Reiz dzīvoja kāda nabadzīga, reliģioza sieviete. Un pienāca diena, kad viņai nebija pat tik daudz naudas, lai pabarotu bērnus. Viņa sadūšojās un piezvanīja uz radio, un atstāja tur palīdzības lūgumu Dievam.

Viens no klausītājiem bija pārliecināts ateists un nolēma sev sagādāt prieku un svešinieci izjokot. Vīrs uzzināja viņas adresi, sazinājās ar savu sekretāri un lika viņai nopirkt dārgus produktus.

Meitene atgriezās ar vislabāko gaļas gabalu, sieriem un saldumiem. Cik liels bija viņas pārsteigums, kad priekšnieks viņai palūdza šos produktus nogādāt uz konkrētu adresi un, ja sieviete jautās, kas sūtīja ēdienu, pateikt, ka tas ir no velna.

Kad sekretāre atdeva svešiniecei sūtījumu, viņa bija tik ļoti pateicīga, ka no viņas acīm sāka birt asaras un no lūpām plūda pateicības vārdu jūra… Kad viņas sāka atvadīties, sekretāre pajautāja:

– Un Jūs nevēlaties uzzināt, kas šos produktus Jums sūtīja?

Uz ko sieviete atbildēja:

– Nē. Tas absolūti nav svarīgi, jo, kad Dievs pavēl, pat velns paklausa.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Kungs Dievs, dāvā man žēlastību dvēseles mierā sagaidīt visu, ko šī diena nesīs. Lai es pilnībā ļaujos Tavai svētajai gribai. Vadi un uzturi mani visu šo dienu.

Lai arī kādas ziņas es saņemtu dienas gaitā, māci mani tās uzņemt ar mierīgu sirdi un ciešu pārliecību, ka visu nosaka Tava svētā griba. Vadi manas domas un jūtas, kas izpaužas darbos un vārdos.

Ikvienā neparedzamā situācijā neļauj man aizmirst, ka viss ir Tevis sūtīts. Māci man godīgi un apdomīgi izturēties pret katru manas ģimenes locekli, nevienu neieļaunot, nevienu nesarūgtināt.

Kungs, Dievs, dāvā man spēku panest visas grūtības, ar ko man šodien nāksies sastapties. Vadi manu gribu un māci man lūgties, cerēt, ticēt, mīlēt, paciest un piedot. Amen.

Optinas klostera pēdējo starecu lūgšana

No MIERAM TUVU, 2017.gada septembra numura.

„Dievs radīja cilvēku pēc savas līdzības, spējīgu mīlēt. Bet pēc grēkā krišanas šī spēja mīlēt tika izkropļota, tā kļuva egoistiska. Jēzus, nākdams pasaulē, palīdzēja atjaunot mīlestību tās sākotnējā tīrībā. Šī mūsu dabas pārveidošanās nav iespējama bez Dieva palīdzības.

Kāds cilvēks atstāstīja notikumu no savas bērnības. Draudzes prāvests, kurš mācījis bērniem ticības mācību, teicis, lai viņi vasaras brīvdienās neaizmirstu ikdienas lūgšanu. Viens no klases puišiem tad jokojot pajautājis: „Kā, tēvs, jūs zināsiet, ka mēs neesam lūgušies?” Uz šo jautājumu priesteris atbildējis: „Es to ieraudzīšu jūsu acīs.” Šī atbilde jauno puisi ļoti uzrunājusi. Sākumā viņš nav spējis saprast, kā var acīs pamanīt to, vai cilvēks lūdzas vai nelūdzas. Bet vēlāk viņš pārliecinājies, ka priesterim bijusi taisnība. Dieva klātbūtne vai arī prombūtne ir saskatāma cilvēka skatienā.

Ādams un Ieva pēc sagrēkošanas paslēpās no Dieva, baidoties Viņu satikt un uzlūkot. Viņiem bija bail tikt atklātiem kā grēciniekiem. Viņiem bija bail ieskatīties arī vienam otra acīs. Šo grēka ievainojumu sevī nes katrs cilvēks. Tikai ne katram vēl ir drosme tajā sev atzīties. Jo skaidrāk apzināmies Jēzus labvēlīgo klātbūtni, jo vieglāk spējam pieņemt sevi, savu grēcīgumu…

Pateicoties Jēzum, bieži Viņu uzrunājot lūgšanā, ticībā Viņam pieskaroties un pieņemot Viņu svētajā Komūnijā, mēs topam pārveidoti. Cilvēks, kurš tiek Dieva pārveidots, kļūst aizvien skaistāks. Viņa fiziskie spēki varbūt kļūst vājāki un sejā var iezagties grumbas, taču acu mirdzums liecina par dvēseles dzīvību.

Cilvēki, kas savā dzīvē uzticīgi turas pie Dieva, top Dieva pārveidoti. Viņi it kā izstaro Dieva mīlestību. Ir labi būt šādu cilvēku tuvumā…

Šāda iekšēja pārveidošanās ir iespējama katram. Šis ir Jēzus norādītais ceļš, un cita nav. Šis ceļš iet caur sevis dāvāšanu un caur ciešanu pārvarēšanu, kas padara ticību stiprāku un mīlestību pastāvīgāku…”

Šis ir fragments no garīgās dzīves kalendāra „Mieram Tuvu” 2017. gada augusta izdevumā publicētajām priestera Daumanta Abricka pārdomām.

—————————

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Universitātes profesors saviem studentiem uzdeva šādu jautājumu:

– Vai viss, kas pastāv ir Dieva radīts?

Kāds students drosmīgi atbildēja: – Jā, Dieva radīts!

– Dievs radīja visu? – vēlreiz pārjautāja profesors.

– Jā, ser! – atbildēja students.

Profesors turpināja: – Ja jau Dievs radīja visu, tātad Dievs radīja arī ļaunumu, ja jau tas pastāv.

