Mums katram ir savas atmiņas par bērnību – jautras, smieklīgas, aizkustinošas un skumjas. Bērnībā, protams, krāsas šķiet spilgtākas, debesis – zilākas, koki – lielāki, bet labestība – nemainīga. Un šis stāsts ir par vienkāršu cilvēcisku labestību.

Ziemassvētku vakarā, pārskatot mammas vecās vēstules, es atcerējos kādu viņas stāstītu stāstu:

Es mammai biju vienīgais dēls. Viņa apprecējās vēlu un ārsti viņai aizliedza dzemdēt. Ārstus mamma neklausīja un pati uz savu galvu novilka līdz 6 mēnešiem un tikai pēc tam pirmo reizi devās uz sieviešu konsultāciju. Es biju gribēts bērns un visi mani ļoti mīlēja: vectētiņš ar vecmāmiņu, tētis un pat mana pusmāsa, bet mana mamma pat katru puteklīti no manis noslaucīja!

Mamma sāka strādāt ļoti agri un pirms darba viņai vienmēr mani bija jāaizved uz bērnudārzu. Lai paspētu uz darbu, mamma brauca ar pirmajiem autobusiem un tramvajiem, kurus kā likums, vienmēr vadīja vieni un tie paši šoferi. Mamma izkāpa ar mani no tramvaja, rikšiem aizveda līdz dārziņa vārtiņiem, atdeva audzinātājai un skrēja līdz pieturai atpakaļ un gaidīja nākamo tramvaju.

Pēc dažiem darba kavējumiem viņu brīdināja par atlaišanu no darba, bet par cik mēs dzīvojām kā visi – ļoti pieticīgi, un ar vienu tēta algu izdzīvot nevarējām, mamma, sirdij sažņaudzoties, pieņēma lēmumu: izlaist mani, trīsgadīgu mazuli, pieturā vienu, cerot, ka no pieturas līdz bērnudārza vārtiņiem es aiziešu pats.

Jau ar pirmo reizi mums viss izdevās, kaut arī šīs sekundes mammas mūžā bija visgarākās un visbriesmīgākās. Lai ieraudzītu vai es iegāju pa vārtiņiem vai arī vēl velkos, viņa šaudījās gar pustukšā tramvaja logiem, kā tramīga stirna.

Pēc kāda laika mamma pēkšņi ievēroja, ka tramvajs no pieturas sāka kustēties ļoti lēnām un uzņēma ātrumu tikai tad, kad es biju aiz bērnudārza vārtiņiem. Tā turpinājās trīs gadus – tik ilgi, kamēr gāju uz bērnudārzu. Mamma nevarēja un arī necentās atrast izskaidrojumu tādai dīvainai likumsakarībai.

Viss tapa skaidrs tikai pēc vairākiem gadiem – kad es sāku iet skolā. Mēs ar mammu braucām pie viņas uz darbu un pēkšņi tramvaja vadītāja mani uzrunāja: „Sveiks, mazuli! Tu izaugi tik liels! Vai atceries, kā mēs ar tavu mammu tevi pavadījām līdz bērnudārza vārtiņiem?…”

Daudzi gadi ir pagājuši, bet katru reizi, kad es braucu garām šai pieturai, es atceros šo mazo savas dzīves epizodi un ap sirdi kļūst nedaudz siltāks. Šī sieviete katru dienu, pilnīgi nesavtīgi paveica vienu mazu, labu darbiņu – vienkārši nedaudz aizkavējot veselu tramvaju, viņai pilnīgi sveša cilvēka sirdsmiera dēļ.

**********************

Šis bija internetā atrasts stāsts… Varbūt arī tev ir kāds daudzu neievērots, bet tomēr tevis pamanīts mazais „labestības stāstiņš”? Pastāsti – lai ap sirdi siltāks kļūst ne tikai tev vienai…

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Šajā karu, mītiņu, dabas katastrofu, absurdu un politisko apvērsumu pārņemtajā pasaulē ir ļoti svarīgi saglabāt cilvēcību un prast sniegt palīdzību brīžos, kad grūti ir citiem. Dažreiz izdarīt labu ir ļoti viegli, bet daudzi cilvēki vienkārši izliekas, ka neko neredz, kaut arī ļoti labi apzinās, ka palīdzēt varētu. Pat vismazākais laipnības akts dotu vairāk mīlestības un prieka, nekā visa pasaules bagātība…

Tieši šādi stāsti un darbi ļoti bieži tā arī paliek neievēroti un tiek aizmirsti, bet tie ir vienīgie, kas kādam atkal ļauj noticēt – blakus esošo cilvēku mīlestībai, ticībai, cerībai un Dievam…

Lūk, tikai pāris patiesi stāsti, kas dažu cilvēku sirdīs un dzīvēs kļuvuši ļoti nozīmīgi…

Kādā Bulgāru ciematiņā Bailovo dzīvojošais 98 gadus vecais vīrs vārdā Dobri, ģērbies mājas austās drēbēs un paša izgatavotos ādas apavos, bieži vien stāv pie Sofijas Sv. Aleksandra Ņevska katedrāles vārtiem. Katru dienu viņš ceļas agri no rīta un noiet 10 kilometrus no sava ciematiņa līdz galvaspilsētai. 2010.gadā par šo katedrāli tika uzņemta dokumentālā filma un Bulgāru televīzijas žurnālists filmēšanas laikā izdarīja šokējošu atklājumu – visdāsnākais privātais ziedojums, kādu jebkad šī katedrāle ir pieredzējusi, 40 000 eiro vērtībā ir saņemts no šī vecā nabaga – vectētiņa Dobri.

