Daudzus gadus manu dzīvi varēja atspoguļot ar šādu ainu: Kaut kādi cilvēki sēž eksāmenu komisijā un, stingri manī lūkojoties, saka: „Katja, mēs redzam, ka tu kā māte uz „piecinieku” nevelc.

Un arī darbā tev nesanāk piecinieks. Uz trijnieku strādājat? Slinkojat? Jeb, varbūt, neesat šim darbam piemērota, jo ir nepieciešamas lielākas spējas, talants? Un kā Jums ir ar attiecībām? Nu kas tās par attiecībām, krīze aiz krīzes! Ar ko varat palielīties? Ne ar ko? Divnieks Jums! Kādu eksāmenu vēl esat nolēmusi nolikt? Seksu? Nu zināt, tas jau ir smieklīgi! Ir jāparāda stabili rezultāti, kas velk uz piecinieku, lai ar gadiem viss būtu labāk un labāk, biežāk un biežāk, dažādāk un dažādāk. Bet Jūs ko? Nē, nē, te vispār runāt nav ko!”

Daudzus gadus es visus eksāmenus šai nezināmajai, inkognito komisijai centos nolikt uz „pieci”. Es gribēju, lai specialitātē „dzīve” man būtu sarkanais diploms. Bet es izkritu te vienā, te otrā eksāmenā. Centos atkal – un atkal nekā.

Un beigu beigās es sāku padoties. Vispirms es nolēmu izkrist eksāmenā „ideāla māte”. Ļoti smagi, ar sāpēm un rūgtumu no sevis atlaidu domu, ka šajā eksāmenā spēšu būt izcila. Bet šis priekšmets izrādījās ļoti sarežģīts un smags. Tik daudz smalku nianšu, tik daudz prasību: kā un ko teikt, ar ko un kad barot, cik un kad būt kopā, kā mīlēt, kā netraumēt, kā elpot, kā neelpot… Un pamēģini neizdarīt kaut vienu – viss, „ideālas mātes” statuss ir vējā! Nē, es labāk būšu „trijnieku karaliene” un neideālā māte. Un brīnums: elpot kļuva kaut kā vieglāk, ar bērniem kļuva jautrāk un brīvāk.

„Ideāla sieva”. Vai tad es tāda jau neesmu? Vai tad šajā priekšmetā man nav automātisks „piecinieks”?

„Tikai egoiste sevi centīsies pārveidot pasaulē, kas ir pilna ar nepilnībām.” (kas ir šo vārdu autors?). Varbūt es labāk nolikšu eksāmenu „ideāls vīrs”? Es tikšu galā, es „pabeigšu” Viņu un pārveidošu, ir tikai pavisam nedaudz jāpielabo. Ehhh….tik ļoti centos nolikt eksāmenu „ideāls vīrs”, ka tas gandrīz vai beidzās ar šķiršanos. Kaut tu pazustu „ideālais vīrs”! Gandrīz vai sagrāva mūsu reālās, dzīvās attiecības! Pēc gandrīz vai 20 gadu laulības es konstatēju, ka tieši ar savu vīru – reālo, tādu neideālo es gribētu sagaidīt un pavadīt mūsu vecumdienas. Un, ja godīgi, man ir ko pārveidot pašai sevī. Ne piecinieka dēļ, bet attiecību dēļ.

„Ideāli bērni”. Pirmajam, tika nedaudz, jo tai laikā viņa mamma centās iegūt „sarkano diplomu”. Otrajam paveicās vairāk. Šo priekšmetu es metu malā ar lielu prieku. Domāju, ka esmu to pametusi sen, bet izrādās katrā jaunā bērnu vecumā parādās jaunas cerības. Bērni, neesiet ideāli, ne tamdēļ es jūs dzemdēju, lai jūs atbilstu manām cerībām!

“Perfekts sekss.” Šo eksāmenu mēs liekam, vadoties pēc glancētajiem žurnāliem un pieredzējušo draugu stāstiem. Šo priekšmetu mest malā ir mazliet žēl, bet es sapratu, ka tas traucē. Reālais sekss manās ilgstošajās attiecībās izrādās citādāks. Nestabils, ļoti atkarīgs no garastāvokļa, attiecībām, konteksta. Tas ir dažāds, reizēm fantastisks, bet dažreiz pakļauts rutīnai. Un es nevēlos savu seksu „uz trijnieku” mainīt uz kaut kādu ideālo. Ar katru sava ķermeņa šūnu es balsoju tieši par to seksu, kāds man ir.

Vārdu sakot, es nolēmu šo institūtu pamest. Dažreiz gan, ar kādu jaunu priekšmetu, kuru gribētu nolikt „uz pieci”, es tur iegriežos. Nostājos eksāmenu komisijas priekšā… Bet tad ātri atjēdzos un metos no turienes prom. Negribu uz pieci. Un arī diplomu negribu. Es vienkārši padzīvošu, kā protu, kā varu.

——————————

Šis ir internetā “sastaptas” publikācijas tulkojums. Tās autore ir Katja Bojdek.

Uz tikšanos tepatās,

Aija