Šādu atbildi dzirdot, students pieklusa. Profesors bija ļoti apmierināts ar sevi par to, ka viņš kārtējo reizi pierādīja, ka ticība Dievam ir mīts.

Te vēl viens students pacēla roku un teica:

– Profesor, vai varu uzdot jautājumu?

– Protams,- atbildēja profesors.

Students piecēlās un jautāja:

– Profesor, vai aukstums pastāv?

– Kas par jautājumu? Protams, pastāv. Tev nekad nav bijis auksti?

Studenti sāka smieties par jaunā cilvēka jautājumu. Bet jaunais cilvēks atbildēja:

– Patiesībā, ser, aukstums nepastāv. Saskaņā ar fizikas likumiem, tas, ko mēs uzskatām par aukstumu, patiesībā ir siltuma trūkums. Cilvēku vai priekšmetu var izpētīt no tā aspekta vai tas pārraida enerģiju vai nē. Absolūtā nulle (- 460 grādi pēc Fārenheita), ir absolūts siltuma trūkums. Šādā temperatūrā visa matērija kļūst inerta un nespēj reaģēt ne uz ko. Aukstums neeksistē. Mēs esam radījuši šo vārdu, lai raksturotu to, kā mēs jūtamies, ja trūkst siltuma.

Students turpināja:

– Profesor , vai tumsa pastāv?

– Protams, pastāv.

– Jums atkal nav taisnība, profesor. Tumsa neeksistē. Tumsa patiesībā ir stāvoklis, kad nav gaismas. Mēs varam izpētīt gaismu, bet ne tumsu. Mēs varam izmantot Ņūtona prizmu, lai izpētītu balto gaismu un, lai pētītu katras krāsas dažādos viļņu garumus. Jūs nevarat izmērīt tumsu. Vienkāršs gaismas stars var ielauzties tumsas pasaulē un vienā mirklī izgaismot to. Kā Jūs varat uzzināt, cik tumša ir konkrēta telpa? Jūs mērāt gaismas daudzumu tajā. Vai ne? Tumsa ir termins, kuru cilvēki izmanto, lai raksturotu to, kas notiek, kad nav gaismas.

Un beigās jaunais cilvēks pajautāja:

– Vai ļaunums pastāv?

Šoreiz profesors nepārliecinoši atbildēja:

– Protams, es jau teicu. Mēs to redzam katru dienu. Cietsirdība vienam pret otru, meli, nodevība, slepkavības notiek katru dienu un visā pasaulē. Šie piemēri nav nekas cits kā ļaunuma izpausme.

Uz šo students atbildēja:

– Ļaunums, ser, nepastāv. Ļaunums ir Dieva trūkums. Tas līdzīgs tumsai un aukstumam – vārds, kuru radījis cilvēks, lai raksturotu Dieva trūkumu. Dievs neradīja ļaunumu. Ļaunums – tas nav kā ticība un mīlestība, kas pastāv kā gaisma un siltums. Ļaunums ir Dievišķās mīlestības trūkuma rezultāts cilvēku sirdīs. Tas ir kā aukstums, kurš iestājas, kad nav siltuma, vai tumsa, kas apņem, kad nav gaismas.

Šis students bija Alberts Einšteins.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Joprojām visā pasaulē turpinās 11.septembra notikumu iemeslu un seku apspriešana. Joprojām Amerikā neapklust diskusijas par tēmu, kas tad visā notikušajā ir vainīgs…

Billija Grehema (Billy Graham) meita Anne bija piedalījusies kādā TV šova raidījumā, kas bija veltīts 11.septembra notikumiem ASV. Uz raidījuma vadītājas jautājumu „Kā Dievs varēja pieļaut kaut kam tādam notikt?” Annes atbilde bija ļoti dziļa un vieda.

Viņa teica: „Es ticu, ka Dievs tāpat kā mēs par to, kas noticis, dziļi sēro. Bet mēs taču gadiem ilgi esam dzinuši Dievu no mūsu skolām, no mūsu valdības, no mūsu dzīves. Un es domāju, ka Dievs ir džentlmenis, viņš vienkārši atkāpās.

Vai mēs varam cerēt uz Dieva svētību un aizsardzību, ja mēs vienlaikus pieprasām, lai Viņš mūs pamet?”

Pamēģināsim atcerēties… Manuprāt, viss sākās, kad Madeleine Murray O’Hare (viņu nogalināja) paziņoja, ka skolā lūgšanām nav vietas un mēs pateicām „Labi”.

Pēc tam kāds teica, ka skolā Bībeli labāk nelasīt (Bībeli, kurā teikts: „Tev nebūs nokaut!”, „Tev nebūs zagt!”, „Tev būs savu tuvāku mīlēt, kā sevi pašu!”). Un mēs pateicām „Labi”.

Pēc tam doktors Bendžamins Spoks teica, ka mums nevajadzētu izmantot miesassodus pret mūsu bērniem, kad viņi rīkojas nepareizi, jo tā mēs ievainojam viņu mazo personību (doktora dēls izdarīja pašnāvību). Un mēs teicām: „Viņš ir eksperts un zina, ko runā”. Un tā mēs pateicām „Labi”.

Tad kāds teica, ka skolotāji un direktori nevar sodīt mūsu bērnus. Bet skolas administrācijas saviem skolotājiem stingri aizliedza stundentiem-likumpārkāpējiem pat pieskarties, jo skolām nav vajadzīga slikta reklāma, un vēl jo vairāk, viņas nevēlas atbildēt par to tiesas priekšā (ir liela atšķirība starp sodīšanu un pērienu, pazemošanu, sišanu, utt.) Un mēs pateicām: “Labi.”

Tad kāds teica, “Atļausim mūsu meitām taisīt abortus, ja viņas to vēlas. Viņas pat varēs par to neteikt vecākiem”. Un mēs teicām: “Labi.”

