„Dievs radīja cilvēku pēc savas līdzības, spējīgu mīlēt. Bet pēc grēkā krišanas šī spēja mīlēt tika izkropļota, tā kļuva egoistiska. Jēzus, nākdams pasaulē, palīdzēja atjaunot mīlestību tās sākotnējā tīrībā. Šī mūsu dabas pārveidošanās nav iespējama bez Dieva palīdzības.

Kāds cilvēks atstāstīja notikumu no savas bērnības. Draudzes prāvests, kurš mācījis bērniem ticības mācību, teicis, lai viņi vasaras brīvdienās neaizmirstu ikdienas lūgšanu. Viens no klases puišiem tad jokojot pajautājis: „Kā, tēvs, jūs zināsiet, ka mēs neesam lūgušies?” Uz šo jautājumu priesteris atbildējis: „Es to ieraudzīšu jūsu acīs.” Šī atbilde jauno puisi ļoti uzrunājusi. Sākumā viņš nav spējis saprast, kā var acīs pamanīt to, vai cilvēks lūdzas vai nelūdzas. Bet vēlāk viņš pārliecinājies, ka priesterim bijusi taisnība. Dieva klātbūtne vai arī prombūtne ir saskatāma cilvēka skatienā.

Ādams un Ieva pēc sagrēkošanas paslēpās no Dieva, baidoties Viņu satikt un uzlūkot. Viņiem bija bail tikt atklātiem kā grēciniekiem. Viņiem bija bail ieskatīties arī vienam otra acīs. Šo grēka ievainojumu sevī nes katrs cilvēks. Tikai ne katram vēl ir drosme tajā sev atzīties. Jo skaidrāk apzināmies Jēzus labvēlīgo klātbūtni, jo vieglāk spējam pieņemt sevi, savu grēcīgumu…

Pateicoties Jēzum, bieži Viņu uzrunājot lūgšanā, ticībā Viņam pieskaroties un pieņemot Viņu svētajā Komūnijā, mēs topam pārveidoti. Cilvēks, kurš tiek Dieva pārveidots, kļūst aizvien skaistāks. Viņa fiziskie spēki varbūt kļūst vājāki un sejā var iezagties grumbas, taču acu mirdzums liecina par dvēseles dzīvību.

Cilvēki, kas savā dzīvē uzticīgi turas pie Dieva, top Dieva pārveidoti. Viņi it kā izstaro Dieva mīlestību. Ir labi būt šādu cilvēku tuvumā…

Šāda iekšēja pārveidošanās ir iespējama katram. Šis ir Jēzus norādītais ceļš, un cita nav. Šis ceļš iet caur sevis dāvāšanu un caur ciešanu pārvarēšanu, kas padara ticību stiprāku un mīlestību pastāvīgāku…”

Šis ir fragments no garīgās dzīves kalendāra „Mieram Tuvu” 2017. gada augusta izdevumā publicētajām priestera Daumanta Abricka pārdomām.

—————————

Uz tikšanos tepatās,

Aija

1. Cieni katru cilvēku, jo Kristus dzīvo viņā. Esi atsaucīgs otram cilvēkam, tavam brālim!

2. Domā labi par visiem – ne par vienu nedomā slikti! Centies atrast kaut ko labu pat vissliktākajā!

3. Vienmēr runā labvēlīgi par citiem – nerunā slikti par tuviniekiem! Labo ar vārdu panākto aizvainojumu! Neveicini starp cilvēkiem atsvešinātību!

4. Ar katru runā mīlestības valodā! Nepacel balsi, nenolādi! Neradi nepatikšanas! Neliec raudāt! Nomierini un izrādi labestību!

5. Piedod visiem visu! Neglabā sirdī aizvainojumu! Izlīgumam vienmēr pasniedz roku pirmais!

6. Rīkojies vienmēr tuvinieka labumam! Dari katram tā, kā gribi, lai darītu tev – tas ir, labu! Nedomā par to, ka tev kāds ir parādā, bet par to, ka tu esi parādā citiem!

