Kāpēc mēs apbižojam vecākus? Tāpēc, ka kādreiz viņi mūs bija sodījuši un daudz ko aizliedza? Tāpēc, ka mums liekas, ka viņi ir kaut kādi… ne tādi – ne pietiekoši gudri, ne tik skaisti, moderni un jauni, neprot pelnīt daudz naudas, ne ar tiem draudzējas, ne to saka, nevietā smejas, nepareizi domā un pārāk bieži lasa tev morāli?

Bet vai viņiem bija izvēle un iespēja šo dzīvi nodzīvot savādāk? Labklājībā, gaiši, siltuma un laimes piepildītu, nevienu nezaudējot un nevienam neskaužot? Varbūt bija, bet vai tev viņu dzīvi analizēt un tev sodīt? Vai viņi jebkad ir dzīvojuši sev?

Mēs izaugām, paši kļuvām lieli un jau pat paši sākam novecot, bet mazie bērnības aizvainojumi, pretenzijas un nesapratne pret vecākiem palika. Visa šī uzkrātā negācija mums seko līdzi visus šos gadus, kā ēna, kā liela sniega bumba.

Vai mums ir tiesības šo nastu nesāt līdzi? Pateicoties kam mēs esam dzīvi un dzīvojam?

…Kaut kas traucē mums piedot un lūgt piedošanu par savu rupjību un nekaunību, par nerealizētām cerībām un izraisītajām sāpēm, par klusumu un vientulību. Kaut kas nelaiž vaļā un neļauj dzīvot brīvi.

Mēs klausām sevi, bet nedzirdam, atstumjam pagātni, bet tā nekur neaiziet prom un nepazūd.

Varbūt ir vērts atskatīties, pajautāt, saprast un pārstāt sodīt, jo patiesībā jau nav par ko?

Iemesls ir mūsos pašos. Mēs neesam iemācījušies mīlēt tā, kā mīlēja un mīl mūs. Pārāk ļoti mēs mīlam sevi. Visu uztveram kā pašsaprotamu un neprotam (laikam negribam?) skatīties taisnībai tieši acīs. Kāpēc ir jāņem viss, pretim dodot tikai mazu daļiņu?

Kāpēc mēs varam tā – nevilcinoties aizvainot, nežēlot un pat atriebties? Tāpēc, ka vecāki visu pacietīs, piedos, ticēs un cerēs, neskatoties ne uz ko un par spīti visam? Tāpēc, ka vecāku mīlestībai nav robežu un tā ir bezgalīga?

Priekš citiem mēs cenšamies un protam būt labi, bet, esot blakus ar saviem vecākiem, „masku” noņemam un ļaujam būt sev vienaldzīgiem un egoistiem.

Sanāk… ka, diemžēl, mēs apbižojam tos, kurus ļoti mīlam, kurus baidāmies zaudēt, bet dvēseles dziļumos šīs jūtas slēpjam un paši sev pat neatzīstamies. Bet, varbūt, nemaz nemīlam?…

Vislielākā kļūda ir domāt, ka vecāki ar mums būs vienmēr un nekad nenomirs. Diemžēl, tas tā nav. Pienāks diena, kad viņu dzīve uz šīs Zemes apstāsies un vainot vairs nevarēs nevienu.

Mēs pārstāsim kādam būt par visas dzīves jēgu. Neviens par mums vairs necīnīsies, nepārdzīvos, nebirdinās asaras, kad mums ir grūti.

Saule būs tā pati, bet tā vairs tā nesildīs, jo nebūs kaut kur tepat, kaut vai blakus pilsētā, tavas mammas vai tēta, kas sasildīt spēj pat ar skatienu un silto roku pieskārienu.

Nesoli vecākiem piezvanīt! Tāpēc, ka tu noteikti aizmirsīsi par to jau šodien pat, rīt, pēc nedēļas, bet viņi gaidīs.

Ar gadiem, tuvojoties vecumam, viss tiek uztverts daudz slimīgāk. Pat pavirši pateikts vārds var dziļi ievainot. Vienkārši paņem un pazvani. Tāpat vien – lai dzirdētu viņu balsis un, lai pateiktu, ka tu mīli viņus – ne par kaut ko, bet tāpat vien, kā bērnībā…

Kāpēc gaidīt, kad viss beigsies? Visu var labot kamēr mēs dzīvojam!

