Šorīt, atverot „MIERAM TUVU” 2018.gada augusta izdevumu, un, izlasot šodienai, 12.augustam veltītās lūgšanas un visus pārējos brīnišķīgos ierakstus, mana iekšējā balss neliek mieru un liek man jums dot iespēju izlasīt kaut vai nelielu fragmentu no priestera A. Jerumaņa šai dienā veltītā komentāra. Es ceru, ka „Mieram Tuvu” veidotāji nebūs pret to.

Aija no buduars.lv

„Jau rīt, 13.augustā, noslēgsies Simtgades svētceļojums ap Latviju. Būs aizvadītas 100 dienas lūgšanā, ejot apkārt Latvijai, pateicoties par Dieva doto dāvanu – mūsu zemi, valsti un valodu.

Svētceļojums ir lūgšanas laiks un upura laiks, kad mēs mācāmies nezaudēt drosmi un cerību, un justies atbildīgi par savu tēvzemi, arī saskaroties ar šodienas izaicinājumiem. Simtgades svētceļojums liek domāt par to, ka pat Latvijas himnā mūsu tēvzeme ir uzticēta Dievam. Tā to gribēja mūsu valsts dibinātāji. To nedrīkstam aizmirst arī šodien – Latvijas himna pēc būtības ir lūgšana par Latvijas dēliem un meitām.

Šogad svinot simtgadi kopš Latvijas dibināšanas, uzticēsim Dievam Aglonā mūsu Māras zemi, Terra Mariana, lai mēs jau trīsdesmit gadus, ceļot Latviju no jauna, neaizmirstam Dievu. Atcerēsimies, ka Dievs ir bijis ļoti nozīmīgs Latvijas dibinātājiem un mūsu tēviem un mātēm, kas cīnījās par savu neatkarību 1918.gadā, par to, lai latviešiem virs šīs zemes būtu savs stūrītis, kur brīvi dzīvot un kopt savu kultūru.

Atcerēsimies arī, ka komunisma vajāšanas laikā, kad Latvija smaka zem padomju okupācijas spiediena, pat Dieva atmiņu gribēja izdzēst. Šodien mēs daudz ko pārāk ātri aizmirstam un domājam uzcelt jaunu Latviju, atstājot novārtā tās garīgos pamatus. Tas neizdosies! Neveidosim brīvu Latviju bez Dieva. Ieklausīsimies savas sirdsapziņas balsī, labākajā mūsu sirds daļā, un, saliekot rokas kopā, lūgsim: „Dievs, svētī Latviju, pasargā mūsu ārējo un iekšējo brīvību, palīdzi mums paturēt ticību, mīlestību un cerību!”

Priesteris Andris Marija Jerumanis

Kungs Dievs, dāvā man žēlastību dvēseles mierā sagaidīt visu, ko šī diena nesīs. Lai es pilnībā ļaujos Tavai svētajai gribai. Vadi un uzturi mani visu šo dienu.

Lai arī kādas ziņas es saņemtu dienas gaitā, māci mani tās uzņemt ar mierīgu sirdi un ciešu pārliecību, ka visu nosaka Tava svētā griba. Vadi manas domas un jūtas, kas izpaužas darbos un vārdos.

Ikvienā neparedzamā situācijā neļauj man aizmirst, ka viss ir Tevis sūtīts. Māci man godīgi un apdomīgi izturēties pret katru manas ģimenes locekli, nevienu neieļaunot, nevienu nesarūgtināt.

Kungs, Dievs, dāvā man spēku panest visas grūtības, ar ko man šodien nāksies sastapties. Vadi manu gribu un māci man lūgties, cerēt, ticēt, mīlēt, paciest un piedot. Amen.

Optinas klostera pēdējo starecu lūgšana

No MIERAM TUVU, 2017.gada septembra numura.

„Dievs radīja cilvēku pēc savas līdzības, spējīgu mīlēt. Bet pēc grēkā krišanas šī spēja mīlēt tika izkropļota, tā kļuva egoistiska. Jēzus, nākdams pasaulē, palīdzēja atjaunot mīlestību tās sākotnējā tīrībā. Šī mūsu dabas pārveidošanās nav iespējama bez Dieva palīdzības.

Kāds cilvēks atstāstīja notikumu no savas bērnības. Draudzes prāvests, kurš mācījis bērniem ticības mācību, teicis, lai viņi vasaras brīvdienās neaizmirstu ikdienas lūgšanu. Viens no klases puišiem tad jokojot pajautājis: „Kā, tēvs, jūs zināsiet, ka mēs neesam lūgušies?” Uz šo jautājumu priesteris atbildējis: „Es to ieraudzīšu jūsu acīs.” Šī atbilde jauno puisi ļoti uzrunājusi. Sākumā viņš nav spējis saprast, kā var acīs pamanīt to, vai cilvēks lūdzas vai nelūdzas. Bet vēlāk viņš pārliecinājies, ka priesterim bijusi taisnība. Dieva klātbūtne vai arī prombūtne ir saskatāma cilvēka skatienā.

