Šis augusta rīts atnesis spožu, mazliet rudenīgu sauli. Pēc nakts lietus puķes un zāle vēl auklē rasu. Ābeles briedina sārtvaidžus ābolus, dārzā dobēs gozējas burkāni un bietes, dzeltenu punci rāda ķirbis, krāsu košumā un spilgtumā ziedēt sacenšas flokši un dālijas.

Pilnbrieds. Pie žoga mežvīnam jau dažas stīgas iekrāsojušās sārtas un tepat mežmalā arvien biežāk sasaucas dzērves – atgādinot, ka rudens nav vairs aiz kalniem.

Un, droši vien, arī katra no mums ir pilna ar šīs vasaras sauli, gan ārēji sasildītas, gan dvēselē. Vismaz tā gribētos domāt, jo vairāk vai mazāk pašas vien esam savas dzīves saimnieces – gaismas un siltuma radītājas. Un vasara tam ir pateicīgs laiks, jo saule vienkārši mūs lutina. Jūrmalas smiltis, silts, saulē sasilis bruģis, saules izauklēts ogu ķekars, kas apēsts gardu muti tieši no krūma, mīlīgi vakari un agri, gaiši rīti, un patīkamās sajūtas, kas nāk tam visam līdzi. Tās varam piepildīt sevī kā lielu krūzi, no kuras pēc tam malku malkiem dzert, kad pie debesīm saules nav.

Arī šodienas tēma droši vien būs viela pārdomām, lai mēs kaut drusciņ iemācītos vairāk sasildīt (pašas sevi, nevis ielaist tumšus lietus mākoņus savās sajūtās. Šīs domas jau vairākas dienas rosījās manā prātā un vakar vakara tikšanās ar Andžeju Reiteru, dzerot tēju mājās pie sava datora, klausoties viņa stāstā un vērojot gaišo noskaņu pārējo vebināra apmeklētāju starpā, vēl jo vairāk apstiprināja manu ieceri – uzrakstīt par to, kādu lomu mūsu dzīvē spēlē vārds „Nē”.

Esmu pati bieži vien aizdomājusies, kas ir tas, kas reizēm brīdī, kad gribas pateikt „Nē, es to nedarīšu”, liek atbildēt uz kāda cilvēka lūgumu un piekrist, nesot līdzi ne tās labākās sajūtas.

Ir cilvēki, kas vienkārši neprot kādam atteikt. Mēdzam domāt, ka šie cilvēki ir ļoti labi un izpalīdzīgi, dvēseliski. Taču bieži vien tieši šie ļaudis ir upuri, kas atļauj sevi izmantot, ziedojot savu laiku un radot sev virkni neērtību. Jo, lai cik paradoksāli tas neizklausītos, tad tieši pie viņiem griežas ar maziem un lielākiem lūgumiem atkal un atkal, jo – viņš taču neatteiks, palīdzēs. Un robeža starp vienreizēju palīdzības lūgumu un ikdienišķiem lūgumiem, izmantojot tevi kā burvju nūjiņu citu cilvēku problēmu risināšanai, pamazām zūd. Iemesli tam, kāpēc ir tik grūti pateikt „Nē”, ir dažādi – gribas būt labākām citu acīs un arī savā vērtējumā, bailes no tā, ka otrs apvainosies, saņemot atteikumu, klusā cerība, ka, ja es palīdzēšu, tad mani vairāk cienīs un mīlēs, ja ne tagad, tad kaut kad nākotnē noteikti novērtēs…

Gan jau tu arī pazīsti šo sajūtu, kad esi piekritusi kaut ko darīt, lai gan patiesībā to nemaz nevēlies – bieži vien pēc tam dusmojies pati uz sevi. Nu, piemēram, kaut vai darbā. Miljons pienākumus var uzkraut tikai tam, kas to pieļauj. No sākuma tiekam ar to visu galā, lai gan tas aizņem vairāk mūsu laika un enerģijas, taču mūs paslavē, izsaka atzinību un jūtamies tādas kā svarīgākas. Pienākumu kļūst arvien vairāk, nogurstam arvien vairāk, taču laika kļūst arvien mazāk un kas notiek? Netiekam vairs ar to visu galā. Un tad sākas pavisam cita notikumu gaita – saņemam pārmetumus un aizrādījumus, automātiski kļūstam par neuzticamām citu acīs un esam sarūpējušas pašas sev virkni problēmu. Un rezultāts ir pavisam cits, kādu bijām cerējušas saņemt… Jo biežāk uzņemamies citu darbus, jo mazāk tiekam cienītas un novērtētas par to.

Ja jau sākumā būtu pateikusi „Nē, es šobrīd daru visu, kas ir manos spēkos un nevaru uzņemties papildus atbildību”, tad pirmajā brīdī droši vien būtu neapmierinātība, taču pēc kāda laika ar tevi sāktu rēķināties, respektēt un cienīt. Un vienmēr atceries, ka tev ir tiesības uz savu izvēli. Ja tu domā, ka draugi no tevis novērsīsies, ja tu nemitīgi neizpildīsi viņu mazās vēlmes, tad padomā, vai tie tiešām ir tie cilvēki, kurus tu gribi sev par draugiem? Tieši tas pats likums darbojas arī ģimenē. Vārds „nē”, kad tu negribi kaut ko darīt kāda cita vietā, neliegs tev būt tikpat mīlētai kā līdz šim.

