Dažreiz satiec cilvēku un nesaproti – kas par lietu? Cilvēks kā cilvēks. It kā parasts, normāls. Runā, elpo, pārvietojas, smaida, dzīvo. Viss, it kā, ir kārtībā ar viņu… Bet kaut kas nav tā… It kā kaut kā trūkst.

Šodien sajutu, ka šie cilvēki, kā bākugunis, kas stāv okeāna, jūras, ezera vai upes krastā. Pienāk nakts, bet viņi, izrādās, nespīd. Nedeg viņu ceļa gaisma. No ārpuses – dzīva, darbojoša bāka. Bet pēc būtības – miris, nederīgs tornis.

Nepārstājiet mīlēt! Visos laikos, visos režīmos un pie jebkurām valdībām, jebkuros plašumos un ar jebkuriem trūkumiem… Lai vai cik grūti nebūtu. Un it īpaši, kad ir ļoti grūti un spēka gandrīz nav. Gribas skriet pa kāpnēm vai lidot tām pāri, lejup. No it visa, no it visiem… Kad viss liekas bezjēdzīgs, drūms un nepanesams… Celieties, kamēr ir spēki, un iededziet savu uguni.

Jo tieši tādās vētrās, triecoties pret aukstajām vienaldzības klintīm, bez mūsu “vadošajām gaismiņām” dažu metru attālumā no mūsu tukšajām, mirušajām bākām, iet bojā dzīvi cilvēki.

Klauss T.

Šajā karu, mītiņu, dabas katastrofu, absurdu un politisko apvērsumu pārņemtajā pasaulē ir ļoti svarīgi saglabāt cilvēcību un prast sniegt palīdzību brīžos, kad grūti ir citiem. Dažreiz izdarīt labu ir ļoti viegli, bet daudzi cilvēki vienkārši izliekas, ka neko neredz, kaut arī ļoti labi apzinās, ka palīdzēt varētu. Pat vismazākais laipnības akts dotu vairāk mīlestības un prieka, nekā visa pasaules bagātība…

Tieši šādi stāsti un darbi ļoti bieži tā arī paliek neievēroti un tiek aizmirsti, bet tie ir vienīgie, kas kādam atkal ļauj noticēt – blakus esošo cilvēku mīlestībai, ticībai, cerībai un Dievam…

Lūk, tikai pāris patiesi stāsti, kas dažu cilvēku sirdīs un dzīvēs kļuvuši ļoti nozīmīgi…

Kādā Bulgāru ciematiņā Bailovo dzīvojošais 98 gadus vecais vīrs vārdā Dobri, ģērbies mājas austās drēbēs un paša izgatavotos ādas apavos, bieži vien stāv pie Sofijas Sv. Aleksandra Ņevska katedrāles vārtiem. Katru dienu viņš ceļas agri no rīta un noiet 10 kilometrus no sava ciematiņa līdz galvaspilsētai. 2010.gadā par šo katedrāli tika uzņemta dokumentālā filma un Bulgāru televīzijas žurnālists filmēšanas laikā izdarīja šokējošu atklājumu – visdāsnākais privātais ziedojums, kādu jebkad šī katedrāle ir pieredzējusi, 40 000 eiro vērtībā ir saņemts no šī vecā nabaga – vectētiņa Dobri.

Viņš nepieskaras nevienai ziedotajai kapeikai. Vectētiņš Dobri iztiek tikai no savas 100 euro ikmēneša pensijas un no maizes un augļu ziedojumiem. Viņš palīdz arī daudziem citiem, piemēram, viņš ir apmaksājis bērnu nama komunālos izdevumus, kad tā imazajiem emītniekiem draudēja siltuma un elektrības atslēgšana. Viņš palīdz arī bezpajumtniekiem. Bet par visiem šī cilvēka labajiem darbiem mēs nekad neuzzināsim, jo viņš pats par tiem nekad nestāsta.

