Kādā nelielā pilsētiņā ieradās bagāts tūrists. Atstājot ķīlā viesnīcas saimniekam 100 dolārus, viņš uzkāpa otrajā stāvā, lai apskatītos viesnīcas numuriņus. Ne mirkli nekavējoties, viesnīcas saimnieks paņem šos 100 dolārus un skrien pie miesnieka, lai viņam beidzot atdotu savu parādu.

Savukārt, miesnieks tūlīt pat skrien pie fermera, lai atdotu parādu par gaļu. Fermeris atdod parādu autoservisa īpašniekam. Autoservisa īpašnieks ātri dodas uz vietējo veikalu, lai atdotu parādu par produktiem. Bet veikala īpašnieks skriešus devās pie preču piegādātāja, kurš vēl bija aizkavējies veikala noliktavā. Un, ja jau tā sanācis, preču piegādātājam radās brīnišķīga iespēja tūlīt pat doties pie viesnīcas īpašnieka, lai atdotu parādu par pāris viesnīcā pavadītām naktīm.

Pēc brīža lejup nokāpj bagātais tūrists, paziņojot, ka diemžēl neviens no viesnīcas numuriņiem viņam nepatīk. Viesnīcas saimnieks atdod ķīlu un tūrists aizbrauc prom.

Neviens neko nesaņēma, toties visa pilsētiņa tagad var dzīvot bez parādiem.

—————

Vēlies vairāk? Te būs pārējās līdzības >>>>>

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Reiz dzīvoja kāds būvdarbu vadītājs. Visu savu dzīvi viņš cēla mājas, bet tad viņš kļuva vecs un nolēma doties pensijā.

– Es dodos prom pensijā, – viņš teica darba devējam. – Abi ar sievu auklēsim mazbērnus.

Saimniekam žēl bija šķirties no šī cilvēka un palūdza viņam: „Klau, sarunāsim tā – uzcel pēdējo māju un mēs tevi laidīsim pensijā. Un iedosim vēl labu prēmiju!

Meistars piekrita. Saskaņā ar jauno projektu, viņam bija jāuzbūvē māja nelielai ģimenei, un sākās: projekta saskaņošana, materiālu iepirkšana, pārbaudes …

Būvdarbu vadītājs steidzās, jo jau sapņos redzēja sevi esam pensijā. Kaut ko neizdarīja līdz galam, kaut ko vienkāršoja, pirka lētus materiālus, jo tos ātrāk varēja piegādāt… Viņš juta, ka tas nebūs labākais viņa dzīves darbs, bet savā priekšā šo rīcību attaisnoja ar to, ka tās ir viņa karjeras beigas. Kad māja tika pabeigta, viņš paaicināja saimnieku. Darba devējs māju apskatīja un teica: – Zini, bet tā ir tava māja! Lūk, ņem atslēgas un dzīvo tajā! Visi dokumenti jau ir noformēti. Tā tev ir dāvana no kompānijas par gadiem ilgo darbu!

Ko šai brīdī juta būvdarbu vadītājs, tas zināms tikai viņam vienam! Viņš stāvēja nosarcis no kauna, bet visi apkārt esošie viņu sumināja un apsveica un domāja, ka viņš nosarcis sava kautrīguma dēļ. Bet viņš sarka no kauna par savu nevīžību. Viņš apzinājās, ka visas kļūdas, viss līdz galam nepadarītais ir tagad kļuvis par viņa problēmu, bet visi apkārt stāvošie domāja, ka tas ir samulsums dārgās dāvanas dēļ. Un tagad viņam ir jādzīvo tajā vienīgajā, viņa mūžā slikti uzceltajā mājā…

Morāle? Mēs visi esam būvdarbu vadītāji. Mēs savu dzīvi būvējam tieši tāpat, kā šis meistars, ejot pensijā. Mēs nepieliekam īpašas pūles, uzskatot, ka rezultāts no šīs konkrētās būves nemaz nav tik svarīgs. Kamdēļ lieki pūlēties? Bet pēc laika, mēs saprotam, ka dzīvojam mājā, kuru paši esam uzcēluši. Jo visam, ko mēs darām šodien, ir nozīme. Jau šodien mēs būvējam māju, kurā dzīvosim rīt.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

(Līdzība par mušām un bitēm)

Reiz pie ciema gudrākā un vecākā cilvēka atnāca daži iedzīvotāji un teica: „Redz kāds mūsu priesteris – viņš par sakramentiem ņem pārāk daudz naudas no mums, bet kaimiņu priesteris smēķē un staigā uz kafejnīcu, bet otra kaimiņu ciema priesteris vispār ir amorāls…”, un sāk stāstīt visus pierādījumus teiktajam.