Protams, ir lūgumi palīdzēt, uz kuriem atsaucas tava sirds. Tie ir dažādi gadījumi, kas tevi uzrunā un uz kuriem tev gribas atsaukties, jo sajūti, ka cilvēkam tiešām šoreiz ir vajadzīga tava palīdzība. Tad arī ar prieku tu to darīsi un visiem tas atnesīs svētību. Taču, lielākoties, dažādi lūgumi ir vairāk, kā manipulācija, un patiesībā cilvēks pats itin labi var tikt ar to galā, tikai nav gatavs pats rīkoties – izvēlas vieglāko ceļu, ļaut risināt savas lietas citiem.

Ja uzņemies risināt citu problēmas nepārtraukti, tad pilnīgi noteikti vairs nebūs laika dzīvot savu dzīvi un sāksies sarežģījumi. Un, arī tā cilvēka dzīvē nekādas fundamentālas pārmaiņas nenotiks, jo viņš tā arī neiemācīsies nest atbildību par savu dzīvi.

Teorētiski viss izskatās skaisti, taču, kā jau ar daudzām citām lietām, arī šī lēmuma pieņemšana nav viegla. Mazais vārdiņš „ nē” nesakās nemaz tik viegli.

Ja tu neesi gatava izpildīt kāda cilvēka lūgumu, tad noderēs ievērot dažas nianses:

1. Atbildei jābūt stingrai, lakoniskai un pieklājīgai. Lai pati šajā mirklī tūlīt nepārdomātu, frāzi ”nē” pasaki jau pašā sākumā. Piemēram: „ Nē, man šobrīd ir citi plāni” vai „Nē, es nevaru uzņemties tādu atbildību”. Ja nu tiešām nevari pateikt konkrētu ”nē” un tiek spiets uz tavu līdzjūtību, tad sāc spēlēt pēc manipulētāja noteikumiem – sāc stāstīt par savām problēmām.

2. Mēģini neattaisnoties un vairāk neko nepaskaidrot, lai otram cilvēkam nav iespējas sākt manipulēt ar tavām sajūtām. Atsakot, mēs dodam iespēju lūdzējam ieraudzīt sava lūguma reālās robežas un mūsu iespējas.

3. Iesaki kādus alternatīvus risinājumus situācijai, – tā arī ir sava veida palīdzība.

4. Neuztver lūgumu personiski un atceries, ka nevari būt laba ikvienam.

5. Mācies atsijāt mazus lūgumus, jo tieši tie atņem milzum daudz laika. Tad būs vieglāk pieņemt pareizos lēmumus nopietnās lietās.

6. Ievēro pauzi. Padomā, vai tas, ka izpildīsi kāda lūgumu, nesarežģīs tavu šā brīža situāciju. Saliec prioritātes. Ja tev ir temperatūra 38, vai šajā brīdī svarīgāka tev būs tava veselība vai kolēģa lūgums palīdzēt uzrakstīt atskaites?

Taču vienmēr der atcerēties, ka viss jādara ar mēru un ir situācijas, kad jāpadomā arī par apkārtējiem. Jo, atsakot visiem un visur un domājot tikai par sevi un savu izdevību, agri vai vēlu varam pašas nonākt situācijā, kad mums ir jālūdz kādam palīdzība. Un cilvēkiem, kuri nemāk pateikt „ nē” ir ļoti grūti arī pašiem lūgt palīdzību. Viņi ir pieraduši visu izdarīt paši saviem spēkiem. Un, ja nu tiešām saņemamies un ko lūdzam otram, tad 100 reiz pārdomājam, vai to darīt un 200 reiz atvainojamies, kad esam palūgušas un sagādājušas neērtības otram. Taču patiesībā tas viss ir tikai normāli, gan palūgt, gan prast atteikt ir tādas pat cilvēciskas īpašības kā daudzas citas.

Nu re, varbūt jāsāk ar mazajiem ”nē”, ko pati pasaki sev, piemēram, brīdī, kad roka pastiepjas pēc trešās šokolādes konfektes vai piektā cepumiņa? :))) Vai arī brīdī, kad oms ir pavisam sašļucis, bet gribas justies labāk. Uzsmaidi sev spogulī, un saki „nē” sliktam garastāvoklim – šodiena ir mana skaistākā diena. Izvēle ir vienmēr. Un paskaties, vai tad tev pretī spogulī nesmaida brīnišķa būtne?

Tev izdosies!

Uz tikšanos tepatās,

Sarmīte

Cik gan bieži mēs savas dzīves garumā neesam spējušas pateikt „nē”, pēc tam pat rūgti nožēlojot? Tev tā ir bijis? Man noteikti un ne reizi vien!

