Cilvēka jūtas spēj ne no kā radīt kaut ko un nezāles pārvērst dārzos. Tas ir vislielākais spēks, kas mīt mūsos. Kad cilvēks ir pārpildīts ar emocijām, viņš spēj paveikt gan varoņdarbus, gan pašus pretīgākos darbus.

Jūtas var raksturot, kā degvielu, bet saprāts ir kapteinis, kas stūrē cilvēces sabiedrības progresa kuģi. Ir četras galvenās jūtas, kas liek cilvēkam rīkoties, pie tam dažādā komplektācijā vai atsevišķi, tās var izraisīt neticamu rīcību. Un, ja šīs sajūtas ir vērstas pareizajā virzienā, tu vari savu dzīvi apgriezt kājām gaisā. Šai publikācijā runāsim tikai par četrām jūtām – par tām, kas var mainīt tavu dzīvi.

Riebums. Šo sajūtu ir grūti apvienot ar pozitīvām darbībām, bet tā VAR mainīt cilvēka dzīvi. Ja cilvēks jūt, ka citos rada riebumu, ja ir piedzīvojis daudz pazemojumu un aizvainojumu, viņš sasniedz to neatgriezenisko punktu, kad ir gatavs izaicināt dzīvi, sakot: “Viss, man ir gana!”, “Tā dzīvot vairs nevēlos!”, „Pietiek dzīvot bailēs, sāpēs un pazemojumos!” Tā visa rezultātā cilvēks burtiski tiek izgriezts uz otru pusi un viņš ir gatavs pārmaiņām.

Lēmums. Lai beidzot pieņemtu svarīgu lēmumu, ļoti daudziem cilvēkiem ir jānonāk situācijā, kad ir „piespiesti pie sienas”, kad apstākļi kļūst burtiski neciešami.Un te mēs saskaramies ar pretrunīgām jūtām, kuras galu galā veicina lēmumu pieņemšanu. Tas līdzinās tam, it kā esam nonākuši krustcelēs, kurās krustojas divi, trīs vai četri ceļi. Pats lēmuma pieņemšanas process var radīt kuņģa darbības traucējumus, var izspiesties auksti sviedri un var neļaut mums aizmigt.

Dzīvei svarīgu lēmumu pieņemšana – tas ir sava veida pilsoņu karš mūsos. Karojošās cilvēka jūtu armijas, kurām ir bezgala daudz iemeslu un pamatojumu, cīnās viena ar otru un cenšas gūt virsroku pār mūsu saprātu. Mūsu gala lēmumi – vai tie ir bailīgi vai drosmīgi, impulsīvi vai labi pārdomāti, mūsu darbību var vai nu apstādināt vai veicināt.

Tāpēc – lai vai ko tu nedarītu, nekavējies šai krustojumā. Pieņem lēmumu. Labāk pieņemt nepareizu lēmumu, nekā nepieņemt to vispār. Katram cilvēkam ir jācīnās ar emocionālajām šaubām un savas jūtas ir jāsakārto.

Vēlme. Tā var rasties no iekšpuses vai arī var būt veicināta ārējas ietekmes rezultātā. Gandrīz jebkas var veicināt vēlmi. Tā var būt publikācija vai grāmata, kuru izlasot cilvēks sajūt iekšējo dzinuli kaut ko vēlēties. Tā var būt saruna ar draugu vai filma. Tāpēc, uzsākot sava vēlmju meklējumus, droši „laid” savā dzīvē jebkuru pozitīvu pieredzi.

Neatsakies no tās, neveido sienu. Šī siena var tevi paglābt no vilšanās, bet tā var arī lieki sargāt tevi no bagātinošās pieredzes gaismas. Ļauj dzīvei tev pieskarties, jo iespējams tieši nākamie pieskārieni būs tie, kas tavu dzīvi pagriezīs par visiem 180 grādiem.

Apņemšanās. Tā saka „Es gribu, es darīšu!” Un, ja cilvēks nolemj vai nu izdarīt vai mirt, viņu diez vai kāds spēs apstādināt. Alpīnists saka: „Es došos uz šo virsotni. Man saka, ka tā ir pārāk augsta, stāva, klinšaina un smaga. Bet es vienalga tajā nokļūšu un jūs redzēsiet, kā no šīs virsotnes es jums pamāšu ar roku.” Apņemšanās nozīmē – tu sev apsoli, ka nekad nepadosies. Un, ja tu sev pajautāsi: „Cik ilgi man būs jāstrādā, lai savu sapni piepildītu?” Tik ilgi, cik tas būs nepieciešams!

