgu piepildījumu un tas viss bremzē došanos uz priekšu. Mēs pašas it kā piesienam sevi. Biežāk ir jācenšas domāt par to, ko tu vēlies nevis par to, ko nevēlies, un tu redzēsi, ka pamazām vēlamais kļūs par iespējamu. Pievilkšanās likums un domu spēks darīs savu darbu. Un tas var notikt jau šodien,  ne Ziemassvētkos vai Jaunajā gadā, ne Jāņos vai Pēteros, kā mums parasti patīk domāt, ka jābūt kādai īpašai dienai, lai sāktu jaunu dzīvi.

Viens no ļoti efektīviem veidiem kā palīdzēt savām domām rast piepildījumu, ir vizualizācija. Einšteins ir teicis, ka iztēle ir spēja radīt gaidāmos notikumus savā dzīvē. Ir izpētīts, ka 80 % no informācijas mēs saņemam ar redzi un tikai pārējos 20 % ar ožu, tausti un maņu. Ne velti ir radies teiciens, ka labāk vienu reizi redzēt, nekā 100 reizes dzirdēt. Pašas, aizverot acis, radam it kā filmu par savu dzīvi – varbūt par kādu konkrētu lietu, varbūt par visu kopumā. Izdzīvojam to ar sirdi un atdodam savus sapņus Radītājam. Jo, to gan der atcerēties, ka bez Dieva svētības nenotiek nekas. Taču arī savs ieguldījums savā nākotnē ir jāveic pašām.

Arī man pašai šajā jomā vēl tāls ceļš ejams, lai savas „sliktās” domas iemācītos kontrolēt vairāk, taču esmu arī piedzīvojusi ne vienu vien apstiprinājumu, ka domas darbojas pilnīgi reāli. Pat ļoti.

Atceros pat tādu vienkāršu gadījumu. Pirms daudziem gadiem nejauši kādā žurnālā ieraudzīju skaistu, maigas aveņkrāsas kostīmu. Tas tik ļoti iepatikās, ka sakārojās arī man tādu un bieži vien domās iztēlojos, kā es tādā izskatītos un justos. Taču tajā brīdī nebija tādu iespēju, kā pašai likās, šo sapni realizēt. Taču sajūtu līmenī, šad un tad, pilnīgi nejauši tomēr atcerējos par to.

Un tad, jau pēc krietna laika, ejot garām kādam audumu veikalam Rīgā, skatlogā ieraudzīju savu skaisto, aveņu krāsas audumu! Pirmajā brīdī pilnīgi apjuku. Tas bija tieši tāds , kādu biju vēlējusies. Nu, un protams, audumu nopirku, kostīmu uzšuvu un valkāju to vairākus gadus un jutos tajā tik ļoti jauki! Žēl, ka nav saglabājusies neviena bildīte no tā laika, tad noteikti Tev būtu to šeit parādījusi.

Un vēl kas – mazliet par lielām lietām! Esmu lauku meitene, tā teikt – no matu galiņiem, ar visu, kas vien piederas lauku dzīvei – ar agriem vasaras un ziemas rītiem, dārzu ravēšanu, siena grābšanu un kraušanu, ar visu tuvāko mežu un purvu izzināšanu, ogošanu, sēņošanu un maijpuķīšu lasīšanu savā bērzu birzī. Taču tā dzīve iekārtojās, ka pēc skolas beigšanas, līdz 40 gadiem dzīvojām dzīvoklī un mani bērni arī ir dzimuši un auguši pilsētā. Taču vienmēr biju sapņojusi, ka gribētu nelielu māju, tajā vajadzētu būt kamīnam, kur varu baudīt dzīvās uguns tuvumu, un protams, dārzam, kur ziedēs daudz dažādas puķes. Un vēl kāds nosacījums – kaut kur tuvumā lai būtu jūra. Iepazīstot jūru, kad mācījos Bulduros, nespēju to vairs aizmirst. Man tā ir kā draudzene, kas uzklausa un paņem prom manas rūpju sajūtas un iedod ierosmi un spēku jaunām, veiksmīgām domām.

Nu ko, nekādas mazās šis vēlmes nebija gan, vai ne? Taču tobrīd – pilnīgi nereālas, kā man likās, jo dzīvoju Vidzemē, kur jūra krietni tālāk kā 100 kilometri un arī tādas rocības man nebija, ka varētu atļauties māju un kur nu vēl ar dārzu. Bet tas taču neaizliedz sapņot, vai ne?

Kad, gadus piecus atpakaļ, pie manis atbrauca draudzenes, kuras tobrīd man bieži bija blakus un tikām par saviem sapņiem runājušas ne vienu reizi vien, viņas bija pārsteigtas! Jo – man šobrīd ir viss tas – sapņotais!

Dārzā zied un smaržo puķes, varu iekurināt kamīnā uguni, kad ir vēss un varu iesēsties mašīnā un aizbraukt pastaigāties gar jūru, jo tā ir vien 20 kilometru attālumā. Lūk, tā notiek ar sapņiem! Ja vien, atļaujas sapņot un uzticēt tos kam augstākam – tam visu aptverošajam spēkam, kas vienmēr laipni gaida mūsu uzticību un ir gatavs palīdzēt. Un tu taču esi tāda pati sieviete kā es, ar saviem sapņiem un laimes redzējumu. Kāpēc gan tev tas būtu neiespējami?

