Ja vien mēs zinātu precīzu savas pēdējās dzīves dienas datumu… – kā mēs dzīvotu? Es domāju, ka citādāk.

Lai vai cik tālu vai tuvu šis datums būtu redzams kalendārā, savu attieksmi pret laiku mēs noteikti mainītu kardināli. Izturētos pret to daudz uzmanīgāk, saudzīgāk. Pat, ja zinātu, ka mums vēl pusgadsimts priekšā.

Tas, ka mēs nezinām savas nāves dienas datumu, rada bezgalīgas dzīves ilūziju. Ar prātu mēs saprotam, ka dzīve agri vai vēlu beigsies, bet dzīvojam tā, it kā šis „vēlu” nepienāks nekad.

Mēs nedāvājam siltumu saviem tuviniekiem un sildām ar komplimentiem svešus cilvēkus. Tikai tāpēc, ka mums patīk radīt labu iespaidu. Ar tiem, kas mūs nepazīst, tas ir viegli. Tas ir daudz vieglāk, nekā ar tiem, uz kuriem esam klieguši, kuriem esam melojuši, kurus esam krāpuši un, kurus esam pievīluši.

Mēs tērējam savus spēkus, lai izliktos, ka esam labi, tā vietā, lai tādi vienkārši būtu. Baidoties no vientulības, mēs dzīvojam ar tiem, ar kuriem nejūtamies laimīgi.

Mēs uztraucamies par to, kas savu aktualitāti zaudēs jau pēc nedēļas. Mēs tonnām pērkam lietas, kuras jau rīt mums būs kauns izmantot, jo nebūs vairs modē un „modeļi” būs jau novecojuši. Rīt šīs lietas mūs jau tracinās.

Mēs par daudz ko sapņojam, bet mīdāmies uz vietas. Mēs netiecamies piepildīt savus sapņus un ierobežojam sevi tikai ar sarunām par tiem.

Mēs dusmojamies, uztraucamies, skumstam. Mēs neuzticamies pat paši sev.

Mēs no daudz kā baidāmies, kaut arī baidīties ir jēga tikai no viena: šo dzīvi nodzīvot bezjēdzīgi.

Un nākas secināt, ka vienīgais, uz ko šai dzīvē būtu jātiecas, ir prieks un mīlestība.

Dariet sev labu. Dariet labu visiem, kas ir ap jums. Priecājieties. Priecējiet. Sasildiet sevi no iekšienes un tā sasildīsiet visu, kas ir ap jums.

Dzīvosim mīlestībā. Viss pārējais ir pārejošs un niecība.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Es zinu. Šīs pārdomas (tas ir tulkojums no krievu valodas) kādam noteikti palīdzēs, bet kādu, varbūt, sadusmos, kādam liks nopietni aizdomāties, kādam liksies absolūti neinteresantas, un kādu, varbūt, glābs TAI dzīvei.

——————————

Reiz tas viss beigsies. Šī dzīve beidzas pēkšņi un nekad neizdosies tam būt gatavam. Nekad nav un nebūs tā, ka šodiena vai kāda cita diena ir labākā diena, lai tas notiktu…

Šai momentā mēs zaudēsim visu. Mūsu mantu, statusu, mūsu mīļos. Mēs paliksim vienatnē ar sevi un savu sirdi. Jo tas ir vienīgais, kas būs ar mums arī tālāk.

Attiecības, lai vai cik brīnišķīgas tās bija, beigsies. Un, ja pirmais mūs atstās partneris, mums tas būs jāpārdzīvo, jāpārkārto sava dzīve, jāpārveido pašiem sevi. Kādu laiku būs jādzīvo tālāk. Un pēc tam jādodas nezināmajā…

Bet varbūt pirmie aiziesim mēs – ar vainas apziņu, ka nespējām savu pienākumu izpildīt līdz galam. Gandrīz vienmēr attiecību beigšanās velk sev līdzi arī vainas apziņu – varēju, bet neizdarīju, nepateicu, neatbalstīju, ne līdz galam biju patiesa… Ar šādu dvēseles smagumu aiziet ir ļoti grūti. Kā ar akmeni kaklā.

