Šis ir kādas ārzemju blogeres Reičelas Meisijas Staffordas publikācijas tulkojums. Es domāju, ka to vajadzētu izlasīt mums katrai…

————

Kad jūs dzīvojat tik steidzīgu dzīvesveidu, kāds ir manējais, svarīga ir katra minūte. Jūs jūtat kā jums pastāvīgi kaut kas ir jāpārbauda, kaut kam jāseko līdzi un jāsteidzas uz nākamo vietu, kur jums bija jābūt jau sen. Un lai vai kādas sava laika plānošanas metodes jūs izmantotu, lai vai cik pienākumus jūs necenstos izpildīt, jūs visu izdarīt nespējat.

Šāda dzīve turpinājās divu neprātīgu gadu garumā. Manas domas un rīcību, kontrolēja elektroniski atgādinājumi, melodijas, dienas plānotāji. Un kaut arī katra mana ķermeņa šūniņa vēlējās laikā paveikt vienu uzdevumu aiz otra, man tas neizdevās.

Saprotiet, pirms sešiem gadiem liktenis man dāvāja sapņainu, bezrūpīgu bērnu. Kad man sen jau bija jābūt uz ielas, viņa lēnām izvilka savu somiņu un rotaļu kronīti. Kad man pirms 5 minūtēm sen jau bija jābūt citā vietā, viņa uzstāja, lai mēs piesprādzētu arī viņas mīksto rotaļlietu pie automašīnas sēdekļa.

Kad mēs braucām metro, un man bija ātri jāpaķer kaut kas launagam, viņa apstājās, lai parunātos ar vecu dāmu, kas ļoti līdzinājās viņas vecmāmiņai. Kad manā rīcībā bija tikai 30 minūtes brīva laika, viņa mēģināja noglāstīt katru suni, kas gadījās mūsu ceļā. Kad dienas plāns bija pārpildīts, un man bija jāceļas sešos no rīta, lai pagatavotu omleti, olas, pēc viņas lūguma, man bija jākuļ lēnām un maigi – lai būtu garšīgāk.

Mans bezrūpīgais bērns man – pedantiskajai būtnei bija kā dāvana, bet es to neredzēju! Un es to arī nevarēju redzēt, jo tas taču nebija manā dienas plānā! Katru reizi, kad mans bērns atkāpās no mana tik perfektā grafika, mani vārdi bija: “Mums tam nav laika. Nāc ātrāk!”

Es katru teikumu sāku ar šo:

Pasteidzies, citādi mēs nokavēsim.

Ja tu nepasteigsies, mēs neko nepaspēsim.

Ēd ātrāk savas brokastis.

Pasteidzies un ģērbies.

Ātrāk ej mazgāt zobus.

Ātri ej gulēt.

Un kaut arī šie vārdi manu meitu nekādi neiespaidoja, es tos sāku atkārtot arvien biežāk. Biežāk nekā „es tevi mīlu”.

Kādā liktenīgā dienā viss kardināli mainījās. Mēs paņēmām manu vecāko meitu no bērnudārza un pie mājām sākām kāpt ārā no mašīnas. Vecākajai meitai apnika izteiktais jaunākās māsas lēnīgums, un viņa viņai izmeta: „Nāc ātrāk!” Un, kad viņa, sakrustojot rokas, dusmīgi un dziļi nopūtās, es ieraudzīju SEVI. No manas puses tas izskatījās pretīgi. Es uzvedos kā huligāns, kurš neļāva mazam bērnam baudīt DZĪVI. Es stāvēju, plati atplēstam acīm; es skaidri redzēju, cik ļoti mana steiga kaitēja abiem maniem bērniem.

Un kaut arī mana balss drebēja, es ielūkojos manu abu meitu acīs un teicu: „Man ir tik žēl, ka vienmēr esmu likusi jums steigties! Man patīk tas, ka jūs nesteidzaties un es gribu būt līdzīga jums.”

