Cilvēks pats par sevi ir ļoti pretrunīga būtne – no vienas puses mēs vēlamies būt slaidas un skaistas, veiksmīgas un mīlētas, bet no otras puses mums ir slinkums darboties pie sevis, saviem mērķiem, sava ķermeņa un pašsajūtas uzlabošanas un slinkums mainīt dzīves stilu.

Mums ļoti patīk lasīt skaistus, glancētus sieviešu žurnālus un mēs pērkam noteikti tos, uz kuru vākiem ir kāda „maģiska” frāze, kas mūs tobrīd uzrunā: „Iegūsti skaistu vēderu ātri”, „Skaists augums – tikai 4 soļi 6 minūtēs” – mēs „uzķeramies” uz maziem cipariem, jo tiem automātiski ticam…Bet kas tad tālāk?

Bet tad pienāk brīdis, kad atveram šos žurnālus, izlasām, pat izrakstām svarīgāko vai izplēšam lapu un pieliekam redzamā vietā un…. Un tad, kad pagājušas apmēram 3 dienas, kurās 6 minūtes tika veltītas šīs „maģiskās” receptes realizēšanai, mēs automātiski sākam izdomāt attaisnojumus savam slinkumam:

– Nē, labāk sākšu ar pirmdienu…

– Ak, arī tāpat esmu skaista!

– Vīrs taču teica, ka mani mīlēs vienalga kādu un viņam patīk apaļīgas sievietes.

– man palēnināta vielu maiņa un tas jau ir iedzimts…

Kad mēs vienreiz sapratīsim, ka visas šīs atrunas mums traucē dzīvot pilnvērtīgu dzīvi?! Nu atcerēsimies kaut vai baronu Minhauzenu – kā viņš pats sevi vilka no purva laukā un sekosim viņa piemēram! Daudzas no mums arī atrodas šādā „purvā”, kuram nosaukums ir „SLINKUMS”, no kura izvilkt sevi varam tikai pašas.

Varbūt pietiks atpūsties un sāksim pie sevi strādāt, jo tikai TAD un ne jau pie kioska stāvot, kad pērkam kārtējo žurnālu, mēs ieraudzīsim rezultātu. Protams, daudz ērtāk ir prātot: kamdēļ man gatavot vakariņās tvaicētas vistas gaļas kotletes, ja es varu nopirkt pusfabrikātus? Kamdēļ trenēt presīti, ja man tas nepatīk, pie tam arī rezultāts redzams dikti jau minimāls? Es labāk nopirkšu šodien savu kāroto kūku, ietīšos pledā un noskatīšos savu iemīļoto melodrāmu.

Bet tu pamēģini tomēr sevi pārvarēt, izdari cieņas cienīgu soli, izskaud paradumus, kas noved tevi pie tās dzīves, kuru tu nemaz nevēlies.

Atceries, ka slinkums ir tavs dezinformators un ienaidnieks, kas zog laiku, kas nepielūdzami aizsteidzas prom un, kuru nekad, diemžēl, mēs neatgriezīsim. Tieši tāpēc triec šo ienaidnieku no sevis prom pēc iespējas tālāk un sāc darboties gan pie sevis, gan savas dzīves.

Teiksi – sarežģīti un tūlīt sāksi „griezt” prātā visus traucēkļus un iemeslus kāpēc to nevar izdarīt? Bet kas teica, ka būs viegli? Cīņa ar slinkumu (un ievēro – AR SLINKUMU un nevis laika trūkumu!) ir smags darbs, bet, tiekot ar to galā, tu sāksi pļaut cienīgus augļus.

Ja esi nolēmusi ar ienaidnieku cīnīties, tad sāc ar mazumiņu, bet tūlīt pat. Paņem blociņu vai burtnīcu un pieraksti savus nedēļas, mēneša vai pat gada plānus. Nospraud mērķus un datumus, kuros tie ir jāsasniedz. Un nemeklē attaisnojumu, jo tā tu jau pašā sākumā pati savām rokām nobremzēsi savu mērķu sasniegšanu.