Viņš nepieskaras nevienai ziedotajai kapeikai. Vectētiņš Dobri iztiek tikai no savas 100 euro ikmēneša pensijas un no maizes un augļu ziedojumiem. Viņš palīdz arī daudziem citiem, piemēram, viņš ir apmaksājis bērnu nama komunālos izdevumus, kad tā imazajiem emītniekiem draudēja siltuma un elektrības atslēgšana. Viņš palīdz arī bezpajumtniekiem. Bet par visiem šī cilvēka labajiem darbiem mēs nekad neuzzināsim, jo viņš pats par tiem nekad nestāsta.

Kad kāds Ņujorkas policists dežūrēja Times skvērā, pie apavu veikala viņš ieraudzīja uz trotuāra sēdošu bezpajumtnieku basām kājām. Policists pietupās, ar vīru aprunājās, uzzināja viņa pēdas izmēru un, iegājis apavu veikalā, pēc kāda neilga laika atgriezās ar jauniem ziemas apaviem un zeķēm un, iedevis pirkumu bezpajumtniekam, palīdzēja tos viņam uzvilkt. To visu vēroja un, nemanot policistam, savā telefonā nofilmēja kāda ofisa darbiniece. Policists nemaz nezināja, ka viņu kāds vēro un vēl jo vairāk – filmē. Viņš vienkārši palīdzēja šim bezpajumtniekam un devās tālāk. Atgriežoties mājās, meitene, kas redzēto nofilmēja, izlika šo video savā facebook lapā.

Pēc „Sendijas” viesuļvētras tūkstošiem cilvēku palika bez elektrības. Daži, kuriem tā vēl bija, lai citi katastrofā cietušie varētu uzlādēt savus telefonus un piezvanīt saviem tuviniekiem, izvilka uz ielas rozetes.

Kāda ķīmiskā tīrītava (nezinu gan, kur tā atrodas), gadījumos, ja ir jāiet uz darba interviju, bezdarbniekiem bez maksas piedāvā iztīrīt drēbes.

Un, lūk, kāda fotogrāfija, kurā redzams cilvēks, kas savus apavus atdod bezpajumtniecei. Meitene raud…

Protams, ka pasaulē tie nav vienīgie gadījumi. To noteikti ir daudz. Bet, kā ir ar mums? Ar katru no mums – personīgi…

Jā, pie mums nav kara, nav bijis dabas katastrofu, bet arī pie mums ir bezpajumtnieki, bērnu nami, veci ļaudis, kas vieni mīt blakus dzīvoklī, kuriem mēs noteikti varētu palīdzēt un, kurus redzam katru dienu. Bet mēs ļoti bieži ejam tam visam garām – kas tas ir? Aukstās sirdis, vienaldzība, kauns no citiem, bailes zaudēt kaut ko… – KO zaudēt?

Kad nākamo reizi iesim garām uz ielas lūdzošam nabagam, kad metīsim ārā apnikušās vai apaugušās drēbes, vai pirksim kārtējo nākamās paaudzes, par nedaudz modernāku kļuvušo mobilo ierīci, padomāsim…varbūt kaut vai desmitā daļa no šī pirkuma būtu daudz svarīgāka cilvēkam, kas stāv aiz tevis veikala rindā un spēj nopirkt tikai mazu, lētas desas luņķa gabaliņu… Vai, varbūt, mūsu vecākiem, vecmāmiņai, māsai…? Nē, nepārproti, es neaicinu tevi pārspīlēt un sākt ziedoties visiem un visu, bet mēs noteikti katru dienu paejam garām tam, kuram varētu palīdzēt – savējam vai svešam.

Nesen, kad caur Rīgas pūli steidzos uz autobusu, pie manis, seju daļēji ietinusi lakatā, piegāja pretim ejoša sieviete. Viņa lūdza palīdzēt ar naudu. Es apstājos, atvēru maku un tikai tad, kad grasījos viņai iedot naudu, ieraudzīju viņas seju. Uz tās nebija „dzīvas vietas” – tā bija vienos zilumos…Brīdī, kad viņai devu naudu, sieviete man pajautāja: „Sakiet, ko darīt, ja visu laiku sit tavu dēlu?…” Es ne mirkli nesamulsu, jo uzreiz zināju atbildi – es teicu „Lūdzies par viņu!” Viņa izbrīnīti pajautāja: „Un tā būs gana?” Es teicu: „Tas ir pats svarīgākais, ko tu vari viņa labā izdarīt!” Vakarā mājās es par šo sievieti lūdzos un tad, kad es to darīju, es sapratu – varbūt tieši tas bija pats svarīgākais, ar ko es šai sievietei šodien palīdzēju – ar šiem vārdiem un ar savām lūgšanām.

Tu šodien noteikti dosies mājās – no darba, no veikala, no ciemošanās… Paveries apkārt, neizliecies, ka neredzi, nepaej garām tam, kuram vajadzīga tava palīdzība – kaut vai tikai tavi labie vārdi, kas būs pateikti īstajā brīdī…

Uz tikšanos tepatās,

Aija