7. Cita ciešanās izrādi līdzjūtību darbīgi! Steidzies palīgā ar uzmundrinājumu, padomu, palīdzību sirdī!

8. Strādā cītīgi, jo tava darba augļus izmanto citi, kā tu izmanto citu darba augļus!

9. Pievienojies sabiedriskajai palīdzībai tuviniekiem! Atveries nabagiem un slimiem! Dod no tā, kas tev ir! Centies pamanīt sev apkārt tos, kas meklē palīdzību!

10. Lūdz Dievu par visiem, pat par nelabvēļiem!

Kard. Stefans Višinskis (1900 – 1981)

Materiāls gūts no žurnāla „Mīliet viens otru!”, www.miliet.org

“Ko lai Tev dāvina Dzimšanas dienā, Jēzu? Es jau zinu – savu sirdi, neko mazāku, savu mīlestību, neko mazāk karstu, savu ticību, neko nevērtīgāku. 
Bet mēs varam Tev dot vienīgi to, kas mums ir no Tevis, Jēzu. Un Tu dod dāsni. Tik dāsni, ka patiešām esi gatavs ielikt dāvanā pats sevi.

Es nojaušu, ko mēs, pilnīgi visi, neatkarīgi ne no ādas krāsas, ne dzimuma, ne maka biezuma vai šķīvja dziļuma, tik ļoti gribētu saņemt… To, lai mūsu sirds ir priecīgāka, mīlošāka un mīlētāka. Lai mūsu mīlestība ir karstāka. Lai mēs prastu mīlēt un saņemt mīlestību. Jā, tieši tik vienkārši. Jo tad itin visas grūtības top vieglas un viss melnums gaišs. Lai mēs prastu mīlēt arī Dievu. Un lai mūsu ticība turpinātu pārsteigt mūs pašus un pasauli ap mums, un liktu tai izbrīnā šūpot galvu: “Joprojām?” Un mēs sauktu pasaulei pretī: JĀ! Sauktu bez vārdiem, sauktu ar to, kā dzīvojam, kā starojam Dieva gaismu un nesam Dieva Vārdu.
Mīļais Dievs, sapurini taču no jauna mūs, pieradušos, un saki no jauna – beidziet iedomāties, ka ir normāli uzlūkot Dievu lopu silē. Beidziet pie tā pierast! Iepletiet acis, iepletiet sirdi un mainiet jel savu pieradušā, pieaugušā, nīgrā cilvēka toni…
Smejieties! Smejieties bērnišķīgi, aizrautīgi un naivi! Sauciet aiz prieka! Dziediet dziesmas!

Gavilējiet kopā ar eņģeļiem, ganiem un zvaigžņu tulkiem!
Jo Dievs mīl cilvēku. Dievs joprojām cilvēku mīl. Dievs joprojām cilvēku mīl tik ļoti, ka ir gatavs pats kļūt par cilvēku, dzimt un raudāt, un tapt guldīts silē, un gaidīt – varbūt šoreiz manu mīlestības vēsti pieņems? Varbūt šoreiz mani, mīlestības pilno, neatstums?
Dievs mīl cilvēku. Jēzu, dod mums gudrību, kā būt cilvēkiem. Kā būt Dieva mīlētiem un kā atbildēt Tev, cilvēktapušais Dievs, Dzimšanas dienā dāvinot savu sirdi, neko mazāku, savu mīlestību, neko mazāk karstu, un savu ticību, neko ne­vērtīgāku.”

Aija Balode

Avots: mieramtuvu.lv

Šodien es saņēmu šo vēstuli. Es pateicos Leontinai par vēstulēm, ko saņemu ik vakaru. Ne reti tās liekas ir TIK īstā laikā… un sūtītas tieši man! Un atverot šo šodienas vēstuli, es uzreiz sapratu, ka šodiena ir īstā diena, kad to ierakstīt arī te – TEV!

