Pateicība ir viena no patīkamākajām sajūtām, ko cilvēks spēj piedzīvot. Un, kad cilvēks var izteikt pateicību arī apkārt esošajiem, tas pilnībā maina gan viņu pašu, gan viņa dzīvi, jo tajos brīžos viņš pauž savu mīlestību pret Pasauli un Pasaule viņam atbild ar to pašu.

Šai sajūtai ir kamertoņa loma. Tā noskaņo cilvēka iekšējās struktūras uz daudz augstākām pasaules vibrācijām, kur mājo Visuma patiesā harmonija un darbojas pavisam citi principi. Pateicība tiek uzskatīta par vienu no galvenajām atslēgām, kas atver durvis gan uz mūsu sapņiem, gan mērķiem.

Patiesas pateicības jūtas „iedarbina” pievilkšanās likumu, kā rezultātā cilvēka dzīve pakāpeniski un pamazām piepildās ar dažādām patīkamām lietām. Ne par velti saka: Dievs vienmēr cenšas vairot to, kam cilvēks pievērš uzmanību. Tāpēc, kad kaut ko sakāt, atcerieties to. Un tāpēc mūsu spēja izteikt pateicību ir viens no svarīgākajiem personīgās izaugsmes uzdevumiem.

Ir trīs ļoti vienkārši paņēmieni, kuri mums palīdzēs šo sajūtu attīstīt, vairot, un vienlaicīgi savu dzīvi padarīt daudz laimīgāku.

1. Pateicības lūgšana.

Kā Ošo ir teicis, patiesa lūgšana – tā ir pateicības lūgšana. Kad cilvēki Dievam lūdz palīdzību, tas nozīmē, ka rezultāts viņiem ir ļoti svarīgs. Bet patiesa lūgšana atspoguļo pašas dzīves apbrīnošanu un tai nav nekāda konkrēta mērķa. Tieši tāpat, kā mērķa nav arī patiesai mīlestībai. Kad cilvēks mīl patiesi, viņam jau ar to vien ir gana.

Ošo uzskata, ka vislabākā lūgšana ir pateicība un mīlestība.

Vispareizāk ir izveidot savu personīgo pateicības lūgšanu. Tai nav obligāti jābūt garai, bet noteikti patiesai un emocionālai. Mūsu vārdiem vajadzētu nākt no sirds. Lūgšanā jāiekļauj pateicība par visu, kas mums jau ir vai pieder. Ja grūti iedomāties, kā tam vajadzētu būt, paskatieties uz šo mazo lūgšanas piemēru.

Dievs, pateicos Tev par katru nodzīvoto dienu un par to, ka tās piepildi ar laimi. Pateicos par visu, ko man esi devis un vēl dosi, par iespējām un atvērtām durvīm. Pateicos par Tavu atbalstu un palīdzību.

Un tālāk jau viss plūdīs no sirds!

„Secret” filmas autors Nīls Volšs savā grāmatā „Sarunas ar Dievu” šo tēzi skaidro plašāk. Pēc viņa domām lūgšana, kas ir kā lūgums, apstiprina to, kā cilvēkam nav un to, ko viņš negrib. Bet pateicības lūgšana atspoguļo cilvēka pārliecību, ka vajadzīgais viņam jau ir. Un te nāk palīgā Ticības likums.

Savu pateicības lūgšanu ir jāizsaka katru dienu. To var darīt no rīta, tiklīdz mēs pamostamies, pat neatverot acis. Vai arī tiklīdz esam piecēlušās no gultas. To var izrunāt arī vakarā pirms gulētiešanas. Mēs varam runāt skaļi un varam runāt domās, kad meditējam.

Rezultāti būs brīnišķīgi! Mēs būsim piepildītas ar neparastu enerģiju un spēku, un sāksim dzīvot citādāk. Un attiecīgi, rezultātā saņemsim no dzīves kaut ko citu. Bet šo pārmaiņu spēks un ātrums ir atkarīgs no tā, cik emocionāla ir mūsu lūgšana un cik spēcīga ir mūsu ticība.

2.Mīlestības vēstule.

„Mīlestības vēstules” ir brīnišķīga iespēja uzlabot ne tikai savu, bet arī citu cilvēku dzīvi.

