Reiz dzīvoja kāda nabadzīga, reliģioza sieviete. Un pienāca diena, kad viņai nebija pat tik daudz naudas, lai pabarotu bērnus. Viņa sadūšojās un piezvanīja uz radio, un atstāja tur palīdzības lūgumu Dievam.

Viens no klausītājiem bija pārliecināts ateists un nolēma sev sagādāt prieku un svešinieci izjokot. Vīrs uzzināja viņas adresi, sazinājās ar savu sekretāri un lika viņai nopirkt dārgus produktus.

Meitene atgriezās ar vislabāko gaļas gabalu, sieriem un saldumiem. Cik liels bija viņas pārsteigums, kad priekšnieks viņai palūdza šos produktus nogādāt uz konkrētu adresi un, ja sieviete jautās, kas sūtīja ēdienu, pateikt, ka tas ir no velna.

Kad sekretāre atdeva svešiniecei sūtījumu, viņa bija tik ļoti pateicīga, ka no viņas acīm sāka birt asaras un no lūpām plūda pateicības vārdu jūra… Kad viņas sāka atvadīties, sekretāre pajautāja:

– Un Jūs nevēlaties uzzināt, kas šos produktus Jums sūtīja?

Uz ko sieviete atbildēja:

– Nē. Tas absolūti nav svarīgi, jo, kad Dievs pavēl, pat velns paklausa.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Kāds putniņš sev patvērumu katru dienu atrada nokaltuša koka zaros, kurš auga milzīga, neapdzīvota tuksneša vidū.

Bet te kādu dienu uznāca viesuļvētra un izrāva veco koku ar visām saknēm no zemes laukā. Un nabaga putnam, lai atrastu jaunu patvērumu, bija jānolido simtiem jūdžu… līdz beidzot tas nonāca dārzā, kur čaloja dzidrs ūdens un burvīgi smaržoja augļiem pilnie koki.

Un redz kā sanāk… – ja sausais koks joprojām būtu vesels, nekādi spēki putnu nebūtu piespieduši no ierastās (komforta) vietas aizlidot prom.

Kāda ir šīs līdzības morāle? Viss labākais sākas tad, kad vecais ir sabrucis…

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Kādā nelielā pilsētiņā ieradās bagāts tūrists. Atstājot ķīlā viesnīcas saimniekam 100 dolārus, viņš uzkāpa otrajā stāvā, lai apskatītos viesnīcas numuriņus. Ne mirkli nekavējoties, viesnīcas saimnieks paņem šos 100 dolārus un skrien pie miesnieka, lai viņam beidzot atdotu savu parādu.

Savukārt, miesnieks tūlīt pat skrien pie fermera, lai atdotu parādu par gaļu. Fermeris atdod parādu autoservisa īpašniekam. Autoservisa īpašnieks ātri dodas uz vietējo veikalu, lai atdotu parādu par produktiem. Bet veikala īpašnieks skriešus devās pie preču piegādātāja, kurš vēl bija aizkavējies veikala noliktavā. Un, ja jau tā sanācis, preču piegādātājam radās brīnišķīga iespēja tūlīt pat doties pie viesnīcas īpašnieka, lai atdotu parādu par pāris viesnīcā pavadītām naktīm.

Pēc brīža lejup nokāpj bagātais tūrists, paziņojot, ka diemžēl neviens no viesnīcas numuriņiem viņam nepatīk. Viesnīcas saimnieks atdod ķīlu un tūrists aizbrauc prom.

Neviens neko nesaņēma, toties visa pilsētiņa tagad var dzīvot bez parādiem.

—————

Vēlies vairāk? Te būs pārējās līdzības >>>>>

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Tā būs līdzība par mums pašiem…

Reiz kādā vakarā zemnieks sēdēja uz savas nabadzīgās mājas sliekšņa un baudīja vakara vēsumu. Māja bija pie paša ceļa, kurš garāmgājējus veda uz tuvāko ciematu.

