…Ja tavu prombūtni ievēro kaut vai viens cilvēks. Vai kaķis, vai suns.

Vientulība – tas ir tad, kad neviens nepamana, ka tu sen vairs neesi redzama. Un lapa sociālajā tīklā ir slēgta, vai arī sen uz tās vairs nekas neparādās.

Viss pārējais – tā nav vientulība, tās ir pagaidu komunikācijas problēmas. Tu neesi vientuļa!

Tu nevari sevi uzskatīt par nabadzīgu, ja tev ir nauda pārtikai un mājoklim. Pat, ja tev ir dažreiz jāaizņemas – ir taču kur aizņemties! Tā nav nabadzība, bet gan īslaicīgas finansiālās grūtības, kuras, protams, pāries.

Un par slimu saukt sevi arī nevajadzētu – slims bija Čehovs savas dzīves pēdējā mēnesī. Un arī tad viņš devās uz Itāliju atpūsties. Viņš negribēja sevi uzskatīt par slimu. Slims – tas ir pastāvīgs stāvoklis.

Un runāt „Mani neviens nemīl!” – arī nevajadzētu. Jo tas taču tā nav! Visdrīzāk nemīl kāds viens konkrēts cilvēks, bet pārējie, taču, pat ļoti mīl!

Kamēr vien kāds mūs mīl vai skumst pēc mums, izmisumam nav iemesla. Un, smaidot, skrien mums pretim. Vai asti luncina. Vai glaužas pie kājām un murrā. Un tev ir ko uzlikt galdā vai ielikt bļodiņā, lai satikušies, kopā pavakariņotu.

Tu neesi vientuļa!

Bet viss pārējais…tici man, viss pārējais pamazām sakārtosies! Īslaicīgās problēmas pāries, jo tāpēc jau tās tiek sauktas par īslaicīgām.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Vientulība iestājas tad, kad tu absolūti droši zini, kurš piecūkoja tavu virtuvi.

„Vientulība – neliete” – neskatoties uz izteiksmīgā kādas dziesmas citāta ekspresiju, pēc būtības tas ir patiess apzīmējums. Cilvēks ir sociāla būtne un mums jau vēsturiski ir nepieciešams savs paziņu loks.

Agrāk cilvēki apvienojās grupās tāpēc, ka tikai tā bija iespējams izdzīvot. Kolektīvo mamutu medību laiki ir pagājuši, bet dažas lietas joprojām mēs darām labprātāk kolektīvi (piemēram, dziedam korī vai grupā). Bet, ja nopietni, tad vēsturiskā atmiņa mūsos dzīvo joprojām un savas dzīves laikā mēs katrs cenšamies ap sevi radīt kādu konkrētu cilvēku loku vai paši iekļauties kādā sociālā lokā (ģimene, draugi, darba kolēģi utt.).

Vientulība – tas ir stāvoklis, kuru mēs nevēlamies, no kura baidāmies un cenšamies no tā izvairīties. Mūsu piederība sociālām grupām vai kādam lokam ļauj mums nejusties vientuļi.

Pienāk moments, kad katrs no mums, pēkšņi, atrodas tādā kā „vakuumā”. Piemēram, tu izšķīries ar mīļoto cilvēku vai tavs bērns kļuva pieaudzis un dzīvo atsevišķi no tevis, dzīvojot savu dzīvi. Vai arī – tev bija jāaiziet pensijā… vai nu maz dzīvē ir situāciju, kad vientulība saspiež savus aukstos pirkstus ap kaklu un neļauj elpot… Pierastā dzīve ar visiem tās notikumiem, priekiem, problēmām ir prom un tu ar šausmām sāc apzināties, ka, vienkārši, nezini ko tagad darīt.

Jebkuras pārmaiņas biedē. Tas ir normāli – cilvēkam ir raksturīgi pret visu jauno, nezināmo izturēties ar neuzticību un pretestību. Kāpēc? Kaut vai tāpēc, ka mums nekad iepriekš nebūs zināms notiekošo pārmaiņu rezultāts. Un tieši tāpēc daudzi no mums pakļaujas šīm bailēm un lēnām, bet pārliecinoši iet „dibenā”.

Un, lūk, jau redzams rezultāts – no rītiem vairs netiek saklāta gulta, retāk un retāk tiek pielietota kosmētika un nokrāsoti sirmie mati, ēst gatavots tiek šad tad un pēc principa „jo vienkāršāk, jo labāk” un ar lielām mokām tiek atstātas sava dzīvokļa sienas… Tu paliec resnāka, slimīgāka un vecāka, visu attaisnojot ar savu vientulību.

Patiesība ir tāda, ka tam visam attaisnojuma nav!

Protams, IR grūti pārdzīvot šādus lūzuma periodus, bet tikai tev pašai ir pa spēkam tikt laukā no šīs situācijas un ar cieņu.

Tevi pameta iemīļotais vīrietis? Jā – ir aizvainojoši, ir sāpīgi, bet ne nāvējoši. Galu galā, viņš noteikti nav vienīgais cilvēks uz zemeslodes! Tu esi interesanta un pievilcīga (tas tā ir kaut vai tāpēc vien, ka „aizmukušajam” vīrietim tu, taču, tāda kaut kad likies). Tāpēc, ļauj arī citiem novērtēt tavas brīnišķīgās īpašības. Esi atvērta jauniem kontaktiem un flirtam. Starp citu, flirts šādā situācijā ir brīnišķīgas zāles pret vientulību. Tas ir kā dopings, kas tev neļaus zaudēt „formu”. Un tad…kas zin….varbūt, ar laiku, flirts pāraugs skaistās attiecībās un jūtās, kuru tev trūka pagājušajās attiecībās.

Bērns nemanot izauga un labprāt savas problēmas risina patstāvīgi vai ar savas otrās „pusītes” palīdzību? Priecājies, ka tu izaudzināji cilvēku, kas spējīgs pats pieņemt lēmumus un nest par tiem atbildību! Atceries sevi viņa (-as) vecumā un pārstāj, galu galā, viņu „barot” ar saviem padomiem un pīrādziņiem! Dod iespēju bērnam pašam veidot savu dzīvi. Neaizmirsti, ka viņam ir tiesības uz savām personīgajām kļūdām. Un tev nav tiesību viņam tās atņemt. Un tas, ka viņš (-a) pati veido savu dzīvi ir tikai pluss, jo agri vai vēlu parādīsies mazbērni. Un tas būs laiks, kad tava palīdzība noteikti būs nepieciešama!

Nemanot pienāca pensija? Bet tas taču ir kolosāli! Tagad tev vairs nav katru dienu jāceļas uz darbu. Nav jāklausās priekšniekā, ne visai patīkamajos kolēģos un stundām ilgi nav jāgrūstās sabiedriskajā transportā. Beidzot, tu vari sev atļauties no sirds darboties virtuvē, apliecinot savu draugu domas, ka labāka kulināra par tevi nav un nebūs, rušināties savā dārziņā, izaudzējot pasakainus, nekur neredzētus tomātus un radīt fantastiski jauku vietu atpūtai sev un saviem draugiem. Tu vari tagad darīt jebko, ko tava sirds vēlas!

Un par cik, mēs atceramies, ka vientulība ir neliete, tad arī rīkoties ar viņu nepieciešams attiecīgi – konkrēti un nežēlīgi!

Principā, jebkura situācija, kas sākotnēji tiek uztverta kā vientulības forma, tuvāk papētot, izrādās ir nekas cits kā – labs starts jaunai un kvalitatīvai dzīvei!

Uz tikšanos tepatās,

Aija