Tad kāds „gudrs” skolas valdes loceklis teica: “Zēni vienmēr būs zēni un vienmēr ar to nodarbosies. Tāpēc dosim mūsu dēliem tik daudz prezervatīvu, cik viņi grib, lai viņi var priecāties kā viņiem tīk. Bet mums nebūs jāstāsta viņu vecākiem, ka viņi tos dabūja skolā.” Un mēs teicām: “Labi”.

Tad kāds no mūsu pašu izvēlētās valdības teica, ka nav svarīgi, kas mums notiek privātajā dzīvē, ja mēs savu darbu darām labi.

Un piekrītot tam, mēs teicām, ka mums nav svarīgi, kas (ieskaitot prezidentu) ar ko privātajā dzīvē nodarbojas, ja mums ar darbu un ekonomiku ir viss kārtībā.

Tad kāds teica: “Drukāsim žurnālus ar kailu sieviešu attēliem un sauksim to par veselīgu sievietes skaistuma un ķermeņa baudīšanu. Un mēs teicām “Labi. ” Tad daži, ar šo augsto baudīšanu apbruņojušies, gāja vēl tālāk un sāka publicēt kailu bērnu fotogrāfijas un tad vēl tālāk – sāka tās izvietot internetā. Un mēs teicām: “Labi, viņiem ir vārda brīvība.”

Tad izklaides industrija teica: “Veidosim filmas un TV šovus, kas propagandē vardarbību, zaimošanu un aizliegto seksu. Un sāksim ierakstīt mūziku, kas atbalsta narkotiku lietošanu, izvarošanu, slepkavību, pašnāvību un sātanismu.” Un mēs teicām: “Tā ir tikai izklaide, šai mūzikai nav negatīvas ietekmes, neviens to nopietni neuztver, tāpēc turpiniet tādā pašā garā.”

Un tagad mēs sev jautājam, kāpēc mūsu bērniem nav sirdsapziņas, kāpēc viņi nevar atšķirt labu no slikta, kāpēc viņi, nevilcinoties, nogalina svešiniekus, savus klasesbiedrus un paši sevi. Iespējams, ja mēs nopietnāk un ilgāk par to aizdomāsimies un tajā iedziļināsimies, tad varēsim to saprast. Es domāju, ka visa problēma ir šajā – „Ko sēsi, to pļausi”.

Kāds jauneklis uzrakstīja: “Dārgais Dievs, kāpēc Tu neizglābi mazo meitenīti, kuru nogalināja viņas klasē? Ar cieņu, Tavs noraizējies students”.

Lūk, atbilde: “Dārgais noraizējies student, man nav atļauts ienākt skolā. Patiesi tavs, Dievs.”

Smieklīgi, kā cilvēki viegli atbrīvojas no Dieva un pēc tam brīnās, kāpēc pasaule pārvēršas par elli. Smieklīgi, ka mēs ticam tam, ko raksta avīzes, bet apšaubām to, ko runā Bībele.

Ir smieklīgi – visi grib nokļūt debesīs bez ticības, pie tam nedomājot, nesakot un nedarot to, kas teikts Bībelē.

Smieklīgi, kad kāds saka: “Es ticu Dievam”, bet pats seko sātanam, kurš arī, starp citu, “tic” Dievam.

Ir smieklīgi, kad mēs tik viegli nosodām citus un grūti paciešam, kad nosoda mūs. Smieklīgi, kad stulbi joki izplatās ar gaismas ātrumu, bet cilvēki ilgi domās vai dalīties ar statusu, kas attiecas uz Dievu. Tas ir smieklīgi, kad viss netiklais, rupjais, neķītrais un vulgārais mierīgi atrodas internetā, bet skolā vai darbā atklāta diskusija par Dievu nav iespējama.

Smieklīgi, kā var būt “ar visām abām par” Jēzu svētdienās, bet pārējās nedēļas dienās būt neievērojamam kristietim.”

Jūs vēl nesmejaties? Tas ir smieklīgi, ka šo vēstuli Jūs pārsūtīsiet tikai dažiem cilvēkiem, tāpēc, ka Jūs neesat pārliecināts, ka zināt, kam viņi tic vai ko viņi padomās par jums, kad saņems šo vēstuli. Smieklīgi, ka mums vairāk rūp tas, ko par mums domā citi cilvēki, nekā tas, ko par mums domā Dievs…

Uz tikšanos tepatās,

Aija

P.s. Materiāls tulkots izmantojot interneta avotu snopes.com un vairākus citus.

Laikam vismaz reizes divas mūsu blogā esmu tev stāstījusi un sajūsminājusies par grāmatiņu „Jabeca Lūgšana Sievietēm”. To esmu izlasījusi vismaz piecas reizes un tā ļoti bieži atrodas uz mana darba galda – kā rokasgrāmata, kā padomdevējs, kā jaunu ideju un mierinājumu avots.

Un tā pirms kādām pāris dienām es to atkal atvēru (to daru šad tad, nemeklējot it kā neko konkrēti) un vietā, kur tiek runāts par mūsu – sieviešu kārdinājumiem. Es pat nevaru neko tam piebilst – viss ir TĀ pateikts, ka labākais, ko varu izdarīt, ir pārpublicēt šo teksta daļu šeit. Es domāju, ka tas NOTEIKTI kādai no mums būs noderīgi…

Bieži vien mums liekas, ka grēks ir tad, kad esam kaut ko nozaguši, samelojuši par kaut ko svarīgu, krāpuši, nodevuši, nosituši…Bet patiesībā grēks gan Dieva, gan savā, gan otra cilvēka priekšā var būt pavisam, mūsuprāt, nenozīmīga darbība vai pat doma…Jā, liekas gan – kas tur traks, ja es neteikšu visu patiesību vai – nedaudz aprunāšu… Mums pat prātā, laikam nenāk ko šāda „nevainīga” rīcība var nest. Tāpēc centīsimies no šiem kārdinājumiem atbrīvoties.