Lūk, kāds spēks piemīt cilvēka jūtām.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Ar nākamo pirmdienu noteikti sākšu diētu, pierakstīšos uz nodarbībām baseinā vai pie kosmetologa, sākšu meklēt sev jaunu darbu… Kura no mums nav devusi sev šādus solījumus?

Tomēr no pirmdienas, no pirmā nākamā mēneša datuma, sākoties Jaunajam gadam, viss paliek pa vecam… Kāpēc mēs nepildām sev dotos solījumus?

Apskatīsim galvenos iemeslus kāpēc tas tā notiek.

1. iemesls. Mums ir žēl savu pūliņu.

Lai savā dzīvē kaut ko mainītu, ir nepieciešams pielikt noteiktas pūles, ir jātērē enerģija. Bet tās nav. Precīzāk sakot, mēs domājam, ka tās nav. Īsāk sakot – varbūt mēs vēlamies notievēt, būt labā formā, atrast labāku darbu utt. Bet neesam gatavas tā labā kaut ko darīt. Un nedarām ar. Bet plānus kaļam sevis mierināšanai.

2. iemesls. Mēs tērējam laiku un spēkus uz kaut ko citu.

Kā zināms, vispirms cilvēks tiecas apmierināt savas pamatprasības. Bet pirmā un galvenā – ir ēdiens. Īsāk sakot – tas, bez kā iztikt nevar. Ēdiens, apģērbs, ikdienas obligātie maksājumi, skola un bērnudārzs bērniem, benzīns mašīnai…

Lai to visu iegūtu ir nepieciešama nauda. Bet tā ir jāpelna. Lūk, tad mēs arī tērējam ļoti daudz savu resursu darbam. Un mums absolūti nepaliek enerģijas sev doto solījumu izpildei. Jo…bez diētas var iztikt. Arī bez baseiniem un trenažieriem. Arī bez kosmetologa varam izdzīvot. Bet, lai meklētu jaunu darba vietu, ir vajadzīgs brīvais laiks, kura mums nav. Toties pamēģini ģimeni pabarot ar svaigu gaisu vien, pliks un bass ar nestaigāsi un uz ielas ar dzīvot nevienam nav gribēšanas. Tāpēc savas otršķirīgās vajadzības atliekam uz „pēc tam”.

3. iemesls. Mēs dodam solījumus nevis sev, bet apkārtējiem.

Mēs apsolām mammai, māsai, draudzenei, vīram, darba kolēģei… Lai tikai liktu mierā. „Jā, jā – sākšu tievēt, jā – iešu uz trenažieru zāli, skaistuma salonu, jā – mēģināšu nomainīt darbu. Tikai tāpēc, ka tu uzstāj”.

Patiesībā, mūs pašas viss apmierina. Un mums nav vajadzīgas nekādas diētas un kosmetologi. Un darbs, kaut arī ar mazu algu, toties mierīgs, bet jaunajā nemaz nevar zināt kā viss būs…. Tāpēc ar mierīgu sirdi solām un… nepildām.

Bet, ja tu apzinies, ka dzīve, tomēr, ir jāmaina? Tad viss jādara tā, lai tavi plāni patiešām realizētos un nevis pusceļā vai pēc trim dienām viss būtu turpat, kur bija. Precīzāk tā, lai tu pati gribētu šīs pārmaiņas un spētu pati tās realizēt. Ko tad šai sakarā iesaka psihologi?

Sastādi rakstisku plānu

Plānam jābūt reālam jeb realizējamam. Neuzņemies pārāk daudz un pārāk nereālā laika posmā. Vispirms uzņemies izpildīt kaut ko vienu, piemēram, notievēt, sakopt ādu vai aizbraukt atpūsties…

Uzstādi saviem plāniem reālus termiņus. Trīs mēnešos notievēt par 10 kg, iziet masāžas kursu. Pusgada laikā jeb līdz konkrētam datumam atrast jaunu darbu.

Plānu piekarini kaut kur sev redzamā vietā. Un izpildot kārtējo ieplānoto punktu, to izsvītro. Tas ir ļoti svarīgi pašdisciplīnai un pašmotivācijai.

Izdomā stimulēšanas sistēmu

Izdomā, kā sevi apbalvosi, kad nometīsi lieko svaru un arī pirmo kg, pirmos 3 kg. Piemēram, ja tu atbrīvosies no saviem liekajiem 10 kg, nopirksi sev greznu vakarkleitu. Nevarēsi – kleitas nebūs. Iekārtosies labi apmaksātā darbā, nopirksi sev labāku automašīnu. Motivācijas „āķim” jābūt tādam, pēc kura tu ļoti alksti, no sērijas: „ko es sen jau kāroju, bet baidījos iegādāties vai izdarīt vai arī nevarēju to sev atļauties”.

