Šī diena uzaususi pelēka un, ja arī vienu mirkli šķita, ka saule spēs pastumt malā tumšo mākoņu segu, iemetot pa brīdim logā kādu spožu staru sveicienam, tad tomēr rudenīgās debesis izrādījās stiprākas.

Taču ir vēl cita gaisma, tā, kas atstarojas no kļavu un bērzu dzeltenajiem vainagiem – silta un saulaina, sasmēlusies vakardienas saules. Un šodiena dejo dzeltenās lapās, kas lēni krītot, iegulst plaukstās, ja vien esi tuvumā un pastiep roku tām pretī. Še tev zelta dālderi … un pērc par tiem, ko vien gribi..)) Kā Imants Ziedonis savā dzejolī – nopirka mīlestību…

Katrai dienai piemīt kas īpašs, tāpat kā mums pašām. Un, neatkarīgi no tā, vai laukā ir krāsu plejāde vai necaurredzami miglas vāli staigā pa pļavām, vai mirdzošs baltums vai pelēkas lietus lāses sitas gar logu rūtīm, savu krāsu dienai tu vari piešķirt pati. Tu taču zini, ka lietus var būt arī sudrabots, vai ne? Un tas sudrabs dzīvo tevī – sāc krāsot!

Un te mazs pastāstiņš:

„Reiz kāds skolnieks jautāja Skolotājam: „Skolotāj, saki, vai ir tāda diena, kas ir vislabvēlīgākā, lai sāktu ko jaunu?”

„Diena?”- skolotājs bija pārsteigts.

„Nu, varbūt kāda nedēļas diena vai konkrēts datums..?”

„Aaa .. nedēļas diena…”- skolotājs pamāja. ”- Jā, protams – trešdiena!”- un uzmanīgi paraudzījās uz studentiem.

Skolnieki tūdaļ paņēma savus pierakstus un pierakstīja Skolotāja teikto, tikai viens skolnieks sēdēja un smaidīja.

„Kāpēc tu neko nepieraksti? – Skolotājs jautāja viņam.

„Tāpēc, ka es zinu, ko Jūs teiksiet tālāk” – skolnieks atbildēja.

„Un, ko tad? „ – skolotājs pacēla roku, un visi pārējie pamira, gaidot atbildi.

„Tā ir arī pirmdiena, otrdiena, ceturtdiena, piektdiena, sestdiena un svētdiena.”- atbildēja skolnieks.

Pārējie sarosījās, priecīgi, ka viņu biedrs ir atbildējis pareizi. Un tad viens no viņiem pajautāja.

„Skolotāj, bet vai dienu kārtība ir tieši šāda?”

Skolotājs vērīgi paskatījās uz skolnieku, kas bija atbildējis pareizi un pamāja ar roku: ”Atbildi!”

„Tikai viena diena” – skolnieks atbildēja – „Šī diena ir – ŠODIENA!”

Sen zināma patiesība, vai ne?

Arī es pati itin bieži mēdzu meklēt šīs īpašās dienas, lai paveiktu to vai šo. Un, šad tad arī nopūsties par to, ka nu nekāda labā diena gan nav bijusi… Un droši vien, ka taisnība ir arī tiem, kas zina dienu enerģētiku un ko kurā dienā labāk pasākt, taču, manuprāt, gan manos, gan tavos spēkos ir spēja padarīt katru dienu par īpašu un baudāmu kaut mazliet – piepildīt to ar kādu mīļuma izpausmi, vai uzmundrinājumu kādam, kam to vajag (varbūt sev pašai pateikt labu vārdu?) , ievīt tajā krāsainu mājupceļu no darba cauri parkam, kur sen neesi gājusi – kā košu lenti meitenes bizē.

Vai varbūt pazvanīt draudzenei un apjautāties kā klājas viņai un ilgi un gari no sirds izrunāties. Tev taču ir tāda draudzene, vai ne? Un, ja nu nav, vai šodien būtu kāds šķērslis palūkoties apkārt un varbūt satikt viņu?

Varbūt paņemt bibliotēkā jaunu grāmatu, kas aizraus tevi jau šovakar citā, jaunām sajūtām piepildītā pasaulē. Pavisam drīz taču sāksies lielais grāmatu lasīšanas laiks – kāpēc gan ne šodien? Un dziju grozs jau droši vien pilns ar krāsainiem kamoliem, no kuriem taps silts džemperis vai zeķes kādam sev mīļam cilvēkam. Varbūt šodien jāpiepērk vēl kāds kamolītis klāt? Vai arī jāietin jau esošajos savs domu siltums un laba vēlējumi topošajam valkātājam? Ir tik daudz lietas, ko vari izdarīt jau šodien!

Sveicieni tavai dienai no manējās! Lai tā izdevusies un kaut mazlietiņ labu atnesusi!

Uz tikšanos tepatās,

Sarmīte