1. Cieni katru cilvēku, jo Kristus dzīvo viņā. Esi atsaucīgs otram cilvēkam, tavam brālim!

2. Domā labi par visiem – ne par vienu nedomā slikti! Centies atrast kaut ko labu pat vissliktākajā!

3. Vienmēr runā labvēlīgi par citiem – nerunā slikti par tuviniekiem! Labo ar vārdu panākto aizvainojumu! Neveicini starp cilvēkiem atsvešinātību!

4. Ar katru runā mīlestības valodā! Nepacel balsi, nenolādi! Neradi nepatikšanas! Neliec raudāt! Nomierini un izrādi labestību!

5. Piedod visiem visu! Neglabā sirdī aizvainojumu! Izlīgumam vienmēr pasniedz roku pirmais!

6. Rīkojies vienmēr tuvinieka labumam! Dari katram tā, kā gribi, lai darītu tev – tas ir, labu! Nedomā par to, ka tev kāds ir parādā, bet par to, ka tu esi parādā citiem!

7. Cita ciešanās izrādi līdzjūtību darbīgi! Steidzies palīgā ar uzmundrinājumu, padomu, palīdzību sirdī!

8. Strādā cītīgi, jo tava darba augļus izmanto citi, kā tu izmanto citu darba augļus!

9. Pievienojies sabiedriskajai palīdzībai tuviniekiem! Atveries nabagiem un slimiem! Dod no tā, kas tev ir! Centies pamanīt sev apkārt tos, kas meklē palīdzību!

10. Lūdz Dievu par visiem, pat par nelabvēļiem!

Kard. Stefans Višinskis (1900 – 1981)

Materiāls gūts no žurnāla „Mīliet viens otru!”, www.miliet.org

Kāpēc būtu jālūdz kādam piedošana? Nu…katram jau mums ir savi apsvērumi, savi dzīves uzskati, principi, savas prioritātes un katram sava ticība, bet visbiežāk gan cilvēki to dara vairāk sevis dēļ – lai atbrīvotos no vainas sajūtas.

Negatīvās emocijas mūs padara vājākus un atņem enerģiju. Tās  ietekmē mūsu psihi, veselību un dvēseli. Ja šo vainas sajūtu valkāsim līdzi gadiem ilgi, tad samaksa var būt smaga un katram sava…

Galvenais nenokavēt

Mums katram ir nācies pārciest sāpes, kad mūžībā aiziet tuvs, mīļš cilvēks. Nereti mēs ciešam no tā, ka neesam paspējuši šim cilvēkam pateikt cik mīļš viņš ir bijis. Ciešam no tā, ka neesam palūguši piedošanu par pāri darījumiem.

Lūgt piedošanu vajag šodien – lai nenokavētu un paspētu izdarīt to, kad vēl viss ir labojams.

Lūgt piedošanu – tā nav vājuma pazīme

Daudzi uzskata, ka piedošanas lūgšana ir vājuma pazīme. Tā nav! Tā var domāt tikai nepārliecināts, nedrošs cilvēks, kuram ir kompleksi. Viņš domā: „Es palūgšu piedošanu, bet viņš/viņa uzskatīs mani par vāju, padomās, ka es pazemojos”. Ak, cik mēs lepni esam! Cik ļoti mums bail būt pazemīgākiem, cik ļoti mums bail par to, ka kādā brīdī varētu būt zemāki par kādu. Lepnums ir ļoti daudzu ciešanu, traģēdiju un grēku iemesls.

Mēs lūdzam piedošanu vispirms jau tamdēļ, lai piedotu sev šo grēku, ko esam izdarījuši. Sevis un Dieva dēļ. Darām to, lai nomestu šo vainas nastu un turpinātu savu dzīves ceļu ar tīru sirdsapziņu. Vēl pareizāk pēc šīs piedošanas aiziet uz grēksūdzi – šo piedošanu lūgt arī Dieva priekšā. Jo šajā brīdī, kad uz ceļiem stāvam un izsūdzam šo grēku, mēs pārdomājam savu rīcību un solām to vairs neatkārtot. Tas ir ļoti svarīgi, jo daudzi, kas aiziet pie otra lūgt piedošanu, to sāk darīt „automātiski”, jo uzskata, ka tiklīdz tas tiks darīts, var droši lāčot tālāk un, ja kādu atkal aizvainos „Var taču palūgt piedošanu”.

