Gribi par cilvēku uzzināt kaut ko ļoti svarīgu? Pajautā viņam par jebkādu notikumu viņa dzīvē: „Kurš tajā bija vainīgs?” Dzirdēji atbildi? Un tagad zini vienu – lai vai par ko cilvēks runātu, viņš vienmēr stāsta par sevi.

Cilvēki pasauli redz caur sevi, vaino citus par to, kur paši var paklupt, nosoda citus un attaisno sevi. Tā notiek vienmēr un gandrīz ar visiem. Ir zināms, ka pat noziedznieki, kuri ir nogalinājuši desmitiem cilvēku, parasti atrod perfektu attaisnojumu tam, ko ir paveikuši. Viņi nav vainīgi. Vainīgi vienmēr ir citi.

Spriežot par pasauli apkārt, cilvēks vienmēr parāda savu iekšējo stāvokli, stāsta nevis par kādu citu, bet par sevi. Vienkāršs piemērs. Kā tu domā, kurš, pēkšņi pamanot, ka ārdurvju priekšā noliktais paklājiņš ir pazudis, nolems, ka tas ir nozagts? Tikai tas, kurš spētu nozagt pats. Bet paklājiņa nozušanai var būt simtiem citu izskaidrojumu, kuri šādam cilvēkam prātā vienkārši pat neienāks. Faktiski jau šī frāze vien: “Nu padomā tik – paklājiņu tomēr nozaga!”, zinošam cilvēkam atklāj tik daudz par šo cilvēku, cik viņš pats par sevi nemaz nezina. Un patiesībā pat nevar zināt. Skolās un augstskolās māca daudz ko, bet ne šo: izprast pašam sevi.

Ja cilvēks pasauli redz kā sliktu, cietsirdīgu un naidīgu, ja cilvēki apkārt ir maitas, šādam cilvēkam gribas mainīt visu pasauli. “Kā man viņi ir apnikuši!” – viņš nopūšas un uzskaita visas nepatikšanas, kādas apkārt esošie viņam visu laiku sagādā. Bet pasauli taču nevar mainīt, mainīties uz labo pusi var cilvēks tikai pats.

To zinot, ļoti interesanti ir vērot cilvēkus. Pārliecināti, ka aiz vārdiem par apkārt esošajiem ir paslēpušies droši, viņi ļoti atklāti izliek apskatei visu patiesību paši par sevi.

Sākumā tas gan biedē, gan uzjautrina. Bet reiz, kad tev pašam uzdod šo, joprojām vienkāršo, jautājumu: “Kas pie tā vainīgs?” tu saproti, ka nebūt neesi labāks par citiem. Kad tu pārliecinies, ka citi tiešām runā tikai par sevi, ilgu laiku vajā domas, ka arī es taču runāju par sevi. Pie tam, mēs varam dzirdēt citu teikto, varam lasīt viņu tekstus, bet ne viņu domas. Bet mūsu pašu domas, taču vienmēr ir ar mums. Tas ir ļoti sāpīgi – atzīt, ka tu nemaz neesi labāks.Uz sevi palūkoties godīgi ir visgrūtāk.

Pie tam, šī vienkāršā, bet grūti pieņemamā patiesība ir tikai šo zināšanu par cilvēku aisberga redzamā daļa, kuru tu vari iegūt, saprotot, ko viņš patiesībā saka. Un, ja iesim mazliet dziļāk, tad atklāsim, ka mēs skaļi vai rakstiski, izrunājam vai uzrakstām savus pašu trūkumus. Parasti mēs pat neapzināmies tos, mēs uzskatām, ka vieni vai otri vārdi – tie ir vienkārši tikai mūsu vārdi. Bet patiesībā, izmantojot vārdus, zemapziņa cenšas mums parādīt mūsu pašu stāvokli un mūsu vajadzības. Ļoti daudz ko no tā, kas tiek izteikts vārdos, nevar pareizi izskaidrot, ja piedēvējam vārdiem to ierasto nozīmi.