SIEVIETES KĀRDINĀJUMI

(fragments no grāmatas “Jabeca lūgšana sievietēm”, autore Darlīna Vilkinsone)

“Ir salīdzinoši viegli uzskaitīt tos kārdinājumus, ar kuriem cīnās vīrieši (jo sevišķi tas attiecas uz seksuāliem grēkiem). Bet ar kādiem kārdinājumiem visbiežāk saskaras sievietes?

Līdz šim esam minējušas lepnību un pārēšanos (tā notiek arī ar vīriešiem!). Taču tā kā ir tik ļoti svarīgi zināt savas rakstura vājības, ir vērts noskaidrot, ar kādām kārdināšanām sastopas sievietes savā ikdienas dzīvē.

Šo jautājumu es nesen uzdevu kādai sieviešu grupai, un šeit ir dažas no atbildēm:

kārdināta žēloties, kad kaut kas nenotiek tā, kā es gribētu;

kārdināta salīdzināt sevi ar citiem;

kārdināta iet kompromisa ceļu;

kārdināta neteikt visu patiesību;

kārdināta izrādīt sarūgtinājumu un nepiedot;

kārdināta kritizēt citus;

kārdināta apskaust citus;

kārdināta aprunāt;

kārdināta būt neapmierinātai ar to, kas man ir;

kārdināta izniekot laiku, piemēram, pārāk daudz skatoties televizoru;

kārdināta sapņot par apprecēšanos ar citu vīrieti;

kārdināta lasīt grāmatas vai skatīties raidījumus ar apšaubāmu saturu;

kārdināta dusmoties un zaudēt paškontroli;

kārdināta kliegt un „izlādēties” uz saviem bērniem.

Vai Tu pamāji ar galvu, lasot kādu no šīm atbildēm? Dažiem no šiem kārdinājumiem ir nepārprotama saistība ar izvēli „nelaist tuvumā”, par kuru nupat runājām. Nepērc krējuma konfektes, un Tev nebūs kārdinājuma tās apēst! Nepērc apšaubāma satura romānus – tā vietā izvēlies kādu labu alternatīvu!

Taču ievēro,ka daudzi no šiem kārdinājumiem pielavās klāt nepamanīti. Daļēji tas ir tāpēc, ka tie ir saistīti ar nepamanāmām un netveramām lietām – sajūtām, attieksmi un attiecību jautājumiem.

Tas nav pārsteigums, jo mēs esam radītas, lai būtu emocionālas un uzturētu savstarpējās attiecības. Ja tu lūgtu vīrietim uzrakstīt viņa kārdinājumus, tad daudzi no tiem saistītos ar taustāmām lietām. Ja šādu sarakstu lūgtu sastādīt sievietei, viņa visticamāk sāks runāt par jūtām – dusmām, aizvainojumu, greizsirdību. Iespējams, ka viņa pieminēs attiecību nianses, piemēram, cieņu pret direktoru vai pakļaušanos savam vīram.

Ja labāk izpratīsim kārdinājuma raksturu, varēsim vieglāk no tiem izvairīties. Piemēram, mēs varam veikt noteiktus drošības pasākumus, kad esam nogurušas vai emocionāli saspringtas. Vai arī varam secināt, ka mums ir jāizturas citādāk pret kādu cilvēku, lai izvairītos no kārdinājuma dusmās apgrēkoties.

Es gribētu no visas sirds Tevi pamudināt, lai Tu šodien pajautā Dievam: „Kuras ir tās trīs jomas, kurās man visvairāk jāsastopas ar kārdinājumiem?” Tad ieraksti atbildes savā dienasgrāmatā. Pievērs uzmanību tam, cik no atbildēm attiecas uz Tavu attieksmi, domām vai izturēšanos pret citiem. Lūdz, lai Dievs Tevi pasargā no šīm kārdināšanām un lai Viņš Tev parāda, kā Tu pati sevi vari pasargāt. Tad seko Jēkaba padomam: „Tad nu padodieties Dievam, stājieties pretī velnam, un viņš bēgs no jums” (Jēkaba 4:7)”

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Šo rakstīto domās loloju ļoti ilgi. Tad likās, ka vēl nav īstais laiks par to runāt, tad šķita, ka neprotu atrast īstos vārdus, un galu beigās – vai drīkstu runāt par tik personisku tēmu.

Taču šorīt ir gan vārdi, gan ir, ko tev teikt un zinu, ka daudzām no jums tas būs arī apstiprinājums jau tam, ko esat pašas iepazinušas un atzinušas sev par labu esam.

Dažas no mums domā un ir pārliecinātas, ka viss ir mūsu pašu spēkos, jo varam paļauties tikai uz sevi. Tas liek mums būt modrām ik mirkli par savu un savu tuvāko dzīvēm. Ja atgadās kādi savstarpēji nesaistīti notikumi, kas rod brīnumainu atrisinājumu mūsu problēmām un ievirza mūsu dzīvi veiksmīgā gultnē, tad bieži vien to uzskatam par nejaušību. Esam tik aizņemtas un nevērīgas, ka pat nepievēršam tam uzmanību, tādējādi izsvītrojot iespēju saskatīt Dievišķā iespējamību savā dzīvē.

Liela daļa no mums domā, ka sievietes dzīve ir kā kaujas lauks, kur viss ir jāizcīna. Un pie katras uzvaras vicinām savu šķietamo varenību kā brīvības karogu – „Viss ir manī.., es pati varu, es visu zinu, es…” Līdz brīdim, kad viss sabrūk. Pasaule nostājas pret tevi. Un tu nevari neko. Tikai lūgt…lūgt žēlastību. Un varbūt tieši šie vienatnes sāpju un bezspēcības mirkļi ir tie, kas ticību padara par iespējamu.

