Kā piedot mammai, kas tevi aizvainoja? Kā piedot vīram krāpšanu? Kāpēc neizdodas apprecēties? Kāpēc tevi izseko slimības?

Liekas, ka šie jautājumi attiecas uz absolūti dažādām mūsu dzīves sfērām, vai ne? Tomēr tām, tāpat kā viena, liela koka zariem, kas dzīves laikā savā starpā sapinušies, ir viena un tā pati sakne. Sakne jeb avots: gadiem uzkrātās dusmas, aizvainojumi, neizteiktas pretenzijas, ilgi plānotie un iznēsātie atriebības plāni…

Jau 20. gadsimta sākumā zinātnieki pierādīja, ka, ja cilvēks ir apvainojies vai dusmīgs ilgāk par 4-5 min., viņa organismā notiek neatgriežamas sekas. Kādas?

Vispirms cilvēks saslimst. Katrs mūsu orgāns ir atbildīgs par noteiktām emocijām un šobrīd ir ļoti daudz literatūras, kur var atrast kāpēc sāp ceļgali vai pēkšņi ir aizkritis ciet deguns. Bet tā ir maz, lai atveseļotos. Ir jāzina kāpēc tas notiek un kā to darīt. Otra pazīme, kas norāda uz aizvainojumu ietekmi ir nelaimes gadījumi un neveiksmes. Darbā, attiecībās, ceļā…Vieniem notiek: „pēkšņi apprecējās, pēkšņi ir nauda, pēkšņi dāvanas krīt no gaisa…”, bet tiem, kas ir aizvainoti – „pēkšņi vienas nepatikšanas”. Ir tāds krievu teiciens (gan jau ir kāds arī latviski, tikai uzreiz nenāk prātā): „на обиженных воду возят”.

Nav nekādas nozīmes tam vai tavs aizvainojums ir pamatots vai nē. Svarīgi vai tu pāridarītājam esi piedevusi – iekšēji, patiesi, no visas sirds un līdz pašiem dvēseles dziļumiem. Citādi… citādi nebūs labi. Un vispirms tev pašai. Pāridarītājs savu saņems – Dievs acis nemirkšķina. Taisnīguma un līdzsvara likumi nav atcelti. Tie darbojas. Joprojām.

Lūk, daži piemēri. Meitene, aizvainota uz māti, nevar apprecēties. Sieva, kas nav piedevusi sava vīra neuzticību, veicina viņa nākamo neuzticību un par to pati saņem slimību…

Kas ir patiesa piedošana

Tas ir tad, ja tu piedevi cilvēkam tiktāl, ka vari ar viņu mierīgi kontaktēties, sarunāties, satikties, runāt, atcerēties par viņu. Un necentīsies iekšēji vai skaļi sarunās atcerēties par viņa pāri darījumiem. „Es labi atceros, ka esmu piedevusi” – tas nav tas gadījums. Piedot – tātad saprast un aizmirst par to uz visiem laikiem.

Kāpēc jāpiedod

Piedošanas tēmai daudz uzmanības tiek veltīts daudzās tradīcijās un reliģijās un tam ir pamatojums. Vispirms šī negatīvā enerģija un dusmas izpaudīsies uz cilvēka fizisko ķermeni kā slimības. Tad mainīsies cilvēka raksturs.

Tālāk sākas problēmas dažādās situācijās: darbā, ar naudu, ģimenē, attiecībās ar tuviniekiem, ar draugiem utt. Vienmēr cilvēkam jādod iespēja laboties. Un tev ir jāpiedod šim cilvēkam viņa dēļ. Tā tu ļausi viņam laboties un, kas zin, varbūt tieši šis cilvēks turpmākajā dzīvē būs tev ļoti svarīgs…

Mums sievietēm piemīt ļoti spēcīga un smalka enerģētiskā struktūra, tāpēc mūsu aizvainojumi vienmēr ir divtik spēcīgāki (šī iemesla dēļ vīrieši dažreiz nesaprot mūsu pārlieko agresivitāti). Un tieši tāpēc mēs divtik ciešam un arī divtik vairāk saņemam atpakaļ. Tāpēc piedodiet sev, saviem tuviniekiem un paziņām. Ja tevi kāds ir sāpinājis – vai tu priecājies šo cilvēku redzot? Jeb tu atkārto vārdus, kurus tu gribētu savam pāri darītājam beidzot izteikt? Vai tu pārdzīvo atkal un atkal šo pāridarījuma sāpi? Vai tu aizmiedz mierīgi?

Visa sabiedrība ir slima – gan fiziski, gan dvēseliski. Tikai tāpēc, ka tā dzīvo grēkā, par ko nelūdzam piedošanu, tajā mutuļo neuzticība, nepiedošana, dusmas, atriebības kāre…un saņemam mēs katrs pēc nopelniem. Tik cik ļauna izdarīji, tik cik nepiedevi, tik un vēl vairāk saņem atpakaļ.

Un no tā mēs kļūstam vēl saērcinātāki un beigās pat dusmīgi uz pašu Dievu. Bet Dievs savus likumus nav atcēlis…citi tos sauc par likumsakarībām, bet es par Dieva likumiem.

Laikam būtu jāsāk atveseļoties, lai, ja ne paši, tad mūsu bērni sāktu dzīvot veselākā sabiedrībā. Tikai ar ko sāksim..ar kuru…Ar slinko vīru, apnikušo kaimiņieni, neuzticamo draudzeni, negodīgo darba devēju vai, tomēr, sevi?…

Uz tikšanos tepatās,

Aija