Par ceļu gāja cilvēks, kurš, ieraugot uz sliekšņa sēdošo vīru, nodomāja: “Viņš noteikti ir slinks, viņš nestrādā un cauru dienu to vien dara, kā sēž uz savas vecās mājas sliekšņa.”

Nedaudz vēlāk pa ceļu gāja vēl viens ceļotājs. Ieraugot sēdošo vīru, nodomāja: “Izskatās, ka šis cilvēks ir Donžuāns. Sēž, lai mielotu acis uz garām ejošajām meitenēm…”

Un visbeidzot, pa ceļu gāja mežsargs, un nodomāja: “Šis vīrietis ir čakls strādnieks. Viņš cītīgi strādāja visu dienu, un tagad atpūšas un bauda rēno vakaru. “

… Patiesībā, par šo zemnieku, kurš sēž uz savas mājas sliekšņa, mēs nezinām neko. Bet mēs daudz ko varam pateikt par šiem trim garāmgājējiem: pirmais bija sliņķis, otrais – meitu ģēģeris un trešais – čakls strādnieks.

Viss, ko tu runā – liecina par tevi. It īpaši, ja tu runā par kādu citu.

Projekcija ir aizsardzības mehānisms, kuru pielietojot, cilvēks ārpasaulei piedēvē to, kas raksturīgs viņa paša iekšējai pasaulei.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Reiz dzīvoja kāds būvdarbu vadītājs. Visu savu dzīvi viņš cēla mājas, bet tad viņš kļuva vecs un nolēma doties pensijā.

– Es dodos prom pensijā, – viņš teica darba devējam. – Abi ar sievu auklēsim mazbērnus.

Saimniekam žēl bija šķirties no šī cilvēka un palūdza viņam: „Klau, sarunāsim tā – uzcel pēdējo māju un mēs tevi laidīsim pensijā. Un iedosim vēl labu prēmiju!

Meistars piekrita. Saskaņā ar jauno projektu, viņam bija jāuzbūvē māja nelielai ģimenei, un sākās: projekta saskaņošana, materiālu iepirkšana, pārbaudes …

Būvdarbu vadītājs steidzās, jo jau sapņos redzēja sevi esam pensijā. Kaut ko neizdarīja līdz galam, kaut ko vienkāršoja, pirka lētus materiālus, jo tos ātrāk varēja piegādāt… Viņš juta, ka tas nebūs labākais viņa dzīves darbs, bet savā priekšā šo rīcību attaisnoja ar to, ka tās ir viņa karjeras beigas. Kad māja tika pabeigta, viņš paaicināja saimnieku. Darba devējs māju apskatīja un teica: – Zini, bet tā ir tava māja! Lūk, ņem atslēgas un dzīvo tajā! Visi dokumenti jau ir noformēti. Tā tev ir dāvana no kompānijas par gadiem ilgo darbu!

Ko šai brīdī juta būvdarbu vadītājs, tas zināms tikai viņam vienam! Viņš stāvēja nosarcis no kauna, bet visi apkārt esošie viņu sumināja un apsveica un domāja, ka viņš nosarcis sava kautrīguma dēļ. Bet viņš sarka no kauna par savu nevīžību. Viņš apzinājās, ka visas kļūdas, viss līdz galam nepadarītais ir tagad kļuvis par viņa problēmu, bet visi apkārt stāvošie domāja, ka tas ir samulsums dārgās dāvanas dēļ. Un tagad viņam ir jādzīvo tajā vienīgajā, viņa mūžā slikti uzceltajā mājā…

Morāle? Mēs visi esam būvdarbu vadītāji. Mēs savu dzīvi būvējam tieši tāpat, kā šis meistars, ejot pensijā. Mēs nepieliekam īpašas pūles, uzskatot, ka rezultāts no šīs konkrētās būves nemaz nav tik svarīgs. Kamdēļ lieki pūlēties? Bet pēc laika, mēs saprotam, ka dzīvojam mājā, kuru paši esam uzcēluši. Jo visam, ko mēs darām šodien, ir nozīme. Jau šodien mēs būvējam māju, kurā dzīvosim rīt.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Reiz pie Skolotāja atnāca kāds vīrietis.