Tavā ikdienas dzīvē vienmēr ir vieta lūgšanai. Varbūt tev liekas, ka tu nelūdz, jo nedari to, nometusies ceļos. Taču patiesībā arī tu lūdz ik brīdi – rūpēdamās par saviem vecākiem, draugiem, gādājot par saslimušiem bērniem un mazbērniem, pavadot nomodā neskaitāmas stundas pie viņiem, palīdzot mīļotajam cilvēkam pārvarēt neveiksmes brīžus, žēlojot un kopjot savus mājdzīvniekus. Šīs arī ir sava veida lūgšanas. Reizēm – šaubu, baiļu, skaudības, dusmu, vilšanās un izmisuma lūgšanas. Un arī – prieka, atvieglojuma, mīlestības un pateicības pilnas lūgšanas. Neapzinātas.

Taču visstiprākās un patiesākās ir apzinātās lūgšanas. Lūgšana tāpat kā ticība ir uzticēšanās. Pat vairāk – tā ir Tavas sirds uzticēšanās, neskatoties uz apstākļiem un mūsu saprāta un loģikas argumentiem. Uzticēšanās Jēzum, Dievam, Visumam , sajūtot, ka ik brīdi mūs katru vada un sargā kāds Dievišķs spēks. Lūgšana izmaina tavu sirdi, dvēseliski atjauno to, padara to dzīvu, jūtīgu un gaišredzīgu. Gaišredzība šajā gadījumā ir īpaša dvēseliska intuīcija, kas ļauj atšķirt labo no ļaunā, dod tev tādu kā dvēselisku spēju sajust patiesību.

Manuprāt lūgšana patiesībā ir drosme saņemties un atzīt, ka „es neesmu visu spēcīga …” un ielikt savu dzīvi Dievišķā spēka plūdumā. Tā ir saruna, tavas sirds saruna, neviltota un patiesa. Tev nav vajadzības domāt , ko un kā tu pateiksi, tu vari lūgties, kad vien vēlies un neviens tevi netiesās. Un tu neko nezaudēsi, tieši otrādi – iegūsi sirdsmieru un aizsardzību. Ja vārdi nāk no sirds, pat tad, ja īsti nezini kā tos pateikt, tie tiek sadzirdēti, jo Gars zina, kas tev ir vajadzīgs.

Lūdzoties mēs izgaismojam sevi, atbrīvojamies no visa, kas mūs nomoka un saņemam svētību savai ikdienai, savu problēmu risinājumam. Bieži vien liekas, ka mūsu lūgšanas netiek uzklausītas, vai ne? Patiesībā mūsu lūgšanas vienmēr tiek uzklausītas. Reizēm nesaprotam, ka, lai saņemtu skaidru ”jā” ir vajadzīgs arī „nē”. Seko vilšanās, dusmas, noliegums. Taču iedomājies kaut vai tādu situāciju, ka uz ikvienu mūsu bērnu iegribu mēs atbildētu apstiprinoši. Šo prasību ir tūkstošiem, un bērnam šķiet, ka tās visas ir vajadzīgas. Vai nesāktos haoss? Mēs esam Dieva bērni un nereti nespējam salīdzināt savas prasības ar to, kas ir nepieciešamas citiem. Bieži vien iedomājamies, ka mūsu iegribu nevis vajadzību piepildījums ir tas, kas ir lūgšanu vērts.

Un mēs norobežojamies, klusējam, uzceļam sev apkārt neticības mūri pret sāpēm un vilšanos pamazām iznīcinām pašas sevi. Taču mums tik ļoti ir nepieciešamas kāds, kas mūs uzklausa. Un vienmēr atceries, ka mūrim, ko cītīgi būvējam, lai aizsargātu sevi pret sāpēm, arī mīlestība netiek pāri…Vai to tu esi vēlējusies panākt? Mūs var pievilt tuvi draugi, var nodot mīļotais cilvēks, var piemānīt un kļūt sveši radinieki, taču lūgšana ir tas mūsu neizsmeļamais avots, kur vienmēr varēsim veldzēties jaunām cerībām un sagaidīt to piepildījumu. Tas ir dārgums, ko mums neviens nekad nevar atņemt.

Pastāstīšu kādu gadījumu no savas dzīves. Kā jau mums visām, arī man ir bijis tāds laiks, kad liekas, nekas neiet un nenotiek tā, kā es to vēlētos. Pat vēl vairāk – viss nostājas pret tevi! Asaras, vilšanās , sāpes, pa vidu cerības un…atkal neizdošanās un vilšanās. Un tad sākās neticības lielā mūra celšana, lēni un pamatīgi. Ja nav, tad lai nav – dzīvošu savā mazajā pasaulē neievainojama. Kā tad! Taču tā tobrīd domāju, tā bija mana pārliecība, ka tikai tā varu izdzīvot. Un tad sekoja notikumi, kas sagrāva manu rūpīgi celto mūri vienā mirklī un es biju nekurienē. Tie bija notikumi, kas nāca pilnīgi negaidīti un likās pat neiespējami, taču darbojās pilnīgi reāli.

Es paliku viena bez spēka un bez atbalsta un katru rītu modos ar domu, kas notiks tālāk? Katru dienu gāju uz darbu un fanātiski skaitīju Tēvreizi, jo tā bija vienīgā lūgšana, ko pratu. Tas bija kā spieķītis uz kura balstīties… Un atceros, ka pat neprasīju neko konkrētu, vienīgi skaitīju un skaitīju „Tēvs mūsu, kas esi debesīs…” Toreiz vēl nezināju, ka varu runāt ar sirdi uz Debesīm un lūgt risinājumu.