Arī tagad, kad mums ir 40 +, šo momentu ir daudz un ar gadiem kļūs vēl vairāk kaut vai tāpēc vien, ka apkārt esošajiem (it sevišķi bērniem, mazbērniem un kolēģiem) liekas, ka tagad tava dzīve un tās brīvie mirkļi pieder viņiem…

Bet kad tad dzīvot pašām? Pa kuru brīdi? Pa kuru brīdi atpūsties (beidzot, jo tu esi pensijā), pa kuru brīdi sakārtot savas personīgās attiecības ar mīļoto vīrieti? Pa kuru brīdi iemācīties darīt to, par ko jau sen sapņo un aizceļot turp, kurp jau sen esi gribējusi? Pa kuru brīdi sākt atlabt no sen mokošās kaites vai sāpēm, pa kuru brīdi izveseļoties un uzlabot veselību?

Kad pienāk tas moments, kad tev jāatbild „jā” vai „nē”, kādas domas riņķo tavā galvā? Daudziem rodas pat stress, tikai no tā vien, ka nezina kā pareizi atteikt. Vai tu esi mēģinājusi kādreiz pavērot sevi un to, cik viegli vienmēr pateikt „jā” un cik grūti ir pateikt „nē”?

Es neaģitēju visu laiku kādam atteikt un nepalīdzēt, kam tas ir nepieciešams, bet cik bieži mēs sev svarīgās darīšanas pabīdām otrajā plānā… Vārds „jā” neprasa nekādu disciplīnu, mums to pateikt ir viegli.

Vai neesi domājusi par to, kas tomēr tik ļoti attur no tā, lai vienkārši pateiktu „nē”? Arī tu, droši vien, daudzas reizes nespēji pateikt „nē”, nemaz nesaprotot, ka tevi sāk vienkārši izmantot. Ir vērts aizdomāties…

Un tagad paņem baltu papīra lapu un atceries tās savas dzīves situācijas, kad tu nevarēji atbildēt ar „nē” un ko tu tādā brīdī juti un no kā baidījies.

Un tu nonāksi pie secinājuma, ka dažreiz:

– Tu baidījies izskatīties nepieklājīga.

– Tu gribēji palīdzēt citiem, pat sev par sliktu.

– Tu gribēji, lai par tevi runā labu.

– Tu baidījies, ka ar tevi nedraudzēsies.

– Tu negribēji konfliktus;

– Citi iemesli.

Sastādi savu sarakstu un papēti, ko tu VĒL vari pievienot.

Iemācīties pareizi atteikt – tas nozīmē kļūt par savas dzīves saimnieci. Visas bailes un domas par to, „ko par mani padomās” ir tikai tavā galvā. Mānīgā vēlēšanās būt labai ir tikai tava, bet tai laikā, kad tu pildi kaut ko kāda vietā, lūguma autors ir savas dzīves saimnieks, bet tu savu laiku un dzīvi tērē.

Un tikt galā ar šo vajadzēs tev pašai. Būs jāsāk saprast, ka „nē” teikt VAR un VAJAG. Un galvenais – izrādās, ka to var izdarīt ļoti pieklājīgi.

Piedāvāju tev TOS soļus, kurus būtu ieteicams izmantot tad, kad tev būtu jāpasaka „nē”.

Nākamajā reizē pamēģini vienu no šiem variantiem:

1. Es gribētu tev palīdzēt, bet šai dienā esmu jau aizņemta.

2. Es nevarēšu tev palīdzēt, jo man sakrājies daudz savu darbu, kurus vajag ļoti ātri pabeigt.

3. Man ir jāpadomā. Saki, kad tev tas vajadzīgs? Es pacentīšos, bet neapsolu.

4. Ja kāds tev piedāvā izskatīt kādu sadarbības plānu, saki, ka tev ir interesanti, bet šobrīd tas neietilpst tavos plānos. Ja kas, tu viņam pazvanīsi.

5. Es šajā jautājumā maz ko saprotu, tāpēc, varbūt tev labāk parunāt ar profesionāli?

6. Vai arī, vienkārši atbildi – es nevaru. Tas ir jāpasaka ātri, lai daudz neprātotu, citāti tu atkal sāksi šaubīties.

Zinu, zinu, ko tu gribi teikt…Uzrakstīt jau viegli, bet kā to izdarīt?

Izdarīt tev var palīdzēs to situāciju analīze, kurās tu jau esi pabijusi. Atceries visu kā un kas ir bijis. Ja patīk, vari tā arī turpināt.

Lai vai kā, tomēr, tev BŪS jāiemācās pareizi atteikt visiem tiem, kas grib izmantot tevi vai tavu dārgo laiku, nerēķinoties ne ar tevi, ne tavām vajadzībām, ne tavu vēlēšanos dzīvot savu dzīvi, kaut vai dzīves nogalē.

Iemācies pateikt „nē”, citādi kāds neapdomīgs solījums var kļūt par to pēdējo salmiņu, kurš salauza kamielim muguru.

Džims Rons

Uz tikšanos tepatās,

Aija