Lai gan tas viss atkarīgs tikai no mums – vai un cik daudz mēs izrādām mīlestību, cik daudz un ko viens otram sakām, kā izturamies un atbalstām viens otru. Dot pietiekami daudz mīlestības? Tas laikam nekad nav iespējams, jo vienmēr gribēsies vairāk. Bet var mīlēt tā, lai pēc tam par to nebūtu kauns.

Šāda mīlestība iespējama tikai tad, ja mēs mainām savu sirdi. Raupju un aukstu, egoistisku un netīru – tā atkal var kļūt par saulīti. Kurai blakus ir silti un viegli. Un tad arī nenovēršamais vairs neliekas tik briesmīgs.

Lai vai kā mēs necenstos, viss beidzas. Un kā dzīve rāda, tas vienmēr notiek negaidīti. Kad vēl daudz ko varēja izdarīt, bija daudz plānu, daudz ideju. Un pēkšņi… Jeb ne pēkšņi?

Mēs neko nevarēsim paņemt sev līdzi. Neko un nevienu. Patiesības mirklis iestāsies vienatnē ar sevi. Tā būs saruna ar Dievu – aci pret aci. Neviens to neizdarīs mūsu vietā.

Bet kā mēs dzīvojam? Kā mēs tērējam sev atvēlēto laiku? Vai radām kaut ko labu jeb neapdomīgi to izšķiežam? Krājam materiālās vērtības vai domājam par to dienu, kad viss materiālais zaudēs vērtību? Vai mēs dāvājam cilvēkiem mīlestību jeb “izsūcam no viņiem pēdējo sulu”?

Reiz tas viss beigsies. Tas, pie kā esam pieraduši. Mums nebūs vairs jāceļas un jāiet uz darbu, nebūs jāgatavo ēst, jāuzkopj māja. Mēs neredzēsim savu tuvinieku sejas, kuri mums tik daudz nozīmē – vīru, bērnus, draugus. Vai mēs satiksim viņus pēc tam? Varbūt jā, bet varbūt nē. Jebkurā gadījumā tā būs pavisam citāda satikšanās.

Pazudīs arī tas viss, ko mēs mīlam. Šokolāde un kūkas, ziedi, kleitas, mašīnas, ērta māja ar rozā aizkariem, telefoni, datori, internets… Tas viss pazudīs bez pēdām.

Un vienīgais, kam būs jēga – mūsu dvēsele, tās tīrība un prasme mīlēt. Prasme dzirdēt tās balsi. Tas, ko ne par kādu naudu nenopirksim. Tas, kas palīdz mums attīstīt attiecības ar citiem cilvēkiem. Un attiecības pašiem ar sevi.

Kā iemācīties mīlēt vientulībā? Kā iemācīties piedot? Kā atvērt savu sirdi un būt patiesiem? Bez citiem cilvēkiem blakus tas nav iespējams… Tādēļ mūsu dzīvē ienāk mums tuvie cilvēki. Viņi māca mūs mīlēt. Piedot. Atlaist. Kalpot. Pieņemt un dot.

Mūsu attiecības kalpo, lai šai dienai sagatavotos. Dienai, kad neko nenoslēpsim un nenoglabāsim. Kad no sevis nekur neaizbēgsim. Un saņemsi tikai to, ko esi pelnījis. Te nesamelosi, te nenopirksi vēlamo rezultātu, te neizdosies sarunāt, izmantojot pazīšanos.

Reiz tas viss beigsies. Par to ir vērts atcerēties jau tagad, kamēr esam vēl te. Kamēr varam mainīt mūsu vēstures finālu, esot šajā ķermenī. Kamēr mēs varam mainīt savu sirdi…

Oriģinālās publikācijas autore: O. Vaļajeva

Uz tikšanos tepatās,

Aija

“Daudz pēdējā laikā domāju par pēdām, kuras cilvēki atstāj citu dzīvēs, ja vispār atstāj. Un kāpēc vieni atstāj, bet citi nē. Mana šādu pēdu kolekcija ir diezgan dažāda. Kāds ienāca uz neilgu laiku un lika mainīt skatījumu uz pasauli.

