Tas būs kouča-trenera Marka Černova publikācijas tulkojums.

————————————-

„Šorīt, kad kopš mana vīra nāves ir pagājuši apmēram pieci gadi, pie durvīm pieklauvēja skaists pāris un viņu trīs bērni. Vīrietis pasmaidīja un teica: “Jūsu vīrs bija mans sirds donors. Viņš izglāba manu dzīvību. Es katru dienu lūdzos par viņu, un katru dienu es domāju par Jums. Paldies!”

Tas ir citāts no vēstules, kuru es saņēmu no kādas lasītājas. Viņai beidzot izdevās saprast, ka agrāk viņa vienkārši nespēja saskatīt sava vīra nāves pozitīvās (lai cik tas dīvaini skan) puses, bet tagad viņa tās ieraudzīja savās durvīs. “Nav vajadzības situāciju vienkāršot, ir gana palūkoties uz to no citas puses. Es sajutu tādu kā atvieglojumu, un manas ievainotās sirds daļiņas ir atkal atdzīvojušās.”

Notiek arī tā. Neskatoties uz to, ka šīs sievietes dzīves pieredze ir unikāla, varētu pat teikt ekstremāla, noteiktos dzīves brīžos tā mums var kļūt par lielisku atgādinājumu tam, ka savs domāšanas veids ik pa laikam ir jāmaina. Personīgi man pēdējos gados par to nācās sev atgādināt ne vienu reizi vien. Un šodien es vēlos ar dažām savām domām dalīties.

1.Viss, kas notiek, palīdz mums augt, pat, ja šobrīd tas ir grūti pamanāms.

Apstākļi vienmēr tevi mainīs, virzīs un uzlabos. Dažkārt tie spēj notriekt no kājām. Var gadīties arī tā, ka viss, kas, iespējams, varētu sabrukt, patiesībā ir sabrucis. Šādos brīžos rodas sajūta, ka šī piltuve tevi ir ievilkusi uz visiem laikiem. Bet tas tā nav. Sajūtot vēlmi no tā visa izrauties, atceries, ka dažas lietas, kas pirmajā mirklī šķiet nepareizas, patiesībā, ir pareizas.

Dažreiz, lai sasniegtu labāko, ir jāpārvar sliktākais. Tavs slēptais potenciāls var izpausties tieši vislielāko grūtību periodā. Tādējādi, saskaroties ar savām vislielākajām grūtībām, tu vari negaidīti atvērt pilnīgi jaunu ceļu, lai sasniegtu vēlamo.

2. Tas ir normāli, ka no tavas dzīves cilvēki un situācijas aiziet.

Laika gaitā visas lietas var likties citādākas, nekā līdz šim – tāpat, kā tu jūties citādāk, nekā pirms vairākiem gadiem. Ja tev agrāk kaut kas patika, tas nenozīmē, ka tava gaume būs tāda pati arī nākotnē. Ja tu agrāk mīlēji, tas nenozīmē, ka tev šis cilvēks ir jāmīl visu atlikušo dzīvi, pat tad, ja tu pret viņu vairs neko nejūti. Esi pret sevi lojāla. Ļauj sev mainīties, augt, mest izaicinājumu sev – tai, kura biji agrāk, tam, par ko agrāk domāji.

Vienīgais, par ko tev jābūt pārliecinātai, – tās ir šaubas. Tikai šauboties, tev būs iespēja palūkoties uz situāciju no dažādiem rakursiem un neiestigt, bet gan gluži pretēji – mainīties.

3. Kardinālas izmaiņas ir neizbēgamas.

Gan izaugsme, gan pārmaiņas nav nesāpīgas. Bet, galu galā, nekas nerada tik daudz sāpju, kā stagnācija situācijā, kura tev nav patīkama. Tu vairs neesi tā, kas biji pirms gada, pirms mēneša vai pat pirms nedēļas. Tu vienmēr audz. Dzīves pieredzi nevar apturēt. Tāda ir dzīve.