Palūkojies uz to dziļo rievu ap mammas muti… Viņas skaisto lūpu pilnīgums un spilgtums tagad pieder tev. Paskaties – cik blāvs ir kļuvis tava tēva skatiens! Viņa jaunības acu spīdums tagad ir tavējais. Sirmums, grumbiņas, sāpes sejā…

Nekad viņi nav bijuši tik veci, kā tagad! Vai tik šīs „rētas” nav arī tavu roku un centienu darbs?

Uz tikšanos tepatās,

Aija

P.s. Šo publikāciju es atradu internetā. Iztulkoju un klāt pievienoju arī vēl savas domas… Ir Ziemassvētku gaidīšanas laiks… varbūt šis ir tas gads, tās dienas, laiks, kad beidzot piedot saviem vecākiem un vienkārši – mīlēt.Kamēr viņi vēl tev ir.

„Tu mani nevēlies saprast!” – cik bieži šo frāzi viena no otras dzird gan mātes, gan meitas. Bet pavisam nesen, taču, šī jaukā meitenīte tev teica: „Mammuk, tu esi pati labākā!”

Kas tad ir noticis? Kāpēc dzīves laikā mainās attiecības starp mātēm un meitām? Pie tam, ne vienmēr uz labo pusi…

Kā abām pasargāties no šīm attiecību problēmām un kā  abām nokļūt uz pareizā – divu draudzeņu ceļa, uz kura esot, viena otrai uzticas un uztic arī savus noslēpumus?

Psihologi apgalvo, ka visas dzīves negatīvās situācijas noteikti atstās savas pēdas uz mūsu pieauguša  cilvēka dzīvi. Un patiesi….mēs pašas neievērojam, kā augot, kļūstot vecākas kļūstam ļoti līdzīgas mūsu mātēm. Un darām tās pašas kļūdas attiecībās ar mūsu meitām.  Kāpēc tad rodas šīs mātes un meitas attiecību problēmas? Lai cik banāli tas skan – saknes atkal esot jāmeklē bērnībā.

Mātes un meitas problēma Nr.1

Cik bieži māte tev ir teikusi:  „Kas tu par meiteni! Tu, taču, uzvedies kā puika! No kurienes tu tāda radusies?” Liekas – nu un tad? Kleitu saplēsu un ceļgalus nobrāzu? Bet tieši šai brīdī meitēna smadzenēs iezogas un uz ilgiem laikiem „nosēžas” doma – es neesmu tāda kā mamma, neesmu tik sievišķīga, neesmu tik maiga…Bet ar gadiem šīs domas un bailes pārvēršas fobijā. Lai gan tev nemaz to negribās, bet tu  visiem spēkiem centies būt „balta un pūkaina”, jo bet mamma taču teica…

Kā rīkoties? Jums abām ir jāsaprot, ka „zefīrmeitenīšu” ēra ir beigusies! Mūsdienās sievietes ir pilnīgi dažādas un tieši tas ir brīnišķīgi! Šodien viņa ir eņģelis, bet rīt jau resgalis brunčos. Sievietes, taču, ir tik nepastāvīgas un tas ir tas interesantākais…Tikai neesiet „mākslīgas”, neesiet cietsirdīgas,  neesiet brutālas, palieciet SIEVIETES – ar savu rozīnīti…

Mātes un meitas problēma Nr.2

Vēlot tev visu to labāko, māte, bieži vien neapzināti (bet dažreiz arī apzināti un speciāli) rada jūsu attiecībās vienu, ne reti sastopamu, problēmu. Viņa vēlas, lai tu kļūtu viņas kopija, cenšas caur  tevi, savu meitu,  realizēt visus nepiepildītos savas jaunības sapņus un vēlmes! Mūzikas skola, dejas, vingrošana – un daudz ko citu! Un viss tikai tāpēc, ka mammai bērnībā tā visa nebija… Bet tev tas nekādu gandarījumu nenes…

Ko darīt? Ir jāsaprot, ka meita nevar būt mātes klons! Tāpat kā tu, arī meita ir individualitāte! Viņai ir jābūt pašai par sevi un jādzīvo būs sava dzīve! Tāpēc ļauj viņai savā dzīvē realizēt savus sapņus un savas vēlmes, pat, ja tā būs boksa sekcija. Ja viņai tas patīk.