Palūdz apkārtējiem tevi kontrolēt

Lai tavi tuvinieki, draugi vai kolēģi seko tam, kā tu ievēro diētu vai regulāri apmeklē trenažierus. Ja tu esi nolēmusi iet uz baseinu, sporta zāli, masāžu vai pie kosmetologa, tad labāk to darīt kopā ar draudzeni, radinieci vai kolēģi. Tad jūs viena otrai neļausiet „noklīst” no ceļa. Varat abas ievērot konkrētu diētu. Vari izveidot pat veselu atbalsta grupu, kurai būs tie paši mērķi, kas ir tev. Tādu kā interešu klubiņu.

Starp citu, cilvēks biežāk pārkāpj solījumus, kas doti sev, bet ne citiem. Citiem dotos solījumus mēs cenšamies turēt.

Ja tev nav reālu paziņu, kuri varētu tevi kontrolēt, pameklē attiecīgas tematikas forumus internetā – tajos tu noteikti atradīsi domu biedrus.

Nemeklē iemeslus, lai atliktu sākšanu

Sāc kaut ko darīt, ja esi to nodomājusi. Ja tu sāksi, būs grūti apstāties, nepabeidzot līdz galam.

P.s. Protams, ja, piemēram, tu esi ieplānojusi uzlabot savu veselību ar ik rīta skrējieniem, tad tiem nav gala datuma. Tad jāizdomā motivācija vai sevis apbalvošana, ja tu joprojām skriesi precīzi pēc nedēļas. Tad pēc mēneša. Tad pēc 3 mēnešiem.

Pastāstīšu par sevi. Droši vien daudzas no jums Lieldienu „IEVĀ” izlasīja arī par manu apņemšanos drīz sākt skriet. Es ILGI „gatavojos” šiem ik rīta skrējieniem… „Gatavojos” – tas drīzāk nozīmēja: meklēju iemeslus, lai tos neuzsāktu… Te man radās ideja, ka man ir nepieciešami labi sporta apavi (tam apstiprinājumu meklēju internetā – to cik tiem jābūt kvalitatīviem un, laikam jau, arī dārgiem). Te man, izrādās, nav pietiekoši labas sporta bikses… Rezultātā šis gatavošanās process ilga kādu pusotru mēnesi.

Kad sapratu, ka pavasaris, kad es biju nolēmusi sākt skriet, sen ir sācies un tūlīt būs klāt arī vasara un mani plāni, nez kāpēc nerealizējas, es LIKU sev kādu rītu (tā nebija ne pirmdiena, ne mēneša pirmais datums) piecelties, apģērbties un izstumt sevi pa durvīm laukā. Vēlos piebilst, ka otrā diena man bija visgrūtākā – gan muskuļu sāpju dēļ, gan pašdisciplīnas dēļ un (Ak cik labi!) – lija lietutiņš…- rezultātā es otro dienu izlaidu. Jutos neapmierināta ar sevi.

Šodien bija sestais rīts – es skrienu un nu jau sāk rasties tā sajūta, ka es gaidu šos rītus! Mežiņā, kas atrodas pāri ielai, ir vairāki rīta skrējēji un mēs jau viens otru sveicinām un uzsmaidām (manā gadījumā šie cilvēki ir mana motivējošā “atbalsta grupa”). Es jau zinu, kā es sevi apbalvošu pēc 2 nedēļām un tad pēc 3 mēnešiem, ja joprojām skriešu. Tas ir svarīgi!

Tāpēc, lai vai ko tu vēlies savā dzīvē mainīt – tici man, es zinu CIK grūti to izdarīt un tici – to IR iespējams izdarīt! Svarīgi, lai tev būtu izpildes jeb sasniegšanas plāns, starpposmu balvas  sev un tavam izpildes plānam jāatrodas tev redzamā vietā.

Un vēl – šim mērķim ir jābūt TAVĒJAM, tevis pašas sen lolotam un gribētam. Un viss sāks notikt! Tu pamazām mainīsi savu dzīvi uz labo pusi un iedomājies – kāda tu būsi pēc gada, ja turpināsi to darīt?! Tam visam ir vēl viens liels pluss – šis neaprakstāmais gandarījums un lepnums pašai par sevi!

Uz tikšanos tepatās,

Aija