„Dievs radīja cilvēku pēc savas līdzības, spējīgu mīlēt. Bet pēc grēkā krišanas šī spēja mīlēt tika izkropļota, tā kļuva egoistiska. Jēzus, nākdams pasaulē, palīdzēja atjaunot mīlestību tās sākotnējā tīrībā. Šī mūsu dabas pārveidošanās nav iespējama bez Dieva palīdzības.

Kāds cilvēks atstāstīja notikumu no savas bērnības. Draudzes prāvests, kurš mācījis bērniem ticības mācību, teicis, lai viņi vasaras brīvdienās neaizmirstu ikdienas lūgšanu. Viens no klases puišiem tad jokojot pajautājis: „Kā, tēvs, jūs zināsiet, ka mēs neesam lūgušies?” Uz šo jautājumu priesteris atbildējis: „Es to ieraudzīšu jūsu acīs.” Šī atbilde jauno puisi ļoti uzrunājusi. Sākumā viņš nav spējis saprast, kā var acīs pamanīt to, vai cilvēks lūdzas vai nelūdzas. Bet vēlāk viņš pārliecinājies, ka priesterim bijusi taisnība. Dieva klātbūtne vai arī prombūtne ir saskatāma cilvēka skatienā.

Ādams un Ieva pēc sagrēkošanas paslēpās no Dieva, baidoties Viņu satikt un uzlūkot. Viņiem bija bail tikt atklātiem kā grēciniekiem. Viņiem bija bail ieskatīties arī vienam otra acīs. Šo grēka ievainojumu sevī nes katrs cilvēks. Tikai ne katram vēl ir drosme tajā sev atzīties. Jo skaidrāk apzināmies Jēzus labvēlīgo klātbūtni, jo vieglāk spējam pieņemt sevi, savu grēcīgumu…

Pateicoties Jēzum, bieži Viņu uzrunājot lūgšanā, ticībā Viņam pieskaroties un pieņemot Viņu svētajā Komūnijā, mēs topam pārveidoti. Cilvēks, kurš tiek Dieva pārveidots, kļūst aizvien skaistāks. Viņa fiziskie spēki varbūt kļūst vājāki un sejā var iezagties grumbas, taču acu mirdzums liecina par dvēseles dzīvību.

Cilvēki, kas savā dzīvē uzticīgi turas pie Dieva, top Dieva pārveidoti. Viņi it kā izstaro Dieva mīlestību. Ir labi būt šādu cilvēku tuvumā…

Šāda iekšēja pārveidošanās ir iespējama katram. Šis ir Jēzus norādītais ceļš, un cita nav. Šis ceļš iet caur sevis dāvāšanu un caur ciešanu pārvarēšanu, kas padara ticību stiprāku un mīlestību pastāvīgāku…”

Šis ir fragments no garīgās dzīves kalendāra „Mieram Tuvu” 2017. gada augusta izdevumā publicētajām priestera Daumanta Abricka pārdomām.

—————————

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Katru dienu mēs saskaramies ar apstākļiem, kas mūs mudina nosodīt. Nosodām valdību par, mūsuprāt, nepareizu politiku, veikala pārdevējas par rupju attieksmi, nemierīgus pusaudžus uz ielām, vīru par neiznestu miskasti, priekšnieku par neiedotu brīvdienu… Saraksts ir ļoti bagāts. Uzskaitījums var būt ļoti garš un ilgs.

Mēs esam pieraduši nosodīt. Mēs ļoti neatlaidīgi meklējam trūkumus apkārtējā pasaulē un cilvēkos un jau sen esam padevušies grēkam novērtēt visu un visus.

Nosodījums var būt agresīvs, kad kaut kas mūsos izraisa dusmas vai aizvainojumu, vai arī apzināts, kad mēs apspriežam kāda cilvēka rīcību vai uzvedību. Tas var būt arī slēpts, kuru mēs pat nenojaušam…

Mēs nosodām nepazīstamus cilvēkus tikai tāpēc, ka viņiem ir citādāka pieeja dzīvei, cita audzināšana, cita vērtību skala, kas atšķiras no mūsu pasaules skatījuma. Mēs nezinām kāda ir šī cilvēka dzīve, kādi ir šīs rīcības motīvi, bet vienkārši un aukstasinīgi novērtējam to saskaņā ar saviem uzskatiem un pārliecībām.

Mēs nosodām, ja cilvēkam ir izaicinoša āriene, ja kāds nav atbalstījis grupas uzskatus, ja cenšas izcelties darba vietā. Nosodām tos, kas neievēro likumus, bet, ja ielūkosimies sevī…, tad paši patiesībā arī sen jau būtu gatavi uz tiem nospļauties.

Bieži vien par nosodītājiem kļūst tie, kuri nesen vēl paši nebija nekādi „ideālie”, bet, atrodot sevī spēkus mainīties, nosoda tos, kuri nepiekrīt viņu viedoklim vai vēl nav apzinājušies, sapratuši vai atraduši savai attīstībai nepieciešamo pakāpienu.