Un tad, es nezinu no kurienes man atnāca šī doma, taču tā bija tik dzīva un patiesa – es rakstīju vēstuli Dievam. Ticiet man, tā nebija mīlestības vēstule…Tur bija viss – manas sāpes un asaras, desmitiem jautājumu un pārmetumu, negulētas naktis un rīti bez cerībām. Es izliku uz baltās lapas visas savas sāpes un pārdzīvojumus – vienkārši izstāstīju. Tas bija ļoti grūti – izstāstīt, taču sajūta bija pilnīgi dzīva – mani dzird! Papīrs bija slapjš no asarām, likās, ka asaras nebeigsies nekad. Un tad, bezspēcībā pēc visiem pārmetumu un neziņas plūdiem, sāku rakstīt lūgšanu, saviem vārdiem, kā vien pratu –„Mīļais Dieviņ, es nespēju atrisināt šo situāciju – lūdzu, lūdzu palīdzi man! Tu vienīgais zini, kas ir patiesība…”

Šī vēstule bija pagrieziena punkts manā dzīvē. Notika brīnums. Un šobrīd es esmu pateicīga par to, ka bija jāizdzīvo šie mirkļi, kas lika man saprast, ka ir pasaulē tāds Dievišķs spēks, kam varu vienmēr uzticēties un lūgt svētību un, kas mani vienmēr mīlēs tādu, kāda esmu.

Lai arī tev izdodas uzticēties!

Sarmīte

Esmu kristiete – sieviete, kas grib un joprojām mācās uzticēt savu dzīvi Jēzum, kas kļūdās, klūp un cenšas atkal. Un, droši vien, tāpat kā tu, kas paklupusi, ceļas un tic, ka, lūdzot, Jēzus grēkus piedos – gan tos, kas izdarīti apzināti, gan neapzināti.

Es zinu, ka visi esam Dieva radīti un nevis mērkaķu bērni. Un kad es atradu šo pasaules slaveno fiziķu domu apkopojumu par Dievu, par ticību, uzreiz pirmā doma bija to iztulkot, bet tad es sapratu, ka šis teksts var zaudēt jēgu.

Tāpēc lasi uzmanīgi, līdz galam un padomā…kā varēja notikt tā, ka visi šie TIK pasaulslavenie un gudrie vīri savu pētījumu rezultātā un savas dzīves nogalē vienisprātis nonāca pie viena slēdziena… Un kā var būt tā, ka daudzi starp mums, kas nemaz ne tuvu nav tik gudri un ar tik plašām zināšanām un pētījumu bagāžu, joprojām ir pārliecināti, ka mēs Dieva bērni esam radušies no necilā dzīvnieka un, ka pasaules valdnieki esam mēs – cilvēki. Un neviens cits…Vai tiešām?

Галилео Галилей (1564-1642) — итальянский философ, математик, физик, механик и астроном, оказавший исключительное влияние на науку своего времени. Первым использовал телескоп для научных открытий, которыми стали спутники Юпитера, пятна на Солнце, горы на Луне, и фазы Венеры. Защитник гелиоцентрической системы Коперника и основатель экспериментальной науки.

«Природа, без сомнения, есть Вторая Книга Бога, от которой мы не должны отказываться, но которую мы обязаны читать».

«Намерение Священного Писания в том, чтобы научить нас тому, как идти на небо, а не тому, как идет небо».

«В действиях природы Господь Бог является нам не менее достойным восхищения образом, чем в божественных стихах Писания».

Исаак Ньютон (1643-1727) — английский физик, математик, астроном. Основатель классической теории физики.

«Чудесное устройство космоса и гармония в нем могут быть объяснены лишь тем, что космос был создан по плану Всеведущего и Всемогущего Существа. Вот — мое первое и последнее слово».

Михаил Ломоносов (1711-1765) русский ученый-естествоиспытатель, химик, физик, астроном, энциклопедист. Заложил основы физической химии и молекулярно-кинетической теории теплоты. Утвердил основания современного русского литературного языка, поборник развития отечественного просвещения, науки и экономики. Разработал проект Московского университета. Предсказал наличие атмосферы у планеты Венера.

«Создатель дал роду человеческому две книги. В одной показал Свое величество; в другой – Свою волю. Первая – видимый этот мир, Им созданный, чтобы человек, смотря на огромность, красоту и стройность его зданий, признал Божественное всемогущество, по вере себе дарованного понятия. Вторая книга – Священное Писание. В ней показано Создателево благословение к нашему спасению. В сих пророческих и апостольских богодухновенных книгах истолкователи и изъяснители суть великие церковные учителя. А в оной книге сложения видимого мира сего физики, математики, астрономы и прочие изъяснители Божественных в натуру влиянных действий суть таковы, каковы в оной книге пророки, апостолы и церковные учители».

«Правда и вера суть две сестры родные, дочери одного всевышнего родителя, никогда в распрю между собой прийти не могут, разве кто из некоторого тщеславия и показания собственного мудрствования на них вражду восклеплет».

Андре Мари Ампер (1775-1836) – французский физик и математик, открыл основной закон электродинамики.

«Самое убедительное доказательство бытия Бога — это гармония средств, при помощи которой поддерживается порядок в универсуме, благодаря этому порядку живые существа находят в своем организме все необходимое для развития и размножения своих физических и духовных способностей».

Карл Фридрих Гаусс (1777-1855) — немецкий математик, астроном, физик.

«Когда придет наш последний час, с какой неизъяснимой радостью мы устремим свой взор к Тому, о присутствии Которого мы могли лишь догадываться в этом мире».

Ганс Эрстед (1777-1851) – датский физик.

«Всякое основательное исследование природы кончается признанием существования Бога».

