Vai tievēšanas periodos tev ir gadījies tā, ka it kā viss iet labi un arī diēta ievērojas (varbūt grūti, bet tomēr tiek ievērota) un arī svars pamazām sarūk… Un te, pēkšņi, uzrodas nepārvarama vēlme apēst kaut ko no „aizliegtā”!

Piemēram, sieviete nolemj ievērot Atkinsa diētu. Un pēc kāda laika viņai mieru neliek viena uzmācīga doma: „Ak, kā gribētos maizes garoziņu!” Kaut sakaltušu…un interesantākais, ka gribās ne jau tortes gabalu vai kūku, bet sakaltušu maizes garoziņu.

Ievērojot diētu ar zemu tauku saturu, gluži pretēji, sāk pēkšņi gribēties, piemēram, tējkaroti saulespuķu eļļas. Nerafinētu un aromātisku! Un nevis speķi vai saldējumu, bet tieši eļļas karotīti. Un dīvainākais ir tas, ka tad, kad cilvēks šo karotīti vai pusīti olas dzeltenuma apēd, kāre pēc kaut kā trekna pāriet uz ilgu laiku.

Gadās, ka nepārvarami sāk gribēties apēst šokolādes gabaliņu, kuru NEDRĪKST, toties žāvētās plūmes vai zefīru, kuru drīkst, nemaz negribas.

Vārdu sakot, pēkšņi nez no kurienes rodas kaislīga tieksme tieši pēc tā, kas izvēlētajā diēta ir „aizliegtais auglis”. Un pārsteidzošākais ir tas, ka gribas ne jau nu kaut ko ļoti garšīgu.

Vai tā ir problēma? Jā, un ļoti liela! Jo ilgstoši ciest un atturēties ir ļoti grūti.

Kādi ir šāda dīvainā bada iemesli? Galvenie iemesli ir divi – bioloģiskais un psiholoģiskais.

Sāksim ar psiholoģiju. Nu, piemēram, saskaņā ar kādu diētu cilvēkam nedrīkst lietot, piemēram, saulespuķu sēkliņas. Liekas, nu un tad? Arī līdz šim viņš ne visai pēc tām kāroja un līdz tam pat vairākus gadus vispār tās nebija ēdis. Bet tas taču viss bija līdz diētai! Tagad viņš domā tikai par tām vien!

Un kā lai nedomā? Jo ir taču visu laiku jāatceras par tiem produktiem, kurus nedrīkst lietot. Un pakāpeniski aizliegtā tēls galvā iegūst arvien vairāk un vairāk kārdinošu detaļu.

Un mēs sākam iztēloties šīs sēkliņas, sajust to garšas nianses, smaržu, mums arvien vairāk un vairāk GRIBAS. Ne velti saka, ka aizliegtais auglis ir salds! Šīs ikdienas mokas var izturēt tikai tad, ja pretī saņem kaut ko svarīgu – piemēram, to, ka cilvēks notievē līdz 1,5 kg nedēļā. Bet, ja sanāk tikai par 300 g? Un, ja vispār nesanāk? Kā to var izturēt? Nevar izturēt!

Un problēma nav tikai gribasspēka trūkumā. Jo galu galā, jo vairāk cilvēks saka sev: “Nē!”, jo spēcīgāk un krāsaināk galvā parādās aizliegtā tēls un, jo stiprāka un nepanesamāka kļūst vēlme pēc aizliegtā. Agri vai vēlu notiks tāāāaaads “GRIBU!”, kas aizvāks prom jebkuru “Nē!”

Mēs joprojām vēl nezinām visus psihogēniskos aspektus, kas ietekmē mūsu organismu. Ir zināms tikai tas, ka kārumu klātbūtne uzturā uzlabo mūsu garastāvokli, nomierina un padara mūs pozitīvākus. Un otrādi, ja mums ir kaut kas liegts, mēs kļūstam nervozāki, nomākti, un meklējam jebkuru iemeslu, lai no šī lieguma izvairītos.

Otrais iemesls vairāk attiecas uz mūsu fizioloģiju un uzturu. Tas slēpjas tajā, ka pārtikas produkti bez taukiem, ogļhidrātiem un olbaltumvielām satur arī dažāda veida faktorus, kuri nepieciešami mums normālas vielmaiņas procesu norisei. Tie ir gan vitamīni, gan minerālvielas, mikroelementi un daudzas citas bioloģiski aktīvas sastāvdaļas – mums jau zināmās un mums vēl neatklātās. Tā ir ļoti izplatīta kļūda domāt, ka absolūti visi komponenti, kurus pārtikas produkti satur, dietologiem ir zināmi.

Piemēram, salīdzinoši nesen tika atklāti likopēni – antioksidanti, kuri ir tomātos, sarkanajos piparos, arbūzos un dažos citos augļos. Likopēna klātbūtne ir ļoti svarīga mūsu sirdij un asinsvadiem. Ir konstatēts, ka šīs bioaktīvās vielas pasargā no priekšlaicīgas aterosklerozes attīstības. Ir vēl viens savienojums, kas atklāts nesen – tiramīns. Tas ir sastopams dažos pārtikas produktos, it īpaši, svaigos kūpinājumos un šokolādē.

Un var gadīties tā, ka olas dzeltenumā, speķī vai šokolādē VĒL ir kaut kas tāds, par ko pagaidām mūsu organisms „nezina”, bet „jūt”, ka tas ir ļoti nepieciešams. Un arī tad mēs jutīsim tieksmi. Un visi mēģinājumi apmierināt šo tieksmi ar dažiem “atļautiem” ēdieniem tiks nolemti neveiksmei, neskatoties lielo apēstā daudzumu.

Tad, lūk, izrādās, ka pieaugošā vēlme apēst kaut ko tāāāādu – tas vienmēr ir signāls, kuru mums raida mūsu organisms. Un tas nozīmē vai nu to, ka esam tuvu depresijai, vai arī to, ka, turpinot savu organismu ierobežot, mēs tam spēcīgi kaitēsim.

Piemēram, ja pilnībā atteiksimies no sāls, mēs pakļausim sevi pēkšņa asinsspiediena pazemināšanās riskam. Jā organismam trūks dzīvnieku olbaltumvielu – ļoti iespējams, pazemināsies organisma imunitāte. B grupas, īpaši B12 vitamīna trūkums var izraisīt anēmiju.

Varbūt būtu daudz vienkāršāk, ja mēs ņemtu vērā sekojošo – cilvēks resnē vai tievē ne jau pārāk liela vai pārāk maza kāda produkta daudzuma dēļ uzturā, bet tikai no tā, kas dominē – enerģija, kas tiek patērēta, vai enerģija, kas tiek uzņemta. Un, ja uz to skatāmies no šāda aspekta, tad liegumi vispār nepastāv. Nu un tad, ka šokolāde ir 10 reizes treknāka, nekā paniņas? Mēs taču šos divus produktus neēdam vienādās daudzuma attiecībās? 10 g šokolādes tauku ir divreiz mazāk, nekā vienā glāzē piena vai paniņu.

Tāpēc, varbūt, vienkāršāk ir APĒST kārumu, bet pēc ēdienreizes, nevis tās vietā? Jo, kad esam paēduši, kaut ko garšīgu mums vajadzēs pavisam nedaudz – tikai tamdēļ, lai radītu baudas sajūtas pabeigtību.

Uz tikšanos tepatās,

Aija