Nekas mūsu dzīvē nav tik lēts un vienlaicīgi tik „dārgs” jeb svarīgs, kā uzmanība. Un vēl vairāk cilvēki vērtē pateicību. „Mīlestības vēstule” ir rakstiska pateicības izteikšana otram cilvēkam par to, ko viņš ir darījis mums labu: viņš patīkami apkalpoja mūs veikalā, garšīgi pabaroja savā jaukajā kafejnīcā, iemācīja konkrētas, jums tobrīd svarīgas lietas utt.

Protams, neviens neliek rakstīt garas vēstules, meklēt cilvēka adresi un skriet uz pastu. Šādas darbības cilvēks var pat nepareizi iztulkot…. Un arī mums pašām liksies nekomfortablas.

Bet, ja mēs līdzi paņemsim atklātnīti ar pateicības vārdiem, un to pasniegsim šim cilvēkam – tā jau būs cita lieta. Nopērciet jaukas atklātnītes un nēsājiet tās sev līdzi. Ir iegādajamas pat pavisam nelielas, bet jaukas atklātnītes un pat ar gataviem jaukiem uzrakstiņiem. Un, kad kādam gribēsiet pateikties, vienkārši pasakiet dažus vārdus, uzrakstiet kaut vai tikai vārdu „Paldies!” uz atklātnītes un pasniedziet to viņam. Neierasti? Bet vai tad nebūtu jauki?

Jo biežāk gribēsim izteikt pateicības vārdus, jo biežāk to būs arī mūsu dzīvē. Tāpēc meklēsim iespēju izteikt kādam pateicību ik uz katra soļa.

2. Simboliska dāvana.

Šīs metodes būtība ir ļoti vienkārša – visiem, kurus satiekam savā ceļā,  cenšamies uzdāvināt kādu dāvanu.

Tā var būt arī vienkārši emocionāla dāvana:

– Silts smaids;

– Draudzīgs apskāviens;

– Simbolisks skūpsts;

– Skaists zieds;

– Cepumiņi vai konfektes;

– Gardas maizes kukulītis (piemēram, vecmāmiņai, mammai vai sirmajai kaimiņienei);

– Braukšanas taloniņš utt.

Kā dāvaniņa var būt arī kāda darbība: pateikt komplimentu vai vienkārši uzmanīgi uzklausīt.

Varētu likties…. pārāk jau vienkāršas darbības…vai ne? Bet tieši ar tām mēs uzlabojam citu cilvēku ikdienu, kaut vai nedaudz to padarot priecīgāku. Un, jo vairāk pasaulē būs to, kas citiem dāvās šīs mazās pateicības „dāvaniņas”, jo labāka kļūs Pasaule mums apkārt, jo labaka kļūs mūsu ikdiena un mūsu dzīve kopumā. Pamēģināsim?

Uz tikšanos tepatās,

Aija

„Pateicība atklāj dzīves pilnību. Tā pārvērš to, kas mums pieder, par pietiekamu un par vēl ko vairāk. Tā pārvērš noliegumu piekrišanā, haosu kārtībā, apjukumu skaidrībā. Tā var pārvērst maltīti dzīrēs, ēku par mājām, svešinieku par draugu. Pateicība piešķir jēgu mūsu pagātnei, sniedz mieru šodienā un rada priekšstatu par rītdienu.” (Melodija Bītija)

Vai esi kādreiz aizdomājusies, ko tavā dzīvē nozīmē ikdienišķās, it kā tik pašsaprotamās lietas? Kāds tam visam sakars ar pateicību? Un vai bieži tu saki kādam „paldies”, ja ne klātienē, tad varbūt vismaz domās? Un kā ir ar sevi pašu – vai neaizmirsti sevi paslavēt un pateikties sev un Visumam par savu veikumu?

Pateicība ir labākais veids kā radīt pozitīvas enerģijas plūsmu savā dzīvē, tā nomierina mūsu prātus un liek justies mums laimīgākām un bagātākām. Sens garīgs likums skan tā: jo vairāk tev pieder un jo vairāk tu par to pateicies, jo vairāk tev tiks dots. Tas ir visiem sen zināmais pievilkšanās likums. Taču tik grūti ir būt pateicīgam, ja pastāv kaut kā nepietiekamības sajūta.

Daudzām no mums šķiet, ka laimīgas mēs būsim tad, ja mums būs daudz naudas. Par naudu mēs varēsim pirkt skaistas lietas, apceļot pasauli, nodarboties ar to, ko vēlamies. Un šī vēlme, iegūt kāroto, saņem mūs gūstā – sākas riņķa dancis. Lai nopelnītu vairāk, jāstrādā vairāk, jāiegūst augstāki amati, jākļūst gandrīz ideālām, mazāk laika paliek ģimenei – nogurums, neapmierinātība, bieži vien skaudība, aizvainojums – dzīve izvēršas par nemitīgu cīņu. Mēs vairs nespējam atšķirt vēlmes no vajadzībām. Cenšamies iegūt vēl un vēl.

