Problēmas ar pašvērtējumu bieži provocē daudzas citas problēmas: kautrīgumu, nedrošību, neprasmi iedzīvoties kolektīvā. Šodien parunāsim par pieciem ieradumiem, kas liecina par zemu pašvērtējumu un, no kuriem pēc iespējas ātrāk būtu jāatbrīvojas.

1.Ieradums salīdzināt.

Ieradums sevi salīdzināt ar citiem un „skatīties” uz citiem no lejas uz augšu ir droša atkarības pazīme. Sevi vērtējot caur citiem, mēs riskējam nekad neiepazīt sevi patieso. Un, ja mums nav skaidrs, ko darīt ar savu dzīvi, uzradīsies tie, kas to izdarīs mūsu vietā.

2.Ieradums konkurēt.

Aiz dedzīgas, greizsirdīgas tieksmes būt labākam par kādu citu slēpjas sajūta, ka esam sliktāki par citiem un cenšanās pierādīt pretējo. Kamēr mūsu ego ir ievainots, mūsu vienīgais stimuls ir skrējiens „kurš ātrāk”. Jo vienmēr būs tie, kas ir labāki un kam ir vairāk.

3. Ieradums uz kaut ko cerēt.

Atsakoties ticēties sev, mēs dzīvojam cerot un gaidot. Un visu laiku kaut ko gaidām…un pat nezinām ko.

4.Ieradums meklēt atzinību.

Kad mēs nezinām savu vērtību, mēs cenšamies apliecinājumu tai atrast no malas. Meklējot atzinību, mēs darām nevis to, ko mēs gribētu, bet gan to, kas „iemetīs monētu” mūsu nopelnu krātuvītē. Bet problēma ir tā, ka mūsu ego nepazīst piesātinājuma sajūtu. Izrauties no šī apburtā loka var tikai tad, kad mēs apzināsimies savu vērtību, kas nāk no mūsu iekšienes.

5. Ieradums manipulēt.

Kad mēs neticam saviem spēkiem, savu mērķu īstenošanai mēs izmantojam citus cilvēkus. Gribot-negribot mēs kļūstam par manipulatoriem. Mēs „spiežam” uz otra cilvēka žēlumu, sirdsapziņu un vainas apziņu. Un tā jau ir manipulācija.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Izrādās, ka cilvēki savu pašapziņu pazemina nejauši, caur saviem mērķiem. Parasti tiek pierakstītas miglaini neskaidras vēlmes un ar vislabākajiem nodomiem pat sāk strādāt ar tām, cenšoties tās piepildīt. Un var pat nezināt ko īsti grib un tāpēc, pie tā nākas strādāt ļoti daudz. Bet pēc laika visbiežāk met visu pie miera un dažreiz to izdara pat ātrāk, nekā vēlmes ir uzrakstītas uz papīra.

Viņi jūt, ka mērķis nav sasniedzams un no savām pūlēm un centieniem atsakās, jo jūt, ka ambīcijas ir pārāk augstas. Vai arī pamet savu mērķi uzkrātā stresa vai šajā ceļā iegūto vilšanos dēļ. Bet sliktākais ir tas, ka viņi šo savu lēmumu, kā likums, attaisno, atsaucoties uz šķietamo mērķa nerealitāti vai vēl sliktāk uz savu nespēju.

Un saka apmēram tā: „Es zināju, ka es to nespēšu”, „Tas nav man”, „Es vienkārši neizturēšu”, „Nav vērts to darīt” utt. Tikai retais no viņiem zina, ka problēmai nav nekā kopīga ar mērķi vai pat ar pašu. Koncentrācija jau sākumā ir uz „Ne” un nevis uz „Kā”.

Ar mērķa uzstādīšanu nav gana. Pajautā sev: „Ko es nākamajā nedēļā darīšu tamdēļ, lai sasniegtu savu mērķi? Un ko rīt? Un ko tagad, šajā brīdī?” Tev jākļūst par apzināti mērķtiecīgu.

