Šodien atskārtu, kā dzīvē var atbrīvoties no vecā un apnikušā, kas neatlaidīgi „velkas” tev līdz…

Ne par velti ir tāds padoms: lai jaunais ienāktu, ir jārada tukšums. Nu tad BEIDZOT es šodien sapratu, kā beigt žēlot savas vecās čības! Ne nu gluži es tās žēloju…Bet ik pa laikam, noskatoties uz savām čībām, domāju, ka man beidzot vajadzētu jaunas, bet par cik šīs vēl bija nēsājamas un no kājām ar nost nekrita, pie tam caurumu tām ar vēl nebija, tās vienkārši turpināja manā mājā „dzīvot”.

Un šodien, tīrot māju, un uzmetot uz tām skatienu, es pēkšņi sapratu, ka es ilgi vēl no tām netikšu vaļā, kamēr tās manā koridorā stāvēs. Ko es izdarīju? Es tās vienkārši izmetu. Un tagad varu droši un pārliecinoši konstatēt, ka man TIEŠĀM nav čību! Un man ir divas izvēles: palikt bez čībām, jeb doties uz veikalu pēc jaunām. Un mans mērķis tagad, ieraugot veikalā čības, būs pavisam cits – nevis domāt, ka vajadzētu laikam kaut kad jaunas čības, bet gan veikt pirkumu.

Nu re…un tad es secināju vēl vienu svarīgu lietu: mēs daudz dzīvē lasām dažādus padomus, bet mēs tos “nedzirdam”, kamēr neizmantojam vai neizjūtam „uz savas ādas”. Mēs gadiem ilgi nēsājam vecas kleitas, nonēsātu veļu, klājam vecus palagus, lietojam ieplīsušas krūzes, šķīvjus, mūsu logiem priekšā karājas saulē izbalējuši aizkari…jo kamēr krūzes ir skapī un, kamēr kaut kas, tomēr, logam ir priekšā…, nu kā gan metīsi laukā, vai ne?

Un tagad es vēršos pie tevis – šodien, kad aiziesi mājās, tev ir uzdevums – atrodi (lai gan esmu droša, ka, šo lasot, tu JAU iedomājies vairākas lietas) to, kas TEV „velkas līdzi”, paņem un izmet laukā! Tu vari neticēt, bet tu redzēsi, cik fantastiska atbrīvotības sajūta radīsies! Bet rīt? Rīt tu dosies uz veikalu, lai beidzot nopirktu skaistas krūzes, jaunu palagu vai aizkarus.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Nu ko – ķeramies klāt?! Tūlīt pat izmet visu veco un visu, kas nedarbojas.

Šķiltavas ar izkritušu kramiņu. Tūlīt pat – ņem un nes uz atkritumu spaini.

„Mājas apģērbu” ar izstaipītiem ceļgaliem un savēlušos svīterus. Kāda vasarnīca!!! Miskastē!

„Austiņas” ar vienu ausi. Vecās „vēl drusku-drusku” baterijas. Pusbeigto pleijeri un tarkšķošās tumbiņas.

Ieplaisājušus šķīvjus, krūzes. Tev taču nesagādā baudu dzert tēju no šādām krūzēm? Atstāj krāmus pie atkritumu konteinera – varbūt, tomēr, kādam noder…

Reģistrācijas forumos, no kuriem tev reizi gadā robots sūta apsveikumu dzimšanas dienā.

Līmlapiņu ar diētu uz ledusskapja.

Tukšas sarunas pa telefonu. Tu taču tāpat jau zini, ko tev teiks.

Trīsdesmit trīs mobilā telefona modinātājzvanus. Tev taču gana ar vienu. Tieši tāpēc tu viņu beidzot dzirdēsi.

Neizskatītos „failus” (tāpat neizskatīsi) un 150 torentus.

Paradumu kavēt – arī miskastē.

Nožēlu par neizdarīto, nenopelnīto, nesasniegto. Par sasniegto un izvēlēto. Tajā momentā tev tā bija labākā izvēle. Un atlaid…

300 kg veco žurnālu, avīžu, lekciju pierakstu makulatūras – šobrīd vikipēdija ir aktuālāka.

Veco krēslu.

Tukšās, nevajadzīgās attiecības.

Kosmētikas pārpalikumus, ziepju kriksīšus, testerus, tukšas bundžiņas, tukšas lūpenes, no kurām lūpu krāsu baksti laukā ar kociņu.

Rindas veikalos – mācies izmantot internetu, ar jēgu.

Vārdus „es neprotu”, „es nezinu”. Uzzini, noskaidro, iemācies. Tev pieder pusotrs kilograms smadzeņu – iemācies tās pielietot.

Solījumus „ieskriet, uzzvanīt, atnest…”. Ja tas „karājas” ilgāk par nedēļu un neviens vēl nav nomiris – tātad nav vajadzīgs.

Manieri „piekāpties”, bailes novecot un bailes no visa jaunā.

Jo ātrāk izmetīsi visus krāmus, jo ātrāk tavā dzīvē ienāks jaunais un īstais. Tāds, kas patīk Tev.

Fotogrāfijas, kurās Tu sev nepatīc, 150 īsziņas „kur esi”, nevajadzīgas e-pasta vēstules, paradumu „nosist” laiku pie televizora – tūlīt pat to visu atkritumu spainī!

Un tagad – ievelc dziļi krūtīs gaisu. Lūk, brīvības smarža – Tu to jau jūti! Atlika pavisam maz – izej laukā un izvēdini smadzenes.

Tur ir labi. Tur ir dzīve. Tas darbojas!

Uz tikšanos tepatās,

Aija