Ādams un Ieva pēc sagrēkošanas paslēpās no Dieva, baidoties Viņu satikt un uzlūkot. Viņiem bija bail tikt atklātiem kā grēciniekiem. Viņiem bija bail ieskatīties arī vienam otra acīs. Šo grēka ievainojumu sevī nes katrs cilvēks. Tikai ne katram vēl ir drosme tajā sev atzīties. Jo skaidrāk apzināmies Jēzus labvēlīgo klātbūtni, jo vieglāk spējam pieņemt sevi, savu grēcīgumu…

Pateicoties Jēzum, bieži Viņu uzrunājot lūgšanā, ticībā Viņam pieskaroties un pieņemot Viņu svētajā Komūnijā, mēs topam pārveidoti. Cilvēks, kurš tiek Dieva pārveidots, kļūst aizvien skaistāks. Viņa fiziskie spēki varbūt kļūst vājāki un sejā var iezagties grumbas, taču acu mirdzums liecina par dvēseles dzīvību.

Cilvēki, kas savā dzīvē uzticīgi turas pie Dieva, top Dieva pārveidoti. Viņi it kā izstaro Dieva mīlestību. Ir labi būt šādu cilvēku tuvumā…

Šāda iekšēja pārveidošanās ir iespējama katram. Šis ir Jēzus norādītais ceļš, un cita nav. Šis ceļš iet caur sevis dāvāšanu un caur ciešanu pārvarēšanu, kas padara ticību stiprāku un mīlestību pastāvīgāku…”

Šis ir fragments no garīgās dzīves kalendāra „Mieram Tuvu” 2017. gada augusta izdevumā publicētajām priestera Daumanta Abricka pārdomām.

—————————

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Kādu dienu es no Vitas saņēmu šādu vēstuli: “Paldies, Aija, par Jūsu portāla tik saturīgajiem rakstiem un labajiem padomiem dažādās dzīves jomās! Ļoti patika arī pēdējā laika raksti par attiecībām un piedošanu.Tādēļ vēlos ar Jums padalīties – ir kāda lūgšana, kas man ne tikai palīdz piedot citiem un sev, bet arī piepilda ar lielu prieku un mieru. Pilnīgi apbrīnojami! Nosūtu pielikumā – varbūt noder! Cieņā, Vita.”

Mēs vēl apmainījāmies ar dažām vēstulēm un tad es Vitai lūdzu uzrakstīt par to, kā šī lūgšana palīdzēja viņai. Un es saņēmu atbildi: “…tas gan būs pavisam ikdienišķi, bet – gan jau citām arī ir tā, ka  tieši ikdienā nereti sastopamies ar tik daudz dažādiem sīkiem un arī lielākiem ĒRKŠĶIEM, kas saduras sirdī, ka vakarā nevar mierīgi iemigt vai arī pēkšņi ir sajūta, ka VISS IR RIEBĪGI. Pie tam prāts saprot, ka  lielākā daļa no šiem ērkšķiem nemaz nav ļauni un nav speciāli domāti, un, ka pati esmu parasts cilvēks nevis supersieviete, taču sāp tā kā tā.” Un pēc pāris dienām Vita man atsūtīja šo vēstuli:

“Pamostos ar nelāgu sajūtu. Negribas celties. Kāpēc? Apjaušu, ka pa  galvu un sajūtām maļas atskaņas no kāda vakardienas nepatīkama brīža.  Tas, ko ar labu nodomu biju darījusi,  izrādījies kādam par traucēkli! Un vēl darbā tā kolēģe…. Nu cik var! Par ko MAN tas viss? Paši neesat labāki! Gribu dzīvot uz vientuļas salas … Tā nu, iekšēji purpinot, velkos uz autobusa pieturu, jo uz darbu taču jābrauc.

Ar nīgru seju atkrītu sēdeklī un atceros, ka kaut kur blociņā ir lūgšana par piedošanu… Lasu: VAI TU GRIBI BŪT BRĪVA? VAI TU GRIBI PIEDOT?  Brīva būt noteikti gribu, un bez piedošanas tas nesanāks! Bet ko darīt ar savām izjūtām, kas tam pretojas? Nākamie vārdi mani pieved pie Tā, Kurš te vislabāk spēj palīdzēt…  Un tad līdz ar tekstā teikto nosaucu vārdā gan savu pāridarītāju, gan konkrētos vārdus un attieksmi, kas mani sāpinājusi (jo piedot jau nenozīmē palikt bēdu zem akmeņa un izlikties, ka nekas nav bijis)… Tad nāk grūtākais – atsakos visa tā negatīvā, kas manī (un ne bez manas piekrišanas!) izaudzis ievainojuma uzplēstajā sirds pleķītī un ka tāda netīra ķēde sasien mani kopā gan ar cilvēku, kas sāpinājis, gan ar kļūmīgajām epizodēm. Atsakos un atdodu to Jēzum. Tad kopā ar nezināmo lūgšanas autoru iegrimstu svētīšanas, slavēšanas un pateicības stiprajos gaismas vārdos.

Pēc brīža saprotu, ka noticis mazs brīnums – ne tikai rimušas sāpes un dusmas un to vietā ir pavisam necerēti gaiša sajūta, bet ir iestājusies arī sirsnīga labvēlība pret to sāpinātāju! Jūtu, ka pavisam brīvi un no sirds tagad varēšu viņu atkal satikt un vai nu neteikt neko, ja tam nebūtu jēgas, vai arī mierīgi pārrunāt vakardienas notikumu un vienoties, kā šai  jautājumā sadzīvot turpmāk. Atkārtoju piedošanas procesu arī attiecībā uz kolēģi. Uhh, šodien būs laba diena!!!… Ne tikai, notiek vēl kas… Kas? Pamēģini  arī Tu, tad uzzināsi, ja centīsies no sirds. Te tā ir >>>>>.