Tad gudrais viņiem atbildēja ar sekojošo:

-Savas dzīves un pieredzes laikā esmu sapratis, ka cilvēki iedalās divās kategorijās. Trešā nepastāv: cilvēks būs vai nu vienā kategorijā, vai otrā.

Vienas kategorijas cilvēki līdzinās mušām. Muša vienmēr nosēdīsies uz visa netīrā. Piemēram, ja dārzā būs daudz smaržojošu ziedu, bet dārza vistālākajā stūrī atradīsies netīrumu kaudze, viņa pārlidos pāri visam brīnišķīgajam dārzam, nenosēžoties ne uz viena zieda. Viņa neapstāsies, kamēr nesasniegs šos netīrumus un tikai tad nolaidīsies un, nosēžoties uz netīrumiem sāks tajos rakties.

Ja vien viņa spētu runāt, un, to noķerot, viņai pajautātu vai viņa zina kur dārzā aug rozes, tad viņa atbildētu, ka nezina kas tas tāds ir. Rožu pasaulē nav – viņa atbildētu.

Tieši tāpat dzīvē – ir cilvēki, kas līdzinās mušām. Tā ir cilvēku kategorija, kas ir iemācījusies par visu domāt negatīvi, noliedzoši un visur atrod netīrumus, nemaz neievērojot un ignorējot visu skaisto.

Otra cilvēku kategorija līdzinās bitēm. Bites īpatnība – atrast un nosēsties uz kaut kā skaista un salda. Piemēram, netīrā telpā kādā stūrī stāv vāzē ielikti ziedi. Ja šajā telpā ielidos bite, viņa lidos garām visiem netīrumiem un nenosēdīsies tik ilgi, kamēr neatradīs ziedus un apstāsies tikai tur.

Un, ja tu šo biti noķertu un pajautātu viņai, kur šajā telpā atrodas atkritumi, viņa atbildētu, ka neko tādu viņa tur nav pamanījusi, toties, lūk, tur ir hortenzijas, tur – rozes, bet vēl tālāk – vijolītes, bet tur – ir medus, bet, lūk, tur – cukurs. Viņa pārzina visu brīnišķo…

Katrs cilvēks atrodas vai nu mušas vai bites kategorijā un pats izvēlas, uz ko viņam fokusēties.

Un savas runas beigās gudrais vīrs teica:

-Kad pie manis atnāk cilvēki un sāk viens otru aprunāt un apvainot, es pastāstu šo piemēru un piedāvāju pašiem izvēlēties – kurā kategorijā viņi gribētu atrasties.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Pie vecā prestižas augstskolas pasniedzēja ciemos ierodas dzīvē veiksmīgu absolventu grupa. Vizītes laikā iesākās sarunas par darbu, par biznesu – skolnieki sūkstījās par daudzajām grūtībām un dzīves problēmām.

Piedāvājis saviem viesiem kafiju, profesors devās uz virtuvi un atgriezās ar kafijas kannu un paplāti, uz kuras atradās visdažādākās kafijas krūzes: porcelāna, stikla, plastmasas, kristāla… Tur bija gan pavisam vienkāršas, gan dārgas un greznas krūzes.

Kad savas kafijas krūzes skolnieki bija izvēlējušies, profesors teica:

– Pievērsiet uzmanību, visas skaistās un dārgās kafijas krūzītes tika izķertas, bet lētās palika. Kaut arī priekš jums tas ir normāli – sev gribēt tikai labāko, bet tas arī ir jūsu problēmu un stresu avots. Saprotiet, ka krūze pati par sevi kafiju labāku nepadara. Visbiežāk tā vienkārši ir dārgāka, bet dažreiz pat slēpj to, ko mēs dzeram. Patiesībā, viss, ko jūs gribējāt, bija vienkārši kafija, nevis krūze. Bet jūs apzināti izvēlējāties labākās krūzes, un tad pētījāt, kuram kāda trāpījusies…

Bet tagad padomājiet: dzīve – tā ir kafija, bet darbs, nauda, stāvoklis sabiedrībā, pati sabiedrība – krūze. Tie ir tikai dzīves satura un uzturēšanas instrumenti. Tas, kāda ir mūsu kafijas tase, mūsu dzīves kvalitāti nenosaka un nemaina. Dažreiz, koncentrējoties tikai uz tasi vien, mēs aizmirstam par kafijas garšas baudīšanu.

Vislaimīgākie ir nevis tie cilvēki, kuriem ir viss labākais, bet gan tie, kuri visu labāko saredz tajā, kas viņiem pieder.

P.s. Vēl vienu pritču (līdzību) – kāpēc ir tik grūti sasniegt savu mērķi, lasi mūsu draugiem.lv lapā.

Uz tikšanos tepatās,

Aija