Уильям Томсон, лорд Кельвин (1824-1907) один из величайших физиков. Работал в области электростатики, тепло- и электропередачи, термодинамики, теории упругости, геологии, практической физики и техники. Первым сформулировал Второй закон термодинамики.

«Не бойтесь быть свободомыслящими людьми. Если вы помыслите глубоко, через науку вы обретете веру в Бога».

Томас Эдисон (1847-1931) — американский изобретатель.

«Величайшее мое уважение и восхищение — всем инженерам, особенно же самому великому из них — Богу!»

Густав Ми (1868-1957) — немецкий физик.

«Нужно сказать, что мыслящий естествоиспытатель по необходимости должен быть благочестивым человеком. Он должен благоговейно преклонить колени перед Божественным Духом, Который так ясно проявляет Себя в природе».

Джеймс Прескотт Джоуль (1818-1889) великий английский физик. Работал над пониманием природы теплоты, ее взаимосвязью с механической работой, что привело к открытию Первого закона термодинамики. Совместно с лордом Кельвином разработал абсолютную шкалу температуры.

«После того, как мы узнаем Волю Бога и подчиняемся ей, у нас есть еще одно важное дело: постичь Его Мудрость, Мощь и Милосердие из тех свидетельств, что явлены в Его делах. Познание законов природы — есть познание Бога».

Джон Амброз Флеминг (1849-1945) — британский физик и радиотехник.

«Великое множество современных открытий полностью разрушило старые материалистические представления. Универсум предстает сегодня перед нами как мысль. Но мысль предполагает наличие Мыслителя».

Джозеф Джон Томсон (1856-1940), английский физик, изучал рентгеновские лучи, открыл электрон. Лауреат Нобелевской премии по физике 1906г.

«Не бойтесь быть независимыми мыслителями! Если вы мыслите достаточно сильно, то вы неизбежно будете приведены наукой к вере в Бога, которая есть основание религии. Вы увидите, что наука не враг, а помощница религии».

«С верхушек башен крепости науки видны величайшие деяния Божии».

Макс Планк (1858-1947) выдающийся немецкий физик, основатель квантовой теории.

«Куда бы и как далеко мы бы ни стали смотреть, мы не находим противоречий между религией и естественной наукой, напротив, именно в основополагающих пунктах наилучшее сочетание. Религия и естественная наука не исключают друг друга, как это в наши дни некоторые верят или этого боятся, эти две области дополняют друг друга и зависимы друг от друга».

«Религия и естествознание нуждаются в вере в Бога. При этом для религии Бог стоит в начале всякого размышления, а для естествознания — в конце. Для одних он означает фундамент, а для других — вершину построения любых мировоззренческих принципов».

Альберт Эйнштейн (1879-1955 гг.) — автор специальной и общей теории относительности, ввел понятие фотона, открыл законы фотоэффекта, работал над проблемами космологии и единой теории поля. По мнению многих выдающихся физиков (например Льва Ландау) Эйнштейн является самой значительной фигурой в истории физики. Лауреат Нобелевской премии по физике 1921 г.

«Гармония естественного закона открывает столь превосходящий нас Разум, что по сравнению с ним любое систематическое мышление и действие человеческих существ оказывается в высшей мере незначительным подражанием».

«Моя религия состоит в чувстве скромного восхищения перед безграничной разумностью, проявляющей себя в мельчайших деталях той картины мира, которую мы способны лишь частично охватить и познать нашим умом. Эта глубокая эмоциональная уверенность в высшей логической стройности устройства вселенной и есть моя идея Бога»

«Действительной проблемой является внутреннее состояние души и мышления человечества. Это не физическая проблема, а проблема этики. Что нас пугает, это не взрывная сила атомной бомбы, но сила озлобленности человеческого сердца, взрывная сила для озлобления»

«Напрасно перед лицом катастроф XX века многие жалуются: «Как Бог допустил?»… Да. Он допустил: допустил нашу свободу, но не оставил нас во тьме неведения. Пусть познания добра и зла указан. И человеку самому пришлось расплачиваться за выбор ложных путей».

«Каждый серьезный естествоиспытатель должен быть каким-то образом человеком религиозным. Иначе он не способен себе представить, что те невероятно тонкие взаимозависимости, которые он наблюдает, выдуманы не им. В бесконечном универсуме обнаруживается деятельность бесконечно совершенного Разума. Обычное представление обо мне, как об атеисте — большое заблуждение. Если это представление почерпнуто из моих научных работ, могу сказать, что мои научные работы не поняты».

Макс Борн (1882-1970), немецкий физик, один из создателей квантовой механики.

Лауреат Нобелевской премиипо физике 1954 г.

«Наука оставила вопрос о Боге совершенно открытым. Наука не имеет права судить об этом».

«Многие ученые верят в Бога. Те, кто говорит, что изучение наук делает человека атеистом, вероятно, какие-то смешные люди».

Нильс Бор (1885-1962) великий датский физик, лауреат Нобелевской премии по физике. Создал первую квантовую теорию атома, участвовал в разработке основ квантовой механики. Внёс значительный вклад в развитие теории атомного ядра и ядерных реакций, процессов взаимодействия элементарных частиц со средой.

«Не наше дело предписывать Богу, как ему следует управлять этим миром».

Артур Комптон (1892-1962), американский физик, лауреат Нобелевской премии по физике 1927 г.

«Для меня Вера начинается со знанием того, что Высший Разум создал Вселенную и человека. Мне нетрудно верить в это, потому что факт наличия плана и, следовательно, Разума — неопровержим. Порядок во Вселенной, который разворачивается перед нашим взором, сам свидетельствует об истинности самого великого и возвышенного утверждения: «В начале — Бог»».

Вольфганг Паули (1900-1958), швейцарский физик, один из создателей квантовой механики и релятивистской квантовой теории поля, лауреат Нобелевской премии по физике 1945 г.