Lai Dievs svētī visas, kas šo lūgšanu lietos!  (Esmu atkal un atkal pārliecinājusies, ka, lai gan dažkārt “Viņa plāni ir  neizdibināmi”, Viņam nekad nav vienalga, kas ar mums notiek!” –Vita-

——————

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Latvijas Dzimšanas dienā lūgsim mūsu skaistajai Tēvzemei Dieva svētību!

Lai mēs mīlam savu zemi un kalpojam tai. Lai ieguldām spēku krietnā darbā, bet apzināmies, ka svētību dāvā vienīgi Dievs. Bez Tevis mēs nekā nespējam, Kungs, tāpēc mēs lūdzam – esi nomodā par mums un mūsu vajadzībām! Esi nomodā par mūsu zemi Latviju!

Mēs lūdzam par visiem tiem cilvēkiem, kuriem šodien Latvijā ir vara pieņemt lēmumus, kas skar daudzus citus, mūs visus. Kungs, apturi, lūdzu, visus lēmumus, kas var Latvijai un tās tautai kaitēt. Dāvā savu gudrību un krietnumu cilvēkiem, kas ir pie varas. Mēs lūdzam par mūsu valsts prezidentu, par ministru prezidentu un visiem ministriem – dāvā viņiem savu svētību, gudrību un drosmi rīkoties krietni un nesavtīgi.

Šodien, kad ir pieļautas kļūdas un daudzi ir atstājuši Latviju kā grimstošu kuģi, mēs lūdzam šo žēlastību – Dievs, iejaucies un atklāj savu spēku mūsu zemē! Svētī aizbraukušos un svētī palikušos! Mēs lūdzam, lai, par spīti rūpēm, par spīti visam nezināmajam un visam, kas biedē, šodien mēs ikviens sajūtamies piederīgi Latvijai un svinam skaistus svētkus.

Kungs atver mūsu acis un liec pamanīt, cik esam apdāvināti. Mums ir valoda, mums ir brīva valsts, mums ir jūra un meži, vasaras un ziemas, un himna kā lūgšana Visaugstākajam… Lai mēs ikviens to šodien izdziedam – vismaz savas sirds svētnīcā.

Pieminot Latvijas valsts dibināšanu, mēs lūdzam arī par tās nākotni. Dāvā drosmi jauniem cilvēkiem, kam Tu esi devis mīlestības dāvanu, veidot Tevis svētītas ģimenes un laist pasaulē bērnus. Mēs lūdzam par visām ģimenēm un par bērniņiem, kas tiek gaidīti, – svētī viņus un viņu mātes! Mēs lūdzam par latviešu bērniem, kas dzimst un dzīvo citās valstīs, – lai viņi neaizmirst latviešu valodu, lai viņi nezaudē savu saikni ar Latviju un kādu dienu vēlas un var at­griezties tēvzemē.

Dievs, Tu mūs esi mīlējis tik ļoti, ka sūtīji pasaulē savu viendzimušo Dēlu. Tavai mīlestībai mēs uzticam savu zemi, lūdzot tai mieru, pārticību un svētus cilvēkus.

Šo rakstīto domās loloju ļoti ilgi. Tad likās, ka vēl nav īstais laiks par to runāt, tad šķita, ka neprotu atrast īstos vārdus, un galu beigās – vai drīkstu runāt par tik personisku tēmu.

Taču šorīt ir gan vārdi, gan ir, ko tev teikt un zinu, ka daudzām no jums tas būs arī apstiprinājums jau tam, ko esat pašas iepazinušas un atzinušas sev par labu esam.

Dažas no mums domā un ir pārliecinātas, ka viss ir mūsu pašu spēkos, jo varam paļauties tikai uz sevi. Tas liek mums būt modrām ik mirkli par savu un savu tuvāko dzīvēm. Ja atgadās kādi savstarpēji nesaistīti notikumi, kas rod brīnumainu atrisinājumu mūsu problēmām un ievirza mūsu dzīvi veiksmīgā gultnē, tad bieži vien to uzskatam par nejaušību. Esam tik aizņemtas un nevērīgas, ka pat nepievēršam tam uzmanību, tādējādi izsvītrojot iespēju saskatīt Dievišķā iespējamību savā dzīvē.

Liela daļa no mums domā, ka sievietes dzīve ir kā kaujas lauks, kur viss ir jāizcīna. Un pie katras uzvaras vicinām savu šķietamo varenību kā brīvības karogu – „Viss ir manī.., es pati varu, es visu zinu, es…” Līdz brīdim, kad viss sabrūk. Pasaule nostājas pret tevi. Un tu nevari neko. Tikai lūgt…lūgt žēlastību. Un varbūt tieši šie vienatnes sāpju un bezspēcības mirkļi ir tie, kas ticību padara par iespējamu.

Tavā ikdienas dzīvē vienmēr ir vieta lūgšanai. Varbūt tev liekas, ka tu nelūdz, jo nedari to, nometusies ceļos. Taču patiesībā arī tu lūdz ik brīdi – rūpēdamās par saviem vecākiem, draugiem, gādājot par saslimušiem bērniem un mazbērniem, pavadot nomodā neskaitāmas stundas pie viņiem, palīdzot mīļotajam cilvēkam pārvarēt neveiksmes brīžus, žēlojot un kopjot savus mājdzīvniekus. Šīs arī ir sava veida lūgšanas. Reizēm – šaubu, baiļu, skaudības, dusmu, vilšanās un izmisuma lūgšanas. Un arī – prieka, atvieglojuma, mīlestības un pateicības pilnas lūgšanas. Neapzinātas.

