Nav noslēpums, ka dažādi sadzīves ieradumi par mūsu personību var pavēstīt ļoti daudz.

Ne velti, senos laikos, pieņemot darbā strādnieku, saimnieki vispirms to sēdināja pie galda un skatījās kā viņš ēd. Tā viņi secināja, cik labs strādnieks viņš būs.

Pavērosim kā uzvedas pie galda mūsu viesi un mēģināsim secināt, kas viņi ir par cilvēkiem.

Cilvēks virtuozi lieto galda rīkus, viņš brīnišķīgi zina, ka nazis jātur labajā rokā, bet dakšiņa kreisajā utt. Visdrīzāk, ka šis cilvēks arī dzīvē uzvedas ļoti pareizi. Ja kaut kas rit ne pēc plāna, tas viņu var stipri izsist no sliedēm, bet neordinārās situācijās viņš var pat apjukt.

Pret galda rīkiem ciemiņš izturas pietiekoši demokrātiski un rīkojas kā viņam ir ērtāk: piemēram, ja viņam neizdodas veikli aizķert desas šķēli, viņš to paņems ar roku. Šis cilvēks visdrīzāk ir atvērts un bez īpašiem kompleksiem, viņam ir lokana daba un viņš vienmēr prot situācijai pielāgoties.

Tiem, kuriem ir ieradums ēst no kopēja šķīvja (piemēram, salātu), nav ieaudzinātas pieklājības normas. Viņi necieš noteikumus un viņus nemaz neuztrauc citu domas un attieksme.

Teiciens „kas ātri ēd, tas ātri strādā” ir pareizs. Tie, kuri ļoti ātri izēd savu šķīvi, patiešām ir spējīgi ātri izdarīt viņiem uzticēto. Tikai tas nenozīmē to, ka arī darba kvalitāte būs laba.

Tiem, kas ēd lēnām ir ļoti lēnīga daba. Viņi visu dara bruņurupuča ātrumā, ar izjūtu, jēgu un plānojumu. Nav jēgas šiem cilvēkiem likt kaut ko darīt operatīvi, bet rezultāts var būt ļoti kvalitatīvs.

Ja ciemiņš piepilda šķīvi pa druskai no visa, kas atrodas uz galda un tad šo maisījumu ēd, tas nozīmē, ka pie tava galda sēž vienkāršs un pieticīgs cilvēks.

Ja viņš liek uz šķīvja vienu, tad otru un visu apēd pakāpeniski, izjūtot katra ēdiena garšu, viennozīmīgi, pie tevis viesojas gardēdis. Dzīvē viņš var būt rafinēts estēts un ar attiecīgiem „izlēcieniem”.

Ciemiņš nekautrējas piepildīt šķīvi ar ēdienu, sniedzas pēc papildus porcijas un lūdz ielikt te vienu, te otru ēdienu? Tas ir cilvēks ar labu apetīti un, kā saka, bez kompleksiem.

Viņa šķīvis ir gandrīz tukšs? Tas nenozīmē, ka cilvēks ir uz diētas vai viņam ir slikta apetīte.

Iespējams, arī viņam ir vēlēšanās izmēģināt visādus ēdienus, bet baidās izskatīties pēc rīmas, tāpēc arī kautrējas piepildīt šķīvi. Tādiem cilvēkiem ir ļoti svarīgas apkārtējo domas.

Nebūtu lieki pavērot arī to, kur cilvēks, ēdot ar labo roku, novieto kreiso.
Ja kreisā roka ir sažņaugta dūrē, tad tās īpašnieks ir agresīvs un noslēgts cilvēks. Tiesa gan, viņš ir prasīgs pret sevi un mīl šad tad pasapņot.

Tie, kas kreiso roku uz galda novieto ar delnu uz leju vai uz augšu, ir pārlieku paļāvīgi un var viegli kļūt par krāpnieku upuri. Bez tam, mīlas frontē viņiem neveicas.

Tie, kas roku novieto uz ceļgala, ir viltīgi.

Ja kāds ēšanas laikā ar kreiso roku saspiež ceļgalu, viņš ir skops. Viņš ir aprēķina cilvēks un mērķtiecīgs. Viņš var, piemēram, dzīvot ar vienu cilvēku, bet mīlēt citu.

Ja cilvēks brīvi roku novieto uz galda, atbalstot to pret elkoni – viņš nepazīst apjukumu, ir pacietīgs, bet, ja zaudē savaldību, situāciju labot ir grūti.

Tiem, kuru roka ēdienreizes laikā tiek atbalstīta pret galda malu, ir nepastāvīgs raksturs. Ar viņiem ir vieglāk runāt emociju, nekā loģikas valodā.

Daži maltītes laikā ar kreiso roku atbalsta galvu. Visbiežāk šie cilvēki nav no šīs pasaules. Pat baudot ēdienu, viņi turpina domāt par matemātisku uzdevumu risināšanu, par globālām problēmām un citiem abstraktiem jautājumiem, kuri viņus uztrauc vairāk nekā ikdienišķā maize.

Starp citu par maizi. Ja viesis aizkosto maizes gabaliņu novieto uz salvetes vai šķīvja maliņas, tad tas neko īpašu par viņu nevēsta.

Bet, ja maizes gabaliņš kreisajā rokā tiek turēts pastāvīgi, tad tāds cilvēks slikti saprot svešus jokus, kaut arī pats labprāt mīl neveiksmīgi pajokot vai arī mīl romantiku – piemēram, dziesmas ģitāras un glāzītes pavadījumā. Galvenā šī cilvēka labā īpašība ir atbildība.