Ja plānu īstenot neizdevās vai jau pēc dažām dienām tu to, ko sev solīji, neizdarīji, tad apstājies uz mirkli, neatmet ar roku visam, bet gan tieši otrādi – nomierinies un izanalizē kāpēc tas tā notika un pieraksti savus secinājumus turpat, tai pašā blociņā un nosaki  jaunu datumu. Bet, ja tomēr tev atkal neizdevās sasniegt vēlamo, ir vērts aizdomāties – vai nu tu sev nosaki nesasniedzamu rezultātu, vai arī cīņa ar slinkumu ir nepietiekoši aktīva.

Varbūt tu šo izlasīsi un nodomāsi – nekā jau jauna…Bet tu to ESI DARĪJUSI? Un tieši tā kā te teikts??? Jo viena lieta ir pierakstīt mērķus, bet svarīgākais ir tad, kad neizdodas (un neizdodas visbiežāk), visus iemeslus, kamdēļ tas notika, izanalizēt un pierakstīt! Un sākt atkal no jauna! Viss labais, efektīgais, piekrīti, vienmēr ir vienkāršs! Cīņa te notiek ne ar šefu, ne laika trūkumu, ne citiem traucēkļiem, bet tikai ar mūsu slinkumu. It kā nieks, bet tam ir milzīga vara pār visu mūsu dzīvi.

Atceries – slinkums bēg prom tikai tad, ja tu regulāri pie sava mērķa darbojies un analizē savas darbības, kā tikko aprakstīju. Tāpēc uzstādi sasniedzamus mērķus, sapņo brīnišķīgus sapņus un tad tev viss izdoties!

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Ir bez gala daudz ieteikumu kā tikt galā ar mums katrai un katram zināmo un daudz ko padarīt traucējošo stāvokli, kad darīt negribas neko. To var nosaukt dažādi – slinkums, apnikums, depresija, panīkums, enerģijas trūkums… Bet mēs nojaušam, ka sliktā ziņa ir tā, kas tas VIENALGA būs jāpadara.

Tāpēc mēģināsim vēlreiz – lūk, seši padomi, kurus varētu izmēģināt, lai šo situāciju atrisinātu pēc iespējas veiksmīgāk un ‘nesāpīgāk”.

1. Vispirms – nedarīsim NEKO. Nopietni! Pārtrauksim JEBKĀDU darbību un darbošanos: nestaigāsim pa dzīvokli, nesēdēsim pie datora, neēdīsim, nedzersim, nelasīsim, negulēsim, neklausīsimies mūziku. Drīkst aizvērt acis. Ziedosim šim (to pat nevar nosaukt par nodarbi) 10 minūtes un tev pašai sagribēsies kaut ko darīt. Šajā visā ir kaut kas no meditatīvās prakses, tas mazina iekšējo satraukumu un uzlādē ar enerģiju.

2. Liec sev padarboties TIKAI 5 minūtes. Tas ir vienkāršāk, nekā ķerties pie lietas, apzinoties, ka būs jāstrādā visu dienu. 5 minūtes var izturēt absolūti jebko un tai pašā laikā ir pilnīgi gana, lai sāktu darbu. Pilnīgi iespējams, ka tu to padarīsi līdz galam.

3. Lielu uzdevumu sadali mazākos. Ķerties klāt liela uzdevuma risināšanai dažreiz nav iespējams sevi pierunāt nekādi. Tāpēc sadali to mazākos uzdevumos (rakstiski un ar konkrētu strukturējumu – lai tas būtu vizuāli redzams) un pildi pēc kārtas – tas ir daudz vienkāršāk.