Bet tagad par tevi – tev pašai, taču ir tikai 40-50 gadi, vai ne? Tātad īstais laiks pievērsties savai dzīvei un sapņiem, kas netika realizēti, kad audzināji meitu. Protams, tu nekļūsi vairs par baletdejotāju, bet es neticu, ka tev dzīves laikā nav bijuši arī citi sapņi! Atceries tos un padomā vai nav pienācis laiks arī tiem? Bet realizēt, šoreiz, tos vajadzēs pašai, ne vairs meitas „aizsegā” …

Mātes un meitas problēma Nr.3

Savai mammai tu vienmēr esi bijusi pati labākā un pati skaistākā, bet, nez kāpēc, ne reizi vien tu no viņas esi dzirdējusi aizvainojošus vārdus: „ Kāda tu esi tieva!”, „Tev vienmēr nekas nav nolikts vietā!” , „Kādas tev līkas kājas!” Un iespējams arī šo, pašu „labāko” frāzi: „Kam tu tāda būsi vajadzīga!”  Un  tavā galvā uzreiz rodas domas – neviens normāls vīrietis nebūs ar mieru pat iekāpt autobusā, kurā tu sēdi, nemaz nerunājot par to, ka kāds tevi vēlētos bildināt…

Kā rīkoties? Ja tu esi māte – atjēdzies! Pārdomā visu, ko esi  paspējusi „sarunāt” un sāc labot visu ko esi „sastrādājusi”. Palīdzi meitai darboties ar savu iekšējo „es”. Viņai jāiemācās mīlēt sevi neskatoties uz to, ko apkārtējie runā. Palīdzi viņai celt savu pašvērtējumu.

Tavai meitai, savukārt, ir jāatceras: visi, absolūti visi cilvēki ir individuāli un dažādi, nav pasaulē pilnīgu skaistuma etalonu un nav pilnīgu kropļu. Katrā, katrā cilvēkā ir iezīmes, kamdēļ viņš atšķiras no pārējiem. Ir jāprot šīs atšķirības „pasniegt” vajadzīgajā, tev izdevīgajā gaismā. Tev, kā mātei, ir jāpalīdz šajā procesā.

Mātes un meitas problēma Nr.4

Jūs visu laiku „graužaties” savā starpā, māte tevi kritizē par nepareizu kleitas, smaržu, darba utt. izvēli. Mammai nepatīk tavi draugi, tavs kaķis un (nedod Dievs!) tavs vīrs. Pie tam, to visu viņa neizsaka tiešā teksta, bet it kā „pavisam nejauši”. Bet ar visu savu būtību un sejas izteiksmi rāda, ka viņai tas viss nepatīk.

Ko darīt? Ja esi meita, parunā ar māti kā līdzīgs ar līdzīgu – par viņas jūtām, jūsu attiecībām, dzīves uzskatiem. Nebaidies pateikt, kas tev nepatīk un liec saprast, ka tava dzīve ir TAVA dzīve. Piedāvā mammai atrast kopīgu izeju no  šīs situācijas. Pamēģiniet izdarīt kaut ko kopīgi – pastaigāt pa veikaliem, aiziet uz skaistumkopšanas salonu. Izdzirdot no mammas kādu problēmu, dod viņai neuzspiestā formā padomu. Centies saprast arī mammu. Netiekot galā ar situāciju viņa neapzināti kritizē savu meitu, kurai, patiesībā, vēl tikai to labāko!

Mātes un meitas problēma Nr.5

Tava mamma burtiski dzīvo tavu dzīvi. Viņai visu par tevi jāzina. Pastāvīgi tevi žēlo, jūt līdzi un raud jebkurā brīdī, kad tavs izskats liecina par sliktu noskaņojumu. Un kad tu sāc uz viņu dusmoties – viņa sāk raudāt un pārdzīvot vēl vairāk!

Ko darīt? Tev ir jāsaprot – tava mamma visvairāk pasaulē baidās savai meitai būt nenoderīga! Meitai, kurai bērnībā viņa bija viss! Bet te, pēkšņi, izrādās, ka tu tiec galā bez viņas… Mātei tas ir liels trieciens! Parunā ar viņu un parunā arī par to – cik labi, ka viņa ir, cik labi, ka viņa ir blakus un ka uz viņu vienmēr vari paļauties!

