Šis ir ātruma laiks. Ātrs jūtu maiņu laiks. Nav vietas ne sāpei, ne tās izdzīvošanai. Šis ir pretsāpju tablešu laiks…

————–

Cilvēki iet pie psihologiem bieži vien tikai ar vienu mērķi – lai nekavējoties noslāpētu sāpes. Lai ātrāk pārstātu just – un atkal ātri, rikšiem uz priekšu, uz darbu, ģimenē. Kā roboti. Lai dzīvotu un neuztrauktos. Lai dzīvotu un, lai netraucētu uzmācīgas domas. Dzīvot un nejust.

Jo sāpes – tas ir stāsts par jūtām. Tas ir rādītājs. Kur sarauts ir veselums, tur ir sāpes. Kur brūce, tur sāp. Kur brūce, tur nevar nesāpēt. Ja organisms ir dzīvs, tas uz traumu reaģē ar sāpēm.

Ir izeja: kļūt par kiborgu, jo tad nesāpēs. Nekad nesāpēs. Bet tad….tad arī saules riets vairs nepriecēs, un vīns vairs arī nebūs garšīgs un pieskāriens kaķim vairs neradīs miera un prieka sajūtu. Jo arī tas, taču, ir par jūtām.

Rētas neaizdzīst vienā mirklī. Varbūt pretsāpju ziedi uzsmērēsim? Pārsēju uzliksim? Bet rēta vienalga neaizdzīs ātrāk, pirms uzsāks darbību visi aizsardzības un atjaunojošie mehānismi. Nevar asinīm likt sarecēt ātrāk, bet šūnām ātrāk atjaunoties. Viss notiek ar savu, noteiktu ātrumu un savā laikā.

Tas pats arī ar cilvēka psihi. Tai jāļauj iziet visi etapi. Nekavēt speciāli (nebakstīt brūci), nepaātrināt (ziest virsū vienlaicīgi vairākas ziedes). Ir jāļauj sev izslimot.

Zaudējums sāp. Šķiršanās sāp. Slikta ziņa sāp. Neatbildēta ziņa sāp. Rupji vārdi sāp. Nemīlestība sāp. Ignorēšana sāp. Greizsirdība sāp.

Ir nevis jābēg, ir nevis jāglābjas, bet jāizdzīvo. Ir jāizslimo. Kā gripas laikā, ir jāizguļ savs dienu skaits, dzerot tēju ar citronu. Šī sāpe un šis stāvoklis ir jāpieņem. Pieņemt un atzīt to, ko jūti. „Jā, es esmu greizsirdīga.” „Jā, es baidos viņu zaudēt, ļoti baidos.” Un just. Raudāt. Dusmoties. Ciest, pētīt fotogrāfijas. Rakstīt muļķīgas vēstule, kuras nenosūtīsi, bet rakstīt. Veltīt daļu laika tam, lai pabūtu kopā ar šo sāpi. Nesmērējot tai virsū neko. Nepārslēdzoties. Speciāli iedalīt laiku, kuru veltīsi šīs sāpes izdzīvošanai.

Psihe pati ieslēgs aizsardzības mehānismus. Ja tu tai netraucēsi, ieslēgs. Izsāpēs – un iestāsies apātija, vienaldzība. Tad sekos mierīga notikušā izpratne. Tad – situācijas pieņemšana un vēlme virzīties tālāk. Tas ir tas, ko tu gribēji saņemt uzreiz, tūlīt pat, jau pašā sākumā. Tikai šoreiz viss ritēs dabiski. Bez smērēm, bintēm un pretsāpju tabletēm.

Avots: cluber.com.ua

————–

Jā, tā ir dīvaina recepte. Bet mēs pašas zinām: jebkura pretsāpju līdzekļa iedarbība beidzas, bet rēta pārstāj sāpēt tikai tad, kad tā sadzīst.

Uz tikšanos tepatās,

Aija