4. Apbalvo sevi. Oooooo, to es GAN esmu iemācījusies J! Jebkurš darbs ir jāatalgo, tāpēc ieteicams sevi apbalvot pēc katras darba daļas izpildes. Izpildīji – izdzer kafijas vai tējas tasi ar savu iemīļoto cepumu, vai pastaigājies, vai vienkārši – 5 minūtes relaksējies. Tas ir labs ieradums!

5. Neatliec uz rītdienu. Rītdiena – ir pati noslogotākā nedēļas diena. Ja tu vēlies sākt kaut ko jaunu, sāc darīt to tūlīt pat, jo rīt atradīsies cits steidzams darbs vai arī tu atkal pārdomāsi. Pat, ja ir jau vēls, kaut nedaudz iesāc savu ieplānoto darbu jau šodien – pabeigt rīt iesākto ir krietni vieglāk, nekā sākt visu no „baltas lapas”.

6. Esi „cīrulis”. No rīta var padarīt visu (tiem, kam ir iespēja savu dienas ritmu plānot pašiem). Ir cilvēki, kas sevi ilgi ir uzskatījuši par „pūci”, kamēr pāris rītus pēc kārtas nepamodās agri no rīta…

Tas ir fantastisks enerģijas lādiņš! Un secinājums ir tikai viens – „pūces” ir nenobrieduši „cīruļi”, kuriem nav pietiekoši daudz gribas spēka un ir pārāk daudz slinkuma, lai mainītu savu grafiku. Nemaz nerunājot par to, ka cilvēka bioloģiskais ritms darbojas pēc saules un tam pretoties nozīmē tikai vienu – mocīt savu organismu.

Pamosties labā garastāvoklī, kad esi pilnīgi izgulējies, atpūties un „uzlādēts” – to „pūcēm” nekad neizjust. Patiesībā, laikam, šī „putnu” klasifikācija ir kaut kas līdzīgs klasifikācijai „smēķētājos un nesmēķētājos”: tu pats izvēlies – veselību un pilnvērtīgu atpūtu vai pilnīgi pretējo.

Lai mums izdodas un, lai slinkums mūsu ceļā gadās arvien retāk!

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Jā, iet visur runa par to, ka viss pasaules ritms ar gadiem paliekot ātrāks, ka dienas skrien arvien nemanāmāk, ka gadalaiki, gadi – viss rit ātrāk…

Bet – kā ir ar mūsu pašu dzīvi? Es te nedomāju dienas, es nedomāju to,ka tikko bija rīts, bet nu jau ir vēla pēcpusdiena. Es runāju par to, ka mēs neko vairs nevaram paspēt un gribu izteikt paradoksu – dzīves ritms skrien un kļūst ātrāks, bet mūsu pašu DZĪVĒ nekas nenotiek jeb notiek palēlinājums un bremze… Mēs bieži vien nespējam izdarīt darbus, realizēt plānus un nevis tamdēļ, ka nav laika, bet gan tamdēļ, ka paši visu atliekam un nevēlamies izdarīt laikā. Vai tā ir?

Populārā tieksme „atlikt uz vēlāku” pastāv gan jauniešu, gan pieaugušo vidū. Ļoti daudzi no mums katru dienu cīnās ar termiņiem un ar nolemtības sajūtu cenšas pēdējā brīdī sagatavoties eksāmenam, pabeigt atskaiti vai noteiktajam datumam projektu…Šī palēlinājuma vai kavēšanās problēma ir lielākā to cilvēku problēma, kuru „niķis” ir jebkādu darbu atlikšana.

Šai problēmai ir vairāki iemesli:

Protams,to vidū ir arī daudzi objektīvi iemesli (salūza printeris, dators, „korķis” ielās) kāpēc kavējas darījumi. Bet galvenais no tiem ir un paliek cilvēciskais faktors (slinkums). Tā vietā, lai izdarītu attiecīgus secinājumus un atbildību par termiņu neievērošanu uzņemtos uz sevis, cilvēks sev kā attaisnojumu izdomā jebkuru „objektīvu” iemeslu.