Patiesībā viss ir pavisam citādi. Viss sākas tevī pašā. Sevis iepazīšana un iemīlēšana ir vienīgais ceļš uz harmonisku un laimīgu dzīvi. Un pats pirmais solis ceļojumā uz sevi ir – iemācīties būt pateicīgai par visu, kas tev ir dots jau šodien. Jau šodien tu esi bagāta – apzinies to. Ja tev šķiet, ka tava dzīve ir nabadzīga, neveiksmīga, ka tev tiek mazāk dots, kā tev pienāktos – sāc savu dienu ar pateicību.

Citādi tava sirds kļūst rūgta un šaura, tavas negatīvās domas un sajūtas atņems tev spēku. Mēs visas zinām, ka, lai arī kam mēs veltīsim savu laiku un enerģiju – labajam vai sliktajam, tas agri vai vēlu parādīsies mūsu dzīvē. No sirds nākusi pateicība – tas ir spēks, kas palīdz attīrīt prātu no dusmām, žēlošanās, aizvainojumiem un citām negatīvām sajūtām.

Tātad – jo mēs vairāk koncentrējamies uz pozitīvām domām, sākam novērtēt visu, kas mums pieder jau šodien, šeit un tagad, jo mēs atveram gaismas ceļu savai rītdienai. Tumšie mākoņi pamazām sāk izklīst un atnāk saule, lai sasildītu manu un tavu visdziļāko būtību, lai atvērtu mūsu dvēseļu acis un mēs ieraudzītu savu patieso būtību un pasauli apkārt it visā tās krāšņumā. Un, vai tas nav lieliski, ka varam iemācīties būt pateicīgas no visas sirds un tādējādi atņemt iespēju mūsu dzīvēs būt šaubām, bailēm un visam tam, ko negribam savā dzīvē redzēt?

Par ko pateikties?

Gan manā, gan tavā dzīvē ik minūte ir pateicības vērta. Ik stunda un ik diena atnes un iemāca ko jaunu. Soli pa solītim jāmācās pamanīt šīs vērtības. Tev ir sapņi, kas jau šodien ir piepildījušies -esi pateicīga! Tu esi vesela – pateicies par to! Tev ir divas rokas un kājas,vari apskaut un samīļot savus bērnus, vīru, vecākus, tev krūtīs pukst silta sirds, kas var dāvāt apkārtējiem bezgala daudz mīlestības, kas prot dāvāt šo mīlestību arī tev pašai – saki paldies dievišķajam spēkam. Tev ir ēdiens uz galda un jumts virs galvas – pateicies par to. Par visu, ko tu saņem savā dzīvē, saki paldies.

Vai tu esi svētīta ar draugiem, ar darbu, vai māki kādu amatu, proti rakstīt un lasīt? Bet varbūt tavā dārzā ir uzplaukusi ilgi gaidītā roze un kaimiņiene tevi uzaicinājusi uz smaržīgu tējas tasi… Tu varbūt domā – nu un tad, tā taču ir ikdiena. Un, ja nu kādu brīdi, tas viss tev tiktu atņemts? …Padomā par to.

Bet, paldies Dievam, šorīt mēs atkal esam svētītas ar vēl vienu dzīves dienu – vai tā vien nav bagātība? Un vai šī bagātība nav piederējusi tev un man jau sen, tik neesam to pamanījušas? Vai tas viss nav licies tik pašsaprotami? Jā, taču nu ir pienācis laiks ieraudzīt un iemīļot šīs ikdienišķās lietas, kas mums ir blakus, atzīt to labo, kas jau mums katrai ir dzīvē tagad. Un pateikties – katru dienu! Šī pateicības sēkliņa ir dziļi katrā pašā un tā var izaugt par skaistu, ziedošu pļavu, kas ar savu smaržu reibinās tevi, mani un apkārtējos. Jo, kad mēs kļūstam ziedošas un dzīvas, tad arī pasaule zied ar mums kopā. Un lai cik dīvaini tas neliktos, palīdz piepildīt mūsu sapņus!

Kā iemācīties sadzirdēt sevi un būt pateicīgai?