Nu re, ja pie tava galda ir sasēdušies diezgan liels viesu skaits, tad par savām paziņām tu varēsi uzzināt šo to jaunu.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Šodien gribētos parunāt par problēmu, ar kuru saskaras daudzas sievietes.

Par to bieži vien klusē, bet tieši tā nereti sievieti pastumj to attiecību virzienā, kas vēlāk viņas dzīvi padara nepanesamu.

Katrs cilvēks zina, kas ir spiediens. Spiediens ir vardarbība pār kāda gribu, pārliecību, pasaules skatījumu, sava viedokļa uzspiešana. Īpaši spēcīgs ir sabiedrības spiediens no vecāku, draugu, draudzeņu, paziņu puses uz sievietēm, kurām nav ģimeņu vai attiecību.

„Vēl neesi precējusies?”, „Tev jau trīsdesmit, bet joprojām neesi precējusies!”, „Visas tavas draudzenes sen jau apprecējušās, bērnus audzina…”, „Tev ir laiks nopietni padomāt par savu nākotni!”, „Es tavos gados jau divus bērnus audzināju…”… utt.

Aiz visiem šiem izteicieniem slēpjas viena doma: „Ja tev nav tuvu attiecību ar vīrieti (vai tev nav ģimenes), tātad ar tevi kaut nav kārtībā, tu esi nepilnvērtīgs cilvēks un nevari būt laimīga”.

Vienmēr pēc tam seko runas par to, cik grūti būt vienai, pansionātā vientulībā pavadītu vecumdienu apraksts, un beidzot, kroņa frāze: „Un vecumdienās tev nebūs neviena, kas glāzi ūdens pasniegtu!”

Pats briesmīgākais notiek tad, kad ārējais spiediens kļūst par iekšējo. Tas ir tad, kad pati sieviete tā sāk domāt. Tiklīdz galvā parādās doma „ar mani, laikam, kaut kas nav tā kā vajag…”, tā uzreiz sākas personīgo trūkumu meklējumi (un tas vienmēr beidzas ar panākumiem) , sākas pašapziņas un pārliecības par sevi samazināšana, savas pievilcības pārvērtēšana un savu sasniegumu nozīmes samazināšana.

Šo visu faktoru iedarbībā sieviete sāk veikt nepārdomātus soļus, uzsākt attiecības ar vīriešiem, ar kuriem viņai nav nekā kopīga, liekot apprecēšanos kā galveno dzīves mērķi. Sieviete pazaudē sevi, savas vērtības un vēlmes. Tagad visa viņas labklājība būs atkarīga tieši no tā vai viņas dzīvē vīrietis ir vai nav.

Kamēr sievietē ir šīs bailes palikt vienai, sabiedrības spiediens viņas dzīvi padarīs neciešamu. Pārvarot bailes, sieviete var radīt tās harmoniskās attiecības, par kurām vienmēr ir sapņojusi. Ja šo baiļu nebūs, tad sabiedrības spiediens uz sievieti neradīs nekādu efektu. Viņa mierīgi izturēsies pret tādiem jautājumiem un izteicieniem, saprotot, ka pēc būtības tie visi ir manipulācija.

Lūk, daži principi, kuri palīdzēs pārvarēt bailes palikt vienai:

1. Katram cilvēkam sava dzīve. Nav viena standarta priekš visiem, katrs ir unikāls, ar savu dzīves ceļu.

2. Tu nekam neesi neko parādā. Vēl jo vairāk, ja tiek runāts par attiecībām, ģimenes veidošanu un bērnu dzemdēšanu. Nevienam nav tiesību no tevis to pieprasīt. Šai jautājumā tev ir personīgās domas.

3. Tikai tu zini, kas tev būs labāk. Cilvēks attīstās tikai tad, kad pieņem lēmumus pats. Tu pats veido savu dzīvi, izvēloties tajā to, kas der tieši tev, bet nevis atbilst apkārtējo cerībām.

4. Tu esi vērtīga pati par sevi, un ne tikai tajos momentos, kad tavā dzīvē ir vīrietis. Tas tev jāielāgo uz visiem laikiem.

5. Vislabākais veids izvairīties no vientulības – pārstāt baidīties no tās. Dzīvo pilnīgu un priecīgu dzīvi neatkarīgi no tā vai tavā dzīvē ir mīļotais cilvēks vai pagaidām vēl nav.

6. Attīsti pret sevi mīlestību. Bez patiesas mīlestības pret sevi harmoniskas attiecības izveidot ir neiespējami.

7. Mīlestība noteikti atnāks. Ja tu šo principu pieņemsi pilnībā, bailes izzudīs pašas no sevis. Tavā dzīvē noteikti ienāks mīlestība, ir tikai japārstāj drudžaini jautāt: kad? kur? un kā? Vienkārši dzīvo, vienkārši priecājies, attīsti sevī vislabākās īpašības, dalies ar Pasauli savā priekā un mīlestībā! Atceries, ka mīlestība ienāk tikai sagatavotā sirdī.

Ja šos principus tikai lasīsi – tas neko daudz nemainīs. Tiem jābūt pārdomātiem, pieņemtiem un realizētiem praksē. Darbam ar sevi jābūt iekšējam un ārējam.

Tieši tā visa rezultātā tu kļūsi laimīga un neatkarīgi no tā, ko domā tavas draudzenes, darba biedri vai vecāki.

Uz tikšanos tepatās,

Aija