Domas un maldīgi/melīgi uzskati

Pētījumi liecina, ka cilvēkiem, kas savus darbus un darījumus parasti ir atlikuši, ir attiecīgi maldīgi/melīgi uzskati vai pārliecības (domā nepareizi, tā kā ir izdevīgāk):

• Cilvēks, lai ķertos klāt pie uzdevuma pildīšanas, pārvērtē laika daudzumu un nenovērtē to laika daudzumu, kas būs nepieciešams tā pabeigšanai.

• Cilvēks pārvērtē motivācijas daudzumu (vēlēšanos), kas viņam būs nākotnē, bieži vien cerot, ka, lai tiktu galā ar šo uzdevumu, nākotnē jeb vēlāk būs vēl vairāk motivēts (būs lielāka vēlēšanās).

• Cilvēks uzskata, ka, lai uzdevuma izpildīšana notiktu veiksmīgi, viņam jābūt pareizā noskaņojumā un,ja viņam šī noskaņojuma vai garastāvokļa nav, tad uzdevums veiksmīgi netiks izpildīts.

Uz kā balstās šī kavēšanās jeb visa palēlinājums

Lielākā daļa cilvēku atliek darbu izpildi tāpēc, ka viņiem raksturīgs perfekcionisms (baidās darbu izpildīt slikti) vai vienkārši nekontrolē savu laiku un spēkus (ir dezorganizēti). Kavēšanās var būt arī uzmanības deficīta sindroma vai citu fizioloģisku problēmu pazīme.

Perfekcionisms

„Labāks ir labā ienaidnieks” – tā ir perfekcionistu devīze. Cilvēkiem ar perfekcionistu nosliecēm piemīt iracionāla domāšana (izdomāt un nerealizēt ģeniālu ideju).

Perfekcionista problēma – tās ir bailes no neveiksmes, bailes kļūdīties, būt notiesātam, bailes „iekrist ar seju dubļos”. Problēmas veidojas tāpēc, ka perfekcionists visu redz tikai divās krāsās – melnā un baltā (vai nu viss vai nekas). Viņa spriedumos ir jūtams „jābūt!” akcents („man jābūt spējīgam to izdarīt!”) Viņš ir kļūdaini pārliecināts, ka veiksme pie citiem cilvēkiem atnāk viegli.

Perfekcionista domāšana veido apburto loku. Pirmkārt, viņš cenšas uzstādīt nesasniedzamus mērķus. Otrkārt, viņš nav spējīgs šos mērķus sasniegt, jo jau no paša sākuma tie nebija reālistiski. Treškārt, lai sasniegtu pilnību, viņš atrodas pastāvīgā spiedienā, kā rezultātā samazinās viņa produktivitāte un efektivitāte. Ceturtkārt, šis cikls perfekcionistu noved pie paškritikas un vainas apziņas, kā rezultātā samazinās pašvērtējums. Tas var izraisīt trauksmi un depresiju.

Bailes

Bailes var būt liels motivators, bet var būt arī vecās, negatīvās pieredze stiprinātājs. Tie cilvēki, kurus vada bailes, visbiežāk izmanto izvairīšanos no problēmām, viņiem piemīt tieksme pagarināt termiņu uz tādu laiku, lai, tam beidzoties, uzdevumam nebūtu vairs nekādas jēgas. Ja cilvēks vairāk tendēts uz izgāšanos, bailēm ir paštendence palielināties.

Vai esi kādreiz dzirdējusi attaisnojumu: „Redzi? Es pat neuzsāku darbu, jo redzēju, ka viss liecina par izgāšanos?” Šāds cilvēks gaida situāciju, ka šādi viņa vārdi būs vietā un jau apzināti neķeras pie darba. Uzdevuma saņemšana-izgāšanās gaidīšana-iekšēja atteikšanās no uzdevuma pildīšanas-pozitīva sava lēmuma apstiprināšanās, jo viss palika pa vecam, ne labāk un arī ne sliktāk. Šis cikls atkārtosies līdz bezgalībai – gan ar neveiksmes bailēm paralizēta studenta dzīvē visa mācību gada garumā, gan pieauguša cilvēka dzīves garumā.

