Šodien es gribētu Tev dot dažus padomus, kā ikdienā, esot rūpju, problēmu, pat nepatikšanu jūklī ierautai, tomēr iegūt vai saglabāt labu noskaņojumu. Jā, dzīvē ir dažādas situācijas un es zinu, padomus izlasot, Tu varētu pat pateikt man „viegli teikt”…,  bet pamēģini!  Noteikti kāds no šiem padomiem varētu būt arī „tavējais”.

Iemācies sevi kontrolēt. Neapvainojies par sīkumiem, nestrīdies ar tuviem cilvēkiem, piedod viņiem. Piedodot, noteikti atbrīvojies no dusmām, aizvainojuma un atriebības kāres, jo šīs sajūtas iznīcinās vispirms jau Tavu nervu sistēmu un Tevis pašas dzīvi. Varbūt pat diezgan ilgstoši un nopietni.

Ir situācijas, kurās iesaku pamēģināt uz pasauli palūkoties caur humora prizmu. Pat, ja Tevi aizvainoja un Tu nokļuvi nepatīkamā, neērtā situācijā.  Vienalga pasmaidi un sev pasaki: „Arī tas pāries!” Varbūt Tu neticēsi, bet tiem, kas tam patiesi tic, tiešām viss sliktais pāriet.

Netupi mājās,  apvainojusies uz visu pasauli!  Vispirms atbildi sev: un ko tas mainīs? Vari nešaubīties: ārā, draugu vai paziņu lokā slikts noskaņojums būt nemaz nevar!

Ievies savā dzīvē kaut kā jauna elementus. Šad tad esošos paradumus nomaini  pret jauniem. Piemēram, uzsāc jaunu hobiju vai nomaini ģērbšanās stilu. Varbūt sāc apmeklēt teātri vai operu. Varbūt izstādes? Tu tiešām sajutīsi ievērojamas pārmaiņas. Nu kaut vai – piemēram, uzvelkot apavus ar augstāku papēdi, nekā parasti, Tu kļūsi garāka, iztaisnosies Tava mugura un sāksi ievērot Tev pievērstus apkārt esošo vīriešu skatienus. Nekas tik ļoti neuzlabo noskaņojumu, kā apkārtējo uzmanība!

Iemācies atvilkt elpu. Kad tu izpildi kādu monotonu, apnicīgu darbu, domā par kaut ko patīkamu. Piemēram, par gaidāmo tikšanos ar draugiem vai mīļoto cilvēku. Un vēl, relaksēties palīdzēs aromlampa. Lūk, ēteriskās eļļas, kas labvēlīgi ietekmē mūsu noskaņojumu, nervu sistēmu un dvēselisko stāvokli: mandarīns, apelsīns, citrons, greipfrūts un bergamote.

Sāc nodarboties ar peldēšanu. Ūdens mūsu ķermenim palīdz atpūsties un atbrīvoties, vienlaicīgi paaugstinot tonusu un garastāvokli.

Apstājies un atskaties… Dažreiz mēs nonākam strupceļā tikai tāpēc, ka neatrodam laiku padomāt par to vai kustamies pareizajā virzienā. Ir laicīgi jācenšas sakārtot savas domas, mērķus, pazīšanās.. – tieši tāpat, kā mēs regulāri uzkopjam savu māju.

Izturies pret dzīvi vienkāršāk. Dzīvē vienmēr atradīsies vieta varoņdarbam, bet ne vienmēr tas ir vajadzīgs. Cik vien bieži tas ir iespējams, centies koncentrēties uz to, ko tu konkrēta brīdī dari. Priecājies arī par maziem sasniegumiem. Dzīve ir pārāk īsa, lai skumtu un sevi vainotu. Labo to, ko vari izlabot uzreiz – lūdz piedošanu (bet dari to patiesi), maini attieksmi utt. – un virzies uz priekšu.

Saglabā perspektīves sajūtu. Dzīve ir kustība un tas, kas tev šodien liekas traģēdija, iespējams, rīt jau tev liks pat pasmaidīt. Ne velti taču saka, ka rīts ir gudrāks par vakaru.

Aizmirsti par nepatikšanām. Ja gribas pavārtīties gultā un sevi pažēlot, šai vēlmei labāk nepakļaujies. Kusties pati un „kustīgas” kļūs arī tavas emocijas. Noskaties labu filmu, sakārto māju…Un atceries: tu pati esi atbildīga par savām sajūtām un emocijām. Esi gudra, esi tālredzīga, bet nepārproti mani – saglabā cilvēcīgumu, saikni ar Dievu un, ja tas būs tā, tad tici man – VISS BŪS LABI!

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Gribi par cilvēku uzzināt kaut ko ļoti svarīgu? Pajautā viņam par jebkādu notikumu viņa dzīvē: „Kurš tajā bija vainīgs?” Dzirdēji atbildi? Un tagad zini vienu – lai vai par ko cilvēks runātu, viņš vienmēr stāsta par sevi.

Cilvēki pasauli redz caur sevi, vaino citus par to, kur paši var paklupt, nosoda citus un attaisno sevi. Tā notiek vienmēr un gandrīz ar visiem. Ir zināms, ka pat noziedznieki, kuri ir nogalinājuši desmitiem cilvēku, parasti atrod perfektu attaisnojumu tam, ko ir paveikuši. Viņi nav vainīgi. Vainīgi vienmēr ir citi.

