“Mīļo meitiņ! Pienāks diena, kad es būšu veca – un tad esi pacietīga, un mēģini mani saprast. Ja es nosmērēšos ar ēdienu, ja nevarēšu apģērbties bez tavas palīdzības, esi pacietīga. Atcerēsimies, cik daudzas stundas es pavadīju, kad to mācīju tev.

Ja, runājot ar tevi, es tūkstoš reižu atkārtošu vienu un to pašu – nepārtrauc mani, uzklausi. Kad tu biji maziņa, lai tu aizmigtu, man tūkstošiem reižu nācās lasīt vienu un to pašu pasaku.

Kad tu redzēsi, ka es neko nesaprotu no jaunajām tehnoloģijām – dod man laiku un neskaties uz mani ar smīnu. Es tik daudz esmu iemācījusi tev: kā pareizi ēst, kā skaisti ģērbties, kā tikt galā ar dzīves nedienām.

Ja kādā brīdī es kaut ko aizmirsīšu vai zaudēšu mūsu sarunas pavedienu – dod man laiku, lai atcerētos. Bet, ja man tā arī neizdosies, nepārdzīvo. Jo galu galā, pats galvenais, nav tas, ko es saku, bet gan tas, ka es varu būt kopā ar tevi, tas, ka tu manī klausies.

Ja pēkšņi es zaudēšu apetīti, neliec man ēst. Es pati zinu, kad man ir jāpaēd un kad – nē. Ja nogurušās kājas atteiks man kalpot – sniedz man roku, jo es tev sniedzu savējo, kad tu spēri savus pirmos soļus.

Un, ja kādu dienu es tev pateikšu, ka vairs negribu dzīvot un, ka gribu mirt – nedusmojies uz mani. Kādreiz tu mani sapratīsi.

Redzot to, kā es novecoju, neskumsti, nedusmojies, nejūties bezspēcīga. Tev jābūt man blakus, jācenšas mani saprast un man jāpalīdz – kā es tev palīdzēju, kad tu tikko sāki savu dzīvi. Palīdzi man doties tālāk, palīdzi man pabeigt savu ceļu ar mīlestību un pacietību. Par to es tevi apbalvošu ar savu smaidu un bezgalīgo mīlestību, kas nekad nav izsīkusi. Es mīlu tevi, mana mīļā meitiņa! “

„Tu mani nevēlies saprast!” – cik bieži šo frāzi viena no otras dzird gan mātes, gan meitas. Bet pavisam nesen, taču, šī jaukā meitenīte tev teica: „Mammuk, tu esi pati labākā!”

Kas tad ir noticis? Kāpēc dzīves laikā mainās attiecības starp mātēm un meitām? Pie tam, ne vienmēr uz labo pusi…

Kā abām pasargāties no šīm attiecību problēmām un kā  abām nokļūt uz pareizā – divu draudzeņu ceļa, uz kura esot, viena otrai uzticas un uztic arī savus noslēpumus?

Psihologi apgalvo, ka visas dzīves negatīvās situācijas noteikti atstās savas pēdas uz mūsu pieauguša  cilvēka dzīvi. Un patiesi….mēs pašas neievērojam, kā augot, kļūstot vecākas kļūstam ļoti līdzīgas mūsu mātēm. Un darām tās pašas kļūdas attiecībās ar mūsu meitām.  Kāpēc tad rodas šīs mātes un meitas attiecību problēmas? Lai cik banāli tas skan – saknes atkal esot jāmeklē bērnībā.

Mātes un meitas problēma Nr.1

Cik bieži māte tev ir teikusi:  „Kas tu par meiteni! Tu, taču, uzvedies kā puika! No kurienes tu tāda radusies?” Liekas – nu un tad? Kleitu saplēsu un ceļgalus nobrāzu? Bet tieši šai brīdī meitēna smadzenēs iezogas un uz ilgiem laikiem „nosēžas” doma – es neesmu tāda kā mamma, neesmu tik sievišķīga, neesmu tik maiga…Bet ar gadiem šīs domas un bailes pārvēršas fobijā. Lai gan tev nemaz to negribās, bet tu  visiem spēkiem centies būt „balta un pūkaina”, jo bet mamma taču teica…

Kā rīkoties? Jums abām ir jāsaprot, ka „zefīrmeitenīšu” ēra ir beigusies! Mūsdienās sievietes ir pilnīgi dažādas un tieši tas ir brīnišķīgi! Šodien viņa ir eņģelis, bet rīt jau resgalis brunčos. Sievietes, taču, ir tik nepastāvīgas un tas ir tas interesantākais…Tikai neesiet „mākslīgas”, neesiet cietsirdīgas,  neesiet brutālas, palieciet SIEVIETES – ar savu rozīnīti…

Mātes un meitas problēma Nr.2

Vēlot tev visu to labāko, māte, bieži vien neapzināti (bet dažreiz arī apzināti un speciāli) rada jūsu attiecībās vienu, ne reti sastopamu, problēmu. Viņa vēlas, lai tu kļūtu viņas kopija, cenšas caur  tevi, savu meitu,  realizēt visus nepiepildītos savas jaunības sapņus un vēlmes! Mūzikas skola, dejas, vingrošana – un daudz ko citu! Un viss tikai tāpēc, ka mammai bērnībā tā visa nebija… Bet tev tas nekādu gandarījumu nenes…

Ko darīt? Ir jāsaprot, ka meita nevar būt mātes klons! Tāpat kā tu, arī meita ir individualitāte! Viņai ir jābūt pašai par sevi un jādzīvo būs sava dzīve! Tāpēc ļauj viņai savā dzīvē realizēt savus sapņus un savas vēlmes, pat, ja tā būs boksa sekcija. Ja viņai tas patīk.

Bet tagad par tevi – tev pašai, taču ir tikai 40-50 gadi, vai ne? Tātad īstais laiks pievērsties savai dzīvei un sapņiem, kas netika realizēti, kad audzināji meitu. Protams, tu nekļūsi vairs par baletdejotāju, bet es neticu, ka tev dzīves laikā nav bijuši arī citi sapņi! Atceries tos un padomā vai nav pienācis laiks arī tiem? Bet realizēt, šoreiz, tos vajadzēs pašai, ne vairs meitas „aizsegā” …

Mātes un meitas problēma Nr.3

Savai mammai tu vienmēr esi bijusi pati labākā un pati skaistākā, bet, nez kāpēc, ne reizi vien tu no viņas esi dzirdējusi aizvainojošus vārdus: „ Kāda tu esi tieva!”, „Tev vienmēr nekas nav nolikts vietā!” , „Kādas tev līkas kājas!” Un iespējams arī šo, pašu „labāko” frāzi: „Kam tu tāda būsi vajadzīga!”  Un  tavā galvā uzreiz rodas domas – neviens normāls vīrietis nebūs ar mieru pat iekāpt autobusā, kurā tu sēdi, nemaz nerunājot par to, ka kāds tevi vēlētos bildināt…

Kā rīkoties? Ja tu esi māte – atjēdzies! Pārdomā visu, ko esi  paspējusi „sarunāt” un sāc labot visu ko esi „sastrādājusi”. Palīdzi meitai darboties ar savu iekšējo „es”. Viņai jāiemācās mīlēt sevi neskatoties uz to, ko apkārtējie runā. Palīdzi viņai celt savu pašvērtējumu.

Tavai meitai, savukārt, ir jāatceras: visi, absolūti visi cilvēki ir individuāli un dažādi, nav pasaulē pilnīgu skaistuma etalonu un nav pilnīgu kropļu. Katrā, katrā cilvēkā ir iezīmes, kamdēļ viņš atšķiras no pārējiem. Ir jāprot šīs atšķirības „pasniegt” vajadzīgajā, tev izdevīgajā gaismā. Tev, kā mātei, ir jāpalīdz šajā procesā.

Mātes un meitas problēma Nr.4

Jūs visu laiku „graužaties” savā starpā, māte tevi kritizē par nepareizu kleitas, smaržu, darba utt. izvēli. Mammai nepatīk tavi draugi, tavs kaķis un (nedod Dievs!) tavs vīrs. Pie tam, to visu viņa neizsaka tiešā teksta, bet it kā „pavisam nejauši”. Bet ar visu savu būtību un sejas izteiksmi rāda, ka viņai tas viss nepatīk.

Ko darīt? Ja esi meita, parunā ar māti kā līdzīgs ar līdzīgu – par viņas jūtām, jūsu attiecībām, dzīves uzskatiem. Nebaidies pateikt, kas tev nepatīk un liec saprast, ka tava dzīve ir TAVA dzīve. Piedāvā mammai atrast kopīgu izeju no  šīs situācijas. Pamēģiniet izdarīt kaut ko kopīgi – pastaigāt pa veikaliem, aiziet uz skaistumkopšanas salonu. Izdzirdot no mammas kādu problēmu, dod viņai neuzspiestā formā padomu. Centies saprast arī mammu. Netiekot galā ar situāciju viņa neapzināti kritizē savu meitu, kurai, patiesībā, vēl tikai to labāko!

Mātes un meitas problēma Nr.5

Tava mamma burtiski dzīvo tavu dzīvi. Viņai visu par tevi jāzina. Pastāvīgi tevi žēlo, jūt līdzi un raud jebkurā brīdī, kad tavs izskats liecina par sliktu noskaņojumu. Un kad tu sāc uz viņu dusmoties – viņa sāk raudāt un pārdzīvot vēl vairāk!

Ko darīt? Tev ir jāsaprot – tava mamma visvairāk pasaulē baidās savai meitai būt nenoderīga! Meitai, kurai bērnībā viņa bija viss! Bet te, pēkšņi, izrādās, ka tu tiec galā bez viņas… Mātei tas ir liels trieciens! Parunā ar viņu un parunā arī par to – cik labi, ka viņa ir, cik labi, ka viņa ir blakus un ka uz viņu vienmēr vari paļauties!

Bet,ja šīm visām pūlēm nav rezultātu, ja jums abām nekādi nesanāk atrast kopīgu valodu, pieņem mammu tādu kāda viņa ir, kaut vai tāpēc, ka viņa ir tava mamma – sieviete, kura tevi dzemdēja, audzināja un tādu kāda tu esi!

Un vēl, atceries, ka arī tu kādreiz būsi māte un nav jau vēl zināms kā ies tev… Audzinot meitu, atskaties atpakaļ, uz savu bērnību un centies neatkārtot  tās situācijas un tos vārdus, kas tevī radīja dusmas. Kļūsti savai meitai draudzene!

Uz tikšanos tepatās,

Aija