Pateicība ir viena no patīkamākajām sajūtām, ko cilvēks spēj piedzīvot. Un, kad cilvēks var izteikt pateicību arī apkārt esošajiem, tas pilnībā maina gan viņu pašu, gan viņa dzīvi, jo tajos brīžos viņš pauž savu mīlestību pret Pasauli un Pasaule viņam atbild ar to pašu.

Šai sajūtai ir kamertoņa loma. Tā noskaņo cilvēka iekšējās struktūras uz daudz augstākām pasaules vibrācijām, kur mājo Visuma patiesā harmonija un darbojas pavisam citi principi. Pateicība tiek uzskatīta par vienu no galvenajām atslēgām, kas atver durvis gan uz mūsu sapņiem, gan mērķiem.

Patiesas pateicības jūtas „iedarbina” pievilkšanās likumu, kā rezultātā cilvēka dzīve pakāpeniski un pamazām piepildās ar dažādām patīkamām lietām. Ne par velti saka: Dievs vienmēr cenšas vairot to, kam cilvēks pievērš uzmanību. Tāpēc, kad kaut ko sakāt, atcerieties to. Un tāpēc mūsu spēja izteikt pateicību ir viens no svarīgākajiem personīgās izaugsmes uzdevumiem.

Ir trīs ļoti vienkārši paņēmieni, kuri mums palīdzēs šo sajūtu attīstīt, vairot, un vienlaicīgi savu dzīvi padarīt daudz laimīgāku.

1. Pateicības lūgšana.

Kā Ošo ir teicis, patiesa lūgšana – tā ir pateicības lūgšana. Kad cilvēki Dievam lūdz palīdzību, tas nozīmē, ka rezultāts viņiem ir ļoti svarīgs. Bet patiesa lūgšana atspoguļo pašas dzīves apbrīnošanu un tai nav nekāda konkrēta mērķa. Tieši tāpat, kā mērķa nav arī patiesai mīlestībai. Kad cilvēks mīl patiesi, viņam jau ar to vien ir gana.

Ošo uzskata, ka vislabākā lūgšana ir pateicība un mīlestība.

Vispareizāk ir izveidot savu personīgo pateicības lūgšanu. Tai nav obligāti jābūt garai, bet noteikti patiesai un emocionālai. Mūsu vārdiem vajadzētu nākt no sirds. Lūgšanā jāiekļauj pateicība par visu, kas mums jau ir vai pieder. Ja grūti iedomāties, kā tam vajadzētu būt, paskatieties uz šo mazo lūgšanas piemēru.

Dievs, pateicos Tev par katru nodzīvoto dienu un par to, ka tās piepildi ar laimi. Pateicos par visu, ko man esi devis un vēl dosi, par iespējām un atvērtām durvīm. Pateicos par Tavu atbalstu un palīdzību.

Un tālāk jau viss plūdīs no sirds!

„Secret” filmas autors Nīls Volšs savā grāmatā „Sarunas ar Dievu” šo tēzi skaidro plašāk. Pēc viņa domām lūgšana, kas ir kā lūgums, apstiprina to, kā cilvēkam nav un to, ko viņš negrib. Bet pateicības lūgšana atspoguļo cilvēka pārliecību, ka vajadzīgais viņam jau ir. Un te nāk palīgā Ticības likums.

Savu pateicības lūgšanu ir jāizsaka katru dienu. To var darīt no rīta, tiklīdz mēs pamostamies, pat neatverot acis. Vai arī tiklīdz esam piecēlušās no gultas. To var izrunāt arī vakarā pirms gulētiešanas. Mēs varam runāt skaļi un varam runāt domās, kad meditējam.

Rezultāti būs brīnišķīgi! Mēs būsim piepildītas ar neparastu enerģiju un spēku, un sāksim dzīvot citādāk. Un attiecīgi, rezultātā saņemsim no dzīves kaut ko citu. Bet šo pārmaiņu spēks un ātrums ir atkarīgs no tā, cik emocionāla ir mūsu lūgšana un cik spēcīga ir mūsu ticība.

2.Mīlestības vēstule.

„Mīlestības vēstules” ir brīnišķīga iespēja uzlabot ne tikai savu, bet arī citu cilvēku dzīvi.

Nekas mūsu dzīvē nav tik lēts un vienlaicīgi tik „dārgs” jeb svarīgs, kā uzmanība. Un vēl vairāk cilvēki vērtē pateicību. „Mīlestības vēstule” ir rakstiska pateicības izteikšana otram cilvēkam par to, ko viņš ir darījis mums labu: viņš patīkami apkalpoja mūs veikalā, garšīgi pabaroja savā jaukajā kafejnīcā, iemācīja konkrētas, jums tobrīd svarīgas lietas utt.

Protams, neviens neliek rakstīt garas vēstules, meklēt cilvēka adresi un skriet uz pastu. Šādas darbības cilvēks var pat nepareizi iztulkot…. Un arī mums pašām liksies nekomfortablas.

Bet, ja mēs līdzi paņemsim atklātnīti ar pateicības vārdiem, un to pasniegsim šim cilvēkam – tā jau būs cita lieta. Nopērciet jaukas atklātnītes un nēsājiet tās sev līdzi. Ir iegādajamas pat pavisam nelielas, bet jaukas atklātnītes un pat ar gataviem jaukiem uzrakstiņiem. Un, kad kādam gribēsiet pateikties, vienkārši pasakiet dažus vārdus, uzrakstiet kaut vai tikai vārdu „Paldies!” uz atklātnītes un pasniedziet to viņam. Neierasti? Bet vai tad nebūtu jauki?

Jo biežāk gribēsim izteikt pateicības vārdus, jo biežāk to būs arī mūsu dzīvē. Tāpēc meklēsim iespēju izteikt kādam pateicību ik uz katra soļa.

2. Simboliska dāvana.

Šīs metodes būtība ir ļoti vienkārša – visiem, kurus satiekam savā ceļā,  cenšamies uzdāvināt kādu dāvanu.

Tā var būt arī vienkārši emocionāla dāvana:

– Silts smaids;

– Draudzīgs apskāviens;

– Simbolisks skūpsts;

– Skaists zieds;

– Cepumiņi vai konfektes;

– Gardas maizes kukulītis (piemēram, vecmāmiņai, mammai vai sirmajai kaimiņienei);

– Braukšanas taloniņš utt.

Kā dāvaniņa var būt arī kāda darbība: pateikt komplimentu vai vienkārši uzmanīgi uzklausīt.

Varētu likties…. pārāk jau vienkāršas darbības…vai ne? Bet tieši ar tām mēs uzlabojam citu cilvēku ikdienu, kaut vai nedaudz to padarot priecīgāku. Un, jo vairāk pasaulē būs to, kas citiem dāvās šīs mazās pateicības „dāvaniņas”, jo labāka kļūs Pasaule mums apkārt, jo labaka kļūs mūsu ikdiena un mūsu dzīve kopumā. Pamēģināsim?

Uz tikšanos tepatās,

Aija