Es ticu, ka starp mums ir daudz arī tādu sieviešu, kuras jau ir atklājušas pašas savas patiesās bagātības un bauda vairāk vai mazāk mierpilnu dzīvi ar savām vērtībām, taču pavisam noteikti zinu arī to, ka gan man, gan tev ir vajadzīgs spert solīti vēl tuvāk sev. Iemācīties atrast laiku apstāties, apskatīties apkārt, sajust, izsmaržot, izgaršot visu, kas ir mūsu. Jā, arī to, kas varbūt nemaz nav bijis tik labs. Bet nekas – arī tam ir bijusi kāda loma tavā un manā dzīvē, un pavisam noteikti tas ir licis ieskatīties dziļāk savā būtībā.

Tad nu lūk – darbiņš katrai dienai. Tev droši vien mājās ir kāda sen nopirkta klade vai bloknots. Ja nav, tad rakstāmlietu veikaliņos ir dažnedažādas iespējas atrast ko sev tīkamu. Un sāc darboties – vakarā pirms gulētiešanas mazu mirklīti atceries savu dienu…kas tajā bijis labs, par ko tev bija prieks.

Mēģini katru vakaru savā bloknotā ierakstīt vismaz 5 notikumus, kas tev sagādāja labas sajūtas. Esi pateicīga par tiem. Tu varbūt gribēsi rakstīt savas pateicības īsi un kodolīgi, kāda cita varbūt rakstīs savas pateicības kā vēstuli sev vien zināmam dievišķam spēkam, vēl kāda cita izdomās sev vien pieņemamu variantu. Pats galvenais, lai katru dienu šis darbiņš tiktu izdarīts. Vienmēr atrast ko labu savas dienas notikumos.

Jā, es zinu, itin bieži ir arī tādas dienas, kad vienīgais, ko tu vēlies vakarā, ir palīst zem segas un noslēpties no visas pasaules, gribas aizbēgt prom. Taču – pat tad, varbūt pat caur asarām, mēģini atrast kaut ko pavisam niecīgu varbūt, kas tomēr ir bijis arī šajā dienā – un tu redzēsi, tas mazliet sasildīs tevi.

Ja nu galīgi nav spēka to uzrakstīt – uzsmaidi tam no sirds. Bet varbūt tiešām viss šajā dienā ir bijis pārlieku neizdevies un nevēlies pat domāt par to – tad varbūt vismaz tas, ka šī diena ir beigusies un rīt nāks cita ar jaunām iespējām, ir pateicības vērts. Veicot ilgāku laiku regulārus pateicības ierakstus savā bloknotā, tu pamanīsi, ka labais pats sāk nākt pie tevis un tu jau bez liekas piepūles sajūties mazliet laimīgāka, arī ar to mazumiņu, kas tev pieder jau šodien. Jā, vispirms būs jādarbina prāts ,lai piespiestu veikt inventarizāciju savā dzīvē, lai pieradinātu sevi pie jaunā ieraduma. Taču pienāks diena, kad tavs prāts pasniegs sirdij roku un tā pati jau zinās atbildes. Pateicība vairs nebūs jāaicina, tā jau būs ar tevi ik brīdi – dzīva.

Kam pateikties?

Katrai no mums ir sava pārliecība par pasauli…Varbūt tu tici Dievam, varbūt vērsies pie Visuma vai Radītāja, varbūt tev ir savs Sargeņģelis, ar ko tu sarunājies un kam uzticies. Tad vērsies domās pie tā, kam uzticas tava sirds. Ja tev liekas, ka visu esi sasniegusi pati saviem spēkiem, tad pateicies pati sev, savām īpašībām, ar kuru palīdzību esi visu sasniegusi. Taču neaizmirsti pateikties tam vai tiem, kas tev šīs īpašības ir devuši.

Un vēl… Lūdz!

Lūdz dievišķajam spēkam būt blakus tavā sevis apzināšanās ceļā, lūdz lai izgaismo tavu sirdi un prātu, lai palīdz tev saprast kas ir tavas vajadzības un kas vēlmes, lai Dievs ir klātesošs tavos šaubu brīžos. Pat tad, ja tev šķiet, ka neviens tevi neuzklausa un nedzird – lūdz un esi droša -dzird gan! Ja tu ko dari ar sirdi, tas vienmēr tiek sadzirdēts.

Lai veicas šajā ceļojumā! Paldies, ka uzklausīji!

Uz tikšanos tepatās,

Sarmīte