– Cienītais, es lūdzu Jūsu padomu. Savu dzīvi esmu iekārtojis labi – esmu tirgonis, es dzīvoju labā mājā, man ir brīnišķīgi draugi un es jau sen esmu aizmirsis par ikdienišķajām dzīves problēmām, kuras man bija agrāk. Bet man joprojām neizdodas izveidot stipru un harmonisku ģimeni. Es gribu atrast gādīgu, jūtīgu un tikumīgu sievieti, kas būtu man uzticīga un mīloša sieva.

Manu meklējumu laikā, es iepazinos un tuvinājos ar daudzām sievietēm. Un neizbēgami vīlos, pie tam, jo vairāk viņas fascinēja mani sākumā, jo ātrāk viņās vīlos. Ar skumjām esmu nonācis pie secinājuma, ka visas sievietes ir vienādas un nav vērtas ne desmitās daļas no mana ideāla. Vai tiešām man nav lemts atrast dzīves partneri, kas man patiešām patiktu? Kā tad izdodas citiem?

– Es redzu, ka tu patiešām vēlaties to, par ko tu lūdz un tāpēc es tev palīdzēšu. Bet man būs jāpadomā. Atnāc pie manis rītvakar.

Viņi atsveicinājās, bet nākamajā vakarā vīrietis ieradās pie Skolotāja atkal.

– Tagad es uzvārīšu tēju, bet, kamēr vāru ūdeni, iekārtojies ērtāk. Mums būs par ko parunāt. Varbūt tu vari man pastāstīt kādu savas pagātnes stāstu? Kas noveda tevi pie šādiem skumjiem secinājumiem par sieviešu raksturu?

Un tirgonis pastāstīja par savu pirmo mīlestību. Kad viņš beidza stāstu, aiz loga jau krēsloja. Visa stāsta laikā Skolotājs neteica ne vārda – tikai vairākas reizes domīgi pamāja ar galvu.

– Tu pastāstīji ļoti interesantu stāstu. Bet šodien es nevarēšu atbildēt uz tavu jautājumu. Ej mājās un nāc rīt, šai pašā laikā.

Sešus vakarus tirgonis staigāja pie Skolotāja un sešas reizes viss atkārtojās tieši tāpat. Katru reizi viņš pastāstīja Skolotājam savu pieredzi ar sievietēm – gan jaunām, gan vecākām, nabadzīgām un bagātām, gudrām un naivām, skaistām un ne visai, bet tas neko nemainīja – katru reizi Skolotājs pateicās par interesanto stāstu un piedāvāja atnākt nākamajā vakarā.

Tirgonis par to bija ļoti pārsteigts, tomēr septītajā dienā pēc nākamā stāsta beigām tradicionālā secība tika mainīta.

– Šis stāsts man patika visvairāk! Starp citu, kura no tējām tev likās visgaršīgākā?

– Es meklēju atbildi uz savu jautājumu, un vienkārši nepievērsu tam nekādu uzmanību. Cik es atceros, katru reizi mēs dzērām zaļo tēju. Ko Jūs ar to domājat?

– Ieelpo tējas aromātu un izbaudi to! Dzer lēnām, nesteidzoties, ļauj sev izjust tās dažādās garšas nianses! Ja tu uzmanīgi ieklausīsies savās izjūtās, tu sapratīsi, ka viena tēja dod tev domu skaidrību, bet otra dod viegluma sajūtu, trešā nomierina, bet ceturtā spēcina. Lai to ievērotu un izjustu, ir vienkārši tam jāvelta pietiekami daudz laika un uzmanības. Mūsu tikšanos laikā es uzvārīju septiņu dažādu šķirņu tējas. Vai dzersi tēju pie manis rītvakar?