Taču visstiprākās un patiesākās ir apzinātās lūgšanas. Lūgšana tāpat kā ticība ir uzticēšanās. Pat vairāk – tā ir Tavas sirds uzticēšanās, neskatoties uz apstākļiem un mūsu saprāta un loģikas argumentiem. Uzticēšanās Jēzum, Dievam, Visumam , sajūtot, ka ik brīdi mūs katru vada un sargā kāds Dievišķs spēks. Lūgšana izmaina tavu sirdi, dvēseliski atjauno to, padara to dzīvu, jūtīgu un gaišredzīgu. Gaišredzība šajā gadījumā ir īpaša dvēseliska intuīcija, kas ļauj atšķirt labo no ļaunā, dod tev tādu kā dvēselisku spēju sajust patiesību.

Manuprāt lūgšana patiesībā ir drosme saņemties un atzīt, ka „es neesmu visu spēcīga …” un ielikt savu dzīvi Dievišķā spēka plūdumā. Tā ir saruna, tavas sirds saruna, neviltota un patiesa. Tev nav vajadzības domāt , ko un kā tu pateiksi, tu vari lūgties, kad vien vēlies un neviens tevi netiesās. Un tu neko nezaudēsi, tieši otrādi – iegūsi sirdsmieru un aizsardzību. Ja vārdi nāk no sirds, pat tad, ja īsti nezini kā tos pateikt, tie tiek sadzirdēti, jo Gars zina, kas tev ir vajadzīgs.

Lūdzoties mēs izgaismojam sevi, atbrīvojamies no visa, kas mūs nomoka un saņemam svētību savai ikdienai, savu problēmu risinājumam. Bieži vien liekas, ka mūsu lūgšanas netiek uzklausītas, vai ne? Patiesībā mūsu lūgšanas vienmēr tiek uzklausītas. Reizēm nesaprotam, ka, lai saņemtu skaidru ”jā” ir vajadzīgs arī „nē”. Seko vilšanās, dusmas, noliegums. Taču iedomājies kaut vai tādu situāciju, ka uz ikvienu mūsu bērnu iegribu mēs atbildētu apstiprinoši. Šo prasību ir tūkstošiem, un bērnam šķiet, ka tās visas ir vajadzīgas. Vai nesāktos haoss? Mēs esam Dieva bērni un nereti nespējam salīdzināt savas prasības ar to, kas ir nepieciešamas citiem. Bieži vien iedomājamies, ka mūsu iegribu nevis vajadzību piepildījums ir tas, kas ir lūgšanu vērts.

Un mēs norobežojamies, klusējam, uzceļam sev apkārt neticības mūri pret sāpēm un vilšanos pamazām iznīcinām pašas sevi. Taču mums tik ļoti ir nepieciešamas kāds, kas mūs uzklausa. Un vienmēr atceries, ka mūrim, ko cītīgi būvējam, lai aizsargātu sevi pret sāpēm, arī mīlestība netiek pāri…Vai to tu esi vēlējusies panākt? Mūs var pievilt tuvi draugi, var nodot mīļotais cilvēks, var piemānīt un kļūt sveši radinieki, taču lūgšana ir tas mūsu neizsmeļamais avots, kur vienmēr varēsim veldzēties jaunām cerībām un sagaidīt to piepildījumu. Tas ir dārgums, ko mums neviens nekad nevar atņemt.

Pastāstīšu kādu gadījumu no savas dzīves. Kā jau mums visām, arī man ir bijis tāds laiks, kad liekas, nekas neiet un nenotiek tā, kā es to vēlētos. Pat vēl vairāk – viss nostājas pret tevi! Asaras, vilšanās , sāpes, pa vidu cerības un…atkal neizdošanās un vilšanās. Un tad sākās neticības lielā mūra celšana, lēni un pamatīgi. Ja nav, tad lai nav – dzīvošu savā mazajā pasaulē neievainojama. Kā tad! Taču tā tobrīd domāju, tā bija mana pārliecība, ka tikai tā varu izdzīvot. Un tad sekoja notikumi, kas sagrāva manu rūpīgi celto mūri vienā mirklī un es biju nekurienē. Tie bija notikumi, kas nāca pilnīgi negaidīti un likās pat neiespējami, taču darbojās pilnīgi reāli.

Es paliku viena bez spēka un bez atbalsta un katru rītu modos ar domu, kas notiks tālāk? Katru dienu gāju uz darbu un fanātiski skaitīju Tēvreizi, jo tā bija vienīgā lūgšana, ko pratu. Tas bija kā spieķītis uz kura balstīties… Un atceros, ka pat neprasīju neko konkrētu, vienīgi skaitīju un skaitīju „Tēvs mūsu, kas esi debesīs…” Toreiz vēl nezināju, ka varu runāt ar sirdi uz Debesīm un lūgt risinājumu.