Kāds pēc sevis atstāja trīs-četras muzikālas kompozīcijas. Vai divus-trīs vārdus, kuri kļuva par savējiem. Vai čemodānu. Kāds krāpa tā, ka uz visiem laikiem iemācīja būt uzticīgai. Bet kāds skaidroja mīlestību tā, ka pat, mīlot, negribēsies šo vārdu izteikt skaļi – tik ļoti tas šobrīd ir sabojāts. Kādam paldies par to, ka bija, kādam paldies par to, ka vairs nav. Bet kāds pazuda, kā nebijis, un pat ne vārdu nav par to, ne nožēlas… Apbrīnojami.”

@Polina Gaverdovskaja

P.s. Jā…..cik dažādas ir šīs cilvēku pēdas – gan mūsu pašu, gan citu atstātās…Tāpat kā smiltīs – citas dziļākas, citas tikko manāmas, citas lielākas, bet citas pavisam sīkas…Citas gribas pat piemērīt, no citām gribas izvairīties…Citas ar laiku izzūd pavisam, citas paliek dvēselē iespiedušās uz visu atlikušo mūžu. Bet kādas ir mūsējās – citu cilvēku dzīvēs?…

Aija

Mūsu dzīves notikumi ir vislabākais informācijas avots. Gadu nogales ir dzīves periodi, kad ir jāatrod laiks pārdomām un laiks, lai rīkotos. Un, ja mūsu saspringtajā dienas grafikā otrajam laiks atrodas, tad nopietnām pārdomām, izvērtēšanai un savas personīgās dzīves notikumu analīzei laika mums neatliek.

Mūsu (un nevis svešas) dzīves pieredze var kļūt par pārsteidzošu vērtību avotu, par tādu kā valūtu. Bet tā par tādu kļūs tikai tajā gadījumā, ja tu atradīsi tam laiku.

Jo galu galā, cilvēku dzīves atšķiras un veidojas, nevis no konkrētiem notikumiem, bet gan no attieksmes pret notiekošo. Viens no veidiem kā savai dzīvei par labu izdarīt kaut ko pozitīvu ir saņemt no tās vērtīgu informāciju.

Vispiemērotākais laiks pārdomām, tās ir laika intervālu beigas – nedēļas, mēneša, ceturkšņa vai gada. Viedie cilvēki zināja, kā savas dzīves pagātni izmantot par labu nākotnei. Nedēļas beigās velti dažas stundas, lai pārdomātu un novērtētu visus šajās septiņās dienās notikušos momentus un visu pozitīvo pieredzi ieguldi nākamajās dzīves dienās. Mēneša beigās velti dienu, lai izanalizētu trīsdesmit dienu notikumus. Bet gada beigās pārdomu laikam velti veselu nedēļu. Iedomājies tikai – KĀDU pieredzes bagāžu tu ieguldīsi nākamajā dzīves nedēļā, mēnesī vai gadā!

Tu teiksi nav laika, tu teiksi – kas par muļķībām? Man gan liekas pretēji…Ir tiešām muļķīgi dzīvi vienkārši nodzīvot… Vai ne tamdēļ mums dota šodiena, lai no tās mācītos rītdienai? Vai ne tamdēļ mums doti notikumi, lai tos analizētu un no tiem mācītos? Vai ne tamdēļ mums dota dzīve, lai to nodzīvotu godam? Mēs esam pieraduši, ka loģiski ir nodot ceturkšņa un gada atskaites darba vietās, bet kāpēc mēs šādu atskaiti nenododam sev gada beigās?

Un iedomājies kā šādā veidā varētu izanalizēt savus nodzīvotos 30, 50 vai 70 gadus un iegūto pieredzi un praksi ieguldīt nākamajā dzīves posmā! Tieši tāpat var analizēt darbu, konkrētu projektu, attiecības – ar vienu mērķi – šo dzīves „punktu” padarīt vēl labāku vai kaut ko tajā mainīt.

Bet vienu gan ievēro: analizē ne tikai pozitīvos, bet arī negatīvos momentus, ne tikai veiksmi, bet arī neveiksmes. Bieži vien tieši tas mums var dāvāt visvērtīgākās dzīves skolas stundas un tieši tās kļūst par mūsu labākajiem „skolotājiem”.

Tici man, šis process ir daudz vērtīgāks par kārtējo rīcību, kura galu galā, varbūt, atkal būs nepareiza vai kļūdaina.

Vai tu bieži domā par dzīvi?

Vai esi aizdomājusies par to, KĀ tu dzīvo?

Vai tu kontrolē notikumus, kuri ar tevi notiek?