Vēl kāds līdzeklis, kas darbojas tikpat veiksmīgi, ir afirmācija jeb apgalvojums. Vārds, tas ir svarīgs cilvēciskās kultūras elements. Visās pasaules reliģijās vārdam ir atvēlēta goda vieta. Evanģēlijā ir teikts, ka sākotnēji „Vārds bija pie Dieva, vārds bija Dievs”. Cilvēki sazinās vārdiski un bieži vien domā vārdos. Domas rada emocijas un tēlus , kas pārveido mūsu uzvedību.

Kāds tad ir šis mehānisms? Bieži atkārtojot pozitīvus, sev vēlamus apgalvojumus, tie nokļūst mūsu zemapziņā un sāk darboties – pamazām kļūstot reāliem. Ko sēsi, to pļausi, vai ne? Mūs prāts var būt mums gan palīgs, gan ienaidnieks. Ja tu saki sev, ka tev izdosies, tad tas arī notiks! Ja teiksi pretējo – tā arī būs. Mūsu zemapziņa atradīs iemeslus , lai tas darbotos. Tavs uzdevums ir ticēt – ticēt un paļauties, un kontrolēt savas domas, lai sasniegtu savus mērķus visās jomās – sākot no savas veselības, sevis realizēšanas iespējām un vēl bezgalīgi daudzām citām jomām.

Domas ietekmē gandrīz visas mūsu dzīves jomas un, ne mazāk kā citas, arī mūsu veselību – gan fizisko, gan garīgo, gan mentālo. Domām kā enerģijai piemīt milzīgs spēks un šis domu spēks izpauž savas tiesības ikkatrā Visuma stūrītī. Un kas ir mūsu mazais Visums ? Protams, tā esi tu pati!

Nu ko – atrodam ceļu pie labajām domām?

Uz tikšanos tepatās,

Sarmīte

Vai esi ievērojusi? Kad notiek kāda ārpuskārtas, neparedzama situācija, notikums, kas neiekļaujas nekādos pierastajos un ierastajos drošības un stabilitātes rāmjos un, bieži vien, pat jebkuros neparedzētos apstākļos, cilvēkiem allaž ir tieksme paredzēt to sliktāko…

„Nestāvi tik tuvu malai, nokritīsi…Jaunais šefs, droši vien, atvedīs savu komandu… Ka tik pasūtītājs „nepiečakarē”… Manējā izmēra, kā vienmēr, nebūs…” utt.utt. Vēl vairāk – mūsu smadzenēs izveidojas veseli kino seriāli, pie tam, jo „svarīgāks” cilvēks, jo nopietnāka scenārija situācija veidojas, ar  vēl negatīvākiem sižetiem…

Mēs tā esam pieraduši gaidīt to sliktāko, ka ar kaut kādu izkropļotu baudu paziņojam: „Nu es taču teicu!”

Nē, vairums no mums sevi nesauc par neveiksminiekiem. Dažreiz mums ir pat mega plāni un mega sapņi. Tikai mega plānu izstrādei tiek ziedots tik maz laika, ka gatavība sastapties ar  sliktāko ir tik spēcīga, ka pilnībā bloķē iespēju notikumiem attīstīties ja ne vajadzīgajā virzienā, tad tempā, noteikti.

Paiet gads, divi, pieci, bet mēs joprojām gaidām globālas pārmaiņas uz to labāko, paredzot sliktāko visos sīkumos. Pie tam, bieži vien, mēs pat neievērojam šo mūsu īpašību, kas ir kļuvusi jau par paradumu. Negatīvais scenārijs dzimst un izzūd līdz ar  situācijas atrisinājumu, vienlaicīgi.

Divas mašīnas brauc viena otrai pretī ar milzīgu ātrumu. „Saskriesies!” – mēs domājam, noskatoties šādā ainā…”Nē, nesaskrējās…” – bet doma sava niecīguma dēļ pat nepaspēj nonākt līdz apziņai. Tas notiek automātiski – katrā situācijā mēs vispirms redzam bīstamību. Kāds var teikt: izdzīvošanas instinkts. Bet, varbūt, vienkārši slikts paradums, kas mūsos iepotējies ne visai laimīgās un ne visai veiksmīgās apkārt esošās sabiedrības iespaidā?

Neviens nesaka, ka uz visu jāaizver acis – vienkārši ir jākontrolē savas domas.

Visvieglāk to sākt darīt tajās daudzajās situācijās, kas mūs neskar tieši. Kā šai piemēra ar divām automašīnām: pārtver savu negatīvo domu lidojumā, nomaini ar apstiprinošu „viss būs labi!” un tā jau būs tava mazā, pirmā uzvara .

Iemācies bloķēt automātiskos scenārijus sīkumos un pienāks brīdis, kad tava dzīve mainīsies pilnībā! Tāpēc, ka no tā brīža, katrā situācijā tu spēsi ieraudzīt iespējas, pārstāsi uztraukties par notikumiem, kas, visdrīzāk, nekad nenotiks.  Un tu kļūsi laimīgāka  sieviete, kas pilnībā kontrolē savas domas un savu dzīvi.

Ar cieņu un uz tikšanos tepatās,

Aija