Un tad, es nezinu no kurienes man atnāca šī doma, taču tā bija tik dzīva un patiesa – es rakstīju vēstuli Dievam. Ticiet man, tā nebija mīlestības vēstule…Tur bija viss – manas sāpes un asaras, desmitiem jautājumu un pārmetumu, negulētas naktis un rīti bez cerībām. Es izliku uz baltās lapas visas savas sāpes un pārdzīvojumus – vienkārši izstāstīju. Tas bija ļoti grūti – izstāstīt, taču sajūta bija pilnīgi dzīva – mani dzird! Papīrs bija slapjš no asarām, likās, ka asaras nebeigsies nekad. Un tad, bezspēcībā pēc visiem pārmetumu un neziņas plūdiem, sāku rakstīt lūgšanu, saviem vārdiem, kā vien pratu –„Mīļais Dieviņ, es nespēju atrisināt šo situāciju – lūdzu, lūdzu palīdzi man! Tu vienīgais zini, kas ir patiesība…”

Šī vēstule bija pagrieziena punkts manā dzīvē. Notika brīnums. Un šobrīd es esmu pateicīga par to, ka bija jāizdzīvo šie mirkļi, kas lika man saprast, ka ir pasaulē tāds Dievišķs spēks, kam varu vienmēr uzticēties un lūgt svētību un, kas mani vienmēr mīlēs tādu, kāda esmu.

Lai arī tev izdodas uzticēties!

Sarmīte

„Pateicība atklāj dzīves pilnību. Tā pārvērš to, kas mums pieder, par pietiekamu un par vēl ko vairāk. Tā pārvērš noliegumu piekrišanā, haosu kārtībā, apjukumu skaidrībā. Tā var pārvērst maltīti dzīrēs, ēku par mājām, svešinieku par draugu. Pateicība piešķir jēgu mūsu pagātnei, sniedz mieru šodienā un rada priekšstatu par rītdienu.” (Melodija Bītija)

Vai esi kādreiz aizdomājusies, ko tavā dzīvē nozīmē ikdienišķās, it kā tik pašsaprotamās lietas? Kāds tam visam sakars ar pateicību? Un vai bieži tu saki kādam „paldies”, ja ne klātienē, tad varbūt vismaz domās? Un kā ir ar sevi pašu – vai neaizmirsti sevi paslavēt un pateikties sev un Visumam par savu veikumu?

Pateicība ir labākais veids kā radīt pozitīvas enerģijas plūsmu savā dzīvē, tā nomierina mūsu prātus un liek justies mums laimīgākām un bagātākām. Sens garīgs likums skan tā: jo vairāk tev pieder un jo vairāk tu par to pateicies, jo vairāk tev tiks dots. Tas ir visiem sen zināmais pievilkšanās likums. Taču tik grūti ir būt pateicīgam, ja pastāv kaut kā nepietiekamības sajūta.

Daudzām no mums šķiet, ka laimīgas mēs būsim tad, ja mums būs daudz naudas. Par naudu mēs varēsim pirkt skaistas lietas, apceļot pasauli, nodarboties ar to, ko vēlamies. Un šī vēlme, iegūt kāroto, saņem mūs gūstā – sākas riņķa dancis. Lai nopelnītu vairāk, jāstrādā vairāk, jāiegūst augstāki amati, jākļūst gandrīz ideālām, mazāk laika paliek ģimenei – nogurums, neapmierinātība, bieži vien skaudība, aizvainojums – dzīve izvēršas par nemitīgu cīņu. Mēs vairs nespējam atšķirt vēlmes no vajadzībām. Cenšamies iegūt vēl un vēl.

Patiesībā viss ir pavisam citādi. Viss sākas tevī pašā. Sevis iepazīšana un iemīlēšana ir vienīgais ceļš uz harmonisku un laimīgu dzīvi. Un pats pirmais solis ceļojumā uz sevi ir – iemācīties būt pateicīgai par visu, kas tev ir dots jau šodien. Jau šodien tu esi bagāta – apzinies to. Ja tev šķiet, ka tava dzīve ir nabadzīga, neveiksmīga, ka tev tiek mazāk dots, kā tev pienāktos – sāc savu dienu ar pateicību.

Citādi tava sirds kļūst rūgta un šaura, tavas negatīvās domas un sajūtas atņems tev spēku. Mēs visas zinām, ka, lai arī kam mēs veltīsim savu laiku un enerģiju – labajam vai sliktajam, tas agri vai vēlu parādīsies mūsu dzīvē. No sirds nākusi pateicība – tas ir spēks, kas palīdz attīrīt prātu no dusmām, žēlošanās, aizvainojumiem un citām negatīvām sajūtām.

Tātad – jo mēs vairāk koncentrējamies uz pozitīvām domām, sākam novērtēt visu, kas mums pieder jau šodien, šeit un tagad, jo mēs atveram gaismas ceļu savai rītdienai. Tumšie mākoņi pamazām sāk izklīst un atnāk saule, lai sasildītu manu un tavu visdziļāko būtību, lai atvērtu mūsu dvēseļu acis un mēs ieraudzītu savu patieso būtību un pasauli apkārt it visā tās krāšņumā. Un, vai tas nav lieliski, ka varam iemācīties būt pateicīgas no visas sirds un tādējādi atņemt iespēju mūsu dzīvēs būt šaubām, bailēm un visam tam, ko negribam savā dzīvē redzēt?

Par ko pateikties?