Tas prasa drosmi atzīt, ka kaut kas ir jāmaina, bet vēl vairāk drosmes būs nepieciešams, lai uzņemtos atbildību par izmaiņu veikšanu. Lai to izdarītu, būs nepieciešams daudz pūļu, bet rezultāts ir tā vērts.

4. Tas, kurš sūdzas visvairāk, sasniedz vismazāk.

Vienmēr ir labāk kaut mēģināt izdarīt un zaudēt, nekā censties nedarīt neko un gūt panākumus. Patiesībā, ja tu zaudēji – tās vēl nav beigas. Beigas pienāk tad, kad tā vietā, lai rīkotos, tu to vien dari, kā tikai sūksties. Ja tu kaut kam tici, esi par kaut ko pārliecināta, turpini mēģināt. Neļauj pagātnes kļūdām vai neveiksmēm aizēnot tavu nākotni.

Neatkarīgi no tā, kā notikumi attīstīsies, atceries, ka patiesu laimi tu gūsi tikai tad, kad pārstāsi sūkstīties. Centies būt pateicīga par visām dzīves problēmām, tās novērtējot kā lielu pieredzi.

5. Tava laime ir atkarīga tikai no tava domāšanas veida.

Tavs prāts –tieši tas ir tavs kaujas lauks. Tā ir neatrisināto konfliktu mājvieta. Tā ir vieta, kur mīt visi tavi pārdzīvojumi, pārliecības un bailes, kuras tā arī nav piepildījušās. Bet, ja tu joprojām ļausi šīm domām atrasties savā galvā, tās ar laiku atņems tev mieru, prieku, un, visbeidzot, arī dzīvi. Tas var novest pie nervu sabrukuma un depresijas. Atceries – tu esi tas, ko tu domā.

Tev neizdosies kaut ko mainīt, ja tu savus uzskatus nepārskatīsi. Skaista diena sākas ar pozitīvu domāšanu. Pamostoties, velti laiku priekam, jo tu esi dzīva un vesela. Ar laiku tu sapratīsi, ka tava dzīve – tā ir svētība.

6. Tev ir iedzimtas spējas mainīt jebkuru likteni.

Nepazaudē šo dāvanu. Esi labestīga. Esi īsta. Esi svarīga šai pasaulei. Patiesībā… dzīves mērķis nebūt nav personīgā laime. Tev ir jābūt noderīgai, līdzjūtīgai un labestīgai, cēlai, tev jāveido tāda dzīve, kas pienācīgi atšķirtos no vienkāršas eksistēšanas pašai savā burbulī.

Pārvietojies šajā virzienā, kas ļaus tev atstāt šo pasauli kaut mazliet labāku, nekā tu to sastapi savas dzimšanas brīdī.

7. Visiem tiem, kas nonāk mūsu ceļā, mūsu dzīvē ir nozīme.

Ne parastus cilvēkus mēs satiekam savā dzīves ceļā. Ja tu dosi viņiem iespēju, tu redzēsi, ka katrā no viņiem ir kaut kas pārsteidzošs. Viņi var neatbilst tavām vēlmēm, taču viņu klātbūtne ir svarīga. Daži no viņiem tevi pārbaudīs, daži mācīs, bet daži atklās tavas jaunās īpašības. Tāpēc par visu savā dzīvē esi pateicīga. Par visu bez izņēmuma! Dažreiz tas var būt grūti, bet mēģini darīt visu, lai būtu pateicīga pat par rupjību. Jo tieši negatīvā pieredze kļūs par to atgādinājumu, kas tevi mācīs kā nevajadzētu būt.

8. Ne tikai tu jūties vientuļa un dīvaina.

Agrāk es uzskatīju sevi par visdīvaināko cilvēku pasaulē. Bet tad es sapratu, ka starp miljardiem cilvēku noteikti ir jābūt arī tādiem, kuri jūt to pašu, ko es. Iedomājoties tādu pašu cilvēku, es padomāju, ka tagad viņš droši vien domā to pašu. Nu, un, ja tu lasi šo publikāciju, tad tu tagad zini, ka es eksistēju, un ka es esmu tikpat dīvains, kā tu.