Vai tu centies analizēt kāpēc tava dzīve ir tieši tāda (laba vai ne visai, nav svarīgi) un ne citāda?

Ja tu agrāk to neesi darījusi, tad tagad, gada beigās, pārdomām par savu dzīvi ir īstais laiks. Iekārtojies ērtāk un padomā:

Ko tu gribētu no dzīves saņemt?

Ar ko tu gribētu nodarboties?

Kāda, tavuprāt, izskatās veiksme?

Kādas nodarbes tevi dara laimīgu?

Kuras no tām tev liek zaudēt laika izjūtu?

Kuras darbības tev sniedz labsajūtu un mieru?

Kas tevi interesē visvairāk?

Kādas grāmatas tev patīk lasīt?

Kādas filmas un raidījumus tu izvēlies skatīties?

Varbūt tev patīk mācīties vai mācīt citus?

Kā tu izturies pret sportu, mūziku, ceļojumiem?

Varbūt tev patīk daba, dzīvnieki?

Tu jau zini, ka vislielākos panākumus sasniedz tie, kas nodarbojas ar to, kas viņiem patīk. Tagad padomā par to, ko tu saņem no dzīves šobrīd un kas tad ir tas, ar ko tu nodarbojies šobrīd? Un,ja atbilde tev nepatīk – vai tiešām ir tik ļoti sarežģīti ŅEMT un sākt nodarboties ar to, kas tev tiešām patīk? Ko tu esi darījusi pagājušajā gadā, lai piepildītos tavi sapņi?

Uzraksti uz papīra divus sarakstus un salīdzini tos. Un izdari secinājumus.

Padomā, vai tik tu netērē laiku veltīgi?

Ko tu varēji izdarīt un ko tu izdarīji?

Ja tu šim procesam sadūšosies, ja tu pret to izturēsies nopietni, tici man – šīs pārdomas tev nebūs veltīgas! Tās palīdzēs tev izanalizēt pagājušo gadu un nākamais gads tev izskatīsies daudz priecīgāks, daudz cerīgāks un daudzsološāks! Tu ar lielu iekšēju gandarījumu un smaidu uz lūpām Jaungada naktī pacelsi šampanieša glāzi, jo tu zināsi, ka viss būs labi!

Tev noteikti izdosies, tikai, lūdzu, nenoslinko arī šogad!

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Vai atceries? Šis būs TAS buduāra stūrītis, kurā varēsim palasīt vēstules, kas nav adresētas tikai man vai Sarmītei – tās ir mūsu lasītāju pārdomas, rindiņas, kurās ir gan prieki, gan sāpes, gan atmiņas, gan sapņi …Un varbūt kādai tās palīdzēs – varbūt pašai rakstītājai, varbūt tai, kas lasa tobrīd un jūt to pašu. Raksti arī tu, ja tev ir kas pasakāms, ja tev ir kas uz sirds…

Sveika, Aijuk!

Paldies, ka apjautājies… – es dzīvoju neslikti, precīzāk sakot, labi! Patlaban radošās izpausmēs vairāk nodarbojos ar garšīgu ēdienu gatavošanu, skaistu zeķīšu, cimdiņu un citu adījumu veidošanu, un patlaban visintensīvāk pašdarbojos ar sāpju iz bērnības atrisināšanu, noņemšanu (nevis iedzīšanu dziļāk zemapziņā). Pamazām pašdakterējoties, šķiet, topu par cilvēku, kurš varētu palīdzēt citiem :). Pieredze tak ir mūsu bagātība!

Pārliecinājos, ka V.Siņeļņikovs ir ļoti gudrs kā psihoterapeits, jo dzīvē beidzot uzskatāmi ieraudzīju, cik ļoti mūsu zemapziņā ieslēgtās programmas iedarbojas uz apkārtējiem cilvēkiem.

Savu dzīves atgadījumu, kas bija kā no viņa grāmatas rakstīts, sanāk gandrīz aprakstīt kā lasītājas vēstuli. Varbūt šoreiz nesanāks sakarīgi un publicējami, bet uzlabotais variants (Aijas piezīme: nekas netika uzlabots ) varbūt noderētu arī citiem pārdomām, cik ļoti mums visiem vajadzētu censties apzināties tos mezglus, kuri iegūti gan bērnībā, gan vēlākā dzīves posmā, lai, ieraugot mūsu līdzās esošo cilvēku rīcībā mūsu iekšējo programmu realizāciju, apzinātos, ka mūsu līdzcilvēki nebūt nav pie vainas, ka jāuzdod jautājums sev "kas varētu būt manī par iemeslu otra cilvēka rīcībai pret mums".