Pateicos par uzaicinājumu, Skolotāj, bet Jūs jau atbildējāt uz manu jautājumu.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Tas bija parasts rīts, kad apmēram plkst. 8:30 kāds vecs, apmēram 80-gadīgs kungs atnāca noņemt no savas rokas lielā pirksta šuves. Bija redzams, ka viņš ļoti steidzas un no uztraukuma viegli trīcošā balsī pateica, ka deviņos no rīta viņam ir svarīga tikšanās.

Nožēlā pašūpojot galvu, es palūdzu viņu apsēsties, jo zināju, ka tobrīd visi ārsti bija aizņemti un pievērst uzmanību viņam varēs ne ātrāk kā pēc stundas. Tomēr, redzot, ar kādām skumjām acīs, viņš ik pēc brīža palūkojas pulkstenī un par cik man šobrīd nebija citu pacientu, es nolēmu viņam palīdzēt pats.

Apskatot pirkstu, es redzēju, ka rēta ir labi sadzijusi un, pakonsultējoties ar vienu no ārstiem, es saņēmu šuvju noņemšanai un rētas apstrādei nepieciešamos instrumentus un medikamentus.

To visu darot, mēs sākām runāties. Un es nevarēju noturēties, lai nepajautātu:

– Jums, laikam, ir svarīga tikšanās, ja jau Jūs tik ļoti steidzaties.

– – Nē, ne gluži. Man ir jāpaspēj uz slimnīcu, lai pabarotu manu slimo sievu.

Tad es pajautāju, kas viņai kaiš. Un sirmais kungs atbildēja, ka diemžēl viņai ir Alcheimera slimība. Kamēr mēs runājāmies, es paspēju noņemt šuves un apstrādāt rētu. Palūkojoties pulkstenī, es pajautāju, vai viņa uztrauksies, ja viņš nedaudz nokavēs.

Un man par pārsteigumu, kungs teica, ka pēdējos piecus gadus viņa, diemžēl, viņu neatpazīst.

-Viņa pat nezina, kas es viņai esmu, – viņš pašūpoja ar galvu.

Es pārsteigts iesaucos:

– Un Jūs vienalga ejat turp katru rītu, neskatoties uz to, ka viņa nemaz nezina kas Jūs esat?”

Viņš pasmaidīja un, tēvišķi paplikšķinot pa roku, atbildēja:

– Viņa nezina, kas esmu es, toties es zinu, kas ir viņa.

Reiz pie kāda gudra sirmgalvja atnāca kāds vīrietis un sāka sūkstīties:

– Man viss tik slikti, sliktāk laikam nevar būt! Es zaudēju darbu, mana sieva slimo, meitu nekādi nevaru izdot pie vīra, mans dēls negrib mācīties… Pasakiet, lūdzu, kā man dzīvot, ko man darīt?

– Ir kāds dīvains līdzeklis, – atbildēja sirmgalvis. – Ir jāpaņem daudz papīra lapiņu, jāuzraksta uz tām: „Arī tas viss pāries!”, un jāizkarina visās istabās.

Norūpējies vīrietis pateicās un aizgāja.

Pēc pāris gadiem viņš atgriežas un saka:

– Es Jums esmu tik pateicīgs! Manā dzīvē viss ir mainījies! Es atradu labu darbu, sieva izveseļojās, meita apprecējās, dēls pabeidza mācības un iekārtojās darbā… Viss ir tik labi! Liels paldies Jums! Es tikai gribēju pajautāt – tās papīra lapiņas, kuras karājas istabās, tās var aizvākt prom?

– Kamdēļ vākt prom? – sirmgalvis paraustīja plecus. – Lai tās pagaidām tur paliek…

Kāds vīrs ar sievu bija kopā nodzīvojuši veselus 30 gadus. Arī kāzu jubilejas rītā, kā parasti, sieva uzcepa baltmaizes klaipu – viņa to cepa katru rītu, tā bija viņu visu šo gadu tradīcija.