Man bieži vien domās jācīnās ar sevi pašu. Droši vien tāpat, kā tev. Es, tāpat kā tu, rūpējos par daudzām, svarīgām lietām, tikai daru to pa savam. Un, lai gan daži cilvēki nesaprot mūs, mēs saprotam viens otru. Atceries, tu neesi dīvaina un vientuļa!

Epilogs…

Es ceru, ka šodien tev būs skaista diena, ka tu drosmīgi un pārliecinoši sapņosi, ka tu izdarīsi kaut ko, ko iepriekš neuzdrīkstējies, ka būsi mīlēta un mīlēsi pati. Es gribu, lai tu pieņem to faktu, ka spēks vairojas tad, kad tu maini domāšanu par problēmām, kuras tu nevari mainīt. Un pats galvenais – pieņemot lēmumus, vienmēr esi gudra un saprātīga. Tas ļaus tev būt apmierinātai ar sevi un kļūt par piemēru citiem.

Un tagad tava kārta…

Ko tu vēl pievienotu šim sarakstam? Kādas domas tev palīdz atrasties „virs ūdens”? Uzraksti par to komentāros.

—————————–

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Patiesība reti ir absolūta un nekad nav viennozīmīga.

(Oskars Vailds)

Dalīt pasauli melnā un baltā krāsā – nozīmē liegt sev iespēju baudīt pārējās krāsas.

Ir divu veidu domāšana: ambivalentā (ambivalence – pretēju impulsu sadzīvošana, kas vērsti uz vienu un to pašu objektu) un melnbaltā.

Cilvēki ar melnbalto domāšanu precīzi zina, kas ir labs un, kas ir slikts. Viņi ātri izdara savu izvēli, pieņem stingrus lēmumus un atkārtoti to nedara. Tāpēc, melnbaltā domāšana pasauli padara vienkāršāku.

Ambivalentā (pelēkā) domāšana – tā ir spēja redzēt situāciju no vairākām pusēm. Cilvēks, kurš prot domāt ambivalenti, var pieņemt oponenta pozīciju un palūkoties uz šo problēmu no viņa viedokļa. Neskatoties uz to, ka šis domāšanas veids padara mūs mazāk apņēmīgus, tas ir ļoti noderīgs. Jo tikai tie, kas iemācīsies pāriet “pelēkajā zonā”, kļūs gudrāki un viedāki.

Šo „pelēko domāšanu” var iemācīties. Jo, galu galā, kad bijām mazi, ambivalentā domāšana mums piemita katram.

Bērni to dara tā

Viņi mīl mocīt savus vecākus ar jautājumiem un „kāpēc” ķēdīte var būt bezgalīga.

– Kāpēc suns izbāza mēle un tā elpo?

– Viņam ir karsti.

– Kāpēc? Man arī ir karsti, bet es neesmu izbāzis mēli.

– Jā, bet suņiem ir spalva un tā neuzņem sviedrus.

– Kāpēc suņiem ir spalva?

– Lai viņiem būtu silti.

– Un kāpēc man nav spalvas?

– Viss, pietiek!

Vecāki noteikti šo dialogu atpazīst, jo līdzīgas sarunas ar maziem bērniem notiek bieži. Bērnam pasaule nav melnbaltā krāsā, un viņi ļoti viegli un vienkārši visu piemēro sev. Vēl ir tik daudz nezināmā. Nav principu, nav pārliecību, nav viennozīmīgas patiesības. Pasaules skatījums vēl nav izveidojies.

