Kas var būt augstāks, cēlāks par mīlestību divu starpā? Cieņa? Kāpēc?

Mīlestība var būt dažāda. Ir kalpa mīlestība pret kungu, ir kunga mīlestība pret kalpu. Bet vēl ir mīlestība, kas ļauj mīlēt. Un ir arī akla mīlestība, kas neko apkārt neievēro. Un, ja mēs padomātu, tad ir jau vēl daudzi citi mīlestību veidi (ja vien tad to par tādu var nosaukt)…

Bet cieņa… cieņa gan var būt tikai viena. Cilvēks tevi vai nu ciena, vai neciena. Cita varianta vienkārši nav.

Jā, cienīt var par daudz ko. Pamēģināsim atcerēties jebkuru strīdu starp vīrieti un sievieti. Tas var sākties no nenozīmīga sīkuma un, tad pamazām, bet varbūt arī strauji, pāriet citā fāzē. Un sākas aizvainošana. Uzplaiksnī bijušās pārestības, tiek uzskaitīti gan otra, gan viņa radinieku grēki utt….

Un kur tad šeit ir cieņa? Tās nav! Grūti iedomāties, ka var aizvainot cienījamu cilvēku. Bet sievu vai vīru, nez kāpēc daudziem izdodas ļoti viegli.

Kā viņš par mani tā varēja padomāt! Par ko viņš mani uzskata! Kas es viņam esmu? – sieviete nerimstas. Uzkarsētajā prātā domas riņķo nenormālā ātrumā. Tās atduras viena pret otru, sapinas, sakrustojas un vēl nesen tik jaukā sejiņa pārvēršas līdz nepazīšanai un no mutes veļas laukā riebīgi lamu vārdi…

Savukārt, arī vīrs neatpaliek. Viņš ļoti ātri atrod loģiskus secinājumus un, kā viņam liekas, diezgan veiksmīgi pierāda, ka sieva ir muļķe.

Pēkšņi atskan telefona zvans, aizkaitinātā sieva paceļ klausuli un iekliedz tajā „Klausos!” Un te…vienā mirklī, negaidot mainās viņas sejas izteiksme, viņas deguns saraucas un viņa jau raud.

Vīrs izķer no viņas rokām klausuli un uzzina, ka skolas autobusā ietriekusies smagā mašīna. Piecpadsmit bērni ir nogādāti slimnīcā.

Viss mirklī mainās. Vīrs saņemas un sāk rīkoties. Viņš to dara precīzi un secīgi. Strīds ir aizmirsts un viņi rīkojas roku rokā. Ātra savākšanās un steigšus uz slimnīcu.

Cik ātri var mainīties situācija! Cik ātri viņi izkļuva laukā no strīda! Kāpēc tas tā notika?

Kas ir strīds? Un vispār – kur viņi tajā brīdī atradās? Nu ne gluži viņi paši, bet viņu prāts?

Un tagad atcerēsimies savus strīdus. Mēs, kā likums, atceramies savus vecos aizvainojumus, mēs atceramies, kā nepareizi rīkojās mūsu partneris vai arī ielūkojamies nākotnē: -Tu atkal darīsi to pašu! Tev kā vienmēr nekas neizdosies!

Palūkosimies, kas tad mainījās, kad vecāki uzzināja par nelaimi. Viņi tūlīt pat, tai pašā mirklī atgriezās realitātē, viņi atgriezās „momentā”. Un tagadnē, šajā momentā, izrādās, nav par ko apvainoties. Apvainojas par to, kas jau izdarīts vai tiks izdarīts. Strīds pārtrūka, jo nebija ar ko to uzturēt.

Pamēģini atcerēties strīdus un pamēģini noteikt TO momentu, TO brīdi, kad vēl visu varēja „pagriezt” atpakaļ. Šis moments šādās situācijās ir vienmēr, bet mēs ļoti bieži to palaižam garām un tad strīds pārvēršas šķēpu laušanā, kuru pārtraukt, abām pusēm vienojoties, ir ļoti grūti.

Uz tikšanos tepatās,

Aija