Gan manā, gan tavā dzīvē ik minūte ir pateicības vērta. Ik stunda un ik diena atnes un iemāca ko jaunu. Soli pa solītim jāmācās pamanīt šīs vērtības. Tev ir sapņi, kas jau šodien ir piepildījušies -esi pateicīga! Tu esi vesela – pateicies par to! Tev ir divas rokas un kājas,vari apskaut un samīļot savus bērnus, vīru, vecākus, tev krūtīs pukst silta sirds, kas var dāvāt apkārtējiem bezgala daudz mīlestības, kas prot dāvāt šo mīlestību arī tev pašai – saki paldies dievišķajam spēkam. Tev ir ēdiens uz galda un jumts virs galvas – pateicies par to. Par visu, ko tu saņem savā dzīvē, saki paldies.

Vai tu esi svētīta ar draugiem, ar darbu, vai māki kādu amatu, proti rakstīt un lasīt? Bet varbūt tavā dārzā ir uzplaukusi ilgi gaidītā roze un kaimiņiene tevi uzaicinājusi uz smaržīgu tējas tasi… Tu varbūt domā – nu un tad, tā taču ir ikdiena. Un, ja nu kādu brīdi, tas viss tev tiktu atņemts? …Padomā par to.

Bet, paldies Dievam, šorīt mēs atkal esam svētītas ar vēl vienu dzīves dienu – vai tā vien nav bagātība? Un vai šī bagātība nav piederējusi tev un man jau sen, tik neesam to pamanījušas? Vai tas viss nav licies tik pašsaprotami? Jā, taču nu ir pienācis laiks ieraudzīt un iemīļot šīs ikdienišķās lietas, kas mums ir blakus, atzīt to labo, kas jau mums katrai ir dzīvē tagad. Un pateikties – katru dienu! Šī pateicības sēkliņa ir dziļi katrā pašā un tā var izaugt par skaistu, ziedošu pļavu, kas ar savu smaržu reibinās tevi, mani un apkārtējos. Jo, kad mēs kļūstam ziedošas un dzīvas, tad arī pasaule zied ar mums kopā. Un lai cik dīvaini tas neliktos, palīdz piepildīt mūsu sapņus!

Kā iemācīties sadzirdēt sevi un būt pateicīgai?

Es ticu, ka starp mums ir daudz arī tādu sieviešu, kuras jau ir atklājušas pašas savas patiesās bagātības un bauda vairāk vai mazāk mierpilnu dzīvi ar savām vērtībām, taču pavisam noteikti zinu arī to, ka gan man, gan tev ir vajadzīgs spert solīti vēl tuvāk sev. Iemācīties atrast laiku apstāties, apskatīties apkārt, sajust, izsmaržot, izgaršot visu, kas ir mūsu. Jā, arī to, kas varbūt nemaz nav bijis tik labs. Bet nekas – arī tam ir bijusi kāda loma tavā un manā dzīvē, un pavisam noteikti tas ir licis ieskatīties dziļāk savā būtībā.

Tad nu lūk – darbiņš katrai dienai. Tev droši vien mājās ir kāda sen nopirkta klade vai bloknots. Ja nav, tad rakstāmlietu veikaliņos ir dažnedažādas iespējas atrast ko sev tīkamu. Un sāc darboties – vakarā pirms gulētiešanas mazu mirklīti atceries savu dienu…kas tajā bijis labs, par ko tev bija prieks.

Mēģini katru vakaru savā bloknotā ierakstīt vismaz 5 notikumus, kas tev sagādāja labas sajūtas. Esi pateicīga par tiem. Tu varbūt gribēsi rakstīt savas pateicības īsi un kodolīgi, kāda cita varbūt rakstīs savas pateicības kā vēstuli sev vien zināmam dievišķam spēkam, vēl kāda cita izdomās sev vien pieņemamu variantu. Pats galvenais, lai katru dienu šis darbiņš tiktu izdarīts. Vienmēr atrast ko labu savas dienas notikumos.

Jā, es zinu, itin bieži ir arī tādas dienas, kad vienīgais, ko tu vēlies vakarā, ir palīst zem segas un noslēpties no visas pasaules, gribas aizbēgt prom. Taču – pat tad, varbūt pat caur asarām, mēģini atrast kaut ko pavisam niecīgu varbūt, kas tomēr ir bijis arī šajā dienā – un tu redzēsi, tas mazliet sasildīs tevi.

Ja nu galīgi nav spēka to uzrakstīt – uzsmaidi tam no sirds. Bet varbūt tiešām viss šajā dienā ir bijis pārlieku neizdevies un nevēlies pat domāt par to – tad varbūt vismaz tas, ka šī diena ir beigusies un rīt nāks cita ar jaunām iespējām, ir pateicības vērts. Veicot ilgāku laiku regulārus pateicības ierakstus savā bloknotā, tu pamanīsi, ka labais pats sāk nākt pie tevis un tu jau bez liekas piepūles sajūties mazliet laimīgāka, arī ar to mazumiņu, kas tev pieder jau šodien. Jā, vispirms būs jādarbina prāts ,lai piespiestu veikt inventarizāciju savā dzīvē, lai pieradinātu sevi pie jaunā ieraduma. Taču pienāks diena, kad tavs prāts pasniegs sirdij roku un tā pati jau zinās atbildes. Pateicība vairs nebūs jāaicina, tā jau būs ar tevi ik brīdi – dzīva.

Kam pateikties?

