Septiņpadsmitā gadsimta franču filozofam Žanam Žakam Ruso pieder skaists teiciens: „Sievietes karaļvalsts  ir maigums, smalkjūtība un pacietība.”

Droši vien visas nojaušam vārda ”smalkjūtība” jēgu, taču, cik bieži savstarpējā komunikācijā esam iejūtīgas un smalkjūtīgas? Vai spējam sajust otra cilvēka garastāvokli, vajadzības un vēlmes, neliekot priekšplānā savējās? Novērtēt cita laiku, darbu un zināšanas un pieņemt cita cilvēka viedokli, ticību un uzskatus, necenšoties pierādīt savējo taisnību, nemaz nav tik vienkārši, vai ne?

Smalkjūtība ir augsta iekšējās un ārējās kultūras izpausme. Tā atspoguļo savstarpēju cieņu, lai arī cik dažādas mēs katra būtu un ar ko nodarbotos. Katra, sevi un citus cienoša sieviete, jūt iekšēju nepieciešamību būt pozitīvā saskarsmē ar apkārtējiem. Citiem cilvēkiem ir svarīgi sajust, ka mēs saprotam viņu viedokli, kaut arī varbūt tam nepiekrītam, tāpat, kā tas ir svarīgi mums pašām. Smalkjūtība sevī ietver patiesu vēlēšanos nesāpināt citus cilvēkus.

Protams, arī mums katrai ir gan labās, gan sliktās dienas, kad noskaņojums nebūt nav tāds, kādu gribētos. Taču vai nav tā, ka, ja kāds tajā brīdī mūs mēģina saprast, sadzirdēt, atbalstīt vai ieklausīties, mēs sajūtamies krietni vien labāk un mierīgāk? Ja, Tavā „melnajā” brīdī, kāds neuzbrūk ar savu pārmetumu vai pārākuma izrādīšanu, bet atļaujas, ja neko vairāk, tad vismaz pieklājīgi paklusēt, nekļūst mazliet siltāk? Un, ja esi kur kļūdījusies, vai nejutīsies jauki, ja kāds pajautās, kas tad īsti ir par lietu, kāpēc tā ir sanācis, nevis, neko nezinot par notikušo situāciju, dos vaļu savām negatīvajām izpausmēm? Šī te „smalkā” jušana saistās arī ar līdzjūtību, iejūtību, gādību, uzmanību un pacietību.

It sevišķi nesmalkjūtība ir vērojama interneta vidē. Kā reiz mana kolēģīte teica: „ Šeit nav tā kā klātienē, kur tu vari tam otram paskatīties acīs un viņš varbūt samulsīs un apjuks par savu izturēšanos”. Skumji. Tajā brīdī, kad sieviete atļaujas būt nepieklājīga un asa, tā zaudē mazliet no savas burvības…

Taču smalkjūtība nedrīkst pārvērsties arī izdabāšanā, glaimošanā un divkosībā. Šis teātris agri vai vēlu atnes tikai attiecību pasliktināšanos.

Manuprāt, smalkjūtība un pieklājība ir tās īpašības, kas jāmācās visu dzīvi, un jāmācās no sirds. Jo tās atnesīs mums pašām un mūsu draugiem, kolēģiem, ģimenes locekļiem un visiem apkārtējiem vairāk prieka, miera un harmonijas. Un sapratnes. Un esmu pilnīgi pārliecināta arī par to, ka šo rakstu lasa un arī tepat mums līdzās dzīvo bezgala daudz sievišķīgas, iejūtīgas, smalkjūtīgas un gaišas būtnes!

Esmu pietiekoši liela reāliste un tajā pat laikā – tikpat liela ideāliste, un arī es, piekrītu Dostojevska sacītajam, ka „Skaistums izglābs pasauli”…Un skaistas esam tad, kad mirdz mūsu būtība – mūsu dvēsele.

Uz tikšanos tepatās,

Sarmīte