Arī šajā rītā kā parasti, sēžot pie brokastu galda, viņa to pārgriež uz pusēm, uzsmērē sviestu, sniedz vīram augšējo daļu, bet pusceļā viņas roka apstājas…

Viņa padomāja: „Mūsu 30 gadu jubilejas dienā es beidzot pati gribētu apēst šo brūno klaipa daļu, es par to esmu sapņojusi visus šos 30 gadus! Galu galā…es biju laba sieva, izaudzināju brīnišķīgus dēlus, vadīju saimniecību, tik daudz spēku un veselības esmu ziedojusi mūsu ģimenei…”

Pieņēmusi šo lēmumu, sieva ar drebošu roku vīram sniedz apakšējo klaipa daļu…tas taču ir 30 gadu ilgās tradīcijas pārkāpums!

Bet vīrs, pieņēmis klaipa daļu, iesaucas: „"Kādu nenovērtējamu dāvanu, mīļā, tu man šodien sniedz! 30 gadus es nebiju ēdis savu iecienītāko, apakšējo klaipiņa daļu, jo domāju, ka tā likumīgi pieder tev! "

(Līdzība par mušām un bitēm)

Reiz pie ciema gudrākā un vecākā cilvēka atnāca daži iedzīvotāji un teica: „Redz kāds mūsu priesteris – viņš par sakramentiem ņem pārāk daudz naudas no mums, bet kaimiņu priesteris smēķē un staigā uz kafejnīcu, bet otra kaimiņu ciema priesteris vispār ir amorāls…”, un sāk stāstīt visus pierādījumus teiktajam.

Tad gudrais viņiem atbildēja ar sekojošo:

-Savas dzīves un pieredzes laikā esmu sapratis, ka cilvēki iedalās divās kategorijās. Trešā nepastāv: cilvēks būs vai nu vienā kategorijā, vai otrā.

Vienas kategorijas cilvēki līdzinās mušām. Muša vienmēr nosēdīsies uz visa netīrā. Piemēram, ja dārzā būs daudz smaržojošu ziedu, bet dārza vistālākajā stūrī atradīsies netīrumu kaudze, viņa pārlidos pāri visam brīnišķīgajam dārzam, nenosēžoties ne uz viena zieda. Viņa neapstāsies, kamēr nesasniegs šos netīrumus un tikai tad nolaidīsies un, nosēžoties uz netīrumiem sāks tajos rakties.

Ja vien viņa spētu runāt, un, to noķerot, viņai pajautātu vai viņa zina kur dārzā aug rozes, tad viņa atbildētu, ka nezina kas tas tāds ir. Rožu pasaulē nav – viņa atbildētu.

Tieši tāpat dzīvē – ir cilvēki, kas līdzinās mušām. Tā ir cilvēku kategorija, kas ir iemācījusies par visu domāt negatīvi, noliedzoši un visur atrod netīrumus, nemaz neievērojot un ignorējot visu skaisto.

Otra cilvēku kategorija līdzinās bitēm. Bites īpatnība – atrast un nosēsties uz kaut kā skaista un salda. Piemēram, netīrā telpā kādā stūrī stāv vāzē ielikti ziedi. Ja šajā telpā ielidos bite, viņa lidos garām visiem netīrumiem un nenosēdīsies tik ilgi, kamēr neatradīs ziedus un apstāsies tikai tur.

Un, ja tu šo biti noķertu un pajautātu viņai, kur šajā telpā atrodas atkritumi, viņa atbildētu, ka neko tādu viņa tur nav pamanījusi, toties, lūk, tur ir hortenzijas, tur – rozes, bet vēl tālāk – vijolītes, bet tur – ir medus, bet, lūk, tur – cukurs. Viņa pārzina visu brīnišķo…

Katrs cilvēks atrodas vai nu mušas vai bites kategorijā un pats izvēlas, uz ko viņam fokusēties.

Un savas runas beigās gudrais vīrs teica:

-Kad pie manis atnāk cilvēki un sāk viens otru aprunāt un apvainot, es pastāstu šo piemēru un piedāvāju pašiem izvēlēties – kurā kategorijā viņi gribētu atrasties.

Uz tikšanos tepatās,

Aija