Bet,ja šīm visām pūlēm nav rezultātu, ja jums abām nekādi nesanāk atrast kopīgu valodu, pieņem mammu tādu kāda viņa ir, kaut vai tāpēc, ka viņa ir tava mamma – sieviete, kura tevi dzemdēja, audzināja un tādu kāda tu esi!

Un vēl, atceries, ka arī tu kādreiz būsi māte un nav jau vēl zināms kā ies tev… Audzinot meitu, atskaties atpakaļ, uz savu bērnību un centies neatkārtot  tās situācijas un tos vārdus, kas tevī radīja dusmas. Kļūsti savai meitai draudzene!

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Teiksiet – tēma veca kā pati pasaule: gan pasaule, gan mātes un bērni – viss no paša pasaules sākuma. Un arī attiecības tāpat. Vien katrā laikā, tomēr, ir savi izņēmumi un katrā jaunā laikmetā nāk kas jauns un kaut kas zūd. Žēl, zūd arī labais, arī attiecībās…

Mūsu (es runāju no sava skatu punkta, man jau tuvojas 70) vecmāmiņas dzīvoja lielās ģimenēs, laukos, pietika ar dažkārt nelielu dzīves platību, visi strādāja savām kopējām ģimenes vajadzībām, vairāk vai mazāk draudzīgi. Nu ja, te es teikšu, ka runājot par dzīves platību tā arī bija, bet dzīves telpas varbūt bija krietni vairāk nekā tagad mūsu bērniem un mazbērniem, kuri mitinās pilsētu dzīvokļos. Cilvēkam vajag savu brīvu telpu domām, sapņiem, emocijām, vientulībai. Ja tās pietrūkst, tad cilvēks paliek nervozs, mēģina izrauties un ne katrreiz saprot, kas notiek un kāpēc. Varbūt tāpēc arī attiecības savādākas, trauslākas ?

Es domāju, kā tas bija, ka tajos laikos saticība laikam bija lielāka, protams, izņēmumi ir vienmēr, bet es runāju lielos vilcienos. Un tagad ? Māte traucē bērniem sadzīvē, pret māti var atļauties skarbus vārdus, māte vispār traucē savā pašas dzīvoklī, ja turpat ir palikuši dzīvot jau pieaugušie bērni un viņai vajag meklēt citu dzīves vietu pašā dzīves nogalē.

Kāpēc tā, kas ar mums noticis ? Vai tas, ka agrāk bijās Dieva un tagad ne ? Bet tagad ir daudzi dievticīgie un ar tiem pašiem netikumiem kā neticīgie… Neatceros kurš, bet kāds gudrais ir teicis :” Pasaulē ir tik daudz likumu, bet Dievam to ir tikai desmit. Ja mēs tos visus pildītu, nevajadzētu ne Civillikumu, ne Krimināllikumu.”

Protams, neaizrunāsimies šoreiz par likumiem, te drīzāk ir runa par tikumiem: cieņa pret māti, vecākiem, arī cieņa pret bērniem. Bieži vien ir vainīgas abas puses un vienmēr ir tā, ka vecāki bauda savas audzināšanas vai neaudzināšanas sekas.

Neko jaunu jau nepateikšu. Vienīgi – mīliet ,bērni, savus vecākus, savas mammas, kamēr viņas vēl dzīvas, jo tad, kad nebūs, tad būs jāraud gaužas asaras, bet būs par vēlu.

Es savai mammai? Tā gribu domāt, neko sliktu neesmu darījusi, bet, ja viņa tagad celtos no savas mūža mājas augšā, es nakts laikā viena pati ietu viņai pretī !!! Ieklausieties un esiet iecietīgi, abpusēji iecietīgi! Un, mammas, žēlojiet savus bērnus, lai arī jau pieaugušus, piedodiet viņiem, jo tie ir jūsējie un kaut kur ir jūsu pieļautās kļūdas, ja jums tagad rūgtums sirdī…

Šīs manas pārdomas radās, redzot situācijas apkārt, draugu, paziņu vidū… Notiek tā. Un jūs arī varat pastāstīt ne mazums, vai ne ?

Lai mums visiem labi dzīvojas!

Satiksimies vēl kādu reizi,

Omīte – 

Anna Marija