Bet visvairāk šo nosodījumu saņem paziņas, draugi, radinieki. Bērniem vispār nav ļauts dzīvot ar citādu viedokli, kāds tas ir vecākiem. Bērnu uzvedība visu laiku atrodas novērojumu objektīvā. Aizliegumiem un kontrolei pakļauts ir viss, it īpaši tas, kas pieaugušajiem tika aizliegts no viņu vecāku puses.

Savus laulātos nosodām tāpēc, ka viņi nedara to, ko gribas mums un mūsuprāt viņiem tas būtu jādara. Pie tam, viņiem ne tikai apzinīgi jāpilda mūsu komandas, bet vēl ir jābūt arī burvjiem – ir jānojauš mūsu vēlmes un brīnumainā kārtā tās jārealizē.

Vai var būt laimīga ģimene, laulātie, bērni nosodījuma apstākļos? Tie sirdis padara cietas, attālina cilvēkus vienu no otra, attiecības padara vēsas, kas beigu beigās noved pie šķiršanās.

Nestāsti svešiniekiem sliktu par saviem bērniem un laulātajiem, nenomelno viņus svešu cilvēku acīs. Viņu domas nepalīdzēs, bet tikai saasinās problēmu ja tāda, tavuprāt, pastāv.

Turi savas ģimenes godu, sava vīra un bērnu cieņu un mācies sadzīvot ģimenē, saprotot blakus mītošos. Cieni viņu domas, tiesības izvēlēties un brīvību. Centies saskatīt labo un to uzturēt. Mainies pati, tad arī blakus esošie mainīsies.

Tas nenozīmē, ka nav jāievēro trūkumi – par tiem ir jāizrunājas, tos jāapspriež, bet bez notiesāšanas. Jebkura vēlme nosodīt jāaizvieto ar pārrunām.

Nosodījumus mēs dzirdam it visur: transportā, rindā stāvot, darbā… Un gribas kliegt: cilvēki, apstājieties! Atcerieties šo, Evaņģēlijā teikto (Lk 6, 27-38):

Esiet žēlsirdīgi, kā arī jūsu Tēvs ir žēlsirdīgs! Netiesājiet, un jūs netiksiet tiesāti; nepazudiniet, un jūs netiksiet pazudināti. Piedodiet, tad arī jums tiks piedots. Dodiet, un jums tiks dots – labs, piespaidīts, sakratīts un pāri plūstošs mērs tiks sabērts jūsu klēpī. Jo ar tādu pašu mēru, ar kādu jūs mērīsiet, arī jums tiks atmērīts.”

Nosodījums tiek uzskatīts par lepnuma paveidu un par vienu no smagākajiem grēkiem. Tas izraisa arī daudz smagu slimību.

Ja cilvēks iemācīsies nenosodīt, tad viņš augs garīgi. Nosodījums – tā ir pastāvīga labā, sliktā, pareizā, nepareizā vērtēšana. Ja cilvēks visu laiku vērtē, klasificē, analizē, viņā visu laiku notiek iekšējie vētrainie dialogi, bet tas, savukārt, norobežo enerģijas plūdumu starp cilvēku un realitāti. Māka apstādināt iekšējo „pļāpu” (kritiku), prasme iepauzēt – tā ir saikne ar realitāti. Tad, lūk, šis ir tas tīrās apziņas stāvoklis, kad tīrā telpa starp domām un iekšējais klusums sasaista cilvēku ar patieso spēku. Ja tiek iedarbināts nosodījums, tiek ierobežota saikne starp realitāti un bezgalīgā radošuma lauku.

Ja cilvēks pārstāj nosodīt, tiesāt, tas rada viņa apziņā klusumu. Mums jāpārtrauc mūžīgā vēlme tiesāt jebkuru vai jebko. Vispirms pacentīsimies nenosodīt kaut vai vienas stundas garumā, bet pēc tam šo klusuma laiku palielināt.

Šādi rīkojoties, mēs panāksim savas apziņas klusumu un tad varēs izpausties arī mūsu patiesās vēlmes.

Atceries:

Nosodot, mēs zaudējam žēlastību.

Tiesājot, būsi pats tiesāts.

Nebūsim lepni par savu pilnību – tā ir kļūda.

Izvairies no sabiedrības, kurā valda nosodījums.

Lai Dievs mums dod gudrību!

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Laikam vismaz reizes divas mūsu blogā esmu tev stāstījusi un sajūsminājusies par grāmatiņu „Jabeca Lūgšana Sievietēm”. To esmu izlasījusi vismaz piecas reizes un tā ļoti bieži atrodas uz mana darba galda – kā rokasgrāmata, kā padomdevējs, kā jaunu ideju un mierinājumu avots.