—————————–

“Redzu sen redzētu sapni.
Es braucu vilcienā caur savādu vietu. Vienā pusē pa logiem var redzēt visādas pasaules grēku ainas: karš; bordelis; bada nāvē mirstoši bērni; dažāda veida vardarbības formas; meli; raganas burās; slepkavības un šausmas; slimības un ciešanas; grimasēs izšķobītas sejas (tās ir maskas, ar kādām staigā cilvēki, tikai ļoti pārspīlētā izskatā); piegānīta un izpostīta daba; smirdīgā un indīgā ūdenī bojāgājuši, trūdoši zivju, putnu un dzīvnieku līķi; dzīres pilī, kur no grezniem traukiem ar karotēm ēd zeltu; laukā aukstumā cilvēki ēd zāli, viņiem ļoti salst, salst līdz sāpēm…

Vilcienā neesmu viena, tas ir pilns. Neviens tajā nestāv kājās, bet sēž un vēro ainas  caur logiem. Vilciens iet lēni. Vilcienā ir droši, bet, skatoties ārā pa logu un vērojot, apņem savāds sastingums un apmulsums. Kas tā ir par vietu, kur braucam? 

Vilciens ik pa laikam apstājas, kad kāds no pasažieriem nolemj izkāpt. Nav pieturas, kur vilcienam būtu obligāti jāapstājas, katrs pats var izvēlēties – apstāties vai nē. Palikt vai izkāpt. Ir tikai jāizdara izvēle – jāpiespiež poga pie sava krēsla.

Vilcienam ir logi arī otrā pusē kupejai. Tur aina visu laiku ir viena un tā pati – pelēka, nomācoša, smaga migla. Tur nav ne mazākās vēja pūsmas, gaiss ir smacīgs. Tas ir purvs, kurā salipušiem spārniem, kā pelēki naktstauriņi, atrodas cilvēki. Lipīga, žultaina purva rāva viņus tur iekšā, un viņi nevar pakustēties. Ja kāds mēģina savus salipušos spārnus kaut mazliet pacelt, tad no purva dzīlēm momentā izšaujas milzīga, sudrabaina čūska un nelaimīgo ar triecienu iedzen atpakaļ vietā. Tur nekas nemainās. Visu pārklāj bezcerīga nolemtība un tāda nāves apziņa, ka tu esi miris, bet tomēr eksistē. Vienīgās izmaiņās ir spožās čūskas zibenīgā parādīšanās.

Es jautāju vilciena pavadonim:
– Kā tie nelaimīgie tur nokļūst?

– Viņi pievīlās pie čūskas spožās gaismas un viņas spēka, un varenuma. Viņi izlēma izkāpt kādā no pieturām. Viņi nebija pacietīgi sasniegt galamērķi.

– Es negribu uz to visu skatīties, tas ir pārāk nomācoši. Cik ilgi vēl jābrauc?

– Līdz pasaules galam.

– Jēzu, kur Tu Esi?!!

– Es sēžu pie stūres šim vilcienam, bērns.

– Kāpēc vilciena riteņi ar spēku griežas nevis uz priekšu, bet atpakaļ, taču, neskatoties uz to, mēs lēnām braucam uz priekšu?

– Grēkam ir milzīgs spēks, tas valda pār riteņiem. Uz priekšu mēs braucam tikai Manā Žēlastībā.

– Jēzu, ko es varu darīt priekš Tevis?

– Paliec ar Mani nomodā, paliec ar Mani kopā, paliec ar Mani līdz galapunktam!

– Jēzu, bet man nav biļetes!!!

– Jums nevienam nav biļetes, tomēr jūs visi braucat šajā vilcienā.

Paldies, Jēzu, ka man ir vieta Tavā vilcienā! Paldies, ka Tu mūs – visus bezbiļetniekus – esi uzņēmis! Paldies, ka šeit viss ir droši un mūs neviens neapdraud!”