Lai vai kā mēs nepiemeklētu vārdus, lai vai kā mēs censtos apiet asos stūrus, patiesā cilvēka seja ir redzama caur jebkurām mākslīgajām barjerām. Dažreiz, tikai viens vārds, viens skatiens var atklāt par cilvēku biedējoši daudz. Labākais, ko ar to visu var darīt – saprast sevi un labot sevī visu to, kas apkārtējo pasauli liek redzēt kā naidīgu. Tas darbojas diezgan vienkārši, un galvenais šķērslis šajā ceļā – cilvēka bailes satikties pašam ar sevi…

Kad iekšējais stāvoklis tiek sakārtots – pasaule pēkšņi mainās. Tur, kur cilvēks agrāk redzēja nozagtu paklājiņu, viņš tagad redz vienkārši gaiteņa ģenerāltīrīšanu. Tur, kur viņš redzēja kāda ļauno gribu un ļaunos plānus, tagad redz patieso situāciju. Tos, kurus viņš agrāk bija gatavs „nošaut”, tagad viņš redz, kā jaukus cilvēkus. Pats interesantākais – arī pati pasaule pret šo cilvēku sāk izturēties citādāk. Tur, kur agrāk slējās augstas sienas, tagad tiek celti tilti.

Mūsu viedoklis par cilvēku rodas no tā, ar ko esam piepildīti paši. Tās ir vai nu mūsu bailes, vai mūsu mīlestība. Kāds baidās no nakts, un katru, ko redz nakts aizsegā, viņš sauc par dēmonu. Kāds baidās no patiesuma, un to, kurš ir patiess, viņš nosauc par vāju. Bet bailes – tas ir mīlestības trūkums, tā ir slimība. Un tāpēc visu, kas izraisa bailes un nosodījumu, ir jāārstē. Tikai ne otrā cilvēkā. Bet gan sevī.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Katru dienu mēs saskaramies ar apstākļiem, kas mūs mudina nosodīt. Nosodām valdību par, mūsuprāt, nepareizu politiku, veikala pārdevējas par rupju attieksmi, nemierīgus pusaudžus uz ielām, vīru par neiznestu miskasti, priekšnieku par neiedotu brīvdienu… Saraksts ir ļoti bagāts. Uzskaitījums var būt ļoti garš un ilgs.

Mēs esam pieraduši nosodīt. Mēs ļoti neatlaidīgi meklējam trūkumus apkārtējā pasaulē un cilvēkos un jau sen esam padevušies grēkam novērtēt visu un visus.

Nosodījums var būt agresīvs, kad kaut kas mūsos izraisa dusmas vai aizvainojumu, vai arī apzināts, kad mēs apspriežam kāda cilvēka rīcību vai uzvedību. Tas var būt arī slēpts, kuru mēs pat nenojaušam…

Mēs nosodām nepazīstamus cilvēkus tikai tāpēc, ka viņiem ir citādāka pieeja dzīvei, cita audzināšana, cita vērtību skala, kas atšķiras no mūsu pasaules skatījuma. Mēs nezinām kāda ir šī cilvēka dzīve, kādi ir šīs rīcības motīvi, bet vienkārši un aukstasinīgi novērtējam to saskaņā ar saviem uzskatiem un pārliecībām.

Mēs nosodām, ja cilvēkam ir izaicinoša āriene, ja kāds nav atbalstījis grupas uzskatus, ja cenšas izcelties darba vietā. Nosodām tos, kas neievēro likumus, bet, ja ielūkosimies sevī…, tad paši patiesībā arī sen jau būtu gatavi uz tiem nospļauties.

Bieži vien par nosodītājiem kļūst tie, kuri nesen vēl paši nebija nekādi „ideālie”, bet, atrodot sevī spēkus mainīties, nosoda tos, kuri nepiekrīt viņu viedoklim vai vēl nav apzinājušies, sapratuši vai atraduši savai attīstībai nepieciešamo pakāpienu.

Bet visvairāk šo nosodījumu saņem paziņas, draugi, radinieki. Bērniem vispār nav ļauts dzīvot ar citādu viedokli, kāds tas ir vecākiem. Bērnu uzvedība visu laiku atrodas novērojumu objektīvā. Aizliegumiem un kontrolei pakļauts ir viss, it īpaši tas, kas pieaugušajiem tika aizliegts no viņu vecāku puses.