Kā pasaule kļūst melnbalta

Kad mēs kļūstam pieauguši, mūsu viedokļi kļūst stingrāki. Mums no ārpuses tiek uzlikti noteikti rāmji. Piemēram, studentiem ir jāliek eksāmeni, kuros ir atbilžu varianti. Tas liek mums domāt melnā un baltā krāsā. Pareizā atbilde ir vienmēr A, B, C vai D, un citādākas nav.

Galvenais šāda pasaules skatījuma simptoms ir domāšana noteiktās kategorijās:

Karš – tas ir slikti. Karš – tas bija labi.

Kapitālisms – tas ir slikti. Kapitālisms – tas ir labi.

Augstākā izglītība ir nepieciešama. Augstākā izglītība – laika izšķiešana.

Kļūstot pieauguši, mēs domājam konkrētos saukļos. Tie mums aizstāj problēmas izpratni un pašu domāšanas procesu. Jo, lai domātu, ir jāsakoncentrējas. Bet, kad ir skaidrs, kas ir melns un, kas ir balts, domāt nav vajadzības.

Vai tas ir slikti – būt ar stingru pārliecību?

Nē, nav slikti. Bet reālā pasaule nav tikai melnā un baltā krāsā. Ir ļoti grūti atrast jautājumu, uz kuru mēs varētu dot vienīgo pareizo atbildi. Mūsu dzīve – tā ir pelēkā zona.

To pieņemt ir ļoti grūti: skolās un universitātēs mums iepotē pārliecību, ka ir pareizā un nepareizā atbilde. Un tikai tad, kad saskaramies ar realitāti, mēs sākam nojaust, ka pasaule nemaz nav tik vienkārša.

Precīzas atbildes un definīcijas vairs neiederas. Ja labi zinām vēsturi, tad vairs nevaram viennozīmīgi teikt, ka karš – tas ir slikti. Visticamāk, tad teiksim: “Karš – tas ir slikti, bet dažos valsts attīstības posmos tas bija nepieciešams, tāpēc to var uzskatīt par kompleksu un neviennozīmīgu fenomenu.”

No šīs atbildes kļūst skaidrs: tev nav tendence izdarīt pārsteidzīgus secinājumus. Ambivalenta domāšana – tā ir nūja ar diviem galiem. No vienas puses, tu vari veselu mūžību nostāvēt pie jogurta un kefīra plaukta un tā arī neizvēlēties. No otras puses, tev piemīt spēja redzēt pasauli no dažādiem skatu punktiem un situāciju analizēt daudz gudrāk un viedāk.

Kā iemācīties spriest ambivalenti

To iemācīties ir diezgan grūti, it īpaši, ja tev ir nosliece uz radikāliem spriedumiem. Bet tā palīdzēs redzēt situāciju no visām pusēm, un neizdarīt pārsteidzīgus secinājumiem. Tāpēc „pelēko” domāšanu iemācīties IR vērts un, lūk, kā to var izdarīt.

1. Pārstāj pasauli tiesāt stingri.

Ja A un B kategorijās nedomāt ir grūti, vienkārši neizsaki šīs domas skaļi. Pēc iespējas retāk centies lietas un notikumus dalīt melnā un baltā krāsā, „labs un slikts” kategorijās. Izjūti kā pasaule šajās kategorijās neiederas.

2. Padomā par notikumu vai parādību perspektīvā.

Domā par notikuma jēgu laika periodikā. Izproti to, nosaki notikuma svarīgumu, ņemot vērā labo un slikto.

3. Pieņemt to, ka ne vienmēr tev ir taisnība.

Pieņem oponenta viedokli. Pamēģini noticēt tam, ka viņš zina patiesību, bet tu – nē.

4. Pieradini sevi pie tā, ka patiesība nav viennozīmīga.

Palūkojies uz problēmu no visām pusēm. Pieņem otra cilvēka viedokli. Atceries, kā uz pasauli skatās bērns, un jau šodien pamēģini kaut vai vienu soli izdarīt ambivalentās domāšanas virzienā.

Avots: farnamstreetblog.com

Uz tikšanos tepatās,

Aija