Bailes no neveiksmes negatīvi ietekmē efektivitāti, jo tās, kā likums, balstītas uz emocijām, nevis uz loģiku. Vairums uzdevumu ir balstītas uz loģikas, tai laikā kā vairums kavēšanos, kā likums, balstītas uz emocijām vai dezorganizācijas. Pārvarēt bailes no neveiksmes var apzināti mainot savas pārliecības pret tādām, ka cilvēks spēj būt veiksmīgs, bet veiksmīga darba beigās savu pozitīvo domāšanu nostiprinot ar uzslavu – rezultāts vienmēr būs veiksmīgs.

Dezorganizācija

Dezorganizācija jeb neprasme vadīt sava laika resursus, ir galvenais kavēšanās iemesls. It īpaši tas jūtams studentu vidē, kuriem skolā ļoti labi iemāca trigonometrijas ābeci, bet neiemāca organizācijas iemaņas. Lielākais vairums to cilvēku, kuriem piemīt tendence atlikt sarežģītu lēmumu pieņemšanu, tos aizstāj ar vienkāršiem risinājumiem (piemēram, izvēlas jebkuru mājas darbu izpildi diploma vai kursa darba izpildīšanas vietā). Rezultātā sarežģītākie un svarīgākie uzdevi sāk krāties, to izpildes termiņus jāsāk atlikt un galu galā notiek to atlikšana uz vēlāku.

Steidzamo darbu ieviešana var nopietni dezorganizēt visu tavu iecerēto grafiku, kā rezultātā tu apjuksi un vairs nespēsi saprast, kādi uzdevumi un kādā secībā būtu jārisina.

Plāna dezorganizācija pastiprinās ar dažām maldīgām pārliecībām. Viena no tādām – tie ir lieli gabaldarbi, kurus nedrīkst dalīt. Un,ja uzdevumu nevar atrisināt uzreiz vienā piegājienā, tad pie tā risināšanas nav vērts ķerties vispār. Vēl viena iracionāla pārliecība ir tā, ka katrs jauns uzdevums un iespēja, kas rodas ir jāizskata vispirmām kārtām un tad var atgriezties pie tobrīd aktuālā uzdevuma risināšanas turpinājuma. Tā rezultātā cilvēks sāk „svaidīties”, izsijāt savu uzmanību un rezultātā sevi dezorganizē.

Šī novēršanās no tobrīd galvenā uzdevuma izpildes bieži vien neatstāj laiku šī uzdevuma izpildei vispār, jo „vēl kaut kas…” var būt jebkas. Visa šī dezorganizācija vēl vairāk palēlina mums svarīgu notikumu piepildīšanos un neorganizētību.

Ja tu vēlies, lai tavā dzīvē kaut kas notiktu, lai tavu dzīvi nepārvaldītu sveši seriāli, lai viss notiktu bez stresa un ritmā – tavā ritmā, tu apzinies, ka kaut kas ir jāmaina. Bet, lai mainītu – vispirms tas ir jāgrib.

Ja tu to nevēlies, ja tu tikai to vien dari, kā sūksties, ka viss „krīt no rokām laukā”, ka neko nevar paspēt, ka visi pie visa vainīgi…iespējams, tu esi no tām,kas neko arī mainīt nevēlas, jo tu esi atradusi attaisnojumu tam visam un tev tā ir labi. Bet,ja tu jūties diskomfortā un neapmierināta, ka nevari atrast risinājumu un vēlies šo situāciju mainīt, tad ir daudz vienkāršāk – jāatrod metode, plāns, kā to visu „labot”.

Par dažām idejām šai sakarā – nākamajā reizē.

Uz tikšanos tepatās,

Aija