Mana rūgtā atzīšanās abas manas meitas ļoti pārsteidza, bet manas jaunākās meitiņas sejas izteiksme pieprasīja maniem vārdiem apsolījumu un es teicu: „No šī brīža es apsolu būt daudz pacietīgāka!” Un apskāvu cirtaino galviņu, kuru mātes solījums ļoti iepriecināja.

Izslēgt vārdu “pasteidzies” nebija grūti. Grūti bija iegūt pacietību pret savu nesteidzīgo bērnu. Kad mums bija kaut kur jāiet un, lai mums abām kaut kā palīdzētu, es sāku viņai dot mazliet vairāk laika.

Kad mēs kopā gājām uz veikalu un, lai kaut ko papētītu, mana meita kaut kur apstājās, es centos no galvas izmest savu uzdevumu sarakstu un vienkārši viņu vērot.

Es sāku redzēt to, ko nekad agrāk neievēroju: prieka izteiksmi viņas sejā, cilvēku reakciju, kad viņa viņus uzrunāja, visas vabolītes un tauriņus, kurus viņa ievēroja. Tieši tad es sapratu, ka viņa – ir dāvana manai pedantiskajai dabai.

Šo solījumu piebremzēt es devu pirms trīs gadiem, un tieši tad es sāku dzīvot, nepievēršot uzmanību ikdienišķajām rutīnas rūpēm. Es sāku dzīvot ar to, kas ir patiešām vērtīgs un svarīgs. Palēnināt tempu man joprojām ir grūti. Bet mana jaunākā meita – tas ir mans apliecinājums tam, kāpēc man to vajadzētu darīt.

Starp citu, pavisam nesen viņa tomēr man to atgādināja. Brīvdienās mēs kopā vizinājāmies ar riteņiem. Mēs apsēdāmies, lai atpūstos un apēstu saldējumu, kurā viņa sāka saskatīt iedomāto ledus pili…

Pēkšņi viņas sejā parādījās satraukums: „Mammuci, man vajadzētu pasteigties?” Es gandrīz vai sāku raudāt. Laikam jau steidzīgās dzīves rētas nekad pilnībā nezudīs… Tad man vajadzēja izvēlēties: sēdēt un domāt, kā es saviem bērniem sabojāju dzīvi vai arī priecāties, ka varu tagad dzīvot citādāk.

Es izvēlējos otro. „Nesteidzies”, – es mīļi atbildēju. Viņas sejiņā atplauka smaids un viņa priecīgi sāka ēst saldējumu.

Tajā paša mirklī sākās kaut kas neticams: mēs ilgi tērzējām ne par ko, baudījām apbrīnojamās dabas ainavas un dabas skaņas.

Kad meitai atlika apēst pēdējo saldējuma gabaliņu, viņa pēkšņi pienāca pie manis klāt un lepni paziņoja: “Šis gabaliņš ir tev, mamma!” Šajā brīdī es noslēdzu darījumu ar ĪSTO DZĪVI.

Kad ir iespēja…

Plūkt puķes pļavā…

Meklēt gliemežvāciņus jūras malā…

Vērot biz-biz mārītes…

Slinki klaiņot pa ielām.

Es neteikšu „Mums nav tam laika”. Jo tas ir tas pats, ja es teiktu: „Mums nav laika dzīvei”. Apstāties, lai baudītu mazos dzīves priekus – tas ir vienīgais veids, kā dzīvi nodzīvot pareizi.

Ticiet man, jo es mācījos no eksperta, kas prot baudīt dzīvi.

Avots: handsfreemama.com

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Kādā interneta vietnes forumā kāda sieviete stāsta: „Tiklīdz mēs ar meitu paliekam vienatnē, atmosfēra uzkarst, sākas savstarpēji pārmetumi, apvainojumi un katru reizi tas viss beidzas ar strīdu. Un mēs visu laiku ar meitu lamājamies!”