Lieta tāda, ka tev nav vienkārši jāuzstāda mērķis un jāatstāj kaut kur…tur. Ja tā izdarīsi, tad tici man – tas joprojām paliks „tur”.

Esi uzmanīga, tas ir svarīgi katrā tavas dzīves momentā. Un nevis kaut kurā momentā nākotnē. Citiem vārdiem sakot, izveido sava mērķa prioritātes un tad tās padari par savu ikdienu. Pārvērt šīs prioritātes darbībā. Padari savus mērķus par saviem „apzinātajiem mērķiem”.

Cilvēki, kas dzīvo nejauši neapzinātā savu mērķu stāvoklī, nekad nesasniedz daudz. Viņi ļauj apstākļiem diktēt savu dzīvi. Parasti strādā daudzas stundas, tā domājot, ka viņu darbība kaut kā veicina to, kas ir svarīgs, bet ļoti bieži viņiem par to nav nekādas sapratnes.

Tie ir cilvēki, kuriem ir vēlēšanās, centieni, bet viņi nekad, šķiet, negūs panākumus.

Ja tu vēlies būt patiesi veiksmīga, tev vajadzētu zināt, vai tiešām tas, ko tu vēlies darīt, tiešām tev ir svarīgi. Pārcel to, kas ir svarīgs tavā dzīvē uz to, ko tu dari.

To sauc par sistēmu, MĒRĶI vai vienkārši prioritāšu noteikšanu, kas sistemātiski tev palīdzēs savas vērtības konvertēt konkrētās darbībās.

Rezultātā iemācīsies mīlēt to, ko dari, vai darīt to, kas tev patīk. Palielināsies tava pašapziņa. Izvērtēsi savas stiprās. Radīsies atzinība par dzīvi, par dzīves kvalitātes uzlabošanu. Sāksi strauji piesaistīt lietas, kas agrāk tev paslīdēja garām. Un pats galvenais, naktī gulēsi daudz labāk.

Vienkārši….jutīsi tādu kā atvieglojuma sajūtu, bet ne centienu smagumu. Jo bieži vien mēs uzstādām mērķus, bet jau ar tādu kā smaguma sajūtu, nojautu, ka būs grūti…

Un tomēr, noskaidro, kas tev dzīvē ir svarīgi un padari to par savas dzīves daļu jau tūlīt pat, šodien. Tas nozīmē – būt apzināti mērķtiecīgai. Ja tu nezinu ko tu PATIEŠĀM vēlies, tad kā, lai mērķi padara par apzinātu?

Ir jāsaprot, ka veiksme, laime, mērķis un jēga ir nevis lietas, ko tu vari atrast, vai panākt – tās savā dzīvē ir jāīsteno, jāievieš. Ja tu atceries par savām prioritātēm, tev būs lielāka miera un pārliecības sajūta par to, ko tu vēlies darīt.

Tātad, ir jāpārtrauc darboties ap saviem mērķiem un jāsāk strādāt ap savām prioritātēm. Tā ir tavu mērķu vai lietu, kuras tu dzīvē vērtē visvairāk, būtība.

Taviem mērķiem jābūt par tavas iekšējās pasaules atspoguļojumu, tā atspoguļojumu, kā tu vēlies justies šajā momentā, bet nevis pēc kaut kāda laika. Nekavēties pagātnē vai neatbalstīties pret nākotni – ir jāiemācās apzināties savas dzīves tagadējos momentus un sajūtas.

Ja tu mīli to, ko dari un dari to, ko mīli – tas ne tikai darbosies un liksies viegli, kā spēle, bet arī veiksme sāks plūst tavā virzienā visnegaidītākajos veidos. Viss, kas nepieciešams, lai savus mērķus sasniegtu – visas prasmes, zināšanas, attiecības ar cilvēkiem un pieredze, kas tev nepieciešama, pati nāks pie tevis automātiski. Tas nenozīmē, ka tas nokritīs no gaisa un tev nav jāmācās, tas nozīmē to, ka atnāks TAD un TAS, kas tev tiešām nepieciešams.

Uz tikšanos tepatās,

Aija