Un tā pirms kādām pāris dienām es to atkal atvēru (to daru šad tad, nemeklējot it kā neko konkrēti) un vietā, kur tiek runāts par mūsu – sieviešu kārdinājumiem. Es pat nevaru neko tam piebilst – viss ir TĀ pateikts, ka labākais, ko varu izdarīt, ir pārpublicēt šo teksta daļu šeit. Es domāju, ka tas NOTEIKTI kādai no mums būs noderīgi…

Bieži vien mums liekas, ka grēks ir tad, kad esam kaut ko nozaguši, samelojuši par kaut ko svarīgu, krāpuši, nodevuši, nosituši…Bet patiesībā grēks gan Dieva, gan savā, gan otra cilvēka priekšā var būt pavisam, mūsuprāt, nenozīmīga darbība vai pat doma…Jā, liekas gan – kas tur traks, ja es neteikšu visu patiesību vai – nedaudz aprunāšu… Mums pat prātā, laikam nenāk ko šāda „nevainīga” rīcība var nest. Tāpēc centīsimies no šiem kārdinājumiem atbrīvoties.

SIEVIETES KĀRDINĀJUMI

(fragments no grāmatas “Jabeca lūgšana sievietēm”, autore Darlīna Vilkinsone)

“Ir salīdzinoši viegli uzskaitīt tos kārdinājumus, ar kuriem cīnās vīrieši (jo sevišķi tas attiecas uz seksuāliem grēkiem). Bet ar kādiem kārdinājumiem visbiežāk saskaras sievietes?

Līdz šim esam minējušas lepnību un pārēšanos (tā notiek arī ar vīriešiem!). Taču tā kā ir tik ļoti svarīgi zināt savas rakstura vājības, ir vērts noskaidrot, ar kādām kārdināšanām sastopas sievietes savā ikdienas dzīvē.

Šo jautājumu es nesen uzdevu kādai sieviešu grupai, un šeit ir dažas no atbildēm:

kārdināta žēloties, kad kaut kas nenotiek tā, kā es gribētu;

kārdināta salīdzināt sevi ar citiem;

kārdināta iet kompromisa ceļu;

kārdināta neteikt visu patiesību;

kārdināta izrādīt sarūgtinājumu un nepiedot;

kārdināta kritizēt citus;

kārdināta apskaust citus;

kārdināta aprunāt;

kārdināta būt neapmierinātai ar to, kas man ir;

kārdināta izniekot laiku, piemēram, pārāk daudz skatoties televizoru;

kārdināta sapņot par apprecēšanos ar citu vīrieti;

kārdināta lasīt grāmatas vai skatīties raidījumus ar apšaubāmu saturu;

kārdināta dusmoties un zaudēt paškontroli;

kārdināta kliegt un „izlādēties” uz saviem bērniem.

Vai Tu pamāji ar galvu, lasot kādu no šīm atbildēm? Dažiem no šiem kārdinājumiem ir nepārprotama saistība ar izvēli „nelaist tuvumā”, par kuru nupat runājām. Nepērc krējuma konfektes, un Tev nebūs kārdinājuma tās apēst! Nepērc apšaubāma satura romānus – tā vietā izvēlies kādu labu alternatīvu!

Taču ievēro,ka daudzi no šiem kārdinājumiem pielavās klāt nepamanīti. Daļēji tas ir tāpēc, ka tie ir saistīti ar nepamanāmām un netveramām lietām – sajūtām, attieksmi un attiecību jautājumiem.

Tas nav pārsteigums, jo mēs esam radītas, lai būtu emocionālas un uzturētu savstarpējās attiecības. Ja tu lūgtu vīrietim uzrakstīt viņa kārdinājumus, tad daudzi no tiem saistītos ar taustāmām lietām. Ja šādu sarakstu lūgtu sastādīt sievietei, viņa visticamāk sāks runāt par jūtām – dusmām, aizvainojumu, greizsirdību. Iespējams, ka viņa pieminēs attiecību nianses, piemēram, cieņu pret direktoru vai pakļaušanos savam vīram.

Ja labāk izpratīsim kārdinājuma raksturu, varēsim vieglāk no tiem izvairīties. Piemēram, mēs varam veikt noteiktus drošības pasākumus, kad esam nogurušas vai emocionāli saspringtas. Vai arī varam secināt, ka mums ir jāizturas citādāk pret kādu cilvēku, lai izvairītos no kārdinājuma dusmās apgrēkoties.

Es gribētu no visas sirds Tevi pamudināt, lai Tu šodien pajautā Dievam: „Kuras ir tās trīs jomas, kurās man visvairāk jāsastopas ar kārdinājumiem?” Tad ieraksti atbildes savā dienasgrāmatā. Pievērs uzmanību tam, cik no atbildēm attiecas uz Tavu attieksmi, domām vai izturēšanos pret citiem. Lūdz, lai Dievs Tevi pasargā no šīm kārdināšanām un lai Viņš Tev parāda, kā Tu pati sevi vari pasargāt. Tad seko Jēkaba padomam: „Tad nu padodieties Dievam, stājieties pretī velnam, un viņš bēgs no jums” (Jēkaba 4:7)”

Uz tikšanos tepatās,

Aija