Kas notiek? Mātes un meitas, it īpaši bērna pusaudžu vecumā, bieži strīdas. Tā ir pirmā pazīme, ka bērnam ir iestājies pārejas vecums. Viss, kas ir tevī, viņu tracina. Kad tu ar viņu runā, gaisā jūtama spriedze… Tavam bērnam liekas, ka viņu draudzeņu mātes ir labākas, mierīgākas un labsirdīgākas.

Bet, savukārt, viņas sūkstās tieši tāpat un tieši tāpat sūdzas par savam meitām! Ja jūs lamājaties gandrīz katru dienu, ja viss bieži vien beidzas ar asarām, ja regulāri esat dusmīgas un sapūtušās viena uz otru, tas bojā dzīvi pārējiem ģimenes locekļiem un rada viņos vēlēšanos aizbēgt prom un pēc iespējas tālāk.

Tev ir jāzina, ka 12-13 gadīgam bērnam māte kļūst kaitinoša, bet vienalga šim bērnam vēl ir nepieciešama tava mīlestība un rūpes. 14-15 gadu vecumā daudzas meitas mātes pat necieš, jo pašas sāk kļūt par sievietēm. Un, beidzot, 17-18 gadu vecumā meitenes jūtas krietni labāk un tas ir laiks, kad viņas atkal spēj ar mammu atrast kopēju valodu.

Ko darīt?

– Izvairies palikt ar meitu vienatnē, centies sarunāties par neitrālām tēmām vai par tām, kuras interesē meitu. Pieaicini jūsu sarunās savas draudzenes. Lai arī viņas, it kā nejauši, it kā starp citu, dalās savā negatīvajā pieredzē, lai meitene sāktu saprast – kas ir labi un kas ir slikti. Nekādā gadījumā par bērnu nav jāstāsta citiem un nav jāsūkstās par to, ka jūs pastāvīgi strīdaties.

– Proti laikā apstāties. Kad atmosfēra sāk uzkarst, kādam vienam – tev vai bērnam ir jāprot pateikt „stop”. Pēc tam jāšķiras un jānomierinās. Bet pie šīs pašas sarunas (ja tas ir nepieciešams) ir jāatgriežas citreiz. Citādi strīda karstumā varat viens otram pateikt lietas, par kurām vēlāk nožēlosiet.

Ja šie konflikti notiek regulāri un vienmēr, tiklīdz aizskarat kādu tobrīd aktuālu tēmu un, ja tu ar savu meitu vairs nespēj parunāt mierīgi gandrīz nekad, palūdz savus tuviniekus vai draudzeni to izdarīt tavā vietā. Varbūt, viņi tev pat dos kādu padomu, nojaušot kurā brīdī jums abām rodas konflikta situācija.

Atrodiet kaut ko kopīgu – nodarbi, aizraušanos. Aizejiet kaut kur kopā – uz kādu abām interesējošu pasākumu, kino, teātri. Ja jūsu attiecības ir saspringtas, pamēģiniet atrast to, kas jums abām tuvs pie sirds un ieplānojiet tam laiku. Necenties, esot šajos brīžos kopā, visu laiku bērnam kaut ko aizrādīt, norādīt uz viņa trūkumiem. Neizmanto šos retos brīžus pāraudzināšanai. Atceries savu bērnību, biežāk joko.

Un vispār. Pacenties sevi atcerēties viņas vecumā vai mēģini iedomāties sevi viņas vietā. Gan jau noteikti joprojām ir brīži, kad tu arī savos 40-50 gados saņem aizrādījumu vai pamācību no savas mātes (ja vien viņa joprojām ir šai saulē) …un kā tad tu jūties, kad tiek skarta tēma, kas tev nav patīkama?

Bet vienmēr atceries – tu, taču, savu meitu mīli, vai ne? Un tas nozīmē tikai vienu – ka jums abām viss izdosies! Mātes mīlestība, lūgšanas, pacietība un sapratne ir visspēcīgas!

Uz tikšanos tepatās,

Aija