«Мы должны признать также, что на всех путях познания и избавления зависим от факторов, находящихся вне нашего контроля и носящих в религиозном языке название благодати».

Карл Вернер Гейзенберг (1901-1976) немецкий физик, один из создателей основ квантовой физики, лауреат Нобелевской премии 1932 г.

«Первый глоток из сосуда естественных наук делает нас атеистами, но на дне сосуда нас ожидает Бог».

Поль Дирак (1902-1984) — английский физик, один из создателей квантовой механики, квантовой электродинамики, квантовой статистики. Нобелевская премия по физике 1933 г. «За разработки новых, перспективных форм атомной теории».

«Природе присуща та фундаментальная особенность, что самые основные физические законы описываются математической теорией, аппарат которой обладает необыкновенной силой и красотой. Мы должны просто принять это как данное. Ситуацию, вероятно, можно было бы описать, сказав, что Бог является математиком очень высокого ранга, и что он при построении Вселенной использовал математику высшего уровня».

«Оказывается, одна из основных особенностей природы заключается в том, что законы фундаментальной физики описываются очень изящными и мощными математическими теориями. Для понимания этих теорий нужно быть математиком высокого уровня. Вы можете удивляться: почему Природа устроена таким образом? Единственное, что можно ответить на современном уровне знаний — Природа таким образом сконструирована. Остается только принять это. Другими словами, Бог — математик очень высокого уровня и Он использовал самую совершенную математику при создании Вселенной. Наши слабенькие математические усилия позволяют нам понять устройство лишь маленького кусочка Вселенной, и по мере дальнейшего развития математики мы надеемся понять устройство Вселенной лучше».

Pulbikācijas avots: pravmir.ru

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Uz kādu pilsētu reiz atnāca dzīvot kāds gudrais. Viņš zināja visu pasaulē. Pie viņa nāca cilvēki pēc padoma, un visiem viņš palīdzēja.

Šai pilsētā dzīvoja arī kāds puisis un, izdzirdējis, ka ir kāds gudrais, viņš nolēma viņa gudrību pārbaudīt. Puisis bija viltīgs. Tāpēc noķēra taureni un ielika starp plaukstām tā, ka to varētu gan saspiest, gan palaist vaļā. Un, lūk, atnāca puisis ar šo taureni pie vecā kunga un jautāja: „Paklau! Ja tu tiešām esi tik ļoti gudrs un palīdzi cilvēkiem, atmini – vai taurenis manās rokās ir dzīvs?”

Kungs zināja – ja viņš atbildētu „dzīvs”, puisis to saspiestu, bet, ja atbildētu – „miris”, puisis to atlaistu. Ko atbildēja gudrais kungs? „Viss ir tavās rokās…”

Viss tiešām ir mūsu rokās.

Viss tiešām ir mūsu izvēle. Mēs izvēlamies sapņot vai nē. Mēs izvēlējāmies vai teikt to vārdu, kurš vēlāk nesa mums ciešanas. Mēs izvēlējāmies mīlēt vai nīst, ciest vai pamest malā. Nest Dieva doto krustu vai meklēt citu, būt godīgai vai, lai sasniegtu to, pēc kā kārojās, piekrāpt kādu un nelikties par to ne zinis. Mēs izvēlamies vai dusmoties uz šo cilvēku, kas liekas vairs nav paciešams vai labāk par viņu lūgties. Būt lepnai vai pazemīgai…

Viss, it viss ir mūsu rokās. Tie ir mūsu dzīves pužļa gabaliņi. Un atkarībā no šīm mazajām, bet bezgala svarīgajām izvēlēm veidojas mūsu dzīves un likteņa mozaīka un, ja tā būs Dievam tīkama, ja mēs, lai tas tā būtu, meklēsim katru gabaliņu, kas šo dzīves mozaīku var sabojāt neatgriezeniski, spodrināsim to, ja tīrīsim savas dvēseles un sirdis, nožēlojot savus grēkus, mēs ieraudzīsim un sajutīsim Dieva prieku par mums un žēlastību.

Un nav nekā brīnišķīgāka par to, ja katru rītu tu sāc ar paļāvību, ar lūgšanu, lai Dievs ir ar tevi, lai dāvā tev mieru, lai dod tev pareizus vārdus, darbus un domas šai dienai. Jo Viņš zina visu – arī to, kur tu šodien paklupsi. Zina un ļauj paklupt – lai tu joprojām, kamēr vien esi dzīva, mācies – mācies un secini, pieņem un pateicies, dāvā un priecājies. Kā to darīja un dara Viņš.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Tas, kurš iesāka jūsos labo darbu,

to arī pabeigs līdz Kristus Jēzus dienai. (Flp 1, 6)

Fragments no Mieram Tuvu mājas lapas šīs dienas priestera komentāra: „Adventa laiku var salīdzināt ar modinātāju, kas, skaļi zvanot, sauc: “Celies! Mosties no garīgā miega! Atgriezies!” Mums ir divas iespējas: celties un klausīties, ko saka Dievs, vai nospiest modinātāja pogu un turpināt gulēt. Taču tas ir bīstami, jo mēs varam nekad vairs nepamosties. Remdenums un vienaldzība kristiešu dzīvē ienāk tad, kad mēs neklausāmies un nepieņemam Dieva Vārdu. Advents var mums palīdzēt no jauna ieraudzīt patiesību par sevi…”

Adventes vainags

Caur lietu un vēju                      

ar svecīti eju,

lai gaismu vēstī

un cerību dēstī.

Caur miglu un nakti

kvēl divas daktis,

un gaisma svētā

nāk mājā un sētā.

Caur tumsu un sniegu

trīs svecītes lieku,

un gaisma silta

man dvēseli pilda.

Caur puteņu vētrām

ar svecītēm četrām

iet Zeme klusi

uz Ziemassvētku pusi.

               Kr.D.Bitēna