Katrai no mums ir sava pārliecība par pasauli…Varbūt tu tici Dievam, varbūt vērsies pie Visuma vai Radītāja, varbūt tev ir savs Sargeņģelis, ar ko tu sarunājies un kam uzticies. Tad vērsies domās pie tā, kam uzticas tava sirds. Ja tev liekas, ka visu esi sasniegusi pati saviem spēkiem, tad pateicies pati sev, savām īpašībām, ar kuru palīdzību esi visu sasniegusi. Taču neaizmirsti pateikties tam vai tiem, kas tev šīs īpašības ir devuši.

Un vēl… Lūdz!

Lūdz dievišķajam spēkam būt blakus tavā sevis apzināšanās ceļā, lūdz lai izgaismo tavu sirdi un prātu, lai palīdz tev saprast kas ir tavas vajadzības un kas vēlmes, lai Dievs ir klātesošs tavos šaubu brīžos. Pat tad, ja tev šķiet, ka neviens tevi neuzklausa un nedzird – lūdz un esi droša -dzird gan! Ja tu ko dari ar sirdi, tas vienmēr tiek sadzirdēts.

Lai veicas šajā ceļojumā! Paldies, ka uzklausīji!

Uz tikšanos tepatās,

Sarmīte

Daudzas sievietes, kas lasa šo blogu un manas vēstules ar jaunumiem, noteikti šad tad ir pamanījušas,ka es pieminu Saldus katoļu baznīcu un priesteri Andreju Mediņu. Esmu pārliecināta, ka tagad jau daudzi latvieši ir dzirdējuši šī priestera vārdu, daudzi viņu ir redzējuši, bet vai esi dzirdējusi viņu?

Nedomāju, ka šogad šai blogā būs kaut kas vērtīgāks par šo video, kas nonāca līdz manim. Es pat ieteiktu tā: nelasi un nemeklē te neko vairāk, kamēr nenoskatīsies šo ierakstu.

Kāpēc? Viss, kas ir svarīgākais un vērtīgākais ir pavēstīts šai video. Ja to nezināsim, ja to nesapratīsim, ja to nepratīsim, visam pārējam nav jēgas… Nekam.

Šis ieraksts jāredz gan padsmitniekam, gan tev jaunajai māmiņai, gan tev, kurai šobrīd ir 40, 60 vai 80.

Iemācīsimies mīlēt bez nosacījumiem.

Iemācīsimies lūgties.

Iemācīsimies dzīvot nevis cilvēkiem, bet gan Debesīm.

Laiki mainās, bet ne vērtības…

Šis video ilgst 1 stundu 22 min. Atvēli tam laiku. Jau šovakar.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Dievs, dāvā mums drosmi pasargāt savu zemi
no mūsu augstprātības, vienaldzības,
izmisuma un meliem.

Dievs, palīdzi mums nosargāt
savus dzimušos un nedzimušos bērnus,
paēdināt izsalkušos, iepriecināt skumīgos.
Dievs, svētī Latviju, mūsu dārgo Tēviju!
Amen.

Gundega Zaķe-Cimža

Foto avots: sigulda.lv

…jeb sveiciens skolniekiem jaunajā mācību gadā.

Ir beigušās priecīgās, bezrūpīgās vasaras brīvlaika dienas un sākas jauns mācību gads. Droši vien nemaz negribas mācīties, vai ne? Es noteikti tev ticu un jūtu līdzi. Bet ko darīt – visam savs laiks. Tas ir ļoti svarīgs darbs, jo tu jau zini – zinības ir gaisma, bet neziņa ir tumsa. Un tie nav tikai skaisti vārdi.

Apgūstot jaunas zināšanas un prasmes, tu bagātināsi savu nākotni, it īpaši, kad pienāks brieduma gadi.

Lai tu būtu noderīgs savai Dzimtenei, apkārtējiem un vecākiem ir jābūt izglītotam, bet tamdēļ būs pacietīgi jāmācās. Jo, galu galā, ja neiesēsi dārzā, tev nebūs ko novākt. Neiemācīsies dzīvot un uzvesties, tu būsi nezinošs nepraša.

Uz Zemes jādzīvo tā, lai kļūtu par Debesu iemītnieku, turklāt labu. “Bet par labu cilvēku dara nevis izglītība, bet gan audzināšana” – saka profesors Kuzins.

“Lai būtu labs pilsonis, vispirms jābūt labam kristietim, un otrādi: ja gribi būt labs kristietis, tev vispirms ir jābūt labam Tēvzemes pilsonim”, – saka kāds zinātnieks.

Bet, lai par tādu būtu, ir ne tikai jāmācās, bet arī jālūdz Dievs. Viņš – perfekts visās lietās un viņš spēj palīdzēt tiem, kas vēlas būt bagāti un rotāties ar dievbijīgiem darbiem.

Viņš pat aicina caur Svēto Evaņģēliju: „Lūdziet, un jums tiks dots, meklējiet, un jūs atradīsiet, klauvējiet, un jums tiks atvērts!” Un vēl: „esiet pilnīgi, kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs!”

Karalis Zālamans lūdza gudrību – un dabūja to. Bartolomejs lūdza izdošanos mācībās, jo viņam bija slikta atmiņa – un saņēma.

Vēlāk viņš kļuva par labāko skolnieku. Tātad mēs varam secināt, ka ir jālūdz Dievs un to ļoti spilgti atspoguļo pat Sergejs Puškins (citāts oriģinālvalodā): „Не для житейского волненья, не для корысти, не для битв, мы рождены для вдохновенья, для звуков чистых и молитв”.