Kad kāds Ņujorkas policists dežūrēja Times skvērā, pie apavu veikala viņš ieraudzīja uz trotuāra sēdošu bezpajumtnieku basām kājām. Policists pietupās, ar vīru aprunājās, uzzināja viņa pēdas izmēru un, iegājis apavu veikalā, pēc kāda neilga laika atgriezās ar jauniem ziemas apaviem un zeķēm un, iedevis pirkumu bezpajumtniekam, palīdzēja tos viņam uzvilkt. To visu vēroja un, nemanot policistam, savā telefonā nofilmēja kāda ofisa darbiniece. Policists nemaz nezināja, ka viņu kāds vēro un vēl jo vairāk – filmē. Viņš vienkārši palīdzēja šim bezpajumtniekam un devās tālāk. Atgriežoties mājās, meitene, kas redzēto nofilmēja, izlika šo video savā facebook lapā.

Pēc „Sendijas” viesuļvētras tūkstošiem cilvēku palika bez elektrības. Daži, kuriem tā vēl bija, lai citi katastrofā cietušie varētu uzlādēt savus telefonus un piezvanīt saviem tuviniekiem, izvilka uz ielas rozetes.

Kāda ķīmiskā tīrītava (nezinu gan, kur tā atrodas), gadījumos, ja ir jāiet uz darba interviju, bezdarbniekiem bez maksas piedāvā iztīrīt drēbes.

Un, lūk, kāda fotogrāfija, kurā redzams cilvēks, kas savus apavus atdod bezpajumtniecei. Meitene raud…

Protams, ka pasaulē tie nav vienīgie gadījumi. To noteikti ir daudz. Bet, kā ir ar mums? Ar katru no mums – personīgi…

Jā, pie mums nav kara, nav bijis dabas katastrofu, bet arī pie mums ir bezpajumtnieki, bērnu nami, veci ļaudis, kas vieni mīt blakus dzīvoklī, kuriem mēs noteikti varētu palīdzēt un, kurus redzam katru dienu. Bet mēs ļoti bieži ejam tam visam garām – kas tas ir? Aukstās sirdis, vienaldzība, kauns no citiem, bailes zaudēt kaut ko… – KO zaudēt?

Kad nākamo reizi iesim garām uz ielas lūdzošam nabagam, kad metīsim ārā apnikušās vai apaugušās drēbes, vai pirksim kārtējo nākamās paaudzes, par nedaudz modernāku kļuvušo mobilo ierīci, padomāsim…varbūt kaut vai desmitā daļa no šī pirkuma būtu daudz svarīgāka cilvēkam, kas stāv aiz tevis veikala rindā un spēj nopirkt tikai mazu, lētas desas luņķa gabaliņu… Vai, varbūt, mūsu vecākiem, vecmāmiņai, māsai…? Nē, nepārproti, es neaicinu tevi pārspīlēt un sākt ziedoties visiem un visu, bet mēs noteikti katru dienu paejam garām tam, kuram varētu palīdzēt – savējam vai svešam.

Nesen, kad caur Rīgas pūli steidzos uz autobusu, pie manis, seju daļēji ietinusi lakatā, piegāja pretim ejoša sieviete. Viņa lūdza palīdzēt ar naudu. Es apstājos, atvēru maku un tikai tad, kad grasījos viņai iedot naudu, ieraudzīju viņas seju. Uz tās nebija „dzīvas vietas” – tā bija vienos zilumos…Brīdī, kad viņai devu naudu, sieviete man pajautāja: „Sakiet, ko darīt, ja visu laiku sit tavu dēlu?…” Es ne mirkli nesamulsu, jo uzreiz zināju atbildi – es teicu „Lūdzies par viņu!” Viņa izbrīnīti pajautāja: „Un tā būs gana?” Es teicu: „Tas ir pats svarīgākais, ko tu vari viņa labā izdarīt!” Vakarā mājās es par šo sievieti lūdzos un tad, kad es to darīju, es sapratu – varbūt tieši tas bija pats svarīgākais, ar ko es šai sievietei šodien palīdzēju – ar šiem vārdiem un ar savām lūgšanām.

Tu šodien noteikti dosies mājās – no darba, no veikala, no ciemošanās… Paveries apkārt, neizliecies, ka neredzi, nepaej garām tam, kuram vajadzīga tava palīdzība – kaut vai tikai tavi labie vārdi, kas būs pateikti īstajā brīdī…

Uz tikšanos tepatās,

Aija