Savus laulātos nosodām tāpēc, ka viņi nedara to, ko gribas mums un mūsuprāt viņiem tas būtu jādara. Pie tam, viņiem ne tikai apzinīgi jāpilda mūsu komandas, bet vēl ir jābūt arī burvjiem – ir jānojauš mūsu vēlmes un brīnumainā kārtā tās jārealizē.

Vai var būt laimīga ģimene, laulātie, bērni nosodījuma apstākļos? Tie sirdis padara cietas, attālina cilvēkus vienu no otra, attiecības padara vēsas, kas beigu beigās noved pie šķiršanās.

Nestāsti svešiniekiem sliktu par saviem bērniem un laulātajiem, nenomelno viņus svešu cilvēku acīs. Viņu domas nepalīdzēs, bet tikai saasinās problēmu ja tāda, tavuprāt, pastāv.

Turi savas ģimenes godu, sava vīra un bērnu cieņu un mācies sadzīvot ģimenē, saprotot blakus mītošos. Cieni viņu domas, tiesības izvēlēties un brīvību. Centies saskatīt labo un to uzturēt. Mainies pati, tad arī blakus esošie mainīsies.

Tas nenozīmē, ka nav jāievēro trūkumi – par tiem ir jāizrunājas, tos jāapspriež, bet bez notiesāšanas. Jebkura vēlme nosodīt jāaizvieto ar pārrunām.

Nosodījumus mēs dzirdam it visur: transportā, rindā stāvot, darbā… Un gribas kliegt: cilvēki, apstājieties! Atcerieties šo, Evaņģēlijā teikto (Lk 6, 27-38):

Esiet žēlsirdīgi, kā arī jūsu Tēvs ir žēlsirdīgs! Netiesājiet, un jūs netiksiet tiesāti; nepazudiniet, un jūs netiksiet pazudināti. Piedodiet, tad arī jums tiks piedots. Dodiet, un jums tiks dots – labs, piespaidīts, sakratīts un pāri plūstošs mērs tiks sabērts jūsu klēpī. Jo ar tādu pašu mēru, ar kādu jūs mērīsiet, arī jums tiks atmērīts.”

Nosodījums tiek uzskatīts par lepnuma paveidu un par vienu no smagākajiem grēkiem. Tas izraisa arī daudz smagu slimību.

Ja cilvēks iemācīsies nenosodīt, tad viņš augs garīgi. Nosodījums – tā ir pastāvīga labā, sliktā, pareizā, nepareizā vērtēšana. Ja cilvēks visu laiku vērtē, klasificē, analizē, viņā visu laiku notiek iekšējie vētrainie dialogi, bet tas, savukārt, norobežo enerģijas plūdumu starp cilvēku un realitāti. Māka apstādināt iekšējo „pļāpu” (kritiku), prasme iepauzēt – tā ir saikne ar realitāti. Tad, lūk, šis ir tas tīrās apziņas stāvoklis, kad tīrā telpa starp domām un iekšējais klusums sasaista cilvēku ar patieso spēku. Ja tiek iedarbināts nosodījums, tiek ierobežota saikne starp realitāti un bezgalīgā radošuma lauku.

Ja cilvēks pārstāj nosodīt, tiesāt, tas rada viņa apziņā klusumu. Mums jāpārtrauc mūžīgā vēlme tiesāt jebkuru vai jebko. Vispirms pacentīsimies nenosodīt kaut vai vienas stundas garumā, bet pēc tam šo klusuma laiku palielināt.

Šādi rīkojoties, mēs panāksim savas apziņas klusumu un tad varēs izpausties arī mūsu patiesās vēlmes.

Atceries:

Nosodot, mēs zaudējam žēlastību.

Tiesājot, būsi pats tiesāts.

Nebūsim lepni par savu pilnību – tā ir kļūda.

Izvairies no sabiedrības, kurā valda nosodījums.

Lai Dievs mums dod gudrību!

Uz tikšanos tepatās,

Aija