/Sandra Tauriņa/

Lielā nedēļa sākas un noslēdzas ar triumfējoša Kristus aprakstu. Vispirms, kad Jēzus iejāj Jeruzalemē, iespaidīgs pulks mācekļu Viņam izrāda valdnieka cienīgu pagodinājumu: “Slavēts lai ir Ķēniņš, kas nāk Kunga vārdā! Miers Debesīs un gods augstumos!” Trīs iepriekšējie gadi neatstāj vietu šaubām – Viņam ir neierobežota vara. Viens pēc otra piepildās gadsimtos krātie pravietojumi par Mesiju. Šajos gados Izraēlā ir noticis vairāk brīnumu nekā visā zināmajā vēsturē. Kristus triumfē pār slimībām, nāvi un ļaunajiem gariem. Viņš stāv pāri dabas likumiem un ar neapgāžamu autoritāti skaidro Dieva Likumu. Bez šaubām, Viņš ir brīnišķīgi parādījis savu spēku.

Tomēr ne jau tas ir galvenais. Vairāk par visu Viņš ir atklājis Dieva mīlestību. Žēlsirdība bija visos Viņa darbos. Vispirms Viņš par kādu iežēlojās, un tikai tad notika brīnums. Pat atmaskojot kāda viltību, muļķību vai grēku, Viņš cilvēkam dod iespēju atgriezties vai aiziet ar cieņu. Kristū apvienojas neierobežota vara ar neierobežotu žēlsirdību – lietas, kuras mēs esam raduši pretstatīt. Savā visvarenībā Viņš ir žēlsirdīgs un žēlsirdībā – visvarens. Neviens cits politiskais vai reliģiskais līderis nekad nav bijis spējīgs uz ko tamlīdzīgu.

Turpinājumu lasi šeit >>>>

Fragments no mieramtuvu.lv

24.12.2015.gads…

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Jau kopš seniem laikiem cilvēka dvēsele tika salīdzināta ar koku vai augu, kurai paredzēts būt varavīkšņainā un krāsainā "ziedēšanas un augļu radīšanas" stāvoklī. Tas ir dabiskas, bez piespiešanās labestības radīšanas stāvoklis, tās ir lūgšanas no sirds un tā ir pastāvīgas Dieva klātbūtnes prieka sajūta.

Bet bieži vien mūsu dvēsele pienācīgu aprūpi un uzmanību nesaņem, kā rezultātā tā „izžūst” un pārklājas ar "sāpīgiem augoņiem"… un galu galā kļūst par dažādu vaboļu un tārpu vairošanās vietu, kas grauž dvēseli jau no iekšienes. Kā rūpīgs dārznieks Kristus mums ir dāvājis līdzekļus, lai mūsu "koku" aizsargātu no dažādām nepatikšanām un likstām. Un pat, ja koks kāda iemesla dēļ atrodas "slimīgā" stāvoklī, šie līdzekļi var to "dezinficēt" un atgriezt tam iepriekšējo skaistumu.

Šie brīnišķīgie līdzekļi ir gavēnis un lūgšanas, kas ir apvienotas kopā ar grēku nožēlu. Ne velti tie visi ir saistīti ar mūsu Baznīcas "Lielo Gavēni", kas spēj atdzīvināt un sagatavot mūs priecīgajai tikšanās dienai ar Pestītāju Viņa Augšāmcelšanās dienā.

Lielais Gavēnis vienmēr ir pavasarī – laikā, kad koki, zāle un puķes gatavojas plaukšanas un ziedēšanas laikam. Tādējādi, arī mums tas tiek dots tamdēļ, lai uzplauktu un ziedētu arī mūsu dvēsele.

Droši vien lielākā kristiešu daļa saprot, cik krāsainas, smaržīgas, cēlas un vienkāršas, sulīgas un smalkas var būt labo darbu "ziedkopas", kas tiek radītas dvēseles dekorēšanai un dziedēšanai. Tās ir gan lūgšanas, gan žēlsirdības dāvanu došana citiem, gan gavēnis, gan mīlestība pret tuvāko, un vēl daudz, daudz kas cits…

Un, protams, ne tikai mēs vieni esam priecīgi redzēt šo iekšējo garīgo ziedēšanu, bet arī svētie un eņģeļi par mums gavilē, jo šajā pestīšanas ceļā mēs iepriecinām Dievu.

Un šādā stāvoklī atrodoties, ar Dieva žēlastības palīdzību mēs sev apkārt varam radīt brīnumus un, kā ir teicis kāds svētais: "Ar vārdu vien, kas cēlies no ticīgas un mīlošas sirds, mēs varam darīt brīnumus savai un citu dvēselēm."