Mūsu līdzcilvēki un viņu rīcība, izturēšanās pret mums, ir mūsu spogulis. Man bija interesanti ieraudzīt jaunajā sev vidē (jaunajā mājvietā, kurā dzīvoju vienā mājā ar vairākiem cilvēkiem) kā spogulī tās pārmaiņas, kuras biju centusies ieviest ar intensīvu sevis uzlabošanas darbu. Bet, sanāca vēl labāk! Man tika dota iespēja aktualizēt un beidzot kārtīgi atrisināt savu lielāko bērnības sāpi, precīzāk, bērna, kuru pamet vienīgais labais, patiesi beznosacījuma mīlestībā mīlošais cilvēks, paliekot nelaimes ielejā, kurā visi ir nelaimīgi un mīlestībai, priekam un atbalstam nav vietas.

Vismaz beidzot redzu galu un malu savām sāpēm, kuru šķiet bija ļoti, ļoti daudz, neaptverami daudz! Sāpēm, kuras bija aizliegtas, lai nesodītu, iedzītas dziļi, dziļi zemapziņā. Kuras deva pieredzi, ka izvēlē starp mīlošo, gaišo, veselīgo un atkarīgo, vardarbīgo, ir jāizvēlas sliktais. Pieredze, ka vardarbīgais, protams, darīs nelaimīgu, bet nesāpinās, jo nepametīs. Vairāk sāp tas, kas saistīts ar mīlestību, vai ne?

Esmu ļoti pateicīga cilvēkam, kurš, pats neizprotot kādēļ, rīkojās tā, lai dzīvē realizētu manu zemapziņas programmu "ka labais vienmēr pametīs un sāpinās". It kā nekas jau nav noticis, kaimiņu puisis, nesaprazdams manu vārdu un uzvedības motīvus (es skaļi un bieži izteicu viņam komplimentus, pieradināju pie garšīgām vakariņām, un nesaprotot kāpēc, bet ļoti vēlējos ielīst viņam padusē, lai mani samīļo un kā bērnībā – pasaka, ka esmu visvislabākā, vismīļākā un kaut kā savas izjūtas mēģināju viņam izteikt), nodomāja, ka gados vecākā sieviete viņā ir samīlējusies un pieklājīgi atteica, ka viņam ir meitene, ko pēc tam apliecināja ar atbilstošu rīcību – pēkšņi viņam radās meitene, kura bija pamanāma arī īres vietā :). Man tas bija ļoti, ļoti veselīgi, jo tikai atbilstošā apstākļu kombinācijā varēja dziļi zemapziņā iedzītās vēlmes un sāpes izlīst ārā un gribēt, lai tās, tā teikt, apmierina. Protams, psihosomātika, parādījās spilgti – sirdī dūra, asinsspiediens augsts, smakšana no gadiem ilgi norītajām emocijām, kuras pēc tam tās raudāju un klepoju ārā. Ļoti palīdzēja svētie Noslēpumi jeb Sakramenti – Grēksūdze un svētais Vakarēdiens.

Protams, pārmāc brīžiem grūtsirdība un mazdūšība, vēlme būt mazai. Bet, ļoti labi palīdz asaras, atbalsta pilnas sarunas ar tuviem cilvēkiem (manā gadījumā-draudzenēm) un izklepošana, izspļaušana ārā. Sajūta tāda, ka emocijas it kā būtu atzipotas un nu kā strutas pamazām virzās augšup no dziļumiem, krājas mūsu sirdī un smacē tik ilgi, kamēr izklepo, izspļauj, citam varbūt izkliedz vai izraud. Tad paliek arvien vieglāk, vieglāk, kamēr pamazām diskomfortablās izjūtas ir beigušās, dzīves prieks un adekvāta situācijas izjūta ir atgriezusies normālā apjomā.

