Kāds putniņš sev patvērumu katru dienu atrada nokaltuša koka zaros, kurš auga milzīga, neapdzīvota tuksneša vidū.

Bet te kādu dienu uznāca viesuļvētra un izrāva veco koku ar visām saknēm no zemes laukā. Un nabaga putnam, lai atrastu jaunu patvērumu, bija jānolido simtiem jūdžu… līdz beidzot tas nonāca dārzā, kur čaloja dzidrs ūdens un burvīgi smaržoja augļiem pilnie koki.

Un redz kā sanāk… – ja sausais koks joprojām būtu vesels, nekādi spēki putnu nebūtu piespieduši no ierastās (komforta) vietas aizlidot prom.

Kāda ir šīs līdzības morāle? Viss labākais sākas tad, kad vecais ir sabrucis…

Uz tikšanos tepatās,

Aija