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Ir jau pavisam klāt diena, kad Adventa vainagā ir jāiededz pirmā svecīte.

Šīs četras Adventa laika sveces – tie ir četri pakāpieni ceļā uz Ziemassvētku brīnumu. Tieši ar šo dienu kristīgajā pasaulē sākas Ziemassvētku gaidīšanas laiks. Taču šim gaidīšanas laikam ir vēl kādas būtiskas, dziļi simboliskas vērtības – ar pirmo Adventa svētdienu sākas kristīgās baznīcas jaunais gads. Tas ir pieklušanas un pārdomu laiks – laiks pirms lielā brīnuma un prieka vēsts – Kristus piedzimšanas.

Neviens simbols Adventa laiku neattēlo labāk par Adventa vainagu. Svecītes gaisma, kas atspīd katru jaunu nedēļu, vēsta par mūsu sagatavošanās laiku un Jēzus dzimšanas dienas tuvošanos. Bet mirdzums un gaisma, kas ar katru nedēļu pastiprinās un paplašinās, ir spēkpilns atgādinājums par Jēzus gaismu, kas uzvar tumsas valstību.

Gaisma sveču liesmās pieaug, līdz beidzot apspīd Ziemassvētkus. Šīs četras sveces simbolizē gaismas nākšanu tumsībā un šo laika plūdumu četru Adventa nedēļu laikā.

Kristieši šo laiku pavada klusumā, dziļās pārdomās un lūgšanās. Tas ir laiks, kad mums katram jānožēlo savi grēki un jāpiedod visiem un katram absolūti vienādi – gan tiem, kas mums pāri darījuši, gan tiem, kas mūs nav pareizi sapratuši, aizvainojuši, uz kuriem esam paši dusmojušies un šīs dusmas un aizvainojumus turējuši sevī vēl joprojām. Neaizmirsīsim vecos un slimos, bāreņus un vientuļos. Jā, tas jādara visa gada garumā, bet Adventa laikā tas ir svēts kristieša pienākums!

Kad katru rītu šonedēļ modīsimies, mēs varētu šo pirmo svecīti atkal uz brītiņu iedegt un burtiski 1-2 minūtes veltīt vienkāršai lūgšanai, kas varētu skanēt apmēram tā:

„Jēzus! Gaisma, ko es vēlos ielaist savā dzīvē šodien, ir balstīta uz ticību Tev. Tā ir vāja liesmiņa, bet es tik ļoti vēlos, lai tā šodien tumsu izklīdina nedaudz vairāk. Šodien es vēlos ilgoties pēc Tevis vēl vairāk -, ejot uz šī rīta tikšanos, veicot ikrīta darba pienākumus, tiekoties ar cilvēkiem. Atvieglo man šīs gaitas un šīs attiecības! Ļauj šai sveces liesmiņai būt šodien man par atgādinājumu manām cerībām uz Tavu klātbūtni un Tavu atnākšanu”.

Ja tavā ģimenē šajā skaistajā gaidīšanas laikā uz galda būs Adventa vainadziņš un pat, ja tā nebūs, pirms katras ēdienreizes, aizdedzot svecīti atkal, jūs varētu kopā lūgties. Un pirms sākat ēst, ļaujiet katram – lielam un mazam, pastāstīt, kas tad šajā dienā bija noticis jauks.

Un katru vakaru, ejot gulēt, mēs varētu uz mirkli apsēsties un padomāt – kādu gaismiņu šī svecīte bija ienesusi šajā dienā. Pateikties par visu, ko Dievs mums šodien bija devis, pateikties par šo dienu un par cilvēkiem mūsu dzīvē.

Aizdedzot pirmo Adventa sveci, padomāsim par to visu, pabūsim gan savu mīļo lokā, gan vienatnē, lūgsim Dieva svētību un klusām un cienīgi tuvosimies Ziemassvētku brīnumam!

Ar mīļiem sveicieniem un uz tikšanos tepatās,

Aija