Vai šis cilvēks pieņems tavu piedošanas lūgšanu vai nē – tas ir cits jautājums un tad jau kļūst par viņa problēmu. Ja viņš šo aizvainojumu vēlas vilkt tālāk sev līdz, tā ir viņa izvēle. Bet, ja viņš dziļi sirdī vēlas no tā atbrīvoties, tad piedos un šis smagums atbrīvos jūs abus. Pat, ja viņš ārēji to neizrādīs, agri vai vēlu tu sajutīsi, ka „ledus” starp jums sāk kust.

Lūgt piedošanu – tas nenozīmē, ka noteikti attiecības jāatjauno. Iespējams, ka ar šo cilvēku dzīves ceļi ir šķīrušies jau sen. Piedošanu lūdz ne tamdēļ, lai atjaunotu attiecības (kaut arī tas ir iespējams), bet vispirms, lai atbrīvotos no šī grēka un lai nomestu smagumu no abu pleciem. Pilnīgi iespējams, ka tu, lūgdama piedošanu, vari kļūt par glābēju arī tam otram, kurš gadiem ilgi tur sevī šo aizvainojumu.

Lūgt piedošanu mātei, tēvam.

Daudzi no mums ir aizvainojuši arī savas mātes un tēvus. Esam to darījuši muļķības, lepnības, nesapratnes dēļ. Mums tobrīd bija svarīgi kaut ko paveikt, bet vecāki to izdarīt mums traucēja. Viņi mūs kritizēja, komentēja mūsu rīcību, jo gribēja, lai mēs kļūtu dzīvē visveiksmīgākie. Viņi domāja, ka, to darot, mūs iemācīs, virzīs un motivēs. Viņi tā rīkojās, vēlot tikai labu. Viņu sapratnē.

Bet mēs atgrūdām, aizvainojām un tādejādi darījām pāri… Palūgsim saviem vecākiem piedošanu skaļi un savā sirdī. Varbūt mums pat brīžiem liekas, ka gan mēs, gan viņi to ir aizmirsuši, bet ticiet man, kad piedošana būs palūgta, tikai tad sapratīsiet, ka smagums tomēr jūsu starpā ir traucējis.

Nometīsim šo vainas sajūtu. Tā sēž dziļi mūsu dvēselē. It īpaši, ja vecāku mums blakus vairs nav.

Lūgt piedošanu bērnam.

Arī tad, kad mēs paši kļūstam par vecākiem, mēs pieļaujam kļūdas. Mēs sodām bērnus, lamājam viņus, kliedzam un bieži vien tas notiek bez pamatojuma. Ja tā ir bijis, palūdz bērnam piedošanu. Nebaidies.

Kad mēs lūdzam piedošanu, mēs parādam mums tuvam cilvēkam, ka mums nav vienalga, ka daudz par to, kas noticis, esam domājuši, jutušies vainīgi, ka tas mums sāp, bet tagad vēlamies šo situāciju atrisināt un darīt visu, lai šīs attiecības uzlabotu.

Ja neproti lūgt piedošanu cilvēkam, lūdz to Dievam.

Ir cilvēki, kuri nespēj palūgt piedošanu otram, viņos ir kaut kāda iekšējā barjera. Pat, ja viņi dikti grib, viņi nespēj no sevis izdabūt šos lūguma vārdus. Ja tu nespēj piedošanu lūgt sev tuvam cilvēkam, izdari to iekšēji, bez vārdiem un lūdz piedošanu Dievam. Es gan nedomāju, ka tas būs vieglāk… Bet tā vai citādi –izdari to.

Kad smaguma akmens ir nomests, sāpe pāriet. Abiem.

Ja tev tiešām ir izdevies patiesi un no sirds lūgt cilvēkam piedošanu (izdarīji to skaļi vai dziļi sirdī), tad izjutīsi tādu kā vieglumu. Tev būs sajūta, ka beidzot esi nometusi smagu nastu.

Iespējams pār taviem (un arī otra cilvēka) vaigiem sāks ritēt asaras. Tās būs attīrīšanās un prieka asaras. Tu pārstāsi domāt par to, kas ir bijis un pārstāsi to visu atcerēties. Tas beidzot būs palicis pagātnē.

Uz tikšanos tepatās,

Aija