Spriežot par pasauli apkārt, cilvēks vienmēr parāda savu iekšējo stāvokli, stāsta nevis par kādu citu, bet par sevi. Vienkāršs piemērs. Kā tu domā, kurš, pēkšņi pamanot, ka ārdurvju priekšā noliktais paklājiņš ir pazudis, nolems, ka tas ir nozagts? Tikai tas, kurš spētu nozagt pats. Bet paklājiņa nozušanai var būt simtiem citu izskaidrojumu, kuri šādam cilvēkam prātā vienkārši pat neienāks. Faktiski jau šī frāze vien: “Nu padomā tik – paklājiņu tomēr nozaga!”, zinošam cilvēkam atklāj tik daudz par šo cilvēku, cik viņš pats par sevi nemaz nezina. Un patiesībā pat nevar zināt. Skolās un augstskolās māca daudz ko, bet ne šo: izprast pašam sevi.

Ja cilvēks pasauli redz kā sliktu, cietsirdīgu un naidīgu, ja cilvēki apkārt ir maitas, šādam cilvēkam gribas mainīt visu pasauli. “Kā man viņi ir apnikuši!” – viņš nopūšas un uzskaita visas nepatikšanas, kādas apkārt esošie viņam visu laiku sagādā. Bet pasauli taču nevar mainīt, mainīties uz labo pusi var cilvēks tikai pats.

To zinot, ļoti interesanti ir vērot cilvēkus. Pārliecināti, ka aiz vārdiem par apkārt esošajiem ir paslēpušies droši, viņi ļoti atklāti izliek apskatei visu patiesību paši par sevi.

Sākumā tas gan biedē, gan uzjautrina. Bet reiz, kad tev pašam uzdod šo, joprojām vienkāršo, jautājumu: “Kas pie tā vainīgs?” tu saproti, ka nebūt neesi labāks par citiem. Kad tu pārliecinies, ka citi tiešām runā tikai par sevi, ilgu laiku vajā domas, ka arī es taču runāju par sevi. Pie tam, mēs varam dzirdēt citu teikto, varam lasīt viņu tekstus, bet ne viņu domas. Bet mūsu pašu domas, taču vienmēr ir ar mums. Tas ir ļoti sāpīgi – atzīt, ka tu nemaz neesi labāks.Uz sevi palūkoties godīgi ir visgrūtāk.

Pie tam, šī vienkāršā, bet grūti pieņemamā patiesība ir tikai šo zināšanu par cilvēku aisberga redzamā daļa, kuru tu vari iegūt, saprotot, ko viņš patiesībā saka. Un, ja iesim mazliet dziļāk, tad atklāsim, ka mēs skaļi vai rakstiski, izrunājam vai uzrakstām savus pašu trūkumus. Parasti mēs pat neapzināmies tos, mēs uzskatām, ka vieni vai otri vārdi – tie ir vienkārši tikai mūsu vārdi. Bet patiesībā, izmantojot vārdus, zemapziņa cenšas mums parādīt mūsu pašu stāvokli un mūsu vajadzības. Ļoti daudz ko no tā, kas tiek izteikts vārdos, nevar pareizi izskaidrot, ja piedēvējam vārdiem to ierasto nozīmi.

Lai vai kā mēs nepiemeklētu vārdus, lai vai kā mēs censtos apiet asos stūrus, patiesā cilvēka seja ir redzama caur jebkurām mākslīgajām barjerām. Dažreiz, tikai viens vārds, viens skatiens var atklāt par cilvēku biedējoši daudz. Labākais, ko ar to visu var darīt – saprast sevi un labot sevī visu to, kas apkārtējo pasauli liek redzēt kā naidīgu. Tas darbojas diezgan vienkārši, un galvenais šķērslis šajā ceļā – cilvēka bailes satikties pašam ar sevi…

Kad iekšējais stāvoklis tiek sakārtots – pasaule pēkšņi mainās. Tur, kur cilvēks agrāk redzēja nozagtu paklājiņu, viņš tagad redz vienkārši gaiteņa ģenerāltīrīšanu. Tur, kur viņš redzēja kāda ļauno gribu un ļaunos plānus, tagad redz patieso situāciju. Tos, kurus viņš agrāk bija gatavs „nošaut”, tagad viņš redz, kā jaukus cilvēkus. Pats interesantākais – arī pati pasaule pret šo cilvēku sāk izturēties citādāk. Tur, kur agrāk slējās augstas sienas, tagad tiek celti tilti.

Mūsu viedoklis par cilvēku rodas no tā, ar ko esam piepildīti paši. Tās ir vai nu mūsu bailes, vai mūsu mīlestība. Kāds baidās no nakts, un katru, ko redz nakts aizsegā, viņš sauc par dēmonu. Kāds baidās no patiesuma, un to, kurš ir patiess, viņš nosauc par vāju. Bet bailes – tas ir mīlestības trūkums, tā ir slimība. Un tāpēc visu, kas izraisa bailes un nosodījumu, ir jāārstē. Tikai ne otrā cilvēkā. Bet gan sevī.

Uz tikšanos tepatās,

Aija