Apzinos, ka iekšējā sāpe, sāpīte lika "piezīmēt ūsas" jeb situāciju veidojošajām personām piedēvēt arī tās īpašības, kuras ir nepieciešamas pilnai ainai. Patlaban man ir pacietība, lai pamazām izsmeltu, izspļautu, izklepotu, izčurātu un citādi dabūtu no savas dvēseles, sirds, miesas un prāta ārā, un dzīvotu vēl veselīgāk un priecīgāk. Un vēl šobrīd man ir interesanti, kādas tieši "ūsas" es esmu "piezīmējusi" kaimiņpuisim, protams, nebrīnos, ka arī realitātē talantīgam, izskatīgam un sportiskam, bet kādas? Tā es labāk sapratīšu, kādu patiesībā es vēlētos to vīrieti, ar kuru laimīgi iet pa dzīvi.

Tāda, lūk, ir mana patreizējā darbošanās. Ļoti intensīva un ļoti, ļoti laba, jo dvēseli un psihi dziedinoša! Ir tik patīkami un labi apzināties, ka atrisinātie mezgli nākotnē vairs netraucēs! Ka iespēja kādubrīd kļūt neadekvātai arvien mazinās! Ir prieks, ka tālāko dzīves ceļu varēs iet brīvākai, sevi mīlošākai, lolojošākai! Tāds, lūk, labs man tagad ir dzīves brīdis.

Vakar, ejot mājup pa sausajām, dzeltenajām lapām, tās vācot skaistā buķetē, pamanīju, ka lapām forma ir ļoti zīmīga, Dieva mīlestību apliecinoša. Kļavām lapa izskatās kā Dieva svētības starojuma iz sirds zīmējums, bērziem lapas ir kā sirsniņas un liepām – kā lielas sirdis, kastanim – kā Svētās Trijādības atainojums, bet vēl kādam man nepazīstamam kokam bija kā balts medaljons – Dieva dotā talanta zīmodziņš. Bija patīkami un sirdij sirsnīgi apzināties, ka Dievs visur dabā ir atstājis Savas mīlestības atspoguļojumu, atgādinājumu, zīmējumu, simbolus.

Atvaino, ka sūtu atbildi ar kavēšanos, laikam vakar vēl nevajadzēja, jo darbā nepietika laika un mājās tā arī vēl nav ērtas interneta piekļuves. Laikam vēl internets nebija jāizmanto, jo viss tik un tā nāk īstajā laikā un vietā, īpaši cilvēkam, kurš uzticās Dievam, Sargeņģelim un zemapziņai.

Marija Dace

Tie ir 48 jautājumi, kurus sev jāuzdod būtu katram cilvēkam. Tas nav tests. Un uz šiem jautājumiem nav pareizu un nepareizu atbilžu.

Jo dažreiz ir tā, ka uzdotais jautājums JAU ir atbilde…

1.Cik gadus tu sev dotu, ja tu nezinātu savu vecumu?

2.Kas ir sliktāk: piedzīvot neveiksmi jeb tā arī nepamēģināt?

3.Ja dzīve ir tik īsa, kāpēc mēs darām tik daudz tā, ko mums nepatīk darīt, un darām tik maz tā, ko mums gribētos?

4.Ja darbs ir pabeigts, viss pateikts un viss padarīts, kā bija vairāk – runu vai darbu?

5.Ja tev ļautu mainīt tikai vienu lietu pasaulē, kas tas būtu?

6.Ja laime kļūtu par nacionālo valūtu, kāds darbs tevi darītu bagātu?

7.Tu dari to, kam tici, jeb centies ticēt tam, ko dari?

8.Ja cilvēka mūža garums vidēji ilgtu 40 gadus, ko tu savā dzīvē mainītu, lai to izdzīvotu maksimāli?

9.Cik ļoti tu kontrolē to, kas tavā dzīvē notiek?

10.Par ko tu vairāk uztraucies: izdarīt visas lietas pareizi, vai darīt pareizas lietas?

11.Tu pusdieno ar 3 cilvēkiem, kurus cieni un vērtē. Viņi sāk kritizēt tev tuvu cilvēku, nezinot, ka tu ar viņu draudzējies. Šī kritika ir pazemojoša un nepatiesa. Kā tu rīkotos?

12.Ja tu mazam bērnam varētu dot tikai vienu padomu visas dzīves garumā, ko tu viņam teiktu?

13.Vai tu spētu pārkāpt likumu, lai glābtu mīļoto cilvēku?

14.Ko šajā dzīvē tu dari citādāk, nekā pārējie cilvēki?

15.Vai esi redzējis neprātību tur, kur vēlāk redzēji ģenialitāti?

16.Kā var būt tā, ka tas, kas tevi dara laimīgu, nedara laimīgus arī visus pārējos?

17.Ko tu esi ļoti gribējis izdarīt, bet tā arī neizdarīji? Kas tevi attur to izdarīt?

18.Tu turies pie kaut kā, ko jau sen bija laiks atlaist?

19.Ja tev piedāvātu doties dzīvot uz citu valsti, uz kurieni tu dotos un kāpēc?

20.Vai esi spiedis lifta izsaukuma pogu vairākas reizes pēc kārtas? Vai tiešām tu tici, ka tas lifta kustību paātrina?

21.Par ko tu gribētu būt: par nervozu ģēniju vai laimīgu muļķīti?

22.Kāpēc tu esi tu?

23.Ja tu pats sev varētu kļūt par draugu, vai tu gribētu ar tādu draudzēties?

24.Kas ir sliktāk: ja tavs labākais draugs dodas dzīvot uz citu valsti, vai arī viņš dzīvo blakus, bet jūs pārstājat kontaktēties?

25.Par ko šai dzīvē tu visvairāk esi pateicīgs?

26.Ko tu izvēlētos: zaudēt visas savas pagātnes atmiņas, vai arī nekad negūt jaunas?

27.Vai var panākt taisnību, necīnoties?

28.Vai vislielākās tavas bailes ir realizējušās?

29.Vai atceries cik ļoti tu biji satraucies pirms 5 (3, 1 utt.) gadiem? Cik liela nozīmē tam ir tagad?

30.Kādas ir tavas vislaimīgākās bērnības atmiņas? Kāpēc tās ir tādas?

31.Kādas tavas pagātnes atmiņas liek tev justies patiesi īstam, dzīvam?

32.Ja ne tagad, kad tad vēl?

33.Ja tu to vēl neesi sasniedzis, tad ko tev zaudēt?

34.Vai tev ir bijis tā, ka esot ar kādu kopā, tu neko īsti nebiji teicis, bet pēc tam tev likās, ka tā bija labākā saruna visas dzīves laikā?

35.Vai iespējams nešaubīgi zināt, kas ir labi un, kas ir slikti?

36.Ja tev tagad iedotu vienu miljonu dolāru, vai tu aizietu prom no darba?

37.Ko tu gribētu vairāk: lai tev būtu daudz darba, kas ir jāpadara, vai maz darba, bet tāda, ko tev patīk darīt?

38.Vai tev ir sajūta, ka šodiena jau ir bijusi neskaitāmas reizes?

39.Kad pēdējo reizi tu esi sācis aktīvi darboties tikai ar idejas skici, bet tai ļoti ticot?

40.Ja visi, ko tu pazīsti nomirtu rīt, kuri būtu tie, kurus tu šodien apciemotu?

41.Vai tu būtu ar mieru 10 savas dzīves gadus mainīt pret pasaules slavu un pievilcību?

42.Ar ko atšķiras dzīve no eksistences?

43.Kad pienāks brīdis, kad tu beigsi domāt par riska pakāpi un sāksi darīt to, ko tu uzskati par pareizu?

44.Ja jau mēs mācāmies no savām kļūdām, kāpēc mēs baidāmies tās pieļaut?

45.Ko tu varētu darīt citādāk, ja zinātu, ka neviens tevi par to nenosodīs?

46.Kad pēdējo reizi tu ieklausījies savas elpas skaņās? Un sirdspukstos?

47.Ko tu mīli? Vai tavas pēdējās darbības pauda šo mīlestību?

48.Lēmumus pieņem te un tagad. Jautājums ir sekojošs: tu pats to dari, jeb to dara tavā vietā kāds cits?

Es domāju, ka tā ir laba viela pārdomām….Apstājies pie katra punkta un padomā, nesteidzies… – iespējams, kāds no šiem punktiem var kļūt pat par tavas dzīves pagriezienu un, varbūt, kāda no mums, beidzot, sāks ieklausīties savos sirdspukstos?

Uz tikšanos tepatās,

Aija