Tāpēc bez mācīšanās, kas viena pati ir nekas, jo var jau pabeigt piecas augstskolas un kļūt par izglītotu, profesionālu krāpnieku, īpaša uzmanība jāpievērš garīgai izglītībai. Kad šie divi pirmsākumi attīstās kopā jeb vienlaicīgi , tad cilvēks sasniedz pilnīgu harmoniju – sirdi pārņem rāmums un iestājas neaprakstāms miers kopā ar pārticību.

Bērni! Neaizmirstiet, ka tāpat kā visiem, jums ir dvēsele. Tāpat kā ķermenis, tā pieprasa barību – garīgo barību.

Pamodies no rīta, vispirms pārkrusties un noskūpsti krustiņu uz savām krūtīm, nomazgājies, saķemmējies un pateicies Dievam – dari tā, kā to darījuši ir mūsu senči un dara visi saprātīgie un gudrie cilvēki, kuri šodien lūdzas un pateicas Dievam.

Sēžoties pie galda, neaizmirsti, ka ir jāpateicas Dievam, noskaitot lūgšanu: „Tēvs mūsu…” un pārkrusti visu, kas ir uz galda. Bet, kad ēdat visa ģimene kopā, tas jādara tēvam vai mātei.

Pieceļoties no galda, pateicies Dievam par to, ko viņš tev deva. Pirms iemiedz, noskaiti lūgšanu. Visas šīs lūgšanas atrodamas lūgšanu grāmatiņā, kurai noteikti jābūt katrā ģimenē. Ja jūsu mājās tās nav, palūdz to iegādāties vecākiem. Bērni, tā ir svēta lieta un ļoti svarīga visā audzināšanas procesā.

Tas viss nāk ļoti grūti, jo tas ir ļoti svētīgi. Bet viss vērtīgais nāk caur grūtībām, caur ciešanām, sviedriem un mīlestību. Tāpēc lūgšanām jāskan katru dienu.

Izejot no mājas, saki: „Dievs svētī mani!”

Palīdzi mammai un tētim mājas darbos, tāpēc, ka darbs cilvēku padara cildenāku. Klausi vecākus, jo tas ir svēts.

Arī Jēzus esot vēl bērns, klausīja vecākus, bet vēlāk viņš bērniem deva 4.bausli: „Tev būs savu tēvu un māti godāt!” Kas savus vecākus godās, tas ilgi uz zemes dzīvos. Bet, ja pret vecākiem runāsi ļaunu, būsi nepaklausīgs un rupjš – drīz mirsi, nesasniedzot brieduma gadus.

Nemācies melot, bet mācies runāt patiesību.

Nemāni nevienu, nelamājies visādiem lamu vārdiem, nezodz no otra, neložņā pa svešiem dārziem – tas ir grēks.

Ar laiku sliktie paradumi kļūst par ikdienu un par cilvēka otru dabu, bet tad pārvēršas kaislībās. Bet ar kaislībām ir ļoti grūti cīnīties.

Lūk, neliela mācība.

Reiz pie kāda veca, gudra vīra atnāk skolnieks un saka: „Abba, nomocījušas ir mani manas kaislības! Ko man darīt, iesaki, lūdzu”. Garīgajā dzīvē pieredzes bagātais Abba viņam saka: „Kas ir tas, tavā priekšā uz grīdas?” Skolnieks atbild: „Slota”. „Paņem to, – saka Abba, – un pārlauz!” Lai vai kā mocījās skolnieks, neizdevās viņam to izdarīt. Tad Abba ieteica izvilkt no slotas vienu zariņu un pārlauzt, ko skolnieks ātri izdarīja. Tad Abba sāka mācīt skolnieku kā cīnīties ar kaislībām: „Kad tā ieaugs, to būs grūti pārvarēt, bet kad dīgst pirmie zariņi, to var ātri izskaust”.

Bet svētie tēvi, kas paši to uz sevis izmēģinājuši, mums māca: „Tiklīdz tevi kaut kas sāk uztraukt vai kārdināt, cīņu sāc uzreiz, nedodot sev nekādas atlaides – dzen prom grēku un neļauj viņam pabūt pat tavās domās ne mirkli!”

Šis padoms ir universāls, aktuāls, glābjošs un Dievam tīkams. Tieši tāpēc ir nepieciešams sevi audzināt ar piespiešanos, jo labais un glābjošais nāk vienmēr kopā ar grūtībām.

Šai jaunajā mācību gadā ir ne tikai cītīgi jāmācās, bet, darbojoties ar sevi, cītīgi jālūdz Dievs, jo šeit, uz zemes, mēs esam svešinieki un atnācēji, kā teica apustulis Pāvils. Bet mūsu dzimtene ir Debesu valstība. Šī zemes dzīve ir pārejoša un tikpat ātri izzūd. Mūsu, cilvēku, dzīves mērķis – ir dvēseles glābšana!

Es sveicu jūs visus – skolas direktorus, skolotājus un bērnus ar jaunā mācību gada iestāšanos.

Domās jums pasniedzu rožu, gladiolu, maijpuķīšu un jasmīnu klēpi, kas simbolizē visus šos glābjošos tikumus – vissvarīgāko – kā gaisu